Rati zirgam pa priekšu

Pirms mainīt nodokļu iekasēšanu, jādomā, kā nauda tiek tērēta

Esam rūdīta tauta. Kopš neatkarības atgūšanas esam piedzīvojuši un pārdzīvojuši dažādas “reformas” – dažas veiksmīgākas, citas mazāk veiksmīgas. Šobrīd valdībā skatāmā nodokļu reforma ir kārtējā, taču tai jau skaidri iezīmējas ierastais raksturs – nav īsti saprotami mērķi un gaidāmais iznākums.

Latvijai starptautiskās institūcijas regulāri iesaka, ka nodokļu slogs būtu jāpārliek no algām uz patēriņu. Virziens būtu pareizs, taču jābūt skaidram redzējumam, ko šī frāze nozīmē ekonomikai kopumā un katrai sabiedrības grupai atsevišķi. Pareizāk būtu pašiem sākt ar skaidru redzējumu par to, ko mēs vēlamies ar nodokļu reformu sasniegt.

Finanšu ministrijas atbilde uz jautājumu par mērķi ir vienkārša: pildīt budžeta plānus, iekasēt nepieciešamo nodokļu summu, lai segtu visus iecerētos izdevumus. Solot pazemināt darbaspēka nodokli, Finanšu ministrija atzīst, ka būs “kompensējošie mehānismi”, kas tautas valodā nozīmē lielāki nodokļi citur.

Metode ir apšaubāma – nevis vairot ekonomisko izaugsmi un līdz ar to patēriņu, bet palielināt nodokļu likmes vai aplikt kaut ko jaunu ar nodokļiem.

Praksē tas nozīmētu ne tikai lielāku akcīzes nodokli degvielai, bet arī lielāku pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi – 22%, lai segtu gaidāmo iztrūkumu budžeta ienākumos. Gan jau arī pašvaldības, sapratot, ka zemāks iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) ietekmēs to budžetu, piedāvās to “kompensēt” ar lielāku nekustamā īpašuma nodokli (NĪN).

Kļūda, manuprāt, ir pašā saknē. Nodokļu sistēma ir ne tikai līdzeklis valsts kases piepildīšanai. Tas ir veids, kā valdība var atbalstīt vai kavēt zināmas darbības un aktivitātes. Ekonomikas attīstībai ir nepieciešamas investīcijas, kas savukārt nodrošina jaunas darba vietas. Nodokļu sistēmai ir jāvairo investīcijas. Tam pati svarīgākā prasība ir stabilitāte – skaidri spēles noteikumi, uz kuriem var paļauties. No gada uz gadu, raustot nodokļu likmes bez plašāka plāna, valdība tikai destabilizē sistēmu un līdz ar to kavē investīcijas. Arī šī Finanšu ministrijas piedāvātā reforma nesniedz pārliecību par stabilitāti turpmāk.

No ieguldītāja viedokļa reformā ir arī labas ziņas – neaplikt uzņēmumu peļņu ar nodokli, ja tā tiek ieguldīta attīstībā. Tas ir solis pareizā virzienā. Centiens samazināt nodokļu slogu, īpaši zemākām algām. ir apsveicams.

Taču gaidāmie “kompensējošie” palielinājumi akcīzes nodoklī un droši vien arī PVN un NĪN lielā mērā atspēkos ieguvumus.

Papildus jāatceras, ka, pirmkārt, ne visi maksā visus darbaspēka nodokļus un, otrkārt, sociālo nodokli parastie uzņēmumi jeb sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) maksā ar krietni lielāku likmi nekā mikrouzņēmumi. Nodokļu “tirgus” faktiski ir ļoti kropļots. Taču visi – gan maksātāji, gan nemaksātāji – sagaida valsts pakalpojumus – veselības aprūpi, drošību, izglītību utt.

Lai nodokļu reforma būtu veiksmīga, nepietiek ar “atņem šeit, pieliec tur” domāšanu. Jādomā arī par to, kā nodokļi tiek tērēti. No uzņēmējdarbības viedokļa kliedzoši redzamas visas valsts izveidotās kontroles, pārbaudes, sertifikāti utt.

Gadu gaitā esam izveidojuši milzu aparātu, kura galvenā nodarbošanās šķiet uzņēmējdarbības slāpēšana.

Taču šis aparāts nodokļu maksātājiem izmaksā dārgi. Kontroles ir jāierobežo un jāsamazina. Prātīgi būtu kopā ar nodokļu reformu veidot sistēmu, kas pieprasītu par katru jaunu MK noteikumu ministrijas ierēdņiem vispirms atcelt divus esošos. Tas spiestu nopietnāk izskatīt, ko no uzņēmumiem prasa un kāpēc.

It ir nopietni jāskatās uz sociālajiem izdevumiem. Vai ir pareizi, ka veselības aprūpi gādā pēc valsts pases, nevis iemaksas principa? Kāpēc Lielbritānijā vai Vācijā strādājošam un nodokļus maksājošam pienākas tāda pati aprūpe, kāda ir Latvijā strādājošajam? Tikai Latvijas pases dēļ? Prasot no visiem ārzemēs strādājošajiem taisnīgu samaksu par veselības pakalpojumiem Latvijā, paredzot iespēju segt tos ar apdrošināšanas polisi, tā pati naudas summa no budžeta pienāktos mazākam cilvēku skaitam un pakalpojumi varētu uzlaboties bez budžeta palielinājuma.

Finanšu ministrijas piedāvātā “reforma” ir labākajā gadījumā jēla jeb negatava. Sekojot Latvijas bankas ieteikumiem, tā pareizi tēmē uz zemāku algas nodokļu slogu un uzņēmumu peļņas novirzīšanu investīcijām.

Taču monētas otro pusi – kā nodokļu naudu tērē – reforma neskar un sistēmas uzlabojumu nepiedāvā.

Nav pareizi “kompensēt” nodokļu samazinājumu vienā vietā ar lielākiem nodokļiem citur. Tā vietā ir jāizstrādā plāns, kā samazināt izdevumus. vienlaikus atbalstot ekonomisko izaugsmi, kas pati par sevi nodrošinās lielāku iekasēto nodokļu masu. To var darīt gan samazinot valsts regulējumu, gan gudrāk kontrolējot, kam pienākas nodokļu labumi.

Jābūt skaidrībai, kādā veidā ēnu ekonomika un nodokļu nemaksāšana tiks apturēta. Kā var vieniem prasīt maksāt pilnu nodokļu slogu, kamēr citi to nedara vai dara tikai daļēji? Nodokļu reformai ir nozīme, ja rezultātā straujāk augs valsts ekonomika un iedzīvotāji to uzskatīs par labu un vēlamu. Šobrīd rati iet zirgam pa priekšu.

Krišjānis Kariņš ir Eiropas Parlamenta deputāts no partijas ”Vienotība”, Eiropas Tautas partijas grupa.