Mēs pārāk bieži cilvēkus, un it sevišķi tos tuvākos, objektivizējam un pārāk reti – subjektivizējam. Citiem vārdiem – uzvedamies pret cilvēkiem kā pret objektiem tā vietā, lai mēģinātu iejusties līdzcilvēkos. Empātijas vietā mēs izvēlamies pret cilvēkiem attiekties kā pret mantām vai lietām, nevilšus savā prātā noraidot iespēju, ka arī mans sarunu biedrs, partneris vai sliktākajā gadījumā (kaut gan diezgan biežā) dzīvesbiedrs ir vismaz tikpat dziļa un garīga būtne kā es pats.
Diezgan bieži sanāk pret cilvēkiem izturēties kā pret mantām, ko cenšamies ielocīt savas dzīves saprašanas čemodānā. Un ārkārtīgi dusmojamies, kad izrādās, ka tas nav iespējams; ka cilvēks izrādījies kas vairāk par lietu; ka arī tam, ko es gribu ielocīt savā čemodānā, ir pašam savējais, kur tas otrs cenšas ievietot mani.
Man liekas, ka tas bija Teijārs de Šardēns, kurš izteica domu, ka kari beigsies tajā brīdī, kad divi cilvēki iemācīsies dzīvot pārī saticīgi un bez strīdiem. Jo karš nav nekas vairāk kā „skeilota” (no angļu valodas vārda scale) nesaticība. Mums jāsaprot, ka mūsu savstarpējās attiecības izpaužas ārējā pasaulē.
Oto Šarmers saka vēl vairāk – katra cilvēka iekšējās attiecības ar sevi pašu ir tās, kas rada nesaskaņas starp dzīvesbiedriem, kas pārtop cīņās un valstis aptverošos karos, kas pārtop savas dzīves telpas (pasaules) iznīcināšanā. Citiem vārdiem – mana attieksme pret mani pašu ietekmē visu planētu.
Ziemassvētkos dāvanā saņēmu divas ļoti dažādas grāmatas. Pirmā ir nupat latviešu valodā iznākusī Koku slepenā dzīve, otra – Dons Kihots. Izlasot abas, ievēroju, ka dīvainā kārtā tās stāsta par vienu un to pašu. Tikai katra savā veidā. Mēs nereti tik ļoti nofokusējamies uz to, ko gribam ieraudzīt, ka neredzam neko citu sev apkārt. Mēs varam kā vecais idalgo jāt kliba zirga mugurā un iedomāties sevi cīnāmies pret milžiem, pūķiem un vareniem bruņiniekiem, bet patiesībā cīnīties pret saviem iztēles augļiem. Mēs it kā dzīvojam šajā pasaulē, veidojam attiecības, karjeru, radām savu dzīvi, bet esam tik ļoti atrauti no realitātes, ka neredzam to skaisto, īsto pasauli, kas mums ir apkārt.
Koku slepenā dzīve to paspilgtina vēl vairāk – mēs tik ļoti esam pieraduši pret visu attiekties kā pret objektiem, ka nespējam iedziļināties daudz lielākās, plašākās un senākās dzīvās dabas norisēs par mums pašiem. Citiem vārdiem – mēs varam nodzīvot šo dzīvi, neieraugot plašas, lielas un svarīgas lietu kopsakarības, ne tikai dabā, bet arī paši sevī.
Dzīvojot savā čaulā, mēs neredzam, ka apkārt esošās dzīvās būtnes – koki, cilvēki – veido katrs savu unikālo dzīvi, kas ir būtiska pasaules sastāvdaļa. Tā vietā izvēlamies vienkārši patērēt visu sev pieejamo un neiedziļināties, kādu ietekmi tas atstāj uz patērēto subjektu un pārējo pasauli.
Protams, tā ir viegli dzīvot. Viegli ir apkārtējos uztvert vairāk par lietām un mazāk – par garīgām būtnēm. Tā ejot pa dzīvi varam daudz nebēdāt, ja kādam apzināti vai neapzināti izdarām pāri vai kādu sāpinām. Taču tāda pasaule liedz saskatīt tās dziļumu un skaistumu. Tas ir bijis veids, kā arī es esmu pavadījis lielāko daļu savas dzīves – izvēloties vieglāko ceļu. Bet tas nav dzīvesveids, kas rada paliekošas vērtības, tas nav dzīvesveids, kas mani pašu un apkārtējos padara laimīgus un priecīgus.
