Trīspirkstu dzeni gaidot

Arvien jauni saimnieciskās darbības ierobežojumi, kas pat netiek saskaņoti ar īpašnieku, nākotnē var beigties ar nodokļu palielināšanu sabiedrībai

Pirms vairāk nekā desmit gadiem mūsu uzņēmums, kas tolaik tikko bija sācis darbu, iegādājās mežu pie Ogres upes. Šajā teritorijā nekādu ierobežojumu saimnieciskai darbībai nebija. Taču tad, kad bijām gandrīz jau nonākuši līdz pirmajai ciršanas atļaujai, izrādījās, ka pa dokumentu gatavošanas laiku teritorija ir iekļauta Ogres upes dabas parkā un saimnieciskā darbība ir ierobežota. Lieki piebilst, ka zaudējumi bija ievērojami un neviens mums pat neatvainojās. Tā arī neesam saņēmuši atbildi uz jautājumu, kāpēc neviens, kas veidoja dabas parku, neuzskatīja par vajadzīgu mūs pabrīdināt – mūsu mērķis taču nebija iegūt zemi par katru cenu. Ja jau šeit tika plānots dabas parks, tad uzņēmums atstātu to dabas draugiem.

Mežu īpašnieki, tajā skaitā mēs, pretēji mazāk informētu cilvēku viedoklim ne tikai zāģē, bet arī stāda jaunus kokus un mežus kopj. Ne tikai tāpēc, ka to stingri pieprasa likums, bet arī tālab, ka grib saimniekot ne jau īsu brīdi vien (kā diemžēl mēdza rīkoties daļa īpašnieku pēc zemes atgūšanas deviņdesmitajos gados), bet strādāt ilgtermiņā. Tāpēc vēlamies sagaidīt prognozējamību arī no valsts iestāžu puses.

Protams, salīdzinot ar šā gadu tūkstoša pašu sākumu, ir notikušas pozitīvas izmaiņas. Piemēram, ir pieejama Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) datu bāze “Ozols,” kurā pašlaik var atrast informāciju par jau esošajiem liegumiem. Taču joprojām nav iespējams izsekot tam, kad un kā parādās jauni ierobežojumi. Noteikt liegumu tiek ierosināts, neinformējot par to meža īpašnieku, kurš par to uzzina tikai tad, kad DAP iniciatīvu ir akceptējusi.

Domāju, ka daļēji problēmu varētu atrisināt ierosinātie grozījumi, kurus pašlaik ikviens var atbalstīt, portālā “Mana balss” parakstoties par iniciatīvu “Aizsargāsim zemes īpašnieku tiesības, nepieļaujot nekontrolētu aprobežoto teritoriju palielināšanu”. Grozījumi paredz, ka jaunu aprobežojumu noteikšanai nepieciešama rakstiska vienošanās ar zemes īpašnieku.

Tas ne tikai nodrošinātu savlaicīgu īpašnieka informēšanu, bet arī novērstu nevajadzīgus konfliktus un ļautu plānot saimniecisko darbību ilgtermiņā, nepieļaujot gadījumus, kad bailēs no ierobežojumiem cilvēks sāk cirst to, ko nevajadzētu un kas nav bijis plānots.

Taču ne visu atrisinās rosinātie grozījumi. Piemēram, pašlaik nav skaidrs, kā liegumu var atcelt. Piemēram, mežā bija liegums ap trīspirkstu dzeņa ligzdu. Taču vairākus gadus ligzda stāvēja tukša, un dzeņa tur nebija. Kad apjautājāmies, vai nebūtu laiks liegumu atcelt, ornitologi stāstīja, ka dzenis, kura tur nav, teorētiski kādreiz tomēr varētu atlidot, jo te esot putnam labvēlīga vide. Uz jautājumu, cik tad ilgi jāgaida, atbildes nebija, ornitologi dziļdomīgi klusēja. Tā nu turpinām gaidīt trīspirkstu dzeni, kurš spītīgi nelido, un priecājamies, ka vismaz nav iespējams uzlikt liegumu vietām, kur dzenis nekad nav bijis, lai gan vide labvēlīga un teorētiski varētu atlidot.

Tomēr vēl sāpīgāks jautājums ir kompensāciju par aprobežojumiem apjoms. Ja tas būtu adekvāts un nosegtu negūtos ienākumus, tad konflikti izpaliktu. Diemžēl pašlaik kompensācijas ir diezgan simboliskas, un mežu īpašnieki cieš zaudējumus. Pieļauju, ka lielie mežu īpašnieki, piemēram, “Latvijas Valsts meži”, tos neizjūt tik sāpīgi. Taču mazajiem īpašniekiem tie reizēm var būt arī briesmīgi.

Zinu cilvēku, kurš šādā situācijā Lubānas mitrājā nevar darīt neko, valstij nav naudas, lai īpašumu apmainītu, taču aprobežojumus jau tāpēc neviens neatceļ. Rezultātā cilvēks, kas jau tā ir trūcīgs, nevar saimniekot savā īpašumā. Protams, ka viņš jautā – kāpēc Latvijas brīvvalsts šo zemi piešķīra, bet atjaunotā valsts neļauj izmantot?

Arvien jauni saimnieciskās darbības ierobežojumi, kas pat netiek saskaņoti ar īpašnieku, nākotnē var beigties ar nodokļu palielināšanu sabiedrībai, lai kompensētu zaudējumus. Sabiedrība taču gūst labumu no meža izmantošanas – ne tikai no meža produkcijas, bet arī no atpūtas brīvā dabā, sēņošanas, ogošanas un citām rekreācijas iespējām.

Mežu īpašnieki nav pret plašākiem dabas aizsardzības pasākumiem, taču nav taisnīgi, ka viņiem jāmaksā par dabas vērtībām, kas ir domātas visai sabiedrībai. Tāpēc ceru uz atsaucību, parakstoties par “Mana balss” iniciatīvu un netaisnību novēršanu.

Autors ir SIA “PK mežs” vadītājs