Ivars Kažmers • IR.lv

Ivars Kažmers

Ivars ir ihtiologs, tātad zivju pētnieks. «Tāpat kā Māris Olte, tikai bez PR,» viņš smejas. Foto — TUESI.LV
Ieva Alberte

Mednieks un meža mīļotājs

Ivars dzīvo meža vidū. Jaungulbenē, netālu no uzdambētās Liedes upes. Ceturto gadu ar savu Ilzi un meitu Annu viņš ir dzimtajā vietā, otro gadu — paša būvētā mājā. Lai pa kuru logu skatītos, visur redzams mežs. Vaicāts, cik īsti Ivaram ir gadu, viņš domā. Pajautā Ilzei. Uzzina, ka ir 34. «Bet cik tad Andim ir gadu? Mēs apsveicām?» Ivars vaicā par brāli. Andis ir jaunāks un ar ģimeni dzīvo Rīgā. Ivara māsa Ieva dzīvo Gulbenē, strādā par grāmatvedi un šobrīd iegūst trešo augstāko izglītību. «Nav jēgas nevienu spiest dzīvot laukos. Pašam jāizvēlas,» pārliecināts ir Ivars.

Ivars ir ihtiologs, tātad zivju pētnieks. «Tāpat kā Māris Olte, tikai bez PR,» viņš smejas. Vienpadsmit gadus viņš nostrādājis zinātniskajā institūtā Bior, monitorējot zivis Latvijas ūdeņos. Lielākoties Kolkā, Pāvilostā, Papē. Nedēļas nogalēs vilka uz mājām, un Ivars brauca pāri visai Latvijai.

«Šķiet, esmu savu normu nobraucis. Kad Ilze aicināja ceļojumā ar draugiem busiņā uz Itāliju, es atteicos. Nevēlos truli dedzināt benzīnu uz autobāņa un sēdēt mašīnā stundām. Ilze laikam apvainojās,» saka Ivars, bet no otras istabas skan atbilde, ka nav gan apvainojusies. Pieradusi, ka Ivars vislabāk jūtas viens un mežā. Ar visu savu maģistra grādu bioloģijā. «Es saprotu, kāpēc viņam vajadzēja laukus: Rīgā nevar medīt un strādāt ar koku,» Ilze pievienojas sarunai.

Braukāšana no Rīgas vai Kolkas uz Jaungulbeni Ivaram bija pierasta. Kolēģi — jauki. Nomocīja tikai viens jautājums: cik ilgi tā dzīvošu pa jūru? Līdz 40 gadiem? Līdz 50? Ivars vienmēr bija zinājis, ka reiz dzīvos Jaungulbenē. Kāpēc ne tagad? Viņš pameta darbu pirms četriem gadiem. Neko daudz nevaicādams vecākiem, sāka mežā gāzt kokus savai mājai. Viena sniegliece, otra, un materiāls būvei krājās.

Kažmeriem ir 27 hektāri zemes un meža, un Ivars organiski pieņēma, ka kādi koki jau nu pieder arī viņam. Tieši tikpat viegli notika lēmuma pieņemšana par pārcelšanos. Ilze jau nojauta — kaut kad tas notiks. Sākt jaunu dzīvi bez draugiem un ierastā viņai bija grūti. Turklāt pirmos divus gadus viņi dzīvoja īrētos dzīvokļos Gulbenē. «Bija diezgan depresīvi. Anna tikko piedzimusi. Ivars pa mežu ķer caunas vai ceļ māju. Es — svešā pilsētā,» atceras Ilze. Ivars piebalso: «Jazdījos pa mežu, jo tolaik par vienu caunas ādu labi maksāja, ap 40 latu.»

Lai neieslīgtu pēcdzemdību depresijā, Ilze jau aizgāja strādāt, kad meitai bija astoņi mēneši. Atrada, ko darīt: jaunatnes lietu speciāliste Gulbenes novada domē, pēc tam projektu vadītāja biedrībā  Dēms. «Darbu visur var atrast. Pilnīgi noteikti,» viņa saka. Ik rītu 20 kilometrus brauc uz darbu Gulbenē, ved Annu uz bērnudārzu.

