Starp tradicionālajiem «laimīgu Jauno gadu!» vēlējumiem saņēmu vienu «jaunu laimīgo gadu!» un pasmaidīju. Tiešām, katrs jaunais gads taču ir laimīgais, kamēr nav pierādījis pretējo. Un kas tieši liek justies laimīgam vai nelaimīgam – par to vēl zinātnieki strīdas, kā pusdienu intervijā apliecina psiholoģijas profesors Ivars Austers. Viņaprāt, drošākais veids, kā nepalaist laimi garām, ir «paklupt» uz mazām laimītēm savā ikdienas ceļā uz mērķi. «Tu dari to, kas ir nozīmīgs, un tev gadās laimes brīži. Jo laime jau vispār ir detaļās.»
Arī velns ir detaļās. To pērnā gada nogalē pierādīja premjerministrs Māris Kučinskis, kuram nācās pēdējā mirklī ar lielu troksni noraut «stopkrānu» nodokļu likumiem, lai izlabotu iepriekš klusi garām palaistas kļūdas. Kā viņš vērtē savu darbu, vai pietiks spēka un nervu to turpināt līdz pat vēlēšanām, un vai pie koalīcijas galda nav gaidāmas pārmaiņas? To jautājām premjeram gada pirmajā darbdienā un saņēmām gana atklātas atbildes, kas ļauj nomērīt «spiedienu» valdības spara katlā.
Sākot jaunu gadu, kas vilina un vienlaikus arī biedē ar «viss ir iespējams» apsolījumu, ir svarīgi saglabāt horizonta sajūtu. Vēsture to dod, tāpēc šajā jaunā gada numurā pieminam arī latviešu strēlniekus, kuri pirms 100 gadiem cīnījās un krita asiņainajās Ziemassvētku kaujās. Tas ir drosmes un bezcerības sakausējums, kādu negribētos pieredzēt vairs nekad.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.