Savādniece Makvala jau kopš divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem Gruzijas pilsētā Gori1 bija nākamā populārākā persona pēc Staļina. Viņa bija tik kolorīta persona, ka iegūla atmiņā ikvienam, kurš kaut reizi bija viņu saticis. Armēniete pēc tautības, Makvala armēniski nemācēja ne vārda, jo viņas senči dzīvoja Gruzijā jau vairākās paaudzēs. Makvalai bija māsa Ļena un brālis Vladimirs, kuru ģimenē sazin kāpēc sauca par Šuru.
Necik skaista Makvala nebija, bet viņai bija tipiskas armēņu acis. Milzīgas, skumjas — kā aktierim Frunzikam Mkrtčjanam. Filozofa acis. Makvalas gadījumā gan ierastie poētismi par acīm kā dvēseles spoguli un personības dziļuma rādītāju izgāztos ar lielu blīkšķi — Makvala bija, saudzīgi izsakoties, aprobežota būtne, bet pāris viņas brālēnu, kuriem bija mats matā tādas pašas acis, prātus ārpus «silti», «auksti», «gribu ēst» nekas daudz nenodarbināja.
Lielāko daļu mūža Makvala bija nostrādājusi par kasieri pilsētas taksometru parkā un Autotransporta uzņēmumā numur astoņi, kur saplūda visa rajona transports. Makvala pazina vaigā gandrīz pusotru tūkstoti bijušo un esošo šoferu; vēl vairāk — katru, kurš četrdesmit gadu laikā bija sēdējis pie satiksmes autobusa, taksometra, kravas mašīnas vai mikroautobusa stūres vai arī tos remontējis, viņa faktiski uzskatīja par ģimenes locekli.
Makvalai bija divi vīri, pirmais pazuda kara laikā, otro, Valiko, viņa pārdzīvoja par četrpadsmit gadiem. Protams, abi Makvalas vīri bija šoferi. Gan pirmajam, gan otrajam vīram bija pa divām neprecētām māsām. Pirmā vīra māsas Makvala dēvēja par diloņslimniecēm (vienai no viņām tiešām bija tuberkuloze), bet otrā — par «tām abām prostitūtēm» jeb bozi2 Eteri un bozi Nazo. Viņa izaudzināja divus pirmā vīra bērnus un savu dēlu no otrā vīra (ar pirmo kopēju bērnu nebija).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.