Krists Ēberliņš • IR.lv

Krists Ēberliņš

1
Krists lauksaimnieku subsidēšanu neatbalsta un to pateicis arī Eiropas Komisijas pārstāvjiem, kad delegācija viesojās Nīgrandē. Foto — TUESI.LV
Marija Leščinska

Biškopis

Kamēr mēs runājām, Kristam (28) šķīvī atdzisa griķi, un tos nācās atstāt neapēstus. Bitēm tā ir ļoti vērtīga kultūra, bet grūti kultivējama. «Nabaga griķi,» viņš nosaka, kad jau braucam uz Rīgas centru busiņā, ar kuru viņš no laukiem ieradies pēc būvmateriāliem. Neracionāla līdzekļu izlietošana un negausība Kristu kaitina. Gan ikdienas dzīvē, gan biznesā.

Īsts nīgrandnieks, te uzaudzis, mācījies pamatskolā, bet vidusskolā gājis Liepājā. Pēc tam Liepājas Universitātē mācījies jauno mediju mākslu. Tas bija veids, kā pievērst uzmanību idejām, kas pašam ir svarīgas, — studiju darbus veidoja par ilgtspēju un ekoloģiju. Tomēr pēc studijām likās, ka laukos tās īstenot dzīvē būs vieglāk. Te bija dzimtas īpašums. Turklāt lauksaimniecībā darba rezultātu iespējams redzēt nepastarpināti. Paša izdarītais nekur nepazūd. Jau šobrīd uzņēmumam piesaistītas ievērojamas investīcijas, ieguldīts gandrīz ceturtdaļmiljons eiro. «Jo vairāk izdaru, jo lielāka ir atdeve, būs lielāka raža.» No vecākiem iemācījies, ka sāktais ir jāizdara līdz galam.

Ielēcis pēdējā vilcienā — tā par savu darbību lauksaimniecībā saka Krists. Pirms sešiem gadiem, kad viņš aktīvi sāka rosīties ar biškopību dzimtas īpašumā Nīgrandē, vieglāk pieejama bija zeme. Arī projektu konkurence pēckrīzes laikā bija ievērojami mazāka. «Aiz manis paliek tikai drumslas.» Subsīdijas par lauksaimniecības platībām iegriezušas riteni, kuru grūti apstādināt. Uzņēmēji laukos gatavi iegādāties platības, tikai lai saņemtu tiešmaksājumus, kaut gan zemes apsaimniekošanai pašiem trūkst resursu — gan materiālu, gan cilvēku. Ja tiešmaksājumus pārtrauktu, daudzi nonāktu uz bankrota robežas. Tāpat arī projektu konkursi, kuros uzvar cilvēki bez reālas pieredzes lauksaimniecībā. Iegūst finansējumu, iepērk lopiņus, bet rūpēties par saimniecību nespēj.

Krists subsidēšanu neatbalsta un to pateicis arī Eiropas Komisijas pārstāvjiem, kad delegācija viesojās Nīgrandē. Uz Ēberliņu dravu brauc daudz ciemiņu. Drīz būs jāievieš aizsargtērpi, kas paredzēti tikai žurnālistiem, viņš smejas. Tomēr Krists nesaprot, kāpēc jauna cilvēka vēlme dzīvot un strādāt laukos būtu kā īpaši jāizceļ.

Reizēm šķiet, ka rīdzinieki un cilvēki ārpus Latvijas viņu darbošanos novērtē vairāk nekā vietējie. Lielu daļu produkcijas Krists eksportē. Vietējiem kaimiņa aktīvā darbošanās liek arī pašiem ik dienu darīt vairāk. Daudziem tas nav ērti. Gribas, lai nevis ciemos brauktu Eiropas Komisija, bet varētu mierīgi dzīvot. Savukārt biškopji cits citam, protams, ir konkurenti. «Tā ir meistara lieta.» Arī Krists būtu gatavs amata prasmes nodot saviem bērniem, izstāstīt brāļu bērniem, bet konkurentiem savu spēku neatdotu — lai gan grib, lai labi iet ne tikai pašiem, bet arī citiem. Labprāt pērk dažādus pakalpojumus no jomas speciālistiem. Arī inventāru pērk gatavu. Tā ir iespēja gan pašam mazāk strādāt, gan atbalstīt citus. «Es esmu idejas cilvēks,» par sevi saka Krists.

