Zane Melnace-Priedniece • IR.lv

Zane Melnace-Priedniece

Pagājušajā gadā latgaliešu podnieks Evalds Vasilevskis palīdzēja uzmūrēt īstu cepli, kas pirmo reizi tika iedarbināts uz valsts svētkiem.Arī šogad Zane plānojusi kurināt cepli tieši 18. novembrī — nosvēpēs traukus un pēc tam svinēs svētkus turpat pie cepļa ar šubu (siļķi kažokā) un kliņģeri. Foto — TUESI.LV
Dace Rukšāne-Ščipčinska

Veido melnos māla traukus

Kad braucu pie Zanes (39), esmu jau izdomājusi pirmo jautājumu: vai ir iespējams dzīvot Kocēnos un nedarboties ar zirgiem? Jo šeit atrodas viena no labākajām Latvijas zirgaudzētavām. Un, kā izrādās, esmu trāpījusi — tieši zirgu stallis ir licis Zanei, dzimušai Limbažu rajonā, izvēlēties Kocēnus un mākslas vidusskolu Valmierā. Otrs variants esot bijusi Rēzeknes Mākslas skola, taču tur nav bijis zirgu, tāpēc tas atkritis. Un man, arī ar zirgiem slimajai, ir saprotams, ka dienā, kad iesniegti dokumenti skolā, Zanes pirmais brauciens bija uz Kocēniem ar jautājumu: «Jāt te varēs?»

Ar Zani runājamies viņas darbnīcā — pa stāvām koka kāpnēm uzkāpju otrajā stāvā un nokļūstu apbrīnojami mājīgā, ar malkas plīti apkurināmā telpā, kas smaržo pēc degošām pagalēm, puķīšu tējas, auzu un ķirbju cepumiem un omulības. Plauktos gar sienām novietoti gan gatavie, gan vēl neapdedzinātie trauki, un sarunas laikā Zane ar ierastām kustībām rūpīgi aizspaida šuvīti nesen izveidotā, vēl miklā māla bļodā, kas apdarināta ar dzeltenām koku lapām.

Pabeigusi Valmieras Mākslas vidusskolu, Zane desmit gadus nodzīvoja Liepājā, vīra dzimtajā pilsētā. Mācījās Pedagoģijas akadēmijā, jo negribēja braukt studēt uz Rīgu, ieguva maģistru, piestrādāja Liepājas Mākslas koledžā. Pirms astoņiem gadiem, gaidot pirmo bērnu, viņa atgriezās Kocēnos, kur noīrēja ar malku kurināmu dzīvokli. Dzīvā uguns Zanei ir ļoti svarīga, un viņas galvenais kritērijs mājokļa izvēlē bija tas, ka tā nedrīkst būt blokmāja ar centrālo apkuri un visu gatavu. Viņai patīk sazemēties, darīt visu ar rokām un tā apziņa, ka māki iekurt krāsni. «Tas pirmatnējais ir būtisks, caur to var sajust saikni ar dabas procesiem, bez tā es nevarētu.»

Tās dažas dobes, kas ir Zanes dārzā, nav dārzeņiem, bet gan vairāk disciplīnai. «To visu var nedarīt, bet, ja ir bērni, ir forši, ka viņi redz un piedalās. Ja viņi negrib ravēt, es saku — forši! Taisīsim eksperimentu, kas notiek dobē, ja to neravē! Drusku aizauga, drusku ieauga, drusku izauga.»

Vēl Zanei ir dažas kazas, kuras katru dienu jāslauc, un, protams, viņas vaļasprieks un tagad jau arī darbs — māla trauku veidošana un svēpēšana.

Ilgu laiku Zane keramikas jomā neko nebija darījusi — tā ir lieta, kas viņu kādreiz jaunībā uzrunājusi, taču tad aizmirsta. Viņa šajos gados strādāja par skolotāju, mācīja bērniem apieties ar mālu, taču pati pie podiem klāt neķērās. Tad viņas draudzene, kas galīgi nav keramiķe, aizbraukusi uz plenēru Latgalē veidot traukus, bija iedvesmota un savā priekā dalījās ar Zani. Zane nopukojās: «Forši! Bet kāpēc tu, nevis es? Kāds tev sakars?»

Radās labā skaudība, ka citi var, bet pati ne, un Zane iepazinās ar vietējo podnieci, kas atļāva piedalīties cepļa kurināšanā un pirms diviem gadiem paņēma viņu līdzi uz Latgali pie slavenā podnieka Evalda Vasilevska. Tur Zane atklāja sev svēpēto mālu — izveidoto trauku ieliek malkas ceplī, apdedzina, tad aizmūrē cepli un ļauj tam izdegt. Degšanai nepieciešamo skābekli uguns ņem no māla, un šajā procesā mālam rodas raksturīgā melnā krāsa.

