Apolitiskas piezīmes par Armēniju. Maijs, 2018

Latvietes pieredzētais maija sākumā Armēnijā, kad valsti bija pārņēmuši opozīcijas protesti un atbalsta demonstrācijas jaunam premjerministra kandidātam Nikolam Pašinjanam

 

Neesmu politisko līkloču izsekošanas cienītāja, manas zināšanas vēsturē arī ir ar dažādas krāsas un lieluma plankumiem, tomēr Aizkaukāza reģions un Armēnija manās domās un izjūtās dzīvo jau labu laiku. Gan neapzināti, kopš bērnības klausoties tēta stāstus par dienestu Aizkaukāzā (gan ne tieši Armēnijā), gan apzināti, vairākus gadus sadzīvojot ar diviem Kaukāza aitusuņa šķirnes jaukteņiem un mēģinot izprast viņu brīvību mīlošo dabu.

2015. gadā šis kalnu reģions panācās man tuvāk: biju iecerējusi ceļojumu turp meditatīvi un reizē svinētkāri noskaņotā grupā armēņu mākslinieka pavadībā. Ak vai! – nelaimes gadījums iecerei neļāva piepildīties, un uz kalnu zemēm aizbrauca mans vīrs. Man pēc izveseļošanās darbā tika piešķirta iespēja papētīt tā gada jūnijā aizsaulē aizgājušā par Lasvegasas karali dēvētā armēņu izcelsmes amerikāņu miljardiera Kerkora (Kērka) Kerkorjana dzīves līkločus (sk. „Kapitāls”, 2015, Nr. 9).

Radnieciskas izjūtas uztvēru filmā „Ar rudeni sirdī” (2015), ko 2013. gadā daļēji Latvijā (arī man tuvajā Cesvainē) armēņu izcelsmes režisora Sergeja Paradžanova māsasdēls krievu režisors Georgijs Paradžanovs uzņēma par armēņu izcelsmes mīmu, aktieri, dzejnieku Leonīdu Jengibarovu.

Tā Armēnija bija jau ienākusi manā dzīvē, tāpēc pērnruden labprāt piekritu uzaicinājumam doties turp. Iegrimusi darbā un pavasara baudīšanā, pat nepamanīju neilgi pirms brauciena sākušos protestus Erevānā, līdz nākamie ceļabiedri „WhatsApp” grupā sāka sarakstīties par to. Braukt biju nolēmusi, tāpēc nešaubījos un neiedziļinājos, turklāt ceļojuma pievienotā vērtība – vadītāji Inta un Andžejs, kuri ļoti mīl Latviju, tāpēc izprot, pieņem un mīl arī citas zemes un tautas. Tad jau visam jābūt kārtībā. Galu galā braucam uz zemi, kurā piestājis Noasa šķirsts…

Šofera stāsti

Mūsu šoferis Vahans (vārds sanāk aptuveni šāds, jo latviešu valodā nav iespējams precīzi atveidot trešo skaņu; tulkojumā no armēņu valodas ‘vairogs’, ‘aizsargs’), kas pirms pāris gadiem bija vīlies tūristos un gribēja pamest šo darbu, saticis latviešus, palika savā biznesā. Visas dienas, kuras pavadām kopā, viņš mums ir gandrīz nemanāms, bet klātesošs inteliģents pavadonis. Tēja nosalušajiem, sarunas zinātkārajiem, sirsnīga dalīšanās mūsu kopīgajā esībā.

Vahans ar aizrautību stāsta par Armēniju – gan skaisto, gan skumjo. Valsts no savas sensenās teritorijas ir zaudējusi deviņas desmitdaļas, arī valsts simbols Ararats atrodas citā valstī – Turcijā – tāls, nepieejams, vien reizumis, mākoņiem pašķiroties, redzams.

