Par gaismu Rīgā

Beidzies Ziemassvētku eglīšu un svētku rotājumu laiks. Taču vēl mirgo aizgājušo svētku uguntiņas, un, atceroties izteikumu, ka velns slēpjas detaļās, gribu dalīties savās pārdomās. Ir mazas sīkas un nenozīmīgas lietas, kuras mums apkārt mainās, bet kurām nepiešķiram nekādu lielu vērību. Un tad vienā brīdī ieraugām, ka, ignorējot sīkas, nenozīmīgas detaļas, esam kaut ko palaiduši garām savā pārmaiņu ceļā.

Pārmaiņas ir vajadzīgas, taču ir jāseko līdzi, vai pārmaiņās nepazaudējam kaut ko no savas būtības, no tā, kā sevi saprotam, definējam un praktizējam. Darbu un lielāku problēmu gūzmā mēs aizmirstam, ka patiesi mazos sīkumos esam pateikuši par sevi, kādai kultūrai  piederam.

Ik gadu Rīgas ielas priecē ar svētku gaismām, kas pasvītro mūsu galvaspilsētas svarīgo lomu – Ziemassvētku egles dzimtenes godu. Tieši par Ziemassvētku egles vēsturisko rotu – dabiskas gaismas svecītēm – gribu runāt. Eiropas tradīcijā vēsturiski, kad sākās Ziemassvētku egles rotāšana, kā papildus svētku gaisotnes elements kļuva dabiskās svecītes. Svecīšu gaismu un smaržu mūsdienās ir nomainījušas elektriskās lampiņas. Tās modernajos laikos atgādina silto sveču krāsu un neredzamā veidā ir saskaņojusi kristīgo Rietumu sabiedrību izvēlēties sveču krāsas lampiņas Ziemassvētku dekorēšanai arī pilsētas eglēs un ielu dekoros.

Man atmiņā ir stāsti par Ziemassvētku ceļojumiem 90. gadu sākumā. Rietumeiropā galvenokārt pilsētas egles un māju rotājumam izmantoja un arī tagad izmanto siltās gaismas elektriskās gaismiņas. Auto braucēji varēja vērot, ka,, šķērsojot Vācijas-Polijas robežu, svētku lampiņu “kultūra” pēkšņi mainījās. Visā Polijas teritorijā nebija vienotas Ziemassvētku rotājumu gaismiņas, tās bija dažādas – no sveču maigā mirdzuma līdz raibiem un mirgojošiem dekorējumiem. Mazās Ziemassvētku spuldzītes pilsētas un Ziemassvētku egles dekorēšanā parāda kādu kultūras piederības robežu. It kā nieks un it kā būtu mazsvarīgi, kādā krāsā cilvēki neredzamā veidā saskaņojušies un izvēlējušies izmantot sveču gaismas krāsu elektriskajos rotājumos.

Vairākus gadus vērojot Rīgas Ziemassvētku rotājumu un salīdzinot ar citu valstu rotājumiem, var teikt – valda liela dažādība. Mēs daudzas lietas iemācāmies no Holivudas filmām, redzam vidusšķiras amerikāņu māju rotājumu šajos svētkos. Un varam salīdzināt ar tām valstīm un pilsētām Eiropā, kurās konsekventi izvēlas pilsētas gaismas dekorācijas Ziemassvētkiem sveču siltajā gaismā. Daudziem, iespējams, tieši šis gaismiņu raibums dod svētku sajūtu.

Piederu pie tiem, kuriem grūti ir pieņemt Rīgas pilsētas vadības izvēli – pilsētas rotai izvēlēties spilgti zilās un koši sarkanās krāsas. Izvēlētie krāsu toņi, protams, atdzīvina mūsu tumšos vakarus svētku gaidās, tomēr latviešiem parasti piedēvē smalku krāsu un toņu izjūtu.

Vai šāda neprasme izvēlēties Rīgai neatbilstošu gaismu ir nejūtība, kas radusies tāpēc, ka pilsētai nav galvenā mākslinieka, kurš noteiktu pilsētas tēlu šajos svētkos? Interesanti ir vērot Polijas pilsētu izmaiņas Ziemassvētku laikā, tur arvien vairāk šajos svētkos izvēlas sveču gaismas krāsas pilsētas rotājumos. Domāju, to vadījusi apjausma, ka piederība Eiropas kultūrai kaut kādā neredzamā veidā iespaido arī krāsu izvēli Ziemassvētku rotās pilsētā. Šie svētki ir gaidīti, jo siltā sveču gaisma simbolizēja Saules atgriešanos, kuru īpaši gaida ziemeļu tautas. Raibās krāsu gaismas, kuras raustās, zaigo un mirgo, tomēr ir kā svešķermenis Ziemassvētku rotājumos.  Kā daudzas lietas mājsaimniecībā, tā arī pilsētu dekorēšanā ar tām visu pasauli apgādā Ķīnas industrija.

Ķīnas industrijas klātbūtni esmu ieraudzījusi arī latviešu kapu kultūrā. Tās ir tik spēcīgas izmaiņas, kas liecina, ka mēs neesam konservatīva sabiedrība, bet dažbrīd esam tik atvērta, ka zaudējam savu seju.

Kapu kultūru esam apzinājuši un pieņēmuši, kā vienu no mūsu identitātes pamatiem un kapu apmeklējums ir ģimenes rituāls, kas veidojies gadsimtu gaitā. Tāpēc liels bija pārsteigums, ka kapos mākslīgo ziedu klājumi vairojas gads no gada.

Paaudzei, kura ir augusi ar apziņu, ka latvieši uz kapiem mākslīgos ziedus nenes, tas ir pārsteigums un neizpratne – kur mūsu identitātes un gaumes robeža? Vai pārmaiņu vēji un jaunie dzīves paradumi ir spējuši mūs tā izmainīt salīdzinoši neilgā vēstures nogrieznī?

Iespējams, šie mani vērojumi ir mazsvarīgi, mums šodien dienas kārtībā ir daudz svarīgāki jautājumi. Tomēr – kā domājat jūs?

Autore ir topošā arhitektūras maģistre