Skaistumsalona īpašniece
Ar Santu (27) tiekamies viņas izveidotajā skaistumkopšanas salonā Santa Staicelē, netālu no paša mazpilsētas centra. Trīs telpas mūra mājas otrajā stāvā nebūt nav iekārtotas tagad modernajos balti sterilajos toņos — salona saimniece ir apzināti izvēlējusies nedaudz vintage stilu, vienu sienu klāj tapetes ar lielām puķēm, pašā centrā greznojas krāšņas restaurētas koka durvis ar matētu stiklojumu, kuras Santa atjaunojusi savām rokām, kārtīgi nopūloties ar celtniecības fēnu un krāsošanu. Te ir omulīgi un jauki un tā vien gribas palūgt Santu, lai atjauno man manikīru — šķiet, ar viņu būtu interesanti aprunāties kā ar ikdienišķu sarunu biedreni, nevis intervējamo.
Staicelē Santa ir ieprecējusies — dzimusi Salacgrīvā, viņa iedraudzējās ar puisi no netālajiem Rozēniem un, sākot kopdzīvi, nolēma pielāgoties vīram un viņa vecāku saimniecībai, pārceļoties uz Staiceli. Neilgi pēc tam pieteicās dvīņu puikas, un, kad viņiem apritēja divi gadi, Santa izdomāja raudzīties pēc darba. Nedaudz pastrādājusi mazos darbiņos, piemēram, vietējā veikalā par pārdevēju, viņa saprata, ka tas galīgi nav domāts viņai. «Pārāk necilvēcīgi.» Tad viņa pamanīja pašvaldības izsludināto projektu biznesa ideju atbalstam un pieteicās.
Sākumā gājis grūti — nebūdama apveltīta ar ekonomisko domāšanu (Santa studējusi pedagoģiju), viņa nekādi nespēja saprast, kā lai uzraksta projekta pieteikumu, jo tur bija gan jāizdomā vīzija, gan jāizplāno gada apgrozījums. Taču palīgā nāca draudzenes, un visas kopā darbu paveica, kas vainagojās ar atbalstu 2500 eiro apmērā. «Sākumā domāju — tik daudz! Bet, kad sāku darīt, sapratu, ka tas ir ļoti maz. Bet paldies par to pašu!»
Vietas iekārtošanā ļoti palīdzēja arī vietējie jaunieši — kad bija jāuznes otrajā stāvā vesela piekabe ar ķieģeļiem, puiši pat sacentušies, kurš vairāk uznesīs ar vienu rāvienu. Tas ir labais mazpilsētā: ja kāds kaut ko dara, tad visi par to zina, un, ja esi labestīgs, pretimnākošs un smaidīgs, palīdzīgas rokas vienmēr atradīsies. Tajā pašā laikā «te viss notiek no mutes mutē — no vienas puses, forši, ja par tevi uzzina labas lietas, bet, no otras puses, pamēģini tik kļūdīties, uzreiz būs zīmogs pierē».
Tagad uz salonu Santa nāk gan strādāt, gan atpūsties no mājas rūpēm — darbu viņa uztver arī kā hobiju, jo paralēli profesionālajām lietām te var kārtīgi izrunāties, uzzināt jaunumus, pārslēgties uz citām domām. Santa pati taisa manikīru un pedikīru, vaksāciju un sejas procedūras — tik mazā vietā nevar specializēties tikai uz vienu. To arī apliecinājušas draudzenes, kas strādā Lielbritānijā: arī tur salonu meistares māk visu. Nepieciešamās prasmes Santa apguvusi Rīgas kursos, uz kuriem braukājusi brīvdienās.
Interese par kosmetoloģiju Santai radās pēc bērnu piedzimšanas, jo toreiz hormonālu pārmaiņu iespaidā uz sejas izmetās pūtītes un šķita interesanti atrast veidu, kā no tām atbrīvoties profesionāli. Tagad viņa vēlas apgūt arī vīriešu matu griezumus, taču pie sieviešu matiem vēl neriskē ķerties, bail. Santa atzīst, ka nekaitētu lielāka pārliecība un spēcīgāks pašnovērtējums, bet tas vēl jāapgūst. Viņas sapnis ir kļūt par profesionālu kosmetoloģi, tomēr tad vismaz četri gadi jāmācās, un pagaidām Santa tik pamatīgai izglītībai vēl nevar saņemties — darba tāpat pāri acīm, un mazie puikas aug griezdamies. Viņas klienti ir ne tikai vietējie — pie Santas brauc arī meitenes no Salacgrīvas, Cēsīm, Valmieras, jo pakalpojumi te ir lētāki un kvalitāte neatšķiras no lielāko pilsētu piedāvājuma.
Uz Rīgu pārcelties Santa nemaz nedomā — viņu neinteresē izplesties desmit filiālēs, iejukt burzmā un īgnos cilvēkos. Mazpilsētā tieši tas ir forši, ka tevi pamana, paslavē, atzīst, ka esi nozīmīgs. Tajā pašā laikā Rīga nemaz nav tik tālu — ja gribas uz teātri vai kādu izstādi, mierīgi var aizbraukt: pusotra stunda ceļā ir tieši ideāls laiks, lai izdomātu savas domas, pafantazētu. Arī tepat Staicelē kultūras dzīve nemaz nav tik provinciāla — uz pasākumiem biļetes bieži vien ir pilnībā izpirktas jau ilgi pirms sākuma. Kultūras nama vadītāja ir ļoti aktīva, vismaz reizi mēnesī ir koncerti vai balles ar galdiņiem, amatierteātra iestudējumi, vasarā pilsētā noris aktīva futbola dzīve — te uz meistarklasēm ieradušās pat komandas no Spānijas.
Santas vīra vecākiem ir plaša lauku saimniecība ar dažādām lauksaimniecības kultūrām, vīrs vienmēr dodas palīgos, un arī Santa iesaistās aktīvajā zemnieku dzīvē. Ar lauku strādniekiem bieži vien ir problēmas gan alkoholisma, gan bezatbildības dēļ, tāpēc Santa laiku pa laikam pati sēžas pie traktora stūres. «Tagad ar modernajiem traktoriem kas tur ko nemācēt — tikai ieliec ātrumā un brauc. Dažreiz nāk smiekli par situācijām, kad uzzini, ka tavs traktors ir dārgāks par glaunu mersi. Daudz prestižāk ir bildēties pie traktora,» smejas Santa.
Viena no Santas romantiskajām izklaidēm, kā viņa to pati sauc, ir došanās līdzi vīram izbraucienos ar baļķvedēju — tas ir vīra pamatdarbs. Tās reizes esot īpašas — atrasties lielā mašīnā, augstu virs zemes, kad vari ielūkoties māju otrā stāva logos, un, ja vēl brauciens notiek naktī, mēnessgaismā, pa gleznainajiem starppilsētu ceļiem, tad esot izcili romantiski un fantāzijas rosinoši.
Staicelē pēdējos gados atgriežas arvien vairāk jaunu cilvēku, un pašreiz esot tā, ka jaunajiem vairs īpaši neesot, kur palikt — visas dzīvojamās mājas ir aizņemtas, arī Santa ar laiku plāno izvākties no dzīvokļa un būvēt savu ģimenes māju. Vai tas būs tepat Staicelē, vai tuvāk Valmierai, vēl nav skaidrs, taču pilnīgi noteikti viņa zina, ka no lauku vides nevēlas atvadīties. «Te ir jauki, daudz cilvēku, visi cits citu piepasē un uzpasē. Visi vienmēr zina, ja kāds kur aizbrauc vai aiziet. Te nekad nevarētu notikt kā Rīgā, kad kāds nomirst un vairākus mēnešus par to neviens neceļ ne ausu. Ja esi pazudis divas dienas bez brīdināšanas, visi uzreiz ceļ traci.»
Kāpēc Staicele?
Patriotiska sajūta, vecāki un vīra vecāki ir gājuši Baltijas ceļā — tas ir ieaudzināts, kā iekodēts.
Moto: galvenais — nepazaudēt līdzcietību, cilvēcību un saikni ar apkārtējiem.
Pagaidām nav neviena komentāra