Armēnijā līdz šim darbojas totalitāra reketieru vara. Ir konkrētu ģimeņu klani, kas kontrolē kādu no valsts ekonomikas jomām; tiem pieder greznas savrupmājas (pilis) un noteikti automašīnu reģistrācijas numuri. Lielum lielais vairākums valsts iedzīvotāju ir nabadzīgi. Valsts sektorā algas lielākoties ir ap 150–170 ASV dolāriem, toties lekni zeļ korupcija. Lai atpirktos no armijas, jāmaksā 20 000 dolāru; ģimenes dažkārt tam krāj jau daudzus gadus. Lielākā daļa armēņu dzīvo diasporā, pārsvarā ASV, Krievijā, Francijā, Gruzijā un citur. Diaspora veidojusies kopš 1915. gada genocīda. (Arī Latvijā armēņu skaits ar katru gadu pieaug.) Diasporas tautieši ar naudas sūtījumiem uztur savas Armēnijā dzīvojošās ģimenes, radiniekus, reizē – būtībā arī Armēnijas ekonomiku. Armēņu ģimenēs augstu vērtē izglītību, bērnu eksāmeni un izlaidumi ir lielas svētku dienas. Gandrīz katrā ģimenē ir arī kāds mākslinieks, tāpēc Armēnija ir, piemēram, skaistu rotu zeme.

8. maijā, kad parlamentā paredzēts balsojums par jauno premjeru, visi ir aicināti ģērbties baltā. Arī mēs no ceļasomām izvelkam dienai un atbalstam vispiemērotāko. Vahanam, protams, ir balts krekls. Bet šodien viņš ir tāds satraukts, turklāt ar austiņu ausī – drīz sāksies parlamenta sēde, un viņš negrib nokavēt jaunumus. Kad iznākam no kādas baznīciņas, kur esam veltījuši latviešu spēka dziesmu armēņu tautai, Vahana rokās ir Armēnijas karogs: Nikola Pašinjans ir ievēlēts! Vahans ir smaidīgs: beidzot tautai ir cerības uz tiesisku varu.

Pirms uzņemam autobusā armēnieti – sarunāto gidi, kas mūs pavadīs pa Erevānu un tās apkārtni, Andžejs stāsta, kā pēc 1988. gada zemestrīces viņa tētis autobusa šoferis vadājis Latvijā uzņemtos armēņus, savukārt viņš braukājis tētim līdzi un izjutis tālaika noskaņu. Un tad iekāpj gide, un viens no pirmajiem viņas darbiem ir… pateikšanās Latvijai par atbalstu, ko armēņu tauta ir saņēmusi. Izrādās, viņas ģimene, izņemot viņu pašu, arī tikusi uzņemta Latvijā… Tādos brīžos apziņā saslēdzas dvēseļu ceļi…

Pilsēta svin

„Tikai stundiņu pa vecpilsētu,” saka mūsu gide armēņu pasniedzēja, mākslas zinātniece, kura strādā Arhitektūras fakultātē. Viņa noteikti zina, ka tie ir īstie vārdi, lai pa dienu nogurušos latviešus vēl motivētu Erevānas apskatei. Par argumentiem kalpo apsolījums turp aizvest ar autobusu, bet atpakaļceļā sasēdināt mūs pa taksometriem.

Lika drusku pagaidīt… Jau turpceļā autobuss iekļūst mērenā sastrēgumā, ielu malās mūs sveicina vietējie. Šodienas pazīšanās zīmes ir balts apģērbs un Armēnijas karogs.

Autobuss tiek apstādināts ielas vidū. Skan vietējais hits par Nikolas Pašinjana pirmo soli – ir tikai jāsāk! –, un pa autobusu ceļo caur šofera logu pasniegtas šampanieša un viskija glāzes. Šūpojamies līdzi dziesmas ritmam, iedzeram un vēlam izdošanos. Lai top!