Pagājušo gadu Evalds atbrauca uz Kocēniem un dažu dienu laikā ar Zanes vīra palīdzību uzmūrēja viņai īstu, ar malku kurināmu cepli, kas pirmo reizi tika iedarbināts uz valsts svētkiem, 18. novembri. Arī šogad Zane plānojusi kurināt cepli tieši 18. novembrī — nosvēpēs traukus un pēc tam svinēs svētkus turpat pie cepļa ar šubu (siļķi kažokā) un kliņģeri.

Pagaidām to, ko Zane iegūst no trauku pārdošanas, par īstu peļņu viņa vēl nav gatava saukt, bet viss, kas uztaisīts, ir aizgājis pie cilvēkiem. Tagad atliek tikai darboties. Liels atbalsts ir vīrs, kurš brīnās nevis par to, ka Zane atsākusi ņemties ar māliem, bet gan par to, ka viņa tik ilgu laiku iztikusi bez tā. Vīrs ir Valmieras teātra videomākslinieks, reklāmas dizainers un no 1. septembra sācis mācīties Valmieras Mākslas vidusskolas metāla apstrādes nodaļā, kas piedāvā divgadīgu bezmaksas mācību programmu pieaugušajiem. «Amatniecība nekad nebūs miljonāru nodarbe, bet svarīgākais ir darīt to, ko mīli, — par šo mēs abi esam vienisprātis.»

Aizdarinājusi šuvi, Zane ķeras pie svaigā trauka pulēšanas — sākumā ar vilnas lupatu, tad ar mazu akmentiņu. Viņa vēl piekoriģē bļodas formu, dauzot pa to ar koka karoti. Pēc apdedzināšanas trauks būs jāieziež ar vasku un eļļu. Milzīga noņemšanās ar tādu it kā sīkumu. «Tas darbs, ko ieguldu, jau nav aizmaksājams, un galu galā iznāk jau tikai bļoda. Bļoda, kurā likt putru vai zupu, nekas ekskluzīvs. Bet viss notiks — tik jāstrādā.»

Viens no Zanes sapņiem ir sarakt mālu netālajā gravā, izsaldēt to, izskalot smiltis un izveidot traukus no tā. Tos gan tikai sev pašai, jo ņemšanās ar mālu gatavošanu ir milzīgs darbs — ikdienas vajadzībām to var nopirkt tepat netālu.

Vēl viņai ir sapnis par savu māju, jo nepatīk burzma un cilvēki visapkārt. Par ciemata dzīvi Zane īpaši neinteresējas — ja gribas kultūru, brauc uz Valmieras teātri, Cēsu koncertiem vai Rīgu. Tomēr ar apkārtējiem ļaudīm Zane sadzīvo labi, un te viņai palīdz zirgi — no tiem var mācīties pacietību. Pašai sava zirga viņai nav, toties ģimenei ir ponijs, un tagad, katru reizi dodoties uz stalli, viņai ir jādomā — vai dosies jāt pati vai vedīs izklaidēt bērnus. «Zirgs ir brīvības simbols — krēpes vaļā, auļi. Bet kas viņam liek tev atļaut svempties mugurā? Dzīties apkārt pa manēžu, kur ir sienas, spoguļi, šķēršļi? Kas tas ir? Man ir 600 kilogramu, ja man nepatīk — lido! Bet viņi ļaujas. Es mācos no zirgiem sadarboties un pieņemt. Tas nenozīmē, ka es zaudēju savu brīvību, bet es samierinos ar apstākļiem un apkārtējiem cilvēkiem.»

Kad atvados no Zanes, izrijusi viņas ceptos cepumus, es apjēdzu, ka visu laiku esam nopļāpājušas gandrīz vai kā draudzenes — par zirgiem, par sapņiem, par mālu. Un es jau, kāpjot lejā pa trepēm, saprotu, ka man viņai būs jāzvana un jāuzdod papildu jautājumi. Un vēl es saprotu, ka noteikti atgriezīšos Kocēnos. Pie zirgiem. Un pavisam noteikti pie Zanes. Tik siltus un sev līdzīgus cilvēkus reti gadās sastapt — to nedrīkst laist garām un neievērot.

Kāpēc Kocēni?

Protams, zirgi un vēl tas, ka ir jāiedzīvojas, nevis tikai jābrauc ciemos.

Moto: atrast līdzīgi domājošos — draugi ir tas, kā Dievs pasniedz tev roku.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu