Mīti un patiesība par pārtikas iepakojumiem

Latvijas Lauksaimniecības universitātes asociētā profesore Sandra Muižniece-Brasava šķetina mītus par pārtikas iepakojumiem.

Pārtikas produktu iepakojums nenoliedzami ir būtisks pārtikas ķēdes elements – tas var ietekmēt produktu kvalitāti, līdz ar to derīguma termiņu visā produktu aprites ciklā, sākot no iepakošanas brīža līdz brīdim, kamēr produkts nonāk uz patērētāja galda. Ņemot vērā plašo pieredzi darbā ar pārtikas iepakojumiem, vēlos kliedēt vairākus mītus, kas pēdējā laikā uzvirmojuši sabiedrībā, piemēram, par plastmasas pudeļu kaitīgo ietekmi u.c. 

Garš derīguma termiņš nenozīmē, ka produktā noteikti ir ķīmiskas vielas
Kā mēs iegādājamies dažādus produktus? Piemēram, maizi, kuru pērkam ik dienas, tā lielveikalos stāv atvērtos plauktos. Iedomājaties, ja maizei apkārt nebūtu plēves iepakojums, cik cilvēki dienas laikā to būtu aptaustījuši? Tātad, pirmkārt, iepakojums kalpo kā barjera no higiēnas viedokļa. Otrkārt, pareizi izvēlēts iepakojums var palīdzēt nodrošināt ilgāku produkta derīguma termiņu. Tas ir izplatīts mīts uzskatīt, ka, ja produktam ir garš derīguma termiņš, tur noteikti salikts iekšā sazin’ kas. Bieži vien garais termiņš tiek panākts ar pareizi izvēlētu iepakojuma materiālu un iepakošanas tehnoloģiju. 

LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes laboratorijās tiek izstrādāti dažādi produkti, piemēram, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kur nepieciešami ilgāki uzglabāšanas termiņi. Veikalos var iegādāties kartupeļus, bietes, pupiņas u.c. produktus, kuri ir pagatavoti iepakojumā, respektīvi hermētiski iepakoti svaigi, un tad kopā ar iepakojumu termiski apstrādāti, tādejādi radot iepakojuma iekšienē sterilu vidi, kas izstrādātos produktus ļauj istabas temperatūrā uzglabāt pat divus gadus pie nosacījuma, ka iepakojums netiek atvērts.

 Turklāt vēlos atzīmēt, ka tas nav tikai vakuuma iepakojums, ko bieži izmanto – tā ir tehnoloģija, kurā apvieno iepakošanu vakuumā un termiskās apstrādes režīmu, izmantojot speciālu iekārtu – autoklāvu. Ja izvēlas atbilstošu iepakojuma materiālu, no tā nemigrē nekādas kaitīgās vielas, turklāt saglabājas arī visas vērtīgās vielas, kas ir pašā produktā, un varētu aiziet bojā, ja produktu vārītu katliņā, un pēc tam ūdeni nolietu. Un tajā nav nedz e-vielu, nedz konservantu. 

Visi plastmasas iepakojumi nav vienādi
Tāds pats mīts ir arī plastmasas pudeļu kaitīgums. Šāda materiāla iepakojumi tiek izmantoti jau vairāk nekā 60 gadus. Noteikti gribētos uzsvērt, ka visi plastmasas iepakojumi nav vienādi, proti, nevar vispārināt plastmasu kā tādu. Jau sen vairs nav tie laiki, kad bija pieejamas tikai viena izmēra stikla burciņas un viena materiāla plastmasas pudeles. No plastmasas materiāliem (polimēriem) tiek izgatavoti aptuveni 600 dažādi iepakojumu veidi, un katram materiālam ir savas funkcijas, piemēram, ir tādi, kuros produktus drīkst saldēt, tādi, kuros var veikt termisko apstrādi virs 100 grādiem pēc Celsija u.c. 

Piemēram, mēs ļoti bieži plastmasas kafijas krūzītēs lejam vārošu ūdeni, lai gan tās paredzētas karstam ūdenim aptuveni līdz 60 – 70 grādu Celsija temperatūrā. Ja iepakojums sāk deformēties, kā tas šādos gadījumos arī notiek ar kafijas krūzītēm, tas ir signāls, ka lietojam trauku nepareizi. Kamēr nav notikusi trauka deformācija, varam uzskatīt, ka iepakojums nevar kaitēt veselībai. 

Tie iepakojumi, kas tiek piedāvāti Latvijā un Eiropas Savienībā, kopumā ir droši, jo, lai tos drīkstētu izmantot pārtikas ražotāji, tiem jāatbilst  Eiropas Savienībā noteiktajai likumdošanai. 

Ja runājam par plastmasas traukiem, kuri tiek izmantoti atkārtoti, tad pārtikas uzņēmumos pirms atkārtotas pildīšanas tiek veikta iepakojuma pārbaude. Jāatzīmē, ka plastmasas trauki jālieto atbilstoši tam, kam trauki ir paredzēti. Ir virkne organizāciju, kas to uzrauga, piemēram, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (ESFA), Pārtikas un veterinārais dienests u.c. 

Bisfenola A kaitīgums ir pārspīlēts
Šobrīd plaši tiek apspriests jautājums par iespējamo bisfenola kaitīgumu, taču gribētos minēt, ka šī viela nav radusies vienā dienā, proti, tas ir izmantots ilgstoši, turklāt ne jau tikai ūdens pudeļu ražošanā un ne visu – te runa ir tikai par lielā tilpuma pudelēm, kuru tilpumi ir vairāk kā 10 litri. Bisfenols A ir viela, kas tiek izmantota jau cietās plastmasas veidošanas procesā, attiecīgi, tiek paredzēti noteikti lietošanas apstākļi un kritēriji. 

Ja mēs runājam par ūdens pudelēm, tad jāsaka, ka bisfenola kaitīgums ir pārspīlēts, jo mēs ikdienā lielā tilpuma plastmasas pudeles nesildam, savukārt uzņēmumos, kuros notiek šo pudeļu atkārtota uzpilde, tās tiek rūpīgi pārbaudītas zem liela spiediena. 

Starptautiskās organizācijas, kas uzrauga pārtikas kvalitāti, ir izpētījušas, ka, lai cilvēks uzņemtu minimālo pieļaujamo bisfenola A devu, cilvēkam dienā būtu jāizdzer 60 l ūdens no šāda veida iepakojuma. 

Runājot par bisfenolu A, mēs patiesībā runājam par iespējamo vielu migrāciju, un šeit gribētos atzīmēt, ka regulāri tiek veikti vielu migrācijas testi, kas ir noteikti arī LR Ministru kabineta noteikumos. Runājot par bisfenola kaitīgumu, bieži mēdz atsaukties uz bisfenola A aizliegumu zīdaiņu pudelēs, taču jāņem vērā, ka šajās pudelēs nereti tiek pildīts piena maisījums un pēc tam tās tiek sildīts kopā ar pudelīti, kur ir paaugstināts migrācijas risks, bet tas nav viennozīmīgs, jo zinātnieku viedokļi dalās. 

Maz izpētītais tritāns
 Ir ražotāji, kuri plastmasā izmanto citu vielu – tritānu. Šajā kontekstā gan gribētos piekrist tiem, kuri saka, ka šī viela nav pietiekoši izpētīta. Polikarbonāta materiāli, proti, tie, kuru sastāvā ir arī bisfenols A, ir pētīti ļoti daudz, tāpēc ir apzināta gan atbilstošākā lietošanas temperatūra, gan citi aspekti. Runājot par tritānu, jāsaka, ka ļoti bieži gadās, ka ražošanā tiek palaists kāds materiāls, un tikai pēc kāda laika perioda, kad tiek veikti pētījumi, parādās arī vairāk informācijas par materiāla kaitīgumu utt. 

Par tritānu ir diezgan nesens zinātnieku S.Janga un K.Ji pētījums, kas publicēts 2015. gada novembrī prestižajā zinātniskajā žurnālā “Ecotoxicology”, un vēsta, ka tritānam piemīt hormonālo sistēmu graujošas īpašības. 

Mīts par metālu bundžu kaitīgumu
Polimēra kārtiņa, kas var saturēt bisfenolu A, ir arī metālisko bundžu iekšpusē, un arī šeit visi pārklājumi nav vienādi, proti, ir tādas bundžas, kurās var saldēt, var likt augstās temperatūrās jau pieminētajā autoklāva iekārtā, un ir tādas, kas paredzētas tikai produktu transportēšanai. 

Pārtikas ražotāji, kas metāla bundžās pako savus produktus pirms bundžu materiālu un pārklājumu izvēles, rūpīgi izvērtē iespējamo produkta un iepakojuma mijiedarbību, ņemot vērā produktu skābumu vai bāziskumu, kā arī paredzamo produktu termisko vai kādu citu apstrādi. Arī tas, ka visi produkti, kas pildīti metāla bundžās, satur kaitīgas vielas ir mīts, kas pirms kāda laika pāršalca sabiedrību. 

Dr.sc.ing. Sandra Muižniece-Brasava ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes asociētā profesore