Depozītsistēmai jābūt daudzveidīgai un modernai

Nekad neesmu slēpusi, ka pret depozītsistēmu izturos ļoti atturīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka tāda, kāda tā iecerēta Latvijai, mani pat negatavojas skart.

Esmu cilvēks, kas nedzer ne alu, ne limonādes, un ūdeni vienmēr dzeru no savas vieglmetāla pudeles. Tāpēc man arī turpmāk nebūs itin nekādas iespējas nodot izlietoto iepakojumu un saņemt atpakaļ kaut daļu naudas. Nav jau tā, ka manā saimniecībā nerodas atkritumi: parastajā miskastē mēnesī izmetu ap 100 gramu citur neliekamu sīkumu, šķiroto atkritumu kastītē nonāk ap 400 gramu iepakojuma un tad vēl vairāki kilogrami mizu un tējas biezumu aizceļo uz slieku kasti. Pie šķirotajiem atkritumiem visbiežāk nonāk piena produktu iepakojums, tāpēc jau sen prātoju, cik labi būtu, ja to varētu nodot depozītsistēmā.

Ar to metodi, kādu vēlas ieviest Latvijā, varētu aši savākt kādu desmito tiesu no visa lēruma, ko izmetam. Bet plastmasas straujā gaita uz jūrām un okeāniem, ar mikroplastmasu piesārņotā augsne un pārtika skaidri norāda: ir jāpārstrādā daudz lielāks iepakojuma klāsts.

Limonādes un alus galīgi nav pirmās nepieciešamības pārtikas preces, kuru iepakojums mirklī pārpilda cilvēku miskastes. Vislielāko atkritumu masu veido ēdienu iepakojums. Tāpēc ir jāstrādā kompleksi: pārtikas ražotājiem ir jāizvēlas iepakojums, kuru nav sarežģīti pārstrādāt vai kuru var lietot atkārtoti, bet depozīta sistēmai jābūt demokrātiskai, daudzveidīgai un tālredzīgai.

Bija laiki, kad cilvēki dzīvoja dūmistabās un neko nezināja par skursteņiem. Viduslaiku pilsētās bija ieradums naktspodu saturu tumsā izliet pa logu. Laiki un ieradumi mainās, un tagad ir jāpierod visu šķirotajiem konteineriem paredzēto iepakojumu izskalot. Tas neprasa daudz ūdens, bet, ja gribi būt atbildīgs pret planētu, tad iesaku, – kad mazgājies dušā, iekāpt lielā bļodā, un šo ūdeni pēcāk ieliet podā pēc tualetes apmeklējuma.

Kāpēc neviens negatavo revolūciju par to, ka vairākas reizes dienā nolaižam kanalizācijā dzeramā ūdens kvalitātes ūdeni? Toties piena produktu ražotājiem atrodas laiks sacerēt vēstuli, ka viņu radīto iepakojumu nu gan nevar iekļaut depozītsistēmā, jo skalošanai izlietotais ūdens izputinās tautu un nogalinās planētu.

Es ļoti ceru, ka man nebūs jāgaida vēl 20 gadi, lai Latvijā ieviestu modernu depozītsistēmu, kas dotu iespēju pārstrādei nodot lielāko daļu iepakojuma. Bet – ja patiesi vēlamies glābt pasauli, tad mainām ieradumus un piestrādājam pie atkritumu neradīšanas jeb zero waste dzīvesveida!

Autore ir vides žurnāliste