Zane Gusta

Lavandu audzētāja

Vēlā sestdienas pēcpusdienā Zanei (26) tikko beigušās mācības maģistrantūrā. Viņa apgūst ekotehnoloģijas, jo svarīgi ne tikai dzīvot, bet arī strādāt saskaņā ar apkārtējo vidi. Dažus no skolā mācītajiem saimniekošanas principiem, piemēram, aprites ekonomiku, izvēlējusies par savējiem jau ilgi pirms tam, kad uzzinājusi to nosaukumu un teorētisko pamatojumu.

Jau četrus gadus Zane ar vīru dzīvo Grobiņas novadā. Nepilni trīs augsnes ziņā nabadzīgi zemes hektāri, kas ir viņu īpašumā, deva grūdienu savas uzņēmējdarbības attīstīšanai. Citām kultūrām nepiemērotajos apstākļos aug seši tūkstoši lavandas stādiņu — to ziedi, pildīti rotaļlietās, nomierina satrauktus prātus ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē. Šī bija pirmā vasara, kad Gusti savos lavandas laukos izveidojuši arī viesu mājiņas, lai pilsētas steigas un sastrēgumu nogurdinātajiem piedāvātu iespēju pamosties ar skatu priežu mežā.

Nogurums bija viens no iemesliem, kāpēc pati Zane ar vīru 2013. gadā pārcēlās uz dzīvi savā lauku īpašumā. Pēc vidusskolas vairākus gadus izdzīvojās ārzemēs — Anglijā studēja koledžā, pēc tam strādāja Amerikā. Siltajā Maiami dzīve ir ārišķību pilna, viņa nosaka. Brīdī, kad ik dienu redzi pusplikas meitenes pludmalē, visa komunikācija norit telefonā un cilvēki tiek vērtēti tikai pēc izskata, sāk pietrūkt ētisku vērtību. «Es biju nogurusi no pilsētas. Gribējās ieiet Latvijas pļavā.» Lai gan daudzi draugi joprojām brīnās, kā meitene, kura iepriekš dzīvojusi tikai pilsētā, tagad dzīvo laukos un ravē, Zanei pārcelšanās nebija grūta. «Paņem mantas, ieliec mašīnā, pārcelies!» Kas Latvijā vispār ir lauki? Pusstundas, stundas brauciena attālumā no jebkuras vietas ir sasniedzama kāda pilsēta. No Grobiņas nokļūt uz koncertu Liepājā viņai ir vienkāršāk nekā rīdziniekam no mikrorajona cauri sastrēgumiem tikt līdz pilsētas centram.

Gads pagāja, atjaunojot māju un domājot, ko varētu sēt un stādīt. Augsnes dēļ izvēle bija ierobežota. Tomāti un gurķi neauga. Arī puķes, ko tik ļoti gribējās, pie mājas audzēt nevarēja, jo tās izrušināja suņi. Būvmateriālu veikalā Depo Zane nopirka pirmos desmit lavandas stādiņus, taču arī tie neieauga. Tāpēc internetā sāka meklēt informāciju, kur varētu iegādāties labākus, lielveikalu plauktos nenomocītus stādus. «Atradu uzņēmumu, kas, kā vēlāk izrādījās, pieder manai bijušajai pasniedzējai.» Taču bija noteikta minimālā pasūtījuma summa, tāpēc Zane tika uzreiz pie 200 stādiem. Tikai pašu priekam.

Sākotnējais plāns nebija ar lavandu audzēšanu pelnīt. Zane strādāja Liepājā. «Man riktīgi nepatika darbs no astoņiem līdz pieciem.» Grūti apzināties, ka citiem velti tik daudz sava laika, bet pašu mājas labiekārtošanai vairs nepietiek spēka. To redzēja arī viņas mamma un, lai meitu iepriecinātu, uzšuva nelielu rotaļlietu — eņģelīti, ko turēt birojā uz galda. «Uz to skatoties, man radās ideja, ka šādas mantiņas mēs varētu pildīt ar lavandu.» Arī vīrs piekrita, ka Zanei vajadzētu strādāt no mājām un enerģiju ieguldīt pašu īpašumā, nevis atdot citiem.

Zināšanu par uzņēmējdarbību Zanei nebija. Viņa mācījās rakstīt projektus, piesaistīt finansējumu savām idejām. «Nulle. Es pat nezināju, kā reģistrēt uzņēmumu. Bet internets ir brīnišķīga lieta — tur viss ir pasniegts, svarīgi tikai, cik esi pacietīgs to meklēt.» Turklāt reģionos atbalsts ir lielāks nekā lielajās pilsētās. Piesaistot finansējumu, viņi paplašināja lauku no 200 līdz 6000 stādiem. Daudzi nobītos gan no neauglīgās zemes, gan nelielā apjoma, negribētu nemaz sākt. Latviskajai mentalitātei raksturīgo pieticību Zane rezumē vienā teikumā: «Ko tad es?» Bet, uztverot dotos apstākļus kā iespēju, paveras gluži cita perspektīva. «Mēs zinājām, kur gribam nonākt, un nedomājām par to, cik tieši gribam nopelnīt. Tas drīzāk ir dzīvesstils.» Jau dzīvojot laukos, piedzima meitiņa. Turklāt visu šo laiku Zane studējusi. Apstāties pie jau sasniegtā nevar arī biznesā — ikvienai lietai ir noteikts dzīves cikls, kas agri vai vēlu var beigties.

Kad daudzi, kas atbraukuši pie viņiem ciemos, interesējās par iespējām pārnakšņot, Zane nolēma attīstīt naktsmītnes. Lai izveidotu viesu mājiņas, jāapstaigā gandrīz desmit dažādas valsts iestādes. «Mans secinājums ir viens — viss atkarīgs no konkrētās iestādes vadītāja.» Tomēr lielākoties viņa pretimnākšanu nav sastapusi — ej un meklē informāciju pats, ja jau tev vajag. «Iemācījos, kas ir pazemība un cik svarīgi mācēt pateikt, ka es tiešām nezinu.» Saskaņošanas process ir sarežģīts, tomēr viesu labie vārdi pēc tam ļauj saprast, kāpēc ir vērts censties. Turklāt jaunais biznesa virziens ļāvis vēl vairāk sakārtot arī savu īpašumu. «Šī vasara jau bija tāda, ka gribējās mieru,» pēc pirmās sezonas Zane smejas par stereotipu, ka, laukos dzīvojot, pietrūkst sabiedrības.

Ir grūti deleģēt darbus paša izlolotā projektā. It īpaši, ja neizdodas pieņemt pareizos darbiniekus. Labus atrast ir grūti. Turklāt to algošana, lai gan nozīmētu vieglāku ikdienu, atņemtu attīstībai tik nepieciešamos līdzekļus. «Draugi jau saka: Zane, kad tu guli?» Bet jaunam uzņēmējam nav citas iespējas — sākumā jāraujas uz visām pusēm, lai dabūtu atspērienu. Palīdz tas, ka lavanda ir ne tikai antiseptisks, bet arī nomierinošs augs. To Gustu ģimenē novērtējuši uz savas ādas.

«Kādreiz es biju daudz stresaināka,» smejas Zane. Šobrīd viņiem priekšā jau ir jauns izaicinājums — tuvākajā laikā tiks sākta lavandas pārtikas produktu un dzērienu ražošana. Ir cerība uz eksporta tirgiem, jo tālāk uz ziemeļiem — Igaunijā, Somijā, Norvēģijā un citās Skandināvijas valstīs — lavandai jau ir par aukstu. «Rotaļlietas ir ļoti tuvs un personisks projekts, to nevēlos pārāk komercializēt, bet gribas jau arī attīstīties un iziet plašākos tirgos.» Šķiet, Zanei piemīt spēja domāt ilgtermiņā un novērtēt arī savu enerģiju kā vienu no vērtīgākajiem resursiem, ko vajag tērēt tikai būtiskajam.

Kāpēc Grobiņa?

Forši ikdienā dzīvot vidē, ko pats esi izveidojis tādu, kā vēlies.

Moto: apziņa, ka dari savā labā, liek visu paveikt ar maksimālu atdevi.