Kūrorts ar noslēpumu

Dace Klāmane, Vidzemes novada rehabilitācijas centra Līgatne vadītāja. Foto — Gints Ivuškāns
Ieva Puķe
Print Friendly, PDF & Email

Rehabilitācijas centrs Līgatne Gaujas krastā vairākkārt varēja nogrimt parādu atvaros, tomēr spēja nostāties uz kājām. Regulāru peļņu tam dod arī padomjlaiku slepenais objekts Bunkurs

Pirmajā stāvā notiek procedūras, otrajā, trešajā ir viesnīca un medicīniskā rehabilitācija, ceturtais — gulošiem, īpaši aprūpējamiem pacientiem, bet piektais — Senioru mājai. Rehabilitācijas centra Līgatne vadītāja Dace Klāmane domās pārskata telpu izvietojumu padomjlaika ēkā. Jaunķemeros un Vaivaros līdzīga profila iestādēm papildu bonuss ir dabīgie minerālūdeņi. Bet kūrortam Līgatnes novada Skaļupēs, Gaujas līkumā, stāsts ir unikāls ne tikai Latvijas mērogā.

2000 m2 pazemē

Dace Klāmane ir vietējā. Tomēr tikai 2004. gadā, sākdama strādāt par lietvedi rehabilitācijas centrā, uzzināja, ko viņas bērnībā no visu acīm slēpis biezais meža masīvs starp Augšlīgatni un Lejas Līgatni. «Sākotnēji te tika celts bunkurs tā laika valstsvīru vajadzībām, lai viņiem atomkara gadījumā būtu, kur paslēpties. Vieta izvēlēta, jo tā atrodas ieplakā, nav redzama pārlidojumā no augšas. Lai noslēptu bunkuru, virsū uzcēla ēku, ko izmantoja kā sanatoriju,» viņa rezumē. Celtniecība risinājusies no 1972. līdz 1982. gadam. Darbinieki slepenajam objektam atlasīti, nopietni izvērtējot biogrāfijas, visiem bija jāparakstās par informācijas neizpaušanu. «4. pārvaldes sanatorijas Rīgas Jūrmala filiāle Sanatorija Gauja,» nosaukumu atceras Daces kolēģe Ludmila Annuškāne, kas šeit strādā kopš pirmsākumiem, bijusi viesu administratore, bet tagad — klientu daļas vadītāja. Sanatorijas Rīgas Jūrmala vietā ir Baltic Beach Hotel.

Radniecīgās iestādes bija paredzētas Baltijas kara apgabala ģenerāļiem un padomju ministriem kopā ar ģimenēm. No «parastām» sanatorijām tā atšķīrās ar konkrētām amatpersonām iekārtotiem numuriem. 

«Tie paši cilvēki brauca, tikai uz Rīgas Jūrmalu — vasarā, no maija līdz septembrim, bet pie mums — ziemā. Slēpoja, pastaigājās. Numuriņi vienmēr bija gatavi,» stāsta Ludmila Annuškāne. 

Aukstā kara laikā kaujas gatavībā arvien gaidījis arī 2000 kvadrātmetru plašais bunkurs deviņus metrus zem zemes. Sakaru mezgls, ģenerators, gaisa attīrīšanas aparatūra, stratēģiskās kartes. Viss, lai kara gadījumā augstākā nomenklatūra te ne tikai nakšņotu, bet varētu vadīt arī kaujas operācijas un iedzīvotāju evakuāciju. Bunkuru cilvēki piepildījuši tikai vienu reizi 1985. gada civilo mācību laikā, ikdienā to uzraudzījuši dežuranti.

«Absurds — uzturēt kārtībā ēku, katru dienu iet tīrīt istabiņas ar domu, ka pēkšņi kāds var atbraukt!» iesaucas Dace Klāmane. «Turklāt bunkurs ir labi nocietināts, bet virs tā uzbūvētās ēkas kvalitāte — slikta, materiāli žēloti, jo ēka bija tikai kā piesegs bunkuram. Apmetums birst, darbs nav kvalitatīvs.»

To, kā šī politizētā iestāde sāka jaunu dzīvi pēc neatkarības atgūšanas, direktore nav pieredzējusi. Sākumā tā joprojām bija Jūrmalas sanatorijas filiāle, tāds kā atpūtas komplekss. Par rehabilitācijas centra Līgatne dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1992. Uzņēmumu reģistrā tas reģistrēts 1995. gadā. «No tā brīža te ir rehabilitācijas centrs šodienas izpratnē,» viņa skaidro. «Vienīgais SIA kapitāldaļu turētājs kopš 2009. gada ir Līgatnes novada dome.»

Padomju laikā medicīniskā rehabilitācija Līgatnē nenotika, šim nolūkam centrs tika pielāgots 90. gados. Puni, apgūstot kapitālisma pieredzi, tika uzsisti vairākkārt.

«2004. gadā, kad atnācu šurp tikko kā no skolas, nesapratu iemeslu, kāpēc tikko ir nomainīta vadība. Ar šā brīža acīm saprotu, ka iepriekšējā vadība bija novedusi uzņēmumu līdz bankrota slieksnim,» atceras Dace Klāmane. «Jaunajai vadītājai izdevās sākt uzņēmuma augšāmcelšanos. Ierīkoja jaunu apkures sistēmu, veica remontus, izveidoja ūdensdziedniecības nodaļu, ieviesa jaunas procedūras. Pēc šīs direktores, kura aizgāja veidot citu uzņēmumu, atnāca jauns direktors, uzņēmums atkal sāka stagnēt. Ekonomiskās krīzes laikā, kad bija jāatlaiž darbinieki, es trāpījos bērna kopšanas atvaļinājumā. Kad atgriezos, bija notikusi būtiska darbinieku rotācija, uzņēmumam milzīgi parādi, tas atkal bija uz bankrota sliekšņa.»

Galvenais iemesls, kāpēc 2013. gadā kapitāldaļu turētāja — Līgatnes novada dome — vēlreiz lēma par rehabilitācijas centra vadības maiņu un valdes atlaišanu, bija nodokļu parāds vairāku simtu tūkstošu eiro apmērā. Pašvaldības vadība izlēma piedāvāt direktores krēslu Dacei Klāmanei, kas sevi bija labi parādījusi darbā. «Sapratu, ka man šis uzņēmums ir svarīgs, redzu, ka tas var  veiksmīgi strādāt, tāpēc piekritu,» viņa atceras. «Bet pēc mēneša VID atsūtīja vēstuli: slēdzam jūsu kontus. Pirmajā brīdī izmisums — ko nu? Bet sarunu procesā ar VID nonācām līdz lēmumam, ka pasludināsim maksātnespēju, iesniegsim pieteikumu tiesiskās aizsardzības procesam, lai varētu ilgtermiņā šo parādu segt. Tajā brīdī nodokļu parāds bija sasniedzis 442 428 eiro. Lai arī iestādes apgrozījums bija miljons eiro, vienā brīdī vairs nespējām segt kārtējās izmaksas, izdevumi bija lielāki nekā ieņēmumi.»

Tiesiskās aizsardzības process sākās 2014. gada martā un turpinājās četrus gadus. Pēc grafika kreditoriem katru mēnesi vajadzēja atmaksāt noteiktu summu. «Pagājušogad, paldies Dievam, process beidzās, es šo brīdi ļoti gaidīju,» atviegloti nopūšas vadītāja. «Četrus gadus te neieguldījām neko. Nevarējām veikt renovāciju, apgūt Eiropas naudu, piedalīties nevienā projektā. Tagad, kad varētu to darīt, neviena atvērta Eiropas projekta nav, bet gaidām. Pagājušogad veicām energoauditu, kas ir pirmais solis uz ēkas renovāciju un siltināšanu, šobrīd notiek projektēšana, marta beigās būs gatavs ēkas renovācijas projekts.»

Ekskursijas arī pacientiem

Krītošā apmetuma dēļ patlaban apvilkts ar aizsargtīkliem, iekšpusē rehabilitācijas centrs Līgatne ir sācis labāku, veselīgāku dzīvi. Nu jau trīs gadus strādājis bez zaudējumiem, pat ar nelielu peļņu.

«Mums padomiskais vēl spīd cauri, bet pats svarīgākais — lai viss būtu tīrs un sakopts. Lai cilvēki, kas te strādā, ar smaidu sagaida un gatavi palīdzēt,» uzsver Dace Klāmane. «Lai būtu konkurētspējīgi, ik gadu modernizējam rehabilitācijas pakalpojumus, paplašinām piedāvājumu klāstu. Piemēram, pagājušajā gadā ieviesām trīs jaunas sprocedūras — Šarko dušu, slinga terapiju un Šrotas terapiju.»

Iestādei ir vairāki darbības virzieni. «Primārais — medicīniskā rehabilitācija. Nodrošinām gan 40% apmērā valsts apmaksātu, gan maksas medicīnas rehabilitāciju. Sanāk, ka valsts dotācijas daļa ir kādi 20% no mūsu kopējiem ieņēmumiem.» Pacientiem, kas ierodas ar ģimenes ārsta nosūtījumu, rehabilitācijas izmaksas ir aptuveni 31 eiro diennaktī, tur iekļauts pacienta līdzmaksājums, ēdināšana un izmitināšana. Savukārt valsts sedz visu pārējo, kas nepieciešams pacientam pēc medicīniskām indikācijām. Audiologopēda, fizioterapeita vai ergoterapeita pakalpojumus, fizikālās terapijas vai citas ārsta nozīmētas procedūras. Par papildu samaksu var izvēlēties vēl vairākas procedūras, ko valsts neapmaksā. «Pieprasītākās ir muguras un locītavu programmas,» secina iestādes vadītāja. «Martā, skolu brīvdienās, vienmēr brauc bērni ar iedzimtām saslimšanām, pavasaros arī pieaugušie aktivizējas.» 

Katru gadu Līgatni apmeklē ap 2000 pacientu, viņu skaitam ir tendence augt. «Cenšamies viesoties pie ģimenes ārstiem un stāstīt par mūsu procedūrām, bet zinām, ka viņi mēdz jau iepriekš «ielīst» pacienta maciņā un pieņemt lēmumu, ka viņš to nevarēs atļauties,» sūkstās direktore. «Bet bieži vien senioriem palīdz bērni, daudzi pērk dāvanu kartes. Ir, protams, arī kuriozi, ka opītis, kam uzdāvināta dāvanu karte, negrib te palikt pa nakti, bet braukt nakšņot mājās. Tad domājam, ko darīt ar neiztērēto naudu.» Klienti Līgatnē pavadot 7—9 dienas, valsts programma dienas stacionārā paredz 10 dienu klātbūtni, citādi rehabilitācijas mērķis netiek sasniegts. Tiek piedāvātas arī īsās brīvdienu programmas ar nakšņošanu, ēšanu, procedūrām vai pirts rituālu.

Senioru māja, kur cilvēki var uzturēties līdz mūža galam, darbojas kopš 2015. gada, mūsu viesošanās laikā te mīt 42 cilvēki. Telpas ir svaigākas nekā lielākā daļa citu, tās tomēr izdevies izremontēt ar ERAF programmas atbalstu.

Direktore, kā ik gadu, gan ir noraizējusies par medicīniskās rehabilitācijas dotāciju. Klāt marta beigas, kad beidzas līgums ar valsti, bet nav skaidrs, kas notiks 1. aprīlī, kādi būs tarifi un izcenojumi. «Saka jau, ka viss būs kārtībā, pagājušajā gadā tika rīkots iepirkums, kurā mēs piedalījāmies,» viņa saglabā optimismu. 2018. gadā  46% no ieņēmumiem nodrošināja veselības aprūpes pakalpojumi (no tiem 39% valsts finansētie, bet 61% — maksas pakalpojumi).

Lai stabilāk stāvētu uz kājām, uzņēmumā attīstītas dažādas blakus nozares, kas dod peļņu. Rehabilitācijas centra ēdināšanas serviss nodrošina maltītes ne tikai numuriņos, ēdnīcā, kafejnīcā un pat tūristiem pazemes bunkurā, bet arī, ja nepieciešams, klāj banketa galdus izbraukumos. Tūristi, ja nepieciešams, var palikt viesnīcas numuriņos, divi no tiem pat izlikti Booking.com. «Varam piedāvāt līdz 70 gultām, pēc vajadzības variēt, uztaisīt divvietīgu numuriņu vai četrvietīgu,» stāsta direktore. «Esam salīdzinoši nedārgi, jo joprojām esam padomiski. Liels pieprasījums vasarā ir no tūristu grupām, viņi ir gatavi pat gulēt semināru zālē uz paklājiņiem un matracīšiem, jo numuriņus veselam autobusam nevaram nodrošināt.»

Uz rehabilitācijas centru četrreiz dienā kursē autobuss no Cēsīm, tas ir izdevīgi arī iestādes 85 darbiniekiem, no kuriem lielākā daļa dzīvo šajā pilsētā. 

Dace Klāmane var ilgi un aizrautīgi runāt par Līgatnes tūrisma iespējām — Tīklu parks, Vienkoču parks, Līgatnes papīrfabrikas ciematiņš un pārceltuve, divas kafejnīcas, skaistās Gaujas klintis. Netālu no rehabilitācijas centra ir Springšļu iezis, ne tikai iestādes klientiem, bet arī viesiem izveidota Mitoloģijas taka ar kokgriezumiem. «Un, protams, mēs Līgatnes tūrismam atnesam bunkura apmeklētājus. Neko daudz neieguldām mārketingā, bet to skaits ar katru gadu pieaug. 2017. gadā bija 21 000, 2018. gadā gandrīz 23 000. Pie mums brauc žurnālisti, blogeri no ārzemēm, tūroperatori slēdz līgumus.» Bunkurs, kurā viss saglabājies gandrīz kā aukstā kara laikā, neprasot milzīgus ieguldījumus, tomēr nes pieaugošu peļņu. Tūristiem tiek piedāvātas ne tikai ekskursijas, bet arī realitātes spēle Objekts X. Pēc izvēles — maltīte ar makaroniem po-flotski vai partijas 1. sekretāra smalkās pusdienas, ķilavmaizes un pelmeņi. 

Parasti izpētīt bunkuru vēlas arī rehabilitācijas pacienti, ceturtdienās grupas tiek veidotas tieši viņiem. Doma, ka zem visa ēku kompleksa ir šāds bunkurs, pat viņai joprojām šķiet galvu reibinoša. Pagalmā ar vīnogulājiem nosegtas bunkura ventilācijas lūkas, bet basketbola laukums iekārtots bijušā augstākā ranga partijnieku helikopteru lidlauka vietā.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Mīlestība pret šo vietu un darbiniekiem, pret vienoto komandu. Esmu kļuvusi par iestādes absolūtu patrioti. Miers, klusums. Mūsu klienti bieži saka: te ir cita enerģija. Darbinieki strādā līgani, katru apčubina, neviens netiek grūsts pa durvīm ārā, jo nāks nākamais.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Tā, visticamāk, atkal ir saistīta ar darbiniekiem, ar savstarpējo komunikāciju. Uzticies darbiniekam un gaidi no viņa tādu pašaizliedzību, kādu pats izrādītu, tomēr saņem kaut ko citu. Mācība — paļaujies uz otru, bet līdz galam — tikai uz sevi.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Tikai darīšanas pēc nevajag piekrist ielēkt kādā amatā. Jābūt mīlestībai pret to, ko dari, un jādara pat vairāk, nekā vari izdarīt.»

Katru gadu Līgatni apmeklē ap 2000 pacientu, viņu skaitam ir tendence augt. «Cenšamies viesoties pie ģimenes ārstiem un stāstīt par mūsu procedūrām, bet zinām, ka viņi mēdz jau iepriekš «ielīst» pacienta maciņā un pieņemt lēmumu, ka viņš to nevarēs atļauties,» sūkstās direktore.
Foto — Gints Ivuškāns

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu