Nikijs Kalns • IR.lv

Nikijs Kalns

Nikijs pats izracis aku, uzslējis siltumnīcu un sastādījis jaunu ābeļdārzu. Patlaban mājā iebūvē labierīcības un dušu. Foto — TUESI.LV
Ieva Alberte

Dabas mīļotājs

Ceļš uz  Nikija (37) mājām Liezērē, Madonas pusē, ir drausmīgs. Trepe krata, un dubļi nēsā automašīnu, šķaidīdami šļakatas līdz logiem. Kad saku to, izkāpjot Raukšu pagalmā, Nikijs smaidot rāmi atbild: «Jā, ir traks.» Tā ir tikai pirmā miera pilnā atbilde. Ar nākamo viņš pārsteidz, rādot dārzā izveidotu dušu. Tā būvēta no plēves un koka un darbināma tikai vasarā. Rudeņos un ziemā jāmazgājas bļodā ar siltu ūdeni. «Pierod. Nav tik traki. Sievietei gan tas ir izaicinājums,» nosaka Nikijs. Gabaliņu tālāk paaicina nostāties vietā, kas viņam patīk vislabāk, — te paveras skaistākais skats no Raukšu mājām uz kalnu, ieleju, nelielu upīti, kuplām eglēm. Redzēt var tālu. «Tas ir maksimālais skaistums, ko no Latvijas dabas var iegūt.»

Raukšos viņš ar sievu Diānu dzīvo ceturto gadu. Pusotru gadu Kalnu dzīvē ir meitiņa. «Lauma. Kā meža laumiņa,» Nikijs pasmaida uz sliekšņa sīkiem solīšiem iznākušajai meitenītei ar zilām acīm. Viņai pakaļ līkumo melns kaķēns. Lauma viņu nosaukusi par Pipī. Kaķim salst ķepas, un viņš apsēžas uz Diānas kurpes gala. Nikijs paskatās uz Diānu: «Mēs abi kaut kā vienlaikus sapratām, ka vēlamies kaut ko mainīt, vai ne?» Sieva piekrīt. Diāna ir somugru valodu filoloģe, Nikijs — jurists ar maģistra grādu. Ilgstoši strādājis Tieslietu ministrijā. Pēc desmit gadiem Rīgā saprata, ka vajag pārmaiņas. Kopā ar Diānu devās uz Norvēģiju. «Tuvāk dabai,» Nikijs saka. Abi ar Diānu strādāja par apkopējiem viesnīcās un drīz nodibināja savu nelielu uzņēmumu, kas pulēja jahtas, iekārtoja dārzus. Labi apguva norvēģu valodu. Tik labi, ka tagad naudu pelna ar norvēģu valodas privātstundām skaipā, ko māca Norvēģijā dzīvi sākušajiem latviešiem. Un tulko tekstus.

Norvēģijā viss it kā bija labi. Daudz draugu, komforts, taču Nikijs piedzīvoja brīžus, kad nevar pilnvērtīgi piedalīties sarunā, jo nav vietējās vēstures bagāžas. Nesaprot kādus jokus: visi smejas, bet Nikijs ne. «Tur es biju ciemiņš, Latvijā — saimnieks. Viss šķiet tuvs.» Diāna piekrīt: «Te tu esi piederīgs un iederīgs.»

Darbs Norvēģijā nebija tāds, ko darīt visu mūžu. Tur nodzīvotiem sešiem gadiem sekoja gadu ilgs ceļojums uz Indiju un citām Dienvidaustrumāzijas valstīm. Kalni zināja: ja atgriezties Latvijā, tad laukos, un 2013. gada oktobrī sāka meklēt mājas. Braukāja apkārt trīs mēnešus. Pabija arī savā dzimtajā Liepājas pusē. Neviena sēta neuzrunāja. Un tad, sniegotā janvāra dienā, Kalni iebrauca Raukšos. Saprata — ir! Saimnieki tirgoja ēku, kas bija plānota kā pirts. Paši dzīvo Rīgā un uz lauku māju atbrauc reti.

Lauki prasa ļoti daudz darba. Nikijs pats izracis aku, uzslējis siltumnīcu un sastādījis jaunu ābeļdārzu. Bērniem, mazbērniem. Pat-laban mājā iebūvē labierīcības un dušu. Gan vasarā, gan ziemā Rauk-šos var iet mazgāties āra čuguna vannā, kura kurināma ar malku zem tās. «Taču, kad ciemojamies kaut kur, nekautrējamies palūgt, vai varam ieiet dušā,» Nikijs smejas.

Naudas Kalniem pietiekot, jo tā vajadzīga internetam, elektrībai un degvielai. Pārtikā daudz neaiziet. Piemēram, kaimiņi iedevuši kartupeļus par to, ka Kalni braši palīdzējuši tos lasīt. Pa maizes kukulim reizēm saņem no citiem kaimiņiem, kam Nikijs palīdzējis lauku darbos. Kalni ir veģetārieši, gaļai nav jātērējas. «Taču mūsu veģetārismam nav nekāda sakara ar to, kāpēc dzīvojam laukos,» Nikijs skaidro, ka abi ar sievu jau iepriekš eksperimentējuši ar ēdienkarti. Bijuši arī vegāni un svaigēdāji. Mazā Lauma arī neēd gaļu, taču, «ja viņa gribēs ciemos iegrauzt speķpīrāgu, nerausim ārā no rokām», saka Nikijs. Lauma ir dzimusi Raukšos. Protams, bijis plāns B — braukt uz slimnīcu, ja mājdzemdības nebūs iespējamas. «Tādas lietas nevar būt pārgalvīgas,» saka Nikijs.

Pilnīga pašpietiekamība laukos nav iespējama. Uz to arī Kalni nekad nav tiekušies. «Esmu cilvēks, un man jādzīvo cilvēkos. Vienkārši ikdienā esmu tuvāk dabai. Kad gribēsies kultūru, iekāpšu auto un aizbraukšu uz Cēsīm vai Madonu,» saka Nikijs. Savukārt Diāna regulāri ciemojas Liezērē pie draudzenes, kurai ir pirts un pusotru mēnesi vecāks bērniņš nekā Lauma.

«Tas, ko man lauki var dot, stāv pāri visam. Taču es negrasos par laukiem stāstīt tikai puķainas pasakas. Ir slapjš un auksts. Ir daudz jāstrādā,» saka Nikijs. Pašam jāgādā malka un jākurina. Jāizaudzē dārzeņi, jo nevari jebkurā brīdī aizskriet uz veikalu. «Dzīve laukos nozīmē uzņemties atbildību par visu, kas ar tevi notiek. Sagādāt siltumu, ēdienu. Pašam jāizaudzē avenes, un pašam jāsamēslo dārzs,» saka Diāna. Kopš pārvākušies uz Raukšiem, viņai ļoti patīkot cept raušus, kūkas un pīrāgus. Un tā sajūta, ka pats esi tas, kurš rada un veido vidi sev apkārt, nevis kāds cits.

«Mēs nenovērtējam, kāda bagātība ir Latvijas daba,» saka Nikijs. Tas šķiet tik pašsaprotami, ka ir tīrs ūdens un gaiss. Ka nav zemestrīču. Ceļojot pa Āzijas lielpilsētām, nācies valkāt respiratorus. «Gaisa nav. Ūdens netīrs,» atceras Diāna, bet Nikijs turpina stāstīt, kā izpaužas mūsu dabas nenovērtēšana: mežu izciršana, ko viņš dzird ik dienu. «Paslēpjoties pilsētā, cilvēks šo problēmu neredz,» saka Nikijs un cer, ka tādās svētku reizēs kā Latvijas simtgade cilvēki padomās, ko viņi mīl Latvijā. Vai karogu, vai salūtu, vai himnu. «Un to, vai gadījumā uz simbolu rēķina nejūtamies patrioti? Mākam karodziņu vicināt un noklausīties prezidenta runu Vecgada vakarā, bet tālāk? Man Latvija ir daba un cilvēks. Meži, tīrais gaiss un ūdens. Manas vērtības ir ģimene un laba saimniekošana,» saka Nikijs. Ja tā šķistu arī citiem, tad neizturētos pret dabu tik nesaudzīgi. Un arī cits citu cienītu vairāk. «Ir jāmācās vairāk mīlēt. Ģimeni, kaimiņus. Tā mēs veidotu cita līmeņa sabiedrību.»

Nikijs novērojis, ka latviešiem patīk būt upuriem. Visā vainīgi ir citi — 100 cilvēku Saeimā vai padsmit Ministru kabinetā. «Taču viss sākas no katra paša. Ko tu vari pats, ko izdari ģimenē un kādu piemēru rādi saviem bērniem ar tikumu un krietnumu. Mēs jau paši veidojam savu dzīvi, taču vajag vairāk spēka brīžu — kā Baltijas ceļš un simtgade —, lai Latvijas vērtība neaizmirstos.»

Kāpēc Liezēre?

Skaisti un tālu no piesārņoto pilsētu smārda. Kaimiņi neskatās logos.

Moto: pašam uzņemties atbildību, kas dzīvē notiek. Negaidīt, ka gatavu noliks priekšā.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu