Literātes Agnese un Madara Rutkēvičas iejūtas 20. gadsimta dzejnieču lomās Alvja Hermaņa jaunajā izrādē Atnāc mani vēl satikt un stāsta, kā izcilības literatūrā ietekmējušas latviešu, arī māsu pašu, dzīves uztveri
Neviena pilsētas centra kafejnīca intervijai neder. Nedēļu pēc pirmizrādes māsas Rutkēvičas vēlas runāt tieši Raiņa un Aspazijas muzejā Baznīcas ielā Rīgā. Viņu ierašanās darbdienas pēcpusdienā abu dižgaru memoriālajā dzīvoklī, šķiet, samulsina pat darbiniekus. Slaidas, ēteriskiem sejas pantiem, senlaicīgi elegantās melnās drēbēs, viņas parādās uz sliekšņa ne tikai kā skaists Aspazijas iemiesojums dubultā, bet kā aizgājušo laiku atmosfēra — dzīva latviešu dzejas vēsture, vai jūs domātu par Austru Skujiņu, Mirdzu Ķempi, Āriju Elksni, Vizmu Belševicu, Velgu Krili vai citām dzejniecēm.
Māsu apcerīgi dziedošais balss tembrs ienes tādā kā liturģiskā atmosfērā. Viņas pacietīgi uzklausa muzeja darbinieces norādījumus, ka uz viesistabā izvietotā (īstā Raiņa un Aspazijas) paklāja nedrīkst kāpt, uz atpūtas krēsliem (īstajiem Raiņa un Aspazijas) nedrīkst sēdēt. Toties ēdamistabā, pie galda ar krāšņiem ziedu rakstiem rotātu servīzi, drīkst — abas tur atstāj savus viedtālruņus un piezīmju blociņus, cēli atslīgstot uz koka krēsliem. Pēcāk klusēdamas ielūkojas Raiņa darbistabā ar kušetīti, kur dzejniekam labpaticis rakstīt. «Tās dzejnieku gultiņas muzejos vienmēr tik īsas,» saka 1,75 cm garā Agnese. «Interesanti, vai viņš rakstīja saliektiem ceļiem vai taisnām kājām,» tā 1,74 cm garā Madara. Uz jautājumu, kas viņām vispirms nāk prātā, uzlūkojot abu dzejnieku apartamentus, viena no māsām — ja godīgi jāsaka, nespēju izšķirt, kura — atbild: «Kā šeit pie loga Aspazija viena stāvēja.» Viņa nodzīvoja 14 gadus ilgāk nekā Rainis.
Vēlāk māsas, runājot par līdzībām un atšķirībām, lūgs uzmanīgi apskatīt katras sejas ovālu — Agnesei tas esot mazliet smalkāks. Un raksturs! Madara ir iekšēji rāmāka. Ilgu laiku klausoties abu šķietami identiskajās balsīs, to var arī sadzirdēt. Viņu savstarpējais dialogs šķiet kā bezgalīgs jūgendstila ziedu raksts, ko velk neredzama mākslinieka roka, vijīgi skaistu un teiksmainu: vienas pasacīto turpina otra; ja gadās ieteikties vienlaikus, pieklust, saskatās un ar graciozu žestu ļauj turpināt otrai.
Cēsīs dzimušās māsas Rutkēvičas uz Latvijas kultūras dzīves skatuves uznāca pirms desmit gadiem, kad viņu dzejas un prozas darbus sāka publicēt kultūras mediji. Pēc Ķeguma komercnovirziena skolas, valodu novirziena klases pabeigšanas abas bija mēģinājušas iestāties gan aktieros, gan dramaturgos. Tika uzņemtas vienā no kārotajām programmām — sāka studēt TV, kino un teātra dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.