OIK afēru pieļāva Ekonomikas ministrija ar caurumainiem normatīviem un nekontrolējot ražotājus

Ekonomikas ministrija ir radījusi likumīgu shēmu, kura ļauj piesegt acīmredzamas nelikumības un atsevišķiem uzņēmumiem pelnīt uz visas sabiedrības rēķina, garantējot tiem dāsnu valsts atbalstu uz daudziem gadiem.

Diskutējot par iespējām samazināt OIK maksājumu slogu, Ekonomikas ministrijai (EM) jau daudzreiz ir norādīts uz nepieciešamību pārbaudīt “OIK ražotājus”: to darbības atbilstību izsniegto atļauju nosacījumiem. Jau izsniedzot atļaujas, daudzos gadījumos bija acīmredzams, ka atļaujā paredzētos nosacījumus nebūs iespējams godīgi izpildīt, lai atļaujas saņēmējs varētu kvalificēties dāsnā atbalsta saņemšanai.

Taču EM ne tikai nav rīkojusi nekādas “OIK ražotāju” pārbaudes, tā ir rīkojusies tieši pretēji – ar saviem lēmumiem ir centusies piesegt iespējamās neatbilstības, lai dotu iespēju komersantiem saglabāt dāsno atbalstu, pieņemot lēmumus, kuriem nav likumīga pamata.

“OIK politika” tika piesegta ar zaļākas un energoneatkarīgas Latvijas ideju, deleģējot to visu īstenot valdībai, likumā neparedzot nekādus nosacījumus, lai atbalsts būtu samērīgs un saskaņā ar sabiedrības interesēm. Tas deva ērtu iespēju valdībai rīkoties pēc sava prāta – radīt dīvainas un dāsnas atbalsta shēmas, jo nekādu ierobežojumu vai principu, kā būtu jānosaka atbalsta apmērs, nebija.

Tika izveidotas normas, kas ir plaši interpretējamas – lai tās pareizi izskatītos, bet lai tās varētu izmantot, kā nu kuram ir izdevīgāk. Tika radīti “normatīvie caurumi”, caur kuriem legāli var īstenot darbības, kuras sakārtotā normatīvā vidē būtu krāpniecība. Turklāt pati EM ar saviem lēmumiem un instrukcijām palīdzēja izmantot “normatīvos caurumus”.

Tā tika sagatavota augsne, iespējams, lielākajai “valsts nozagšanai” Latvijas vēsturē, par kuru visai sabiedrībai nu ir jāmaksā simti miljonu eiro. 2016.gada OIK maksājums – 237 miljoni eiro.

“OIK afēru” nebūtu bijis iespējams īstenot tik daudzus gadus, ja kāds būtu kontrolējis izsniegto atļauju pamatotību un izpildi. Taču EM rīcība arī šeit ir bijusi līdzīga kā ar dīvainās normatīvās vides izstrādi un lēmumiem. Visus šos gadus nav notikušas praktiski nekādas darbības, lai pārliecinātos, vai atbalsta saņēmēji vispār pilda nosacījumus un ir tiesīgi saņemt palielināto maksājumu, vien formāla iesniegto dokumentu pārbaude. Atliek tikai iesniegt ministrijā pareizi aizpildītus dokumentus. Ja nu tomēr kādam gadās “iekrist” un tapt pieķertam, tad par to arī nav jābaidās, jo par to nekas nebūs, nav pat riska zaudēt atbalstu – tiks dota iespēja to novērst, tā paredz normatīvie akti.

Ļoti savādi skan EM paustā paļāvība, ka visam vajadzēja notikt godprātīgi, ja pat tās veidotie noteikumi ļauj rīkoties citādi. Galvenais, lai neviens nepārbaudītu. Kā redzams no EM atbildēm Saeimai, EM rūpīgi ir centusies to darīt.

Pati “OIK afēras” shēma nemaz nav tik sarežģīta – tās pamatā ir brīvas interpretācijas iespēja, bezatbildība, un, acīmredzot, mantkārība. Valdība ir pieņēmusi tādus EM izstrādātos noteikumus, kuri nodrošinās dāsnu atbalstu tiem, kuriem EM izsniegs atļauju, savukārt atļaujas nosacījumi ir visnotaļ formāli – galvenais izvēlēties pareizo tehnoloģiju, kurai pienākas atbalsts un noslēgt kaut vai nodomu protokolu ar kādu, kurš nākotnē būtu it kā gatavs nopirkt saražoto siltumu. Ir jāiesniedz pareizs pieteikums, un var iegūt atļauju ar tiesībām uz valsts atbalstu, ja komersants paredzētajā termiņā izpilda atļaujas nosacījumus.

Lai gūtu ieskatu, cik vērtīgs komersantam ir šāds EM lēmums: šķeldas koģenerācijai pie 1Mw jaudas tas ir vairāk nekā miljons eiro gadā, ko valsts apņemas piemaksāt komersantam par lēmuma izpildi. Sakārtotās atļaujas ir vērtība – pat ja atļaujas saņēmējs ir tikai tukša juridiskā čaula, to var pārdot kādam citam un labi nopelnīt.

Stacijas būvniecības termiņu var pagarināt līdz diviem gadiem, un tā vietā, lai EM kritiski vērtētu pagarinājuma lūgumu, parasti atļauju pagarina vienkārši uz uzņēmēja iesnieguma pamata. Savukārt, ja termiņus vairs nevar pagarināt, bet nepieciešams, lai uzņēmums nepazaudētu dāsno valsts atbalstu, ministrija ir ieviesusi inovāciju – var nodot staciju ar daudzkārt mazāku jaudu, piemēram, kā gadījumos ar konteineriem, kurus sabiedrībai parādīja TV3 žurnālisti. Turklāt šādā gadījumā EM lēmums paredz, ka komersantam piešķirtais atbalsta apjoms, kurš noteikts pavisam citai jaudai un citai tehnoloģijai, tiek saglabāts.

Ja kādu tiešām šajās situācijās var turēt pamatotās aizdomās par prettiesisku un sabiedrības interesēm neatbilstīgu rīcību, tad tā ir pati EM, kura, it kā izvērtējot komersantu iesniegumus, ļauj šādai “uzņēmējdarbībai” turpināties un piesedz to, it kā komersants būtu pilnā apmērā izpildījis visus nosacījumus, lai varētu saņemt dāsno valsts atbalstu. Nav šaubu, ka žurnālistu atklātie gadījumi nav vienīgie.

Jau 2010.gadā centos norādīt uz sagaidāmajām “OIK afēras” sekām, taču toreiz valdošā elite ir pārliecinājusi sabiedrību, ka bažas ir nepamatotas. Ir skaidrs, ka valdošā elite nav ieinteresēta objektīvā un sabiedrības interesēm atbilstīgā “OIK afēras” un EM pieņemto lēmumu izvērtēšanā, tāpēc tikai ar aktīvu sabiedrības pozīciju ir iespējams panākt, lai tiktu īstenotas darbības un pieņemti lēmumi, kas būtiski samazina OIK slogu.

 

Ivars Zariņš ir 12.Saeimas deputāts no partijas Saskaņa.