Panorāmas skats, nepabeigtā, tomēr iespaidīgā pilsētas kaskāde ar mākslas darbiem katrā laukumā, gides atzīšanās, ka viņa ne visai izprot moderno mākslu, politiskais un etniskais apskats pēc mūsu pieprasījuma, Armēnijas sūrās vēstures fakti – un tad jau iejūkam pacilātā daudzgalvu pūlī.

„Turēsimies kopā,” saka gide, „tāpēc ka tālāk cilvēku būs arvien vairāk.”

Tā arī ir: kaut gan ir jau tumšs un arvien mazāk laika paliek līdz pusnaktij, ielās ir visu paaudžu armēņi, kurdi, krievi (molokani), vācieši (te kādreiz atsūtīti vācu bēgļi, kas būvējuši pilsētas mūri). Ģimenes ar bērniem, trakulīgu jauniešu bariņi, padzīvojuši pāri… Svin visi. Ar 59 balsīm par parlaments šodien ievēlējis jaunās ēras nesēju Nikolu Pašinjanu. Cilvēku acīs mirdz prieks, sajūsma un cerība – beidzot būs labāk, beidzot tiks pielikts punkts oligarhu varai, visaptverošajai korupcijai un nabadzībai.

Darbojas kafejnīcas un restorāni, tiek cepts šašliks, bērni braukājas ar saviem velosipēdiem un nomas automašīniņām, tiek spēlēts šahs ielas malā ar lielajiem kauliņiem (šahs ir obligāts mācību priekšmets Armēnijas skolās), skan mūzika, cilvēki dejo. Visi laukumi pilni sajūsminātu ļaužu.

Dažas ielas ap centrālajiem laukumiem, piemēram, ap tā saukto Brīvības laukumu, ir norobežotas, bet citur mašīnas taurēdamas brauc. Šķiet, šovakar viņi brauc, lai svinētu braucot. Signāli, pa logiem bīstami izkārušās meitenes un puiši, paceltu roku prieks virs lūkām, karogi pār motora pārsegu, karogi ap pleciem un karogi, plandoši gar logiem. Tu-tu-tu-tū! Mēs svinam!…

Cilvēki draudzīgi māj, pulcējas bariņos, apskaujas ar draugiem.

„Skaisti,” saka romantiskie latvieši un atceras 1988. un 1991. gadu. „Te tā ir – tautas vienotība.”

„Tik viegli jau nebūs,” novelk pragmatiskie un piesauc problēmas, kas jaunajam premjeram būs jārisina. „Turklāt – kā tad viņš viens pats?! Re, kas notiek ar mūsu jaunajiem un cerīgajiem politiķiem, kad viņi tiek tajā katlā!…”

Pie kāda kluba pulcējas bars ļaužu, un mēs tam nepievērstu pat uzmanību – kur Erevānas centrā šonakt nav cilvēku?! –, ja vien mūsu gide nesatiktu paziņu, kurš izstāsta, ka šurp dodas jaunais premjers. Ir gandrīz pusvienpadsmit. Ieslēdzam kameras un gaidām tāpat kā pārējie. Ielas malā grozās jaunā premjera miesassargi.

„Jūs piedalāties vēsturē! Jūs esat Armēnijas vēstures daļa!” saka mūsu gide, un mēs saprotam, ka arī viņai ļoti gribas sagaidīt Nikolu Pašinjanu.

Pēc laiciņa, kad joprojām nekas nenotiek, viņa dodas pie paziņas un noskaidro, ka Nikola Pašinjans būšot tikai pēc 20 minūtēm. Ir pagājusi jau vismaz stunda pēc solītās stundiņas… Nolemjam negaidīt.

Ielu malās un laukumos krājas svinību pārpalikumi – atkritumu kaudzes.

„Jaunieši paši rīt no rīta sapulcēsies un to visu novāks un satīrīs,” saka gide. „Tā ir bijis pēc visiem līdzšinējiem mītiņiem. Nu kā var nemīlēt mūsu jaunatni?!…”

Svinēšana pacilāti turpinās, bet mēs tiekam sasēdināti pa taksometriem, kas par lētu naudu aizved uz viesnīcu.

