Par rupjību sabiedriskajā sarunā

Agresija liecina par vārda brīvības ierobežošanu

Laiku pa laikam Latvijas sabiedriskajā sarunā sastopoties ar agresīvu un rupju runas veidu, neatkarīgi no tā, pret ko tas vērsts, es nevilšus nonācu pie secinājuma, ka patiesībā rupjš un agresīvs izteiksmes veids mazina vārda un izteikšanās brīvību, pat ja sākotnēji mums liekas, ka tas tieši liecina par īpaši plašām vārda brīvības robežām, brīžiem līdz pat visatļautībai.

Ir dažādi iemesli, kādēļ rupjībām un agresijai, manuprāt, nav vietas demokrātiskas un brīvas sabiedrības plašsaziņā, pat tad, ja mums ir iespēja atbildēt uz rupjībām un agresiju, kā arī savu godu un cieņu aizstāvēt tiesā.

Viens no iemesliem ir tas, ka demokrātiska sabiedrība, kuras pamatā ir cilvēku savstarpēja cieņa, apzināta un ar prātu apjēgta līdzdalība un līdzās pastāvēšana, ir no kailos instinktos balstītās dzīvnieku pasaules vistālāk esošā kādas dzīvu būtņu kopienas pastāvēšanas forma. Tieši tādēļ, ka šādā sabiedriskā iekārtā bioloģisko instinktu vara ir samazināta līdz iespējami mazākajam līmenim, dzīvot šādā iekārtā cilvēkam nemaz nav viegli, un cilvēces ceļš līdz tādai iekārtai ir bijis ļoti garš un grūts. Jo nereti ir vieglāk un vienkāršāk ļauties instinktiem un ķermeniskām iegribām, nevis censties ar prātu apjēgt un iedziļināties cita cilvēka domāšanā un rīcībā, cēloņu un seku saistībā.

Darbība izraisa pretdarbību
Tomēr diezin vai tai cilvēces daļai, kura ir nonākusi līdz šādai iekārtai un ikdienā bauda brīvas un demokrātiskas sabiedrības labumus, ir ceļš atpakaļ vai atkāpšanās uz kādu iekārtu, kas prasa mazāk domāšanas un prāta pielietošanas. Tas būtu, kaut pakāpenisks, bet tomēr ceļš atpakaļ uz skarbo dzīvnieku pasauli. Un vai tiešām kādam ir ilūzijas, ka tādā vidē un iekārtā dzīve tiešām būtu labāka nekā mūsdienu brīvā un demokrātiskā sabiedrībā?

Lai cik slikti un neapmierināti ar kaut ko mēs nejustos kādā dzīves brīdī, īsteni demokrātiskā sabiedrībā nevar būt tādas pilnīgas “pasaules gala” sajūtas, ka tālāk vairs nav kur un nekāds risinājums nav iespējams. Te es nerunāju par kara gadījumiem vai tamlīdzīgiem ārkārtas stāvokļiem.

Demokrātiskā un brīvā sabiedrībā vienmēr pastāv iespēja meklēt palīdzību pie līdzcilvēkiem un apelēt pie veselā saprāta.

Demokrātijā vienmēr ir iespējami risinājumi problēmām, pat ja tie sasniedz tikai pusceļu līdz mērķim un nedod mums tūlītēju gandarījumu. Tikai ar prātu un patiesu iekšējas brīvības sajūtu ir apjēdzamas arī situācijas, ka kādā brīdī no vairākuma vari nonākt mazākumā un ka ar to ir jāsamierinās.

Līdz ar to, manuprāt, brīvā un demokrātiskā sabiedrībā patiesībā nav situāciju, kad saziņā ar saviem līdzcilvēkiem būtu vajadzība izmantot rupjības un agresiju kā galējus saziņas līdzekļus. Domāju, ka tas nav attaisnojams nedz tad, ja žurnālists rupji un agresīvi vēršas pret politiķiem un amatpersonām, nedz tad, ja sabiedrības pārstāvji sabiedriskā sarunā tāpat vēršas pret citiem sabiedrības locekļiem, politiķus ieskaitot, nedz arī tad, ja politiķi, izmantojot neapmierinātu cilvēku noskaņojumu, rupjā un agresīvā veidā sola “beidzot sakārtot lietas valstī”.

Vienkāršā dzīves patiesība ir tāda, ka darbība izraisa pretdarbību.

Proti, vēršoties pie kāda ar savu viedokli, mēs taču sagaidām kaut kādu atbildi. Ja mēs vēršamies ar rupjībām un agresiju, tad vai tiešām mēs sagaidām pretī laipnību un mīlestību? Tas, ko mēs varam saņemt pretī, labākajā gadījumā ir neatbildēšana vispār, jo cilvēks nevēlas iesaistīties rupjā un agresīvā saziņā, sliktākajā gadījumā – tikpat rupju un agresīvu lamāšanos vai sitienu pa seju. Un kāds rezultāts būs panākts? Vai būs rasts risinājums kādai problēmai, vai lietas būs izrunātas savā būtībā? Domāju, ka nē.

Kur beidzas brīvība
Te arī slēpjas tā brīvai un demokrātiskai sabiedrībai bīstamā pretruna, proti – it kā arvien paplašinot vārda brīvības robežas un tajās iekļaujot arī agresīvu un rupju izteiksmes veidu, mēs patiesībā samazinām vārda brīvību sabiedrībā. Tādēļ, ka būs cilvēki, kuru viedokli mēs nesadzirdēsim vispār, jo viņi nevēlēsies iesaistīties sarunā, kas ir rupja un agresīva, vai arī nespēs sakarīgi atbildēt, jo jutīsies patiesi aizskarti un aizvainoti. Turklāt viedokļa satura vērtīgums jau nav tieši atkarīgs no tā, cik skaļi tas tiek izkliegts vai cik krāšņos epitetos iepakots. Tam nebūtu jābūt arī atkarīgam no tā, cik izturīgs pret agresīvu uzbrukumu ir viedokļa paudējs.

Ne vienmēr biezādainība nozīmē to interesantāko un vērtīgāko pienesumu sabiedriskajā sarunā.

Kāds gan labums sabiedrībai būs no tā, ka politikā un sabiedrības pārvaldē galu galā paliks tikai tie, kuri var rupji un agresīvi atbildēt uz rupju un agresīvu uzbrukumu? Vai tiešām savas sabiedrības pārvaldīšanu gribam uzticēt tikai biezādainajiem, kuriem vispār viss ir vienalga un jebkura kritika ir kā pīlei ūdens?

Tātad, kopumā sabiedriskajā sarunā paplašinot vārda brīvības robežas rupjību un agresijas virzienā, mēs kā sabiedrība apzināti samazinām jēgpilnu sarunu un risinājumu meklēšanas klātbūtni sabiedriskajā sarunā. Tā mēs paši sevi ieslēdzam drūmā nolemtības aplī – jo skaļāk un rupjāk par kaut ko lamājamies, jo mazāk, kas tiek sadzirdēts un sasniegts, un tas savukārt atkal noved pie vajadzības lamāties vēl skaļāk un rupjāk. Pēc tam jau pāri paliek tikai viena pēdējā iespēja – vardarbība jeb noārdīt esošo.

Vārda brīvībai ir nozīme tikai tad, ja tai ir jēgpilns saturs, kas ietekmē sabiedrības attīstību.

Jebkura artikulēta vai neartikulēta skaņa nav vārda brīvība savā būtībā. Troksnis vien, lai cik skaļš un apdullinošs tas arī nebūtu, nav vārda brīvība. Dzīvnieku pasaule jau arī ir pilna dažādām skaņām.

Žurnālistiem un citiem vārda meistariem ir vislabāk zināms, cik stipri var ievainot un asi kritizēt ar vienkāršiem vārdiem, taču ar tiem pašiem vārdiem var arī mierināt, glābt un mainīt uz labu. Vārdam ir liels spēks pašam par sevi, un tas var būt vērsts abos virzienos, bet ar rupjībām un agresiju var tikai iznīcināt, neko jaunu un skaistu no tām neuzcelsi. Tas, protams, attiecas arī uz politiķiem un pārējiem sabiedrības locekļiem, jo savu dzīves telpu un vidi mēs veidojam visi kopā.

Arī tiem, kas no malas anonīmi vai atklāti tīksminās par rupjībām un agresiju, kas lasāma interneta portālos vai redzama televīzijas ekrānos pret citiem cilvēkiem, vienmēr der atcerēties, ka reiz tas var pavērsties pret viņiem, un ko tad? Kopējā sabiedrības darbā nav nevainīgu malā stāvētāju vai neitrālu skatītāju, mums visiem ir izvēle, vai nu atbalstīt rupjības un agresiju un doties iznīcības virzienā, vai arī aizstāvēt īstu vārda brīvību un augšupejošu attīstību.

Sanita Upleja ir brīvžurnāliste.