Vēlreiz par nodokļiem

Ir 2017.gads un mēs esam tur, kur paredzēja bijušais finanšu ministrs Andris Vilks, tikai tagad nav neviena, kas lietas nosauc to īstajos vārdos

“Esmu pārliecināts, ka tuvākajos gados (pie sakarīgas un nepopulistiskas valdības kombinācijas) darbaspēka nodokļiem būs lejupejoša virzība. Taču, mazinot darbaspēka nodokļus, tie ir jākompensē, lai vismaz esošajā līmenī varētu nodrošināt valsts funkcijas mūsu iedzīvotājiem. Protams, ka var palikt pie esošās situācijas, bet tad es aicinātu savus kolēģus ministrus nesniegt pieprasījumus pēc papildu finansējuma. Taču diez vai tas notiks, jo vajadzības bieži vien ir arī pamatotas.” 

Tā 2014. gada maijā intervijā LA sacīja finanšu ministrs Andris Vilks, aicinot laikus sākt diskusiju par darbaspēka nodokļu samazinājuma kompensāciju ar patēriņa nodokļu pieaugumu. A.Vilka godīgais aicinājums nepalika nepamanīts. Tā vietā, lai ķertos klāt nepateicīgajai, bet neizbēgamajai diskusijai, kolēģis dabūja “pa galvu”, jāatzīst – vispirmām kārtām jau paša partijā.

Ir 2017. gads un mēs esam precīzi tur, kur paredzēja A.Vilks. Tikai tagad nav neviena ministra, kas nosauc lietas īstajos vārdos. Sabalansēta nodokļu reforma, kas samazina darbaspēka nodokļus, pirmkārt, personām ar zemākiem ienākumiem, ir taisnīgāka un vēl veicina uzņēmējdarbību, nebūs iespējama bez pārdomātas patēriņa nodokļu celšanas. Šķietami vienkāršās patiesības atzīšana vairumam politiķu ir neiespējama gluži to pašu apsvērumu dēļ, kas liedz to pateikt arī darba devējiem un arodbiedrībām. Mēs labāk dzīvojam kolektīvi uzturētā mītu pasaulē, kurā ceram, ka Latvijā izdosies tas, kas nekur citur nav iespējams – ar nodokļu ieņēmumiem zem 30% no IKP pietiekami finansēta veselība, zinātne, drošība u.c. publiskie pakalpojumi.

Ņemšanās ap veselības valsts obligāto pseido apdrošināšanu, cenšoties nelielu sociālo iemaksu daļu definēt kā ieejas biļeti veselības aprūpes sistēmā, ir spilgts politiskā gļēvuma apliecinājums. 

Tā vietā būtu jāsaņemas pateikt, daudz loģiskāk būtu par, piem., 1% paaugstināt PVN likmi un veselības aprūpes pakalpojumus nodrošināt pēc rezidences principa visiem. Tā vietā mēs atgriežamies pie kolēģes Circenes ievazātās idejas par veselības aprūpes pakalpojumu sasaisti ar personas nodokļu nomaksu. Aplamo diskursu par veselības finansējumu ietekmē arī dažu politiķu idejas, kas aizgūtas tikai no divu kaimiņvalstu veselības aprūpes finansējuma sistēmas iepazīšanas un dažu darba komandējumu neizdzēšamiem iespaidiem. 

M.Hazans 2012. gada publikācijā “Cik Latvijā un kaimiņvalstīs ir nelegāli strādājošo?” analizējot Igaunijas un Lietuvas pieredzi, veselības aprūpi piesaistot nodokļu nomaksai, secina – nav pamata apgalvot, ka tas palīdzējis izskaust nelegālo nodarbinātību abās valstīs. Ikgadējā SSE Rīga veiktajā pētījumā par ēnu ekonomikas apjomu Baltijas valstīs 2016. gadā secināts, ka aplokšņu algu līmenis visās trijās Baltijas valstīs ir vienādi augstā līmenī, proti, 14,4% – 18,1%. tas liecina, ka veselības aprūpes sasaiste ar ienākuma nodokļa vai sociālo iemaksu nomaksu nerisina aplokšņu algu jautājumu.

Jā, protams, darbaspēka nodokļi ir jāmazina. Atļaušos gan apgalvot, ka Latvija beidzot būtu gatava arī progresīva IIN ieviešanai, tādejādi aizstājot neveiklo solidaritātes nodokli.

Un vēl – esmu pārliecināta, ka maksātnespējas reketa nekronētā karaļa Sprūda aizturēšana investoriem raida daudz nopietnākus signālus, ka Latvija top par drošu vietu investīcijām un paredzamai biznesa attīstībai, nekā samocītas un nepārdomātas rīcības nodokļu pārskatīšanā.

Autore ir Saeimas deputāte, Vienotība