„Es jau savu esmu nosvinējis,” atbild padzīvojušais gids, kad jautāju, vai arī viņš svin. „Bet rīt jums jābrauc uz Stepanakertu – tur tik būs svētki!”

Jā, jau pēc dažām minūtēm sākas 9. maijs, un arī tie Armēnijā ir svētki. Armēņi nebija divu naidīgu pretvaru sašķelti, pie viņiem nebija Otrā pasaules kara – un viņi svin.

Un otrā dienā patiešām redzam, kā ielas un laukumi tiek sakopti. Viss tīrs… līdz nākamajām svinībām.

Rīts pēc

Erevānas Vernisāžā, amatnieku tirgū, medīju rotas un priecājos par skaistajiem darinājumiem, atvērtajiem cilvēkiem.

Tirgus knapi sācies, šorīt viss notiek gausi, jo vakar tauta svinēja parlamenta lēmumu – tika ievēlēts Nikola Pašinjans.

Pieeju pie vecas, brūnas armēnietes. Saku – vecas, bet faktiski saprotu, ka viņas vecumu nespētu noteikt: tiklab 65, tiklab visi 80.

„Labrīt!”

„Labrīt!”

„Gribu apskatīt granātābolīšus.”

„Vakar bija stiprs vējš, redzi – visi sapiņķerējušies. Tas ir vējš.”

Redzu. Man ir laiks, un es mierīgi piņķerēju kaklarotu aukliņas.

„Vakar viņš sabojāja preci par 25 000.”

Iespējams, tā arī ir. Dažiem koka granātāboliem nolūzušas ļipiņas. Bet varbūt tie bijuši nevērīgi un steidzīgi tūristi. Brīdi mēs abas mudžinām aukliņas, varbūt maldāmies domās. Vecās armēnietes pirkstos nav steigas, sejā pilnīgs miers. Droši vien nekāda maldīšanās nenotiek, ja nu vienīgi manā prātā.

Esmu atradusi pārīti, ko nopirkt, bet tad viņa no saviem krājumiem izvelk maisiņu ar pilnīgi jauniem kareklīšiem. Izvēlos divus.

Man ir pasūtīts magnētiņš, tāpēc nolemju tepat iegādāties arī to. Jautāju cenu, bet vecā sieva norāda uz apaļu nozīmīti ar cilvēka sejas attēlu.

„Vai tu zini, kas tas ir?” viņa vaicā.

Es vieglprātīgi atbildu: „Nē.”

„Nikola Pašinjans,” viņa saka.

Uz manu „Ā!” vai tamlīdzīgu kaut kā nomurmināšanu viņa nosaka: „Malači mūsu jaunatne.”

Un tad jau man ir divi karekļi un divi magnēti, viņa skaita, iedod itin pieklājīgu atlaidi – pāris simtu dramu. Es nopriecājos, ka tikšu vaļā no sīknaudas, bet pietrūkst 10 dramu. Cenšos vienoties par šīs gandrīz nevērtīgās summas (0,017 eiro) trūkumu, bet nekā…

„Es jau tev atlaidi iedevu!” viņa noskalda, un es dodu mainīt 20 000 dramu banknoti.

Tādas naudas no rīta viņai vēl nav, viņa aiziet samainīt, un mēs atvadāmies.

***

Pēc tam ir Sevans ar mirdzošiem ūdeņu, mākoņu un iedomu tālumiem, kalnu neaizsniedzamais majestātiskums un draudzīgais tuvums, ziedošas magoņu pļavas un aizu malas ugunskrūmu (diktamņu) pumpuros un pirmajos ziedos, Ahpatas ieliņas ar ganiem, cūkām, govīm un draudzīgiem suņiem. Tajā visā noslāpst steiga. Armēņu viesmīlībai vēlam nesteigties kļūt eiropeiskai un baudām mieru, kas nav atkarīgs no politikas.