Īvāns: Neizlaist no rokām, neļaut izslīdēt

Pirms trīsdesmit gadiem Mežaparkā manifestācijā Par tiesisku valsti Dainis Īvāns aicināja nebaidīties. “Mums vairs nav ko zaudēt, kā vien mūsu lopiskos sadzīves apstākļus, mūsu neticību, pazemojumus, beztiesiskumu,” toreiz uzrunā tūkstošiem cilvēku pauda 33 gadus vecais Īvāns. Tagad  — 30 gadus vēlāk — Īvāns aicina to pašu: nebaidīties, novērtēt valstī sasniegto un neļaut tam izslīdēt no rokām.

8.oktobrī notiks starptautiska konference, atzīmējot Tautas frontes apaļo gadskārtu. Īvāns kā pirmais LTF līderis ir viens no pasākuma organizatoriem, tāpēc pirms tam skrien kā vāvere ritenī. Ikdienā turpina darbu LTF muzejā “kā pētnieks un kā eksponāts”, pats intervijā smejas. Pēdējo gadu laikā iesaistījies arī vairāku filmu tapšanā — kopā ar režisoru Askoldu Saulīti strādājis pie filmas 8 zvaigznes, kas vēsta par latviešu strēlniekiem, bijis scenārija autors filmai Dziesmuvara par Dziesmusvētkiem, dažādiem centieniem tos pakļaut ideoloģiskiem mērķiem un tautas attapību to nepieļaut. Intervija ar Īvānu notika pirmdien, 1. oktobrī. Publicējam daļu sarunas, kas veltīta LTF jubilejai un vēlēšanām.

 

Ar kādām sajūtām jūs sagaidāt šo LTF 30. gadskārtu?

Protams, ar zināmu gandarījumu, jo es neesmu no tiem, kas uzskata, ka mēs esam neveiksminieku valsts un mums nav nākotnes. Man ir tā iespēja visu laiku – it sevišķi apaļu gadskārtu reizēs – atcerēties, kur mēs atradāmies. Padomju okupācijas pilnīgi sagrauta valsts. PSRS militāri rūpnieciskais komplekss, kas te visu kolonizējis. Un tad, izejot no šī laika un tiem apstākļiem, mēs esam vienkārši neticami tālu aizgājuši, neticami daudz sasnieguši! Protams, ka ar klupieniem, ar kritieniem, ar kļūdām. Bet sasniegts ārkārtīgi daudz un manas lielākās bažas pa šiem 30 gadiem ir to, kas ir sasniegts, neizlaist no rokām, neļaut izslīdēt! Jo reizēm cilvēki it kā aizmieg, viņi aizmirst, viņi zaudē modrību, varētu teikt, un padodas kaut kādiem citiem kārdinājumiem. Tāpēc tās bažas man vienmēr ir — dod Dievs to visu mums noturēt! To stabilitāti, kādā mēs esam gājuši, gan arī tos panākumus, jo jāsaka, ka paldies Dievam, mēs tomēr šos 30 gados nevienu minūti vairs briesmās neesam dzīvojuši, izņemot, protams, [1991.gada janvāra] barikāžu laiku. Atceros, ka arī barikādēs, kad bija jāaicina cilvēki, tā galvenā doma, ko es teicu jau tad — un tas bija pāris gadus pēc Tautas frontes dibināšanas, tikko pēc Augstākās padomes ievēlēšanas – es teicu, ka mēs jau tad esam sasnieguši tik daudz un mēs nevaram atļauties ne par kādu cenu to zaudēt. Tāpēc ir jāiet un jāriskē arī ar dzīvību.

Jūs sakāt, ka mēs nevienu minūti vairs neesam dzīvojuši briesmās, taču pēdējo gadu laikā starptautiskā situācija kļuvusi tik sarežģīta, ka tā briesmu sajūta ir visu laiku.

Protams, ka tā ir. Ir pretī tā milzīgā siena, tas, kas notiek pasaulē, un tendences ir diezgan atbaidošas un šausminošas, bet tieši tāpēc jau ir pagātne jāatminas. Ko mēs esam panākuši un ko mēs nedrīkstam pazaudēt. Frontes laikā es sapratu vienu lietu, ka mēs pat nedrīkstam pieļaut tādu domu, ka mēs ļausim tam panākumam izslīdēt no rokām, ka mēs ļausim kādam mūs atgriezt tur atpakaļ, kur mēs bijām. Nu, tam ir ārkārtīgi liela nozīme.

Vai jūs varat identificēt tos riskus –  vai redzat kādas konkrētas bīstamas lietas, kur mums tiešām vajadzētu piesargāties?

Vispirmām kārtām, mēs jau dzīvojam visu laiku mūsu revanšistiskā kaimiņa ēnā, kas ar visādiem līdzekļiem mūs cenšas iespaidot.

Toreiz tas kaimiņš bija pilnīgi tāds pats, bet mēs ļoti labi sapratām, ka tas ir viens krimināls režīms – tie ir čekisti, tā ir bandītiska valsts un mēs meklējām kontaktus pilnīgi ar citiem cilvēkiem arī tajā pašā Krievijā. Man liekas, šobrīd arī jādara tieši tas pats. Ne tikai mums, bet vispār Rietumiem plašākā izpratnē. Mēs nedrīkstam identificēt gangsterus, kas ir pie varas Kremlī, ar Krievijas sabiedrību, kas ir vēl bezcerīgākā stāvoklī nekā mūsējā. Mēs neatrodamies bezcerīgā stāvoklī, bet viņi atrodas diezgan uz bezcerīguma robežas. Tieši tāpēc jāatbalsta vismaz demokrātiskie cilvēki, Krievijas demokrātiskie centieni un jābūt diezgan striktai nostājai, Latvijas pozīcijai. Es domāju, ka [ārlietu ministrs] Rinkēvičs  ANO pateica tieši tā, kā tam ir jābūt. Ir jābūt šai stingrai pozīcijai, ka mēs nevaram identificēt savu attieksmi pret Krieviju ar attieksmi pret Kremli.

LTF apaļā gadskārta sanāks divas dienas pēc vēlēšanām.

Un mēs pamodīsimies ar paģirām tā kā pēc Brexit (smejas).

Būs paģiras?

Nē, es ceru, ka nebūs. Es nezinu, vai varu saukt vārdā, bet es pilnīgi pievienojos Viesturam Kairišam, kurš ir izplatījis paziņojumu, ka nevajadzētu balsot par trim spēkiem, kuri var izveidot koalīciju ar Saskaņu. Ja mēs neļausim izveidoties šai diezgan baisajai trīsgalvu velna kombinācijai, tādā gadījumā – nu, tomēr mēs diezgan droši varam skatīties nākotnē.

Kā jūs pats vērtējat tos procesus, kas tagad notiek politikā?

Kremļa agresija ir pieaugusi, tas ir pilnīgi neapšaubāms fakts. Šī Krievijas agresija tomēr nav apturēta no Rietumu puses — un mēs esam Rietumu puses sastāvdaļa. Tā turpinās. Tas ir viens no faktoriem. Otrs, es jau teicu, mēs tomēr tādas īstas briesmas ne minūti neesam baudījuši. Viņas ir bijušas, bet mēs tomēr esam dzīvojuši, kā Lidija Doroņina — Lasmane ir teikusi: latviešu tauta nekad tik labi nav dzīvojusi kā tagad! Par spīti tam, ka daži mēģina gausties un ne bez ārējas ietekmes gānīt savu valsti, bet tomēr mēs visu laiku esam noturējušies. Bet šobrīd varbūt šajā mierīgajā gaisotnē dzīvojot un arī zināmu augšupejošu stabilitāti panākot, cilvēki iemieg, viņi pazaudē sapratni par vērtībām. Tās ir tās briesmas.

Bet kā pamodināt? No kurienes jums ir tā paļāvība uz tautas gara spēku, kuru jūs dažās intervijās esat piesaucis vai to gudrību izšķirošos brīžos nebūt pasīviem, nenogulēt, izdarīt pareizo izvēli?

Pirmām kārtām, jādomā ar galvu un nevar pakļauties Krievijas propagandas populārajam sauklim – balso no sirds! Un jūti ar sirdi! Tādā gadījumā mēs balstāmies tikai uz emocijām un mēs ticam, ka rīt mums būs divreiz lielākas pensijas, ja kāds puskoka lēcējs mums to piesola.

Vispār, kad paklausās [KPV līderi] Kaimiņu, kad paklausās to vājprātu, ko sludina, nu, es domāju, nelieši arī, kas ir tajā partijā, kuri var deklarēties citā valstī un lielīties, ka viņi nemaksā nodokļus un visu to tā vajag darīt – nu, pārņem tādas drūmas pārdomas par tautu, bet mana pārliecība ir vienkārši manī pašā. Es nebūšu tas, es nebūšu viņu mērķauditorija, es nepakļaušos viņu diktātam un es cilvēkiem pateikšu arī, ka ir jārīkojas pilnīgi pretēji nekā viņi aicina. Bet man arī paļāvība tādā ziņā, ka Kaimiņš jau nav nekas jauns. Mēs jau uz tādiem grābekļiem esam uzkāpuši. Bija Zīgerists ar banāniem. Tas ir pilnīgi tas pats. Bija Šlesers ar visām gāzēm grīdā un raķetēm, nu, tagad ir parādījies Kaimiņš. Protams, Kaimiņš ir bīstamāks ar ļoti neskaidro naudas izcelsmi. Ar to, ka šī ir partija, kas ir paziņojusi par iespējamu draudzību ar Saskaņu, kaut gan, protams, mums jāzina, ka Maskavai nav ideoloģisku šķēršļu nopirkt jebkuru no mūsu partijām. Tagad pat es ar lielu izbrīnu ieraudzīju, ka ZZS Rīgas sarakstā ir augsta ranga amatpersona no Saskaņas valdītās Rīgas, kura ir ZZS sarakstā Rīgā.

Kuru jūs domājat?

Armands Krūze. Viņš kādreiz bija LSDSP cilvēks, tad es nezinu kādās partijas, tad viņš ar Saskaņas atbalstu iekļuva Rīgas domē, tagad viņš Attīstības departamenta – milzīgi augsts amats Rīgas domē – pienākumu izpildītājs un viņš ir ZZS sarakstā.

Kāds ir jūsu viedoklis, cik veiksmīgi Saskaņai izdodas parādīt, piedāvāt vai pārstāvēt šo sociāldemokrātisko ideju?

Nu, tur sociāldemokrātijas galīgi nav. Ja ir kaut kas no sociāldemokrātijas, tad šobrīd tas  ir Progresīvajos, bet tikai ne Saskaņā. Tā ir alkatības partija, tā ir grābšanas partija. Tā ir pielīšanas un melošanas partija, jo kā lai es savādāk nosaucu Vjačeslavu Dombrovski, kurš var proponēt pilnīgi kaut kādas pretējas lietas, diezgan murgainas lietas. Kurš var lavierēt uz latviešu valodas iznīcināšanas robežas – gluži tāpat kā savulaik ir aicinājis Nils Ušakovs. Jo šie cilvēki jau nav tik naivi, ka viņi nesaprastu, ka Latvijas apstākļos… Kādreiz, starp citu, paši cilvēki, kuri ir aizgājuši no Saskaņas, teica – mēs, protams, esam pret krievu valodu kā otru valsts valodu, jo tas ir skaidrs, ka, noliekot vienu lielas tautas valodu blakus vienas nelielas, šī mazā valoda tiek iznīcināta. Acīmredzot, Dombrovskim un Ušakovam, kas to atklāti ir aicinājuši, taranējuši izglītības reformu, – tā ir viņu ideoloģija.

Toreiz pirms 30 gadiem Mežaparkā manifestācijai bija nosaukums Par tiesisku valsti. Kādu nosaukumu jūs tagad liktu, ja būtu tāda vajadzība?

Es arī šodien liktu Par tiesisku valsti, jo tā ir tāda lieta, par ko es visvairāk uztraucos. Mēs redzam, ka ekonomiskās labklājības ziņā nevaram salīdzināt kā dzīvojām toreiz. Otrām kārtām, viss tomēr ir atkarīgs no tiesiskuma – cik godīga tā valsts ir un cik precīzi tiek izpildīti likumi, un kā notiek tiesas procesi. Un tur, man liekas, mums klājas vissliktāk no visām jomām, ja ņemam kopā. Tāpēc par tiesisku valsti noteikti un arī par godīgu un brīvu valsti. Nu, labi, nebūsim naivi, mēs nevaram absolūtu godīgumu panākt no cilvēkiem, bet nu kaut kādu atbildību, ka viņš dara savu darbu. Lasīju Annas Žīgures vēlēšanu pārdomas, viņa bija teikusi par to, ka ir šis princips – vispirms man pašam sagrābties, tad manai partijai, tad cik atliks – valstij. Atmodas laikā tomēr tas nebija. Un tas ir zināms fenomens, ka cilvēki bija gatavi tajā brīdī ziedot pilnīgi visu, līdz pat tādam jēdzienam kā dzīvība, jo nedomāja ar sevi. Domāja par nākotni, jo tauta var izdzīvot tikai, ja mēs esam solidāri un domājam cits par citu, necenšamies apčakarēt, apkrāpt.

Bet kas ir mainījies, kas noticis ar Latvijas cilvēkiem?

Būtībā varbūt nav mainījies nekas. Varbūt esam pazaudējuši kaut kādas zināšanas, izglītību. Mani diezgan daudz aicina uz skolām pastāstīt par Atmodas laiku un es saskaros ar to, ka neviens īsti neko nezina, kas ir bijis. Tāpēc arī uzskatu, ka šādas konferences ir svarīgas un arī muzejs ir svarīgs. Mēs runājam ļoti daudz par eksportprecēm, bet mūsu Atmoda, ieskaitot Baltijas ceļu, ieskaitot nevardarbīgo pretošanos, īstenībā tā ir viena no lielākajām Latvijas eksportprecēm. Uz mūsu muzeju nāk ārzemnieki no Taivānas, kur arī studenti domā, kā noturēties pret lielās Ķīnas iespējamo agresiju, no Honkongas brauc. Speciāli mani viena studente ierakstīja — es prasīju, ko viņa darīs ar šo ierakstu? Viņa teica – rādīšu citiem studentiem, jo mēs gribam nosargāt demokrātiju, ko mums grib atņemt lielā Ķīna. Kataloņi te ir braukuši, tas nav īpaši populāri un politkorekti to pieminēt, bet kataloņi ir braukuši pilnīgi pārņemt Baltijas ceļa idejas. Tās lietas, kuras pasaulē ir aizgājušas jau savu ceļu, un mūs šai ziņā abrīno, ka esam spējuši tajā brīdī koncentrēties.

Droši vien, ja tagad būtu tie dramatiskie brīži, kad ūdens smeļas mutē, un tu zini, ka nākošajā rītā uzausīs saule un tavas tautas vairs nebūs, tad cilvēki arī tagad saņemtos. Bet es domāju, ka daudz ko izdarījis mūsu pašu naivums, lētticība, kas parasti sakņojas neizglītotībā, varbūt arī slīpētie cilvēki apzināti to dara. Tas nav pētīts, bet man visdīvainākā liekas tā it kā vispusējā, prastā gānīšanās, pašnoniecināšanās, pašnonievāšanās. Un tur es domāju, ka roku ir pielicis arī mūsu ienaidnieks ar savu propagandu. Galvenais, lai uzvarētu tautu, lai uzvarētu cilvēku, ir viņā iesēt mazvērtības kompleksu. Visiem spēkiem. Un tur mūsu ienaidniekam naudas pietiek. Viņam varbūt nepietiek spēka, lai viņš uzbruktu tiešā veidā mums un mūsu sabiedrotajiem, bet ar šīm metodēm viņš strādājis vienmēr, tur mēs vienkārši nedrīkstam būt naivi un lētticīgi.