Elīna Bērziņa

Uzņēmēja

Skaista un spirdzinoša ir Elīna Bērziņa (27). Mamma viņu ieripina pa durvīm Gulbenes kafetērijā, sakot: «Sveiki! Es esmu Inita, Elīnas kājas.» Elīnai no dzimšanas ir kustību traucējumi, un viņa pārvietojas ratiņkrēslā. «Dievs mums katram ir devis ķermeni un prātu. Kādam paveicies un ir abi,» saka Elīna. Lai arī kājas viņai atņemtas, gulbeniete uzskata, ka ar dzīvi kopumā ir paveicies. «Tāda bērnība kā man, tik krāsaina un piedzīvojumiem pilna, reizēm nav veselajiem cilvēkiem.» Elīna starojot stāsta, ka skolā puiši viņu nēsājuši uz rokām: ik dienu astoņas reizes pa kāpnēm augšā un lejā.

Gulbene ir Elīnas pilsēta. Tuvu to padara viss, kas ar viņu te noticis. «Rīga man nepatīk, jo cilvēki viens otram grūžas virsū. It kā cits citam tik tuvu, tajā pašā laikā uz kādu nelaimi nereaģē,» novērojusi Elīna. Lielpilsētā arī pielīpot tās temps un gribas skriet tāpat kā citiem. Paspēt visu. «Un kas ir tas viss? Kas jāpaspēj? Laukos var paspēt noķert skaistu saulrietu vai saullēktu,» saka Elīna.

Rīgā viņa nav dzīvojusi, taču zina to gana labi. Augstāko izglītību ieguva Jūrmalā, Sociālās integrācijas valsts aģentūrā, kas īsteno Rīgas Tehniskās universitātes pro-grammas. Mamma Elīnu trīs gadus vadāja uz neklātienes studijām no Gulbenes. «Kad izvēlējos studēt mārketingu, man nācās dzirdēt komentārus: «Vai nu vajadzēja. Kā tu izbraukāsi uz prezentācijām? Labāk mācies par grāmatvedi.» Bet kāpēc? Es negribu!»

Neilgu laiku Elīna nostrādāja savā profesijā — par mārketinga speciālisti uzņēmumā, kam pieder kūku kafejnīca Gardums. Nu jau otro gadu Elīnai ir savs uzņēmums. Tas radās pēc sarunas ar draudzeni un fotogrāfi Ievu, kura pajautāja, vai Elīna varētu kopā ar viņu iesaistīties kādā fotogrāfiju projektā — veidot pastkartes par tipisko latvieti un Latviju. Tas būtu darbs pie datora: piesaistīt fotogrāfus, atlasīt bildes, veikt pasūtījumus un sazināties ar tirdzniecības vietām. Elīna piekrita. Vienas nakts laikā uzrakstīja biznesa plānu un iesniedza Gulbenes domē, jo pašvaldībai bija piešķirta Eiropas nauda jauno uzņēmēju attīstīšanai. Projekts iekļuva nākamajā kārtā.

2015. gada beigās tapa uzņēmums Typical, kas izdod pastkaršu kolekciju Typical Latvian. Elīna noliek uz galda man dāvanu, trīs pastkartes: vienā mazs puika tur lielu ledusgabalu, otrā bitenieks medus rāmi, trešajā redzams melnbalts ķekatnieks ziemas ainavā. Jau tā paša gada beigās Elīna saņēma labākā Gulbenes jaunā uzņēmēja titulu. «Uzskatu, ka vieglāk savu nišu ir atrast mazā pilsētā, kurā ir mazs piedāvājums, nevis Rīgā, kur tu būsi viens no simta. Tas prasīs vairāk darba, vairāk nepadošanās.» Šobrīd uzņēmums sevi atpelna, un Elīna priecājas, ka viņai ir, ko darīt.

Typical Latvian pastkartes ar Latvijas skatiem nopērkamas vairākās bodītēs Rīgā, it īpaši suvenīru. Pāris centu no katras ir ziedojums cilvēku ar īpašām vajadzībām integrēšanai darba tirgū. Tas izpaužas tā — Elīna ar domubiedriem rīko semināru, kurā darba devēji var satikties ar iespējamajiem darbiniekiem. Šovasar semināram telpas uzsauca Skultes muiža un lektori stāstīja par iespējām sevi īstenot kā cilvēku gan darba tirgū, gan dzīvē. Kā ieraudzīt iespējas sev apkārt un novērtēt savu varēšanu. «Šajā jomā darāmā ir daudz. Lai cik Latvija ir mana, tā nav izaugusi līdz tādiem cilvēkiem kā es. Tieši tāpēc negaidu, ka uzradīsies kāds labdaris, kas mani pieņems darbā. Labāk pašai kļūt par darba devēju. Ceru, ka vecumdienas nodrošināšu sev pati,» saka Elīna. Viņa sevi redz kā palīgu citiem integrēties darbā. Celt pašapziņu. Tieši tāpēc iestājusies Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijā. «Daudzi cilvēki ar īpašām vajadzībām ir padevušies. Pieņem, ka dzīve ar niecīgo pabalstu ir jānodzīvo. Man tas ir nepieņemami. Galva taču ir!»

Reizēm Elīnai pietrūkst kāju. Piemēram, ja klients dzīvo piektajā stāvā un mājā nav lifta. Strādāt tikai virtuāli īsti nav iespējams, jo tiešajam kontaktam ir liela nozīme. «E-pasts tā nestrādā kā saruna aci pret aci. Lai arī cik labi tehnoloģijas atvieglo saziņu, kādu dienu ir jāsatiekas uz sarunu,» saka Elīna. Kājas noderētu arī tad, kad jābrauc tikties ar iespējamajiem sadarbības partneriem. Sūtīt citu savā vietā prezentēt ideju un uzņēmumu? Nē, jo tik precīzi kā Elīna neizstāstīs neviens cits. Tas ir viņas uzņēmums. Viņas vīzija.

Prasu Elīnas mammai, vai meita kādreiz emocionāli sabrūk. Inita rausta plecus. Tiešām neatceras tādu brīdi. Elīna papildina, ka viņai dzīvē nav bijis tāda lūzuma brīža, kāds piemeklē tos, kas pēkšņi zaudē spēju staigāt. Tad jāmaina viss raksturs: jākļūst piezemētam, pacietīgam. «Man tā nav bijis. Redzu, ka tas, kā cilvēks izveido dzīvi pēc veselības problēmām, parāda, kāds viņš bijis iepriekš, kad bija vesels. Ja bija brīnišķīgs, tad draugi saglabāsies.»

Tomēr vienu sāpīgu dzīves epizodi Elīna atceras. Skolā kāds puika pielika priekšā kāju. To pamanīja Elīnas klasesbiedrs un novērsa viņas izkrišanu no ratiem, kā arī momentā paķēra vainīgo aiz čupra un piespieda pie sienas. Nolamāja. «Nure. Es lieku cilvēkiem aizdomāties par citādo. Par labestību un cilvēcīgumu. Tas ir visa pamatā.»

Elīna mīl Latviju. Viņai patīk visi gadalaiki, izņemot šļurīgie. «Ziema ir ļoti skaista, taču ne manā situācijā — ja sētnieks nav labi pastrādājis, nekur netieku.» Elīnas mamma atceras, ka reiz pa slideno ietvi un kupenām vilkusi ratus atpakaļgaitā.

Latvijas svētkus Elīna īpaši nesvinēs. Bērziņu ģimenē nevajagot konkrētu datumu, lai svinētu. Taisa mazus svētkus ik pa laikam pat bez īpaša iemesla. Sev un draugiem. Ielej termosā karstu kafiju vai upeņu dzērienu un dodas izbraukumā uz mežu. Vai piesēž parkā uz soliņa. Ziemassvētkos nevienu tuvo nesveic virtuāli, bet ar īstu, personisku kartīti. «Tas ir veids, kā izpaužas mana cieņa Latvijai un tās iedzīvotājiem. Uzmundrinot sevi un citus. Nebrauciet uz Īriju, tepat taču ir tik forši!»

Kāpēc Gulbene?

Šeit ir manas mājas, mani cilvēki.

Moto: nevis brīnumus gaidīt, bet pašiem tos radīt.