Recepte, kā to mainīt ir ļoti viegla. Kā saka Oto Šarmers – tikai tik vien, kā jāmaina attieksme pašam pret sevi. Taču izdarīt to ir ļoti grūti. Tas nozīmē, ka ir no ļoti daudz kā jāatsakās. Jāatsakās no sava paštēla, jāatsakās no tā, kā esam redzējuši pasauli līdz šim brīdim. Jāatbrīvojas no visiem uzkonstruētajiem priekšstatiem un jābūt atvērtam ieraudzīt un noticēt nesaprotamām lietām. Piemēram pamanīt un noticēt, ka koki savā starpā spēj sazināties.
Pamanīt un atskārst, ka cīņas, kurām esmu veltījis tik daudz laika un resursus patiesībā ir izdomātas un neatbilst realitātei. Tas nozīmē pazemīgi atkāpties atpakaļ, ieraudzīt un atzīt, ka ar savu rīcību esmu darījis cilvēkiem un pasaulei pāri; ka veids, kā esmu rīkojies, daudzējādā ziņā ir bijis smieklīgs un, jā, pašam sevi pazemojošs.
Taču tikai tad, kad spējam pamanīt savu smieklīgumu un to, kā paši daudzējādā ziņā esam pazemojušies; tikai tad, kad esam ar mieru mainīt savu attieksmi paši pret sevi, varam ieraudzīt pasauli tādu, kāda tā ir. Bez pūķiem un milžiem, bet pilnu ar skaistiem dzīves noslēpumiem. Tikai tad, ja esam ar mieru atteikties no savām konstrukcijām un paštēla, varam patiesi paskatīties uz apkārt esošajiem cilvēkiem kā uz subjektiem. Ar mīlestību un empātiju. Un, kad to varēsim, tad spēsim nekarot un nedarīt pāri paši sevi un viens otram.
Autors ir lektors
Komentāri (12)
rinķī apkārt 16.01.2018. 11.57
Recepte, kā to mainīt ir ļoti viegla. Kā saka Oto Šarmers – tikai tik vien, kā jāmaina attieksme pašam pret sevi. ++++ un pēc šīm pārmaiņām ir sev jāpajautā – “kas es esmu?”, kā reiz to izdarīja Zatlers :)
Raksts pilnībā demonstrē kreiso liberāļu divkosību, neiecietību pret pretēju viedokli, līdz pat šī viedokļa pilnīgai noraidīšanai, pasludinot to par pagātnes rēgu.
Piemēra pēc, mana izpratne par Latvijas valsti, tās vērtībām ir noformulēta LR Satversmes preambulā. Jautājums – kā man izturēties pret ļaužiem – latvijiešiem, piemēram, kuri šādu formulējumu kategoriski noraida? “Jāmainās”, kā to iesaka autors un jācenšas ieklausīties LR ienaidnieku viedoklī un jāpieņem tas ? :)
1
tonijs > rinķī apkārt 16.01.2018. 16.29
Latvijieši (latvijci) ir kremļa ievazāts jēdziens, lai mākslīgi nodalītu krievus no latviešiem un šķeltu Latvijas sabiedrību. Neiecietību pret pretēju viedokli demonstrē tieši tu, jau a priori pieņemot, ka Latvijas krievi ir Latvijas ienaidnieki.
3
BardainaisSigne > tonijs 16.01.2018. 16.44
Kāds bleķis :D Jēdziens ”Latvijci” ir domāts,lai vienādotu,pielīdzinātu okupantu,kolonistu tiesības latviešu tiesībām uz šo zemi,lai uz tā pamata mēģinātu iesākto kolonizācijas procesu -iedot visiem kolonistiem pilsonību,pasludināt krievu valodu par otru valsts valodu un galā izveidot krieviski runājošu mišungu,kuru tad nu saukt par latvijciem izzudušo latviešu vietā.
1
tonijs > Bārdainais Signe 16.01.2018. 18.42
Tas, ka tā saucamie nacionāļi labprāt lieto no Krievijas ievazātus terminus (latvijieši, liberasti u.c.) ir vēl viens pierādījums viņu gara radniecībai ar Latvijai naidīgiem spēkiem.
2
BardainaisSigne > tonijs 16.01.2018. 19.17
Latvijiešus labprāt piemin kremļa propagandisti,bet tā saucamie Eiropas vērtību aizstāvji,kuri karo pret tikumību un līdz ar to ir uz vienu roku ar kremli, ir pilnībā pelnījuši šo trāpīgo apzīmējumu.
0
basta > tonijs 18.01.2018. 13.32
Apzīmējumu “latvijieši” izmanto tavējo neliešu atbalstītie nelegāļi: WWII noziedznieki un to noziegumu mantinieki, bet ļiberasti ir pidari, kuri sevi melīgi dēvē par liberāļiem.
0
basta > tonijs 18.01.2018. 13.37
Latvijas krievi, kuri balso par kremļa “bļjaģinaja rossia” pārstāvošo neostaļinisko ekstrēmistu un kolorado lenteņu, SC, ir latviešu valsts ienaidnieki.
0
basta > tonijs 18.01.2018. 13.41
Krievi, kuri ietiepīgi atsakās integrēties homo sapiens sabiedrībā, paši sevi nodala no latviešiem.
0
J.Biotops 16.01.2018. 12.23
Izrādās, ka nekur nav pazudusi padomju laiku īpatnējā vietniekvārda “mēs” lietošana. Kad dzirdēju no kāda priekšnieka – “mēs esam kaut kur pieļāvuši kļūdu un par to nāksies nopietni atbildēt” – bija nepārprotami skaidrs, ka sludinātājs nevis “atbildēs” bet dos pa kaklu tam, kuram nu nolems. Tāds specifisks “mēs” bez manis paša. Te arī.
Būtu autors visu “mēs” vietā rakstījis “es” – sanāktu diezgan interesanti. Varbūt pamēģināt?
1
Sskaisle > J.Biotops 16.01.2018. 12.30
nē – tad lasītājs nejustos iesaistīts – bet tā – tagad arī tu esi saskaitīts un vari blēt, ka to negribi , cik gribi – esi saskaitīts un viss
Īstenībā jau ir grūti , jo senie grieķi visu ir pateikuši – Sokrats taču teica – izzini sevi – un ja mums visiem tiktu dots laiks un nauda -es domāju – komforts – un mēs varētu “rakt” sevī – Debess – kas viss nenāktu gaismā …. cik transseksuāļu vien nesarastos …un vēl visādi upuri un vainas nomocītie
0
Sskaisle 16.01.2018. 11.04
man ir ļoti grūti pieslēgties šādam domu gājienam, jo es pat kvēli nīstos NA politiķus neuztveru kā lietas, vai kā ļaunus dzīvniekus – žurkas un kaut kādus tādus. Es viņus uztveru kā ļaunus, sirdsapziņu un cilvēcību notriekušus neliešus
Kad notiek strīdi starp diviem cilvēkiem – tad strīdās divi dažādi uzskati, kuri nespēj viens otram pielāgoties. Pēc autora rakstītā iznāk tā, ka idealā pasaule būtu tāda, kurā visi domātu un rīkotos vienādi un visiem viss būtu labi. Bet tas ir iespējams?
Nesen skatījos Dāņu meiteni un viena lieta, kuru es izdomāju – ja tas vīrietis būtu nevis mākslinieks, kuram ir daudz brīvā laika, lai “rubinātos” sevī, bet viņam katra diena būtu cīņa par eksistenci – kāda tā ir miljardiem cilvēku uz šīs planētas tad viņš savu citādību nemaz neatklātu. Un vēl es spriedu – vai tā vina citādība bija ģenētiski noteikta, vai tomēr vides un notikumu nosacīta.
Nezinu, nezinu – bagātās valstis un sabiedrības droši vien jaunais laikmets nodrošinās ar šo iespēju “ceļot sevī” un tur atklāt visādus brīnumus, bet tādās sabiedrībās kā mūsu – šie jautājumi aktuāli būs vien pavisam nelielai sabiedrības daļai – priviliģētajiem
1
0
-3
Atbildēt
@BardainaisSigne > Dusma 16.01.2018. 13.53
Vot vot,es tevi uztveru tāpat -kā ļaunu,sirdsapziņu un cilvēcību notriekušu nelieti plus patoloģisku meli.
0