Pilsoņu kopas nepamatota paplašināšana varbūt netraucēs valstij izdzīvot, bet tā varētu izveidoties par citu valsti
Demokrātija ir laba lieta. Visai tautai ir teikšana par to, kas notiek savā republikā. Demokrātija – no grieķu δημοκρατία – tautas vara un republika – no latīņu valodas res publica – sabiedriska lieta.
Ja tauta nav vienisprātis kādā jautājumā, tad katrā demokrātiskā valstī ir mehānisms, kā atrisināt domstarpības. Tas, visbiežāk, ir vēlēšanas vai referendumi. Valdošais princips ir, ka vairākuma uzskats ir izšķirīgs.
Un tagad tiekam pie sāls – kas ir tā tauta, kura lemj savu likteni. Tie nekad nevar būt visi iedzīvotāji, jo mazgadīgie netiek uzskatīti par pietiekami nobriedušiem, lai piedalītos lemšanā. Tas ir dabas noteiktais ierobežojums.
Ir arī cilvēku noteiktais ierobežojums. Proti, demokrātijā balsošana ir ierobežota uz pilsoņu kopu. Pirmajā demokrātijā – senajās Atēnās – balsot drīkstēja tikai pieaugušie pilsoņi – vīrieši, kuri nebija ne vergi, ne Atēnās rezidējošie ārzemnieki. Balsstiesīgie bija ne vairāk kā 30 procenti no pieaugušo skaita.
Tātad no demokrātijas pašiem sākumiem bija noteikta cilvēku kopa – pilsoņi, kuri būs lēmēji. Pilsoņu kopa principā nosaka, kāda būs valsts.
Kas ir Latvijas pilsoņu kopa? Ir pilnīgi skaidrs, ka Latvija tika dibināta kā latviešu valsts, ne kā kaut kāda īpatnēja teritoriāla vienība, kurā iekļautu Kurzemes guberņu, lielāku daļu no Livlandes jeb Vidzemes guberņas un daļu no Vitebskas guberņas. Teritoriālās prasības balstījās uz iedzīvotāju etnisko sastāvu.
Atkarotajās teritorijās latvieši bija lielā vairākumā, un tāpēc varēja atļauties pilsonību piešķirt visiem cittautiešiem, kuri dzīvoja jaunajā valstī un to vēlējās.
Stāvoklis pēc daudziem okupācijas gadiem ir nesalīdzināmi sliktāks. Mērķtiecīga okupācijas varas politika apspieda latviešu vēlmes atjaunot neatkarību un to centās nodrošināt ar lielu sveštautiešu nelikumīgu iepludināšanu mūsu zemē, kā arī ar latviešu izsūtīšanu no tās.
Vēsture pierādīja, ka tikai Latvijas valsts neatkarības atgūšana varēja apturēt demogrāfisko lejupslīdi, kas būtu mums piešķīris tādu pašu likteni – izmiršanu – kā daudzām tautām Padomju Savienības robežās.
Latvija šai ziņā atšķiras no citām Eiropas valstīm, un mums vienmēr jāuzsver, ka mēs vēlamies izdzīvot gan kā valsts, bet vēl vairāk kā tauta. Mums jānodrošina, ka šie abi mērķi ir sasniedzami.
Pilsoņu kopas nepamatota paplašināšana varbūt netraucēs valstij izdzīvot, bet tā varētu izveidoties par citu valsti, kurai nav vairs interese aizstāvēt latviešu tautas intereses.
Un kurš tad mūs aizstāvēs?
Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors
Komentāri (18)