Ivara un Ilzes māja «iekārtojusies» nelielā uzkalnā netālu no Ivara vecāku mājas. Pakalna veids ir oss. Tā arī neoficiāli iesaukuši mājas — Osi. Vietu noskatījis, staigājot pa mežu. «Mājas pamatos ir trejdeviņi akmeņi. Nejauši,» Ivars saka par 27 stabiem, kas veido mājas karkasu. Visu viņš cēlis pats. Arī mēbeles paša darinātas. Ziemassvētkos būs otrais gads savā mājā. Darāmā vēl daudz. Sākot no logu aplodām, beidzot ar otrā stāva izveidošanu. «Sava māja ir sava. Rīgā biju nomainījis desmit dzīvesvietas. Tātad trīs mēnešus no savas dzīves nostaipījis mantas,» secina Ivars. Viņa runas veids ir mierīgs, šķiet, viņš vispār nesatraucas. Saku Ilzei, ka tas brīžam varētu uzvilkt. Ilze nosmej: «Viņš nekad nedusmojas. Nekad runāšana nepāriet skaļā tonī. Kad Anna kaut ko viņam stāsta, var arī nedzirdēt.»

Ilze un Ivars iepazinās Rīgā brīvās cīņas nodarbībās. Zem viena jumta trenējās desmit gadus, taču tuvāki kļuva, kad Ivars bija brīvs no iepriekšējām attiecībām, kurās aug dēls Hugo. «Es zinu, ka mani nav viegli izturēt. Visu laiku braukāju uz laukiem, tas var nogurdināt,» saka Ivars.

Rīgā abiem bija sajūta, ka nauda izkūst, bet laukos ar šo sajūtu nav sastapušies. Rīgā puse algas aizgāja par dzīvokļa īri un komunālajos maksājumos, tagad sanāk pat teātrim atlicināt. «Īstenībā pat biežāk uz izstādēm izraujos, nekā Rīgā dzīvojot. Rīgā esmu bieži darba dēļ,» saka Ilze.

Izmaksas Jaungulbenē ir nelielas. Visvairāk aiziet degvielā. Drēbes viņi pērk maz. Pārtiku lielu daļu izaudzē. Gaļu mežā nomedī Ivars. Jā, pats. «Citi šausminās — kā tā, acīs zvēram pirms nāves paskatīties! Bet vai nopirkt gaļu plastmasas iepakojumā ir humāni? Ja tu ēd gaļu, tu nogalini jebkurā gadījumā,» saka Ilze.

Naudu Ivars pelna kā pašnodarbinātais. Mūrē skursteņus, medī, palīdz vecākiem mājas darbos. Un darbojas pie draugiem, kuri Druvienā taisa masīvkoka mēbeles ar dzīvnieku ragiem un ādām.  Draugi īsteno vērienīgu Lauku atbalsta dienesta projektu.

Kā laukos pietrūkst? Ilze gribētu Gulbenē vairāk kafejnīcu, kurās neskan Star FM. Vairāk alternatīvu pasākumu. Ivaram gan nekā netrūkstot. Mirkli padomājis, viņš tomēr rod atbildi: «Man pietrūkst cilvēku, kas sajēdz, ka mežus nevajag piemēslot.» Kur tad ir problēma nopirkt 60 litru maisu par 80 centiem, samest tajā atkritumus un nolikt pie konteinera? «Nu cik tas no cilvēka prasa? Kāpēc kādam pēc kāda ir jāvāc? Kāpēc atņemt brīvo laiku tam cilvēkam, kurš satīra? Varbūt viņš to būtu izlietojis kopā ar ģimeni.»

«Laukos romantikas varētu būt vairāk,» Ilze ieminas, un Ivars iesaka to mācēt saskatīt. «Jā, kaulos, kas mētājas pagalmā?» viņa smejas. Protams, ikdienā viņa spējot saskatīt arī romantiku. Reiz vasarā apsēdusies plika uz lieveņa, dzērusi šampanieti un nodomājusi: «Man taču pieder miljons!» To pašu teikuši holandieši, kuri nejauši iestrēguši Jaungulbenē. Putnu gidam saplīsis auto. Viesi stāstījuši, ka savā zemē maksātu milzīgu naudu, lai pa virtuves logu redzētu dzilnu.

Latvijas simtgadē Ivars novēl vairāk drosmes: cilvēkos, politikā, rīcības brīvībā. Pārstāt meklēt vainu citam citā, sākt ar sevi. «Gribu redzēt cilvēkos paškritiku un pašdisciplīnu. Tas dotu Latvijai lielu impulsu un izrāvienu.» Savai paaudzei viņš tic. Tā ir spējīga pieņemt dažādo un priecāties, ka ir daudzveidīga. «Darot lauku darbus, es parādu, kas ir mani senči. Manas saknes,» saka Ivars. Nesen viņš ar Ilzi iestādījis jaunu meža stūri. Mazas, smukas eglītes.

Kāpēc Jaungulbene?

Āderes! Vieta telpisku ideju realizācijai ar zināmu vidi un resursiem.

Moto: visu mūžu mācīties, lai gudri novecotu un būtu sakarīgs vectēvs.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu