Kā izslēgt dilemmu par to, ko vēlamies izaudzināt – laimīgus vai veiksmīgus bērnus?

Mūsdienās vecāki apzinās, ka ne tikai skolā iemācītais, bet arī ģimenē ieliktais veido bērna personības pamatus. Universālas veiksmes formulas, kā izaudzināt laimīgu bērnu, nav, tomēr pastāv vairākas pārbaudītas metodes, kas šobrīd pasaulē iegūst strauju popularitāti ne tāpēc, ka trendīgi, bet tāpēc, ka sniedz reālus rezultātus gan bērnu audzināšanā, gan pieaugušo izaugsmē. Turklāt šīs metodes arī mazina plaisu starp dilemmu, ko radījušas konkurējošas pieejas – sak, varat izvēlēties – vēlaties audzināt laimīgus vai veiksmīgus bērnus.

Viena no tādām ir grāmatas “Mindset: The New Psychology of Success” autores Kerolas Dvekas (Carol Dweck) izvirzītā teorija par diviem dažādiem domāšanas modeļiem. Savā darbā pētniece pamato, kāpēc un kā dažādi domāšanas modeļi var ietekmēt ne tikai cilvēka personību, bet arī motivāciju un personisko attīstību, ļaujot (vai neļaujot) sasniegt augstāko potenciālu. Ar jēdzienu “domāšanas modelis” K. Dveka raksturo cilvēka izpratni par savām spējām ietekmēt notiekošo.

Pieejas pamatā izdalīti divi domāšanas modeļi – fiksēta un izaugsmes domāšana. Cilvēki ar fiksētu domāšanu talantus un inteliģenci uztver kā nemaināmu un iedzimtu (kādam piemītošu vai nepiemītošu) parādību, kas ietekmē un nosaka visu turpmāko dzīvi. Viņuprāt, talanti un spējas ir nemainīgas jeb fiksētas (piemēram, mums ģimenē nevienam nav padevušās valodas). Savukārt cilvēki, kam piemīt izaugsmes domāšana, ir pārliecināti, ka inteliģence un talanti dzīves laikā ir elastīgi – tos var uzlabot un mainīt (patlaban, salīdzinot ar citiem skolēniem, man nepadodas franču valoda, bet ko varu darīt, lai to mainītu?).

Visai bieži mums patīk domāt par čempioniem un elkiem kā par supervaroņiem, kas vienkārši piedzimuši atšķirīgi no mums, tā vietā, lai domātu par viņiem kā parastiem cilvēkiem, kuri, pateicoties pašu spēkiem un neatlaidībai, kļuvuši par šiem supervaroņiem. Padziļināti iepazīstot virkni ievērojamu cilvēku biogrāfiju, vieglu un taisnu ceļu pretī panākumiem atradīsiet salīdzinoši maz, daudz biežāk tie būs stāsti par nepadošanos un nebeidzamiem mēģinājumiem mainīt sevi un pastāvošo kārtību, dzīvi kā ceļojumu, kurā ir kāpumi un kritumi. Domāšanas veids, protams, nevar izmainīt apkārt esošo situāciju un reālos apstākļus, bet tas var spēcīgi ietekmēt gan bērna attieksmi pret notiekošo, gan personības attīstību un izaugsmes iespējas. Mums, vecākiem, svarīgi saprast, ko varam darīt ikdienā, lai attīstītu bērnos izaugsmes domāšanu un veicinātu, ka viņu dzīve veidojas kā aizraujošs ceļojums.

Risks palīdz izzināt

Autore savā grāmatā uztver, ka vecāki, kas iemāca saviem bērniem mīlēt izaicinājumus, nebaidīties no kļūdām, izbaudīt piepūli un turpināt mācīties, palīdz tiem nekļūt par uzslavu vergiem. Bērni jau piedzimst ar dabisku zinātkāri izpētīt un izzināt pasauli, tomēr laika gaitā mēs kaut kā aizmirstam šo dzīves uztveri. Nereti pat vecāki ir tie, kas šo piedzīvojumu dziņu bērnā noslāpē (piemēram, bērnam interesē – ja no visa spēka ielēkšu peļķē – cik lielas  šļakatas iegūšu? Tad vecāki, praktisku iemeslu dēļ – saaukstēsies, drēbes būs netīras, tas nav pieklājīgi, u.tml. –  to aizliedz darīt.) Bērna vēlme riskēt un izzināt pasauli tiek noslāpēta jau pašos pirmsākumos.

Bērni nebaidās nokrist, sasisties vai izskatīties pēc muļķiem, bet vecāki visai bieži ir pārāk noguruši, aizņemti vai stingri, lai pārgalvībā vai delverībā saskatītu vēlmi izpētīt. Ļaujot bērniem izzināt pasauli, vai vēl labāk, izzinot to kopā ar viņiem, turklāt drošā vidē, vēlme riskēt tiek saglabāta un sasaistīta ar vēlmi izzināt un izprast sev apkārt notiekošo.

Kļūdas – vislabākais veids, kā iemācīties

Vai atceries, kad pēdējo reizi kļūdījies un apsolīji sev, ka nekad vairs tā nedarīsi? Kļūdoties gūstam vienas no labākajām dzīves mācībām, ko bieži vien izprotam precīzāk nekā kaut ko izlasītu, redzētu vai dzirdētu.

Diemžēl bieži vien kļūdas uztveram nevis kā lielisku iespēju mācīties, bet gan kā kaut ko nepieļaujamu vai apkaunojošu. Patiesībā, ja bērnam neļauj kļūdīties – tiek apturēts arī mēģināšanas process, līdz ar to, vai nu kaut kas sanāk ar pirmo reizi, vai arī tam tiek atmests ar roku. Ja bērnam tiek ieaudzināta veselīga attieksme pret kļūdīšanos, cenšanās un neizdošanās tiek uzskatīta par dabisku procesu, savukārt, ja kļūdīšanās tiek uztverta kā kaut kas nosodāms, arī bērns pārņem šo uztveri un, iespējams, daudzas lietas nemaz neizmēģinās vai neuzzinās par sevi, jo negribēs kļūdīties.

Negatīvais perfekcionisms

Arī mums pašiem ļoti reti kaut kas sanāk ar pirmo reizi. Svarīgi šo uzskatu īstenot arī savā valodas lietojumā, komunikācijā ar bērnu izvairoties no frāzēm “tev nesanāca!”, “tev neizdevās!”, aizstājot tās ar – “jā, tev tas pagaidām vēl nesanāk, bet pēc laika viss izdosies!”. Der atcerēties, kā mēs iemācījāmies braukt ar velosipēdu – diez vai kādam no mums tas sanāca ar pirmo reizi, noteikti arī ne ar otro reizi. Lai arī tas neizdevās uzreiz, lielākā daļa no mums tik un tā agrāk vai vēlāk to iemācījās.

Līdzīgi, mācoties jebkuru jaunu lietu, ir vērtīgi šo procesu sadalīt pa posmiem, piemēram, “tu vēl nevari braukt bez papildritenīšiem, pagaidām!”, “tu vēl nevari nobraukt vairāk nekā 20 metrus, pagaidām!”. Šādā veidā veicinām bērnā veselīgu pašapziņu un  pielāgojam progresu viņam piemērotā attīstības tempā.

Vai kādreiz esat saņēmuši uzslavu “malacis”, “tu nu gan esi talantīgs”? Ko šāda uzslava pasaka par tavu sniegumu? Vai tā veicina tālāko izaugsmi, vai arī  apzīmē statisku stāvokli, nepasakot neko par pašu procesu? Labāk ir slavēt bērna ieguldīto darbu, piepūli un izaugsmi. Piemēram, būtiski, ka tiek pamanīts ne tikai gala zīmējums, bet arī process – kā bērns zīmē, kā tiek turēts zīmulis, cik rūpīgi vai akurāti tiek veikts krāsojums, cik ilgi tiek noturēta uzmanība, cik daudz pūļu ieguldīts.

Bērni ir vecāku spogulis

Nekam citam nebūs tik spēcīga ietekme, kā tam, ja vecāki paši savā ikdienā piekops uz izaugsmi vērstu domāšanas veidu. Izaugsmes domāšanu raksturo apziņa, ka spējas un prasmes var uzlabot ar neatlaidīgu darbu. Kļūdas tiek uztvertas kā vērtīgas mācību stundas, bet atgriezeniskā saite kā iespēja, lai augtu un attīstītos. Izaicinājumi un dažādas problēmas tiek uztvertas kā normāla dzīves sastāvdaļa un visbiežāk tiek risinātas ar vairākkārtējiem, neatlaidīgiem mēģinājumiem esošo situāciju mainīt. Fokuss vērsts uz procesu un personīgo izaugsmi, nevis rezultātu. Ja cilvēkam piemīt izaugsmes skatījums, tas nosaka arī patiku pret mācīšanos kā procesu. Tas savukārt nozīmē, ka viņam vienmēr būs vēlme iemācīties ko jaunu – gan skolā, gan arī profesionālajā dzīvē.

Visbeidzot, vienmēr vērts paturēt prātā veco teicienu par to, ka nav jāaudzina bērnus, bet gan pašiem sevi. Tāpēc – ja gribam redzēt veiksmīgus un laimīgus bērnus, lielākais darbs būs tieši pašiem ar sevi.

 

Autore ir izglītības uzņēmuma “Lielvārds” kompetences centra profesionālās pilnveides un izaugsmes konsultante