Izglītības gan pietrūkst. Ne tikai zināšanu, bet arī sabiedrības uztveres dēļ. «Lai lauksaimniecībā pret tevi nopietni attiektos, vajag izglītību lauksaimniecībā,» viņš skaidro. Jau pēc augstskolas beigšanas Krists absolvēja tehnikumu Vecbebros. Regulāri devās no Nīgrandes uz četru stundu attālumā esošo skolu, lai mācītos par bitēm. Tomēr studijas Lauksaimniecības universitātē ar savu maģistra grādu mākslās varētu sākt tikai no paša sākuma — stāties atkal bakalaura, nevis doktora līmeņa studijās. Lai gan maģistra darbs bija par bitēm.

Ēberliņu dravā ir 360 bišu saimju. Tomēr saimniecībā nav ne hektāra zemes. Iespēju turēt savus stropus uz citu zemes Krists sarunājis ar lauksaimniekiem tuvējos novados. Tā kā bites labvēlīgi ietekmē ikvienu līdzās augošu kultūru, šāda sadarbība ir abpusēji izdevīga. Norēķinās gan ar medu, gan ar apputeksnēšanu. Tomēr Latvijā vēl nav sasniegts tāds līmenis, lai zemnieki apzinātos bišu lielo nozīmi un par iespēju stropus turēt līdzās saviem laukiem maksātu pašiem biškopjiem. Tā tas ir daudzviet pasaulē. «Es esmu tas mazais putniņš, kas knābā gaļu ārā no krokodila zobiem,» Krists smejoties iezīmē bišu īpašo vietu gan ekosistēmā, gan lauksaimniecības biznesā.

Viņš strādā viens. «Šobrīd ir tā — ja es nomirtu, saimniecība apstātos.» Un par situāciju laukos saka — kā taigā. Ikdienā apbraukājot bišu stropus diezgan plašā teritorijā, viņš redz skaudro realitāti — lauki ir nopirkti, tos it kā apsaimnieko, bet cilvēku nav. Vecākā paaudze noveco, jaunie ir aizbraukuši. Ļoti grūti atrast arī palīgus ikdienas darbos. «Tāpēc es skrienu kā nojūdzies. Strādāju divpadsmit stundu dienā.» Bet mērķis ir izveidot saimniecību, kas spētu funkcionēt neatkarīgi no saimnieka klātbūtnes. «Varētu dzīvot sev. Lai gan es esmu viens, jau tagad saku «mēs». Jo zinu, ka kādā brīdī būsim mēs.» Ticu tam, ko daru, un cilvēki apkārt tic man, saka Krists.

Vecāki sākotnēji neatbalstīja Krista darbošanos laukos, jo tas ir fiziski ļoti grūts darbs. Prasa daudz spēka un laika. «Būs vēl grūtāk un grūtāk, tikai pēc tam paliks vieglāk. Man veicas, jo neesmu precējies, man nav bērnu.» Lai atrunātu Kristu, tēvs, kurš visu mūžu nostrādājis par mehānikas inženieri, savās zināšanās dalās negribīgi. Piekrīt parādīt tikai tad, kad Krists pasaka — darbam, ko varētu izdarīt paši, algos kādu citu. Aktīvi biznesā iesaistījies Krista vecākais brālis. Uzņēmums nes dzimtas vārdu. Tas ir skaists stāsts, kas palīdz arī uzņēmuma mārketingā.

Rīgā Krists iebraucis, lai nokārtotu darba lietas un ātri vien vēlas doties atpakaļ uz mājām. Cits plašums. Arī ar palielo kravas busu tur var braukt bez bēdu, kamēr galvaspilsētas ielās tā gabarīti visu laiku liek iespringt. Kad saku, ka viņa ikdiena izklausās grūta, Krists nepiekrīt. Jā, jāstrādā ir ļoti daudz, tomēr skaidri zina gan to, kāpēc to dara, gan — kāds būs rezultāts. Tikai beigās nosaka: «Ir sajūta, ka jādomā vairāk par sevi.»

Kāpēc Nīgrande?

Nekad neesmu bijis no Nīgrandes prom, te ir manas mājas.

Moto: ja ieej mežā pēc kokiem, kamēr krava nav pilna, mājās neaiziesi.

Komentāri (1)

J.Biotops 18.11.2017. 10.53

Prātīgs puisis. Kaut nu Latvijā vairāk būtu tādu – ar izpratni par paša darba vērtību un visādu subsīdiju postu.

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu