Tiešām gribēju darīt labu

Intervija ar kandidāti uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja amatu Ingu Koļegovu

Kopš finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS) ieminējās par Valsts vides dienesta (VVD) ģenerāldirektori Ingu Koļegovu kā iespējamu kandidāti uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja amatu, viņa nonākusi daudzu neērtu jautājumu krustugunīs. Asākie bijuši par viņai piederošajām daļām palešu ražotājā Pallogs.

Koļegova tika intervēta pirmdien, kad vēl likās, ka jau otrdien valdība viņu apstiprinās amatā. Taču pēc Vienotības iebildumiem pret viņas kandidatūru valdības lēmums atlikts uz nākamo nedēļu, un tagad Koļegovas atbildes var kalpot kā papildu informācija gan sabiedrībai, gan politiķiem.

Kāpēc piekritāt kandidēt uz VID direktora amatu?

Es piekritu tāpēc, ka manā ieskatā VID ir ļoti svarīga iestāde, tās darba augļus vai neaugļus uz ādas sajūtam visi. Kā ģimenes cilvēks esmu ļoti norūpējusies par divām lietām – par valsts drošību un par veselības aprūpi. Kad kaut ko vajag man vai maniem bērniem, tas viss ir par maksu, un es saprotu, ka tās naudas vienmēr pietrūkst. Mana doma – ja es ar savu darbu varu darīt kaut ko, lai mums visiem būtu labāk dzīvot, tad es iešu un darīšu.

Bet jūs nepiedalījāties konkursā.

Patiesību sakot, mani aicināja piedalīties konkursā. Bija palicis ļoti maz laika…

Tā bija saruna ar Reiznieces-Ozolas kundzi 4.jūlijā?

Par datumiem neprasiet. Konkurss nebija beidzies, kad man zvanīja nevis pati finanšu ministre, bet zvanīja no viņas biroja un aicināja piedalīties konkursā. Mazliet apdomājusies dažas stundas, es atteicu. Es varu sameklēt īsziņu, ar kuru es atteicu. Es atteicu ar sekojošu motivāciju: tur, kur es šobrīd strādāju, man ir paredzami diezgan lieli izaicinājumi, jo ministrs iecerējis reformu vides sistēmā, Kā komandas cilvēks biju solījusi, ka ir lietas, kuras varēšu izdarīt un izdarīšu, man šeit būtu interesanti to darīt. Tā bija tā pirmā saruna. Varbūt tā ir mana kļūda, varbūt ne kļūda, bet es nenocirtu strikti – nē. Es arī teicu, to ko es, liekas, pirmajā intervijā televīzijā teicu – es esmu ierēdnis. Ja tiešām neviena cita nav, tad izskatīšu šo piedāvājumu vēlreiz. Tā arī sanāca.

Vai zināt, kāpēc ministre uzrunāja tieši jūs?

Tas ir jāprasa pašai finanšu ministrei. Es zinu, ka viņa uzrunāja ļoti daudzus cilvēkus.

Jums nav iepriekš bijusi nekāda saskare?

Nē, es finanšu ministri vispār nepazinu, nekad nebiju tikusies.

Ar citiem no ZZS? Vējoņa kungu noteikti pazīstat.

Nu, ar Vējoņa kungu mēs skolā kopā ballē dejojām. Mūsu brāļi ir klasesbiedri.

Varbūt viņš bija iesaistīts šā lēmuma pieņemšanā?

Man par to nav nekādas informācijas.

Ja ir runa par ZZS, nevar izvairīties no jautājuma par Lemberga kungu.

Es nekad neesmu satikusi Lemberga kungu. Nekad. Man nav bijusi tā laime.

Vai jūtat, ka esat gatava šim amatam?

(Pauze) Simtprocentīgi, pēc visiem parametriem gatavs diez vai vispār kāds cilvēks Latvijā ir. Man ir savi plusi, ir arī savi mīnusi. Jārēķinās – ja cilvēks nāk no privātā sektora, piemēram, no nodokļu speciālistu jomas vai no banku jomas, kas arī tikuši uzrunāti, viņam būs visai maza izpratne par valsts pārvaldi, par administratīvo procesu, viņam nebūs izpratne par represīvo funkciju, kas ir VID. Savukārt, ja nāk no tās [ierēdniecības] puses, tad nezinās nodokļu pusi. Tātad patiesībā tāds [gatavs] cilvēks var nākt tikai no paša VID, bet tur neviens nepieteicās konkursā.

Nodokļi ir ļoti specifiska joma, sarežģīta likumdošana, un VID direktoram ir jāpieņem arī ļoti daudz lēmumu pēc būtības par sodu uzlikšanu vai atcelšanu. Cik lielā mērā jums ir kompetence pieņemt ģenerāldirektora ziņā esošus lēmumus, ja neesat līdz šim strādājusi nodokļu jomā?

Es pilnīgi noteikti negrasos kļūt par nodokļu konsultanti. Iestādes vadītājam ir mazliet citi uzdevumi. Es balstīšos uz VID speciālistiem, kuri jau to darbu dara. Ne jau iestādes vadītājs raksta tos lēmumus. Man būs arī konsultanti, kam pajautāt. Tā būs pajautāšana, lai man palīdz saprast, bet lēmumus es pieņemu ar savu galvu.

Kas tie būs par konsultantiem? Tie būs ārpus VID?

Ja es būšu VID vadītāja, tad es šo jautājumu risināšu. Šobrīd es negribu to atklāt.

Tad jūs plānojat arī savu komandu ņemt sev līdz zināmā mērā.

Valsts pārvaldē ir diezgan ierobežotas iespējas migrēt ar savu komandu. Es esmu runājusi ar finanšu ministri, un finanšu ministre ar [vides un reģionālās attīstības ministru] Gerharda kungu, par to, ka jā – man ir ļauts, ja es atrodu kādu, ko ņemt līdzi, to ņemt līdzi, bet patiesībā, tā komanda tur būs jābūvē, jāveido no jauna. Bet nav tā, ka tu kaut ko sāc darīt tukšā vietā. Ir jāvērtē cilvēki, kas VID strādā, – kompetence, atbildība, iniciatīva, jāskatās pēc darbiem. Valsts pārvaldē tas ir mazliet smagnējāk nekā privātā struktūrā, arī smagnējāk nekā ministram, kas veido savu biroju.

Esat diezgan ilgi nostrādājusi valsts pārvaldē. Kas ir jūsu galvenie sasniegumi un kādas lietas nav izdevušās?

Mana stiprā puse ir sistēmisku jautājumu risināšana. Es nepaļaujos uz to, ka gadījums ir vienkārši gadījums, bet raugos, vai tā ir sistēma. No lielākiem, sarežģītākiem lēmumiem, kas man bija jāpieņem un ir bijuši ar pozitīvu efektu, viens ir diezgan stingrais lēmums attiecībā uz Man-Tess darbības apturēšanu 2012. gadā, kad bija ārkārtīgi kritiska situācija ar vides kvalitāti Sarkandaugavā. (Dienests aizliedza kompānijai darbību ar naftas produktiem un ķīmiskām vielām, jo uzņēmums atkārtoti pārkāpa vides prasības – red.) Šim lēmumam, kurš bija ārkārtīgi izsvērts un daudz pārdomāts, bija ļoti pozitīvas sekas. Vides kvalitāte tur ir uzlabojusies ļoti, bet ne tikai tas. Līdz tam Vides dienests bija mazliet tāds – «rekur viņi krata pirkstu, nu un? Krata pirkstu». Mēs sākām ar to, ka ir slikti. Jautājums – vai mēs esam izmantojuši visus normatīvajos aktos paredzētos līdzekļus, lai ietekmētu šo situāciju. Atradām, ka neesam.

Ļoti sarežģīts lēmums, kas Latvijas valstij un nodokļu maksātājiem bijis labs, ir mans lēmums par Sarkandaugavas [attīrīšanas] projekta turpināšanu. Tur ir vēsturiski piesārņota vieta, ārkārtīgi nozīmīga šai teritorijai un Daugavai. Par to dabūju disciplinārlietu, bet es ar to lepojos. (2014. gadā dienests noslēdza līgumu par teritorijas sanācijas otro kārtu, piesaistot 10,8 miljonus eiro no Šveices. Koļegova tika sodīta, jo noslēdza līgumu, kaut gan Rīgas dome nebija garantējusi 0,7 miljonus projekta līdzfinansēšanai un rezultātā nākas ieguldīt valsts naudu – red.)

Kāpēc lepojaties ar disciplinārlietu?

Tāpēc, ka ierēdnim reizēm ir jāpieņem tādi lēmumi, kad viņš saprot: ja pieņemsi tādu lēmumu – būs slikti, pieņemsi tādu – būs vēl sliktāk. Šajā gadījumā man bija divas iespējas. Projekts [varēja] pazaudēt otro kārtu un iespēju tīrīt tur esošo vēsturisko piesārņojumu, pazaudēt Šveices naudu, jo 85% no naudas ir Šveices finansējums, tikai 15 ir mūsu nacionālais līdzfinansējums. Brīdī, kad Rīgas dome teica «ne balts, ne melns, ne jā, ne nē», viņi neteica, ka viņi nefinansēs, bet neteica arī, ka finansēs, un Šveices pusei bija konkrēts datums – 1.jūnijs, līdz kuram jānobeidz iepirkums un jānoslēdz darba līgums, es sapratu – ja to neizdarīšu, nauda tam projektam pazudīs. Ja es to izdarīšu, tad es vēl varu turpināt sarunas ar Rīgas domi un varbūt viņi tomēr piekritīs finansēt. 

Viņi tikai piecus mēnešus pēc tam pateica nē. Manā ieskatā es rīkojos atbildīgi. Esmu priecīga par to lēmumu un Latvijas sabiedrībai esmu tikai labu izdarījusi. Formālais pārmetums bija, ka esmu parakstījusi līgumu pie neskaidra finansējumu, respektīvi, Rīgas domes finansējuma nebija, un šobrīd, kad Rīgas dome ir pateikusi nē, ja nekā citādi to neatrisinās, tas gulsies uz valsts budžeta. Bet tie ir tikai 15%, 85% ir pienesums no Šveices puses. Savukārt Šveices puse ar šo lēmumu bija ļoti apmierināta, viņi bija ļoti apmierināti ar projekta īstenošanu. Balstoties uz to, viņi šobrīd ir gatavi arī turpmāk finansēt projektus Latvijā. Mēs no Šveices vēstniecības esam saņēmuši tikai labus vārdus.

Jums bijis vēl viens disciplinārsods. Kādi tur bija apstākļi?

Tur bija vēl interesantāka situācija. Tas ir Olaines ķīmiskās izgāztuves sanācijas projekts, kad divi uzņēmumi strīdējās un iepirkumu komisija nespēja tikt galā. Nācās iepirkumu pārtraukt. Tad ministrijas ierēdņi teica – neko vairs nevar izdarīt, projekts nav īstenots, viss ir slikti. Teicām, ka gluži tā nav – mums ir plāns, kā to turpināt. Tas tika noraidīts. Viņi neredzēja, viņi nenoticēja tam. Mēs neatlaidāmies. Pagāja kaut kāds laiks, jo mēs nevaram virzīties tālāk, kamēr nebija ministrijas akcepta. Pagāja kaut kāds laiks, kamēr mēs viņus pārliecinājām. Pāris mēnešus tā zaudējām. Arguments viņiem bija tāds, ka neko tur nevar izdarīt, jo projekta termiņš ir paredzēts divi gadi, tagad ir palicis tikai gads. Bet tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu, bija iespēja to izdarīt. Beigās viņus pārliecinājām, pabeidzām iepirkumu, noslēdzām līgumu, darbus pabeidza termiņā, laikā un kvalitātē, lai sasniegtu izvirzītos mērķus.

Tur vēl bija vēl viena lieta, mazliet tāda politiķu neizpratne par situāciju. Tā brīža ministrs iesaistīja JASPERS, kas ir konsultatīvs orgāns pie ES, (Eiropas Komisijas, Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas partnerība tehniskās palīdzības sniegšanai lieliem infrastruktūras projektiem – red.), un sāka uzdot viņiem jautājumus par Olaines projektu, lai gan JASPERS nenodarbojas ar apstiprinātu projektu ieviešanas analīzi. Viņi strādā līdz projekta apstiprināšanai. Tas bija apstiprināts projekts, viss jau bija izlemts un bija jāvirzās vienkārši uz priekšu. Iepirkums bija tas, kurš ķērās. Es visu laiku iepirkumu komisijām esmu devusi ārkārtīgi [lielu] rīcības brīvību, viņi lemj tā, kā viņi saprot. Tur bija sarežģīta situācija un sarežģītas attiecības starp diviem uzņēmumiem. Ne visam var piekrist, ko IUB savos lēmumos [lēma], bet viss ir labs, kas labi beidzies, un mēs tur visu izdarījām. Bet, kamēr mēs strādājām pie tā, citi aktīvi strādāja pie disciplinārlietām.

Bet, ja viss labi beidzās, vai jūs nevarējāt lēmumu pārsūdzēt, lai sods jums tiktu dzēsts?

Mēs ar ministru esam vienojušies, un tas sods ir dzēsts.

Tas ir tieši pēdējās dienās?

Nē, tas taču ir mēnešus atpakaļ, kad saprata, ka viss ir izdarīts.

Trešais projekts, kas ir bijis sabiedrības uzmanības centrā, ir Inčukalna gudrona dīķis, par kuru jūs arī atbildat. Tas ir krietni ievilcies un sadārdzinājies. Cik lielā mērā tā ir jūsu atbildība?

Tas projekts ir diezgan grūti gājis. VVD šī projekta realizēšanu iedeva krīzes laikā absolūti bez neviena lata. Lūdzu, realizējiet 30 miljonu projektu no darba brīvajā laikā, jo pienākumus neviens nesamazina! Tajā laikā bija projekta sākums. Tas ir brīdis, kad visi priecīgi paraksta līgumus, un tad jau nekādas problēmas parasti nerodas. Iepirkumu rīkoja ministrija, VVD saņēma jau gatavu uzvarētāju ar gatavu līgumu. Viss. Tādu tas arī priecīgi parakstīja. 2012. gada rudenī, kad sāku [VVD] strādāt, parādījās pirmās problēmas. Parādījās atpalicība no grafika, parādījās runas par to, ka [Inčukalna] gudrons nav tāds gudrons, [kāds paredzēts līgumā], un vēl visādas lietas. Visu 2013.gadu faktiski pavadījām garās sarunās un debatēs un pārrunās par to, ko nu darīt un kā nu darīt.

Bija iesaistīts arī JASPERS ar savu konsultantu. Tas konsultants bija tāds mazliet dīvains, viņiem tās rekomendācijas bija ļoti dīvainas, bet šobrīd JASPERS no tām ir faktiski atkāpies. 2013.gads pagāja meklējumos ko darīt un kā darīt, un tika pieņemts lēmums – labi, viņiem tur ir mazliet taisnība par to, ka kaut kādas gudrona īpašības nav tipiskas gudrona īpašības, bet to viņi paši iepriekš nebija pārbaudījuši. Tika lemts par sadārdzinājumu. Viņi pierādīja, lai pabeigtu laikā līdz 2015.gadam, gudrons ir jāved uz Vāciju dedzināt, jo Brocēniem tādas kapacitātes nebija. Tas arī tika akceptēts un līguma grozījumi noslēgti, viņi attiecīgi sāka 2014.gadā strādā.

2015. gada pavasarī sapratām, ka atkal briest problēmas, jo uzņēmējs teica – būsim izrakuši tonnas, kas indikatīvi iepirkumā bija nosauktas, tālāk meklējiet naudu vai rociet paši. Analizējām ar juristiem līgumu, mēģinājām atrast kaut kādus risinājumus projekta ietvaros, bet to nevar izdarīt, ja tikai viens meklē, un Skonto Būve negribēja sadarboties. Papildus naudu mēs nevarējām iedot, to likums neļauj. Mums tās arī nav, un neviens to arī nepiešķirs. Juristi pēc juridiskas analīzes mums teica, ka mēs pērkam satīrītu vietu, nevis maksājam par tonnām. Tad tika pieņemts lēmums līgumu pārtraukt.

Esam strādājuši ar Eiropas Komisiju un pierādījuši, ka tas, kas ir izdarīts, ir pirmā kārta. EK ir visu sapratusi un pieņēmusi lēmumu, ka ir iespējams sadalīt projektu divās kārtās. Ja [atlikušos darbus] realizējam šajā plānošanas periodā, tad EK attiecina Latvijai visas izmaksas. Notiek iepirkums. Uzņemoties visu atbildību, uzņēmos vadīt iepirkumu komisiju. Tā nav tipiska situācija, kad valsts iestādes vadītājs uzņemas vadīt [iepirkuma komisiju], bet tas mums un ministrijai ir zināmā mērā goda jautājums, lai viss būtu ļoti precīzi un ļoti rūpīgi izvērtēts. Man par iepirkuma procesu šobrīd ir ļoti daudz ko teikt… Mēs esam procesā un ceram, ka nākamā gada pavasarī tiksim līdz līgumam ar jauniem izpildītājiem. Paralēli notiek tiesvedības process ar Skonto Būvi par to, kuram kas bija jāizdara. Arī tur vismaz šobrīd man tā iekšējā sajūta ir ļoti laba.

Par amatu, uz kuru pretendējat. Kāds ir jūsu darbības plāns, prioritātes, ja tiksiet apstiprināta?

Galvenais ir izvirzīt VID tādus mērķus, kas ir saprotami gan iekšienē, gan ārpusē. Galvenais, protams, ir palielināt nodokļu iekasējamību. Te redzu darbību divos virzienos – gan nodokļu administrēšanas modernizēšanu, gan noziedzības apkarošanu. Apkarošanas bloka reorganizācija, stiprināšana. Tas viss iet roku rokā ar ļoti nopietnu lietu, kas atšķir mūsu VID no Igaunijas. Viņiem ir ļoti labs analītiskais dienests, faktiski VID strādā ar tiem, kuri ir pelēkajā un melnajā zonā. Savukārt VID nekoncentrējas uz tiem, kuri ir atzīti par labiem un caurspīdīgiem uzņēmumiem, ja vien nav citas informācijas, kaut kādas citas ziņas. Savukārt mums tā gluži nav. Mūsu VID ir ļoti daudz datu, informācijas, kura netiek pienācīgi analizēta. VID ir grūtības sašķirot uzņēmumus baltajos, melnajos un pelēkajos. Attiecīgi koncentrēties uz to [problemātisko] daļu.

Nodokļu iekasējamība šobrīd ļoti korelē ar ekonomikas izaugsmi. Mans ambiciozais mērķis – nodokļu ieņēmumiem jāpieaug straujāk nekā ekonomikas attīstībai. Tas nozīmē – mēs kādu daļu sākam ņemt no šīs pelēkās zonas. Tur ir darbs uz abām pusēm – uz noziedzības apkarošanu un arī uz nodokļu administrēšanas uzlabošanu. Gan paijāšanu, gan pieskatīšanu stingrāk. Un arī ēnu ekonomikas apkarošanas plāna īstenošana. Šis plāns ir samērā svaigs, esmu dzirdējusi par to dažādus vērtējumus, taču esmu vienmēr uzskatījusi – labāk slikts plāns, kas ir, nekā labs plāns, kas būs kaut kad, un vienkārši nav. Varam to pilnveidot. Tas ir atvērts, to var pilnveidot un uzlabot un strādāt. Vienlaikus, runājot par nodokļu ieņēmumu palielināšanu, ļoti svarīgi ir saprast, ka mēs dzīvojam 21.gadsimtā, kurā ir jauno tehnoloģiju jeb jaunā laikmeta izaicinājumi. Ir interneta veikali – šobrīd no 1500 interneta veikaliem apmēram tikai puse ir saistīti ar reālām juridiskām personām, tie pārējie vienkārši tur kaut kur ir. Ir kopbiznesa modeļi, kā piemēram Taxify, tas pats Airbnb – viņi par šiem starpniecības pakalpojumiem nemaksā nekādus nodokļus. Uzņēmumi, kas ir reģistrēti citur, bet strādā šeit, piemēram, Netflix.

Ko es tā īsti pat nesaprotu, ir finanšu instruments bitcoin. Man par pārsteigumu airBaltic to pieņem kā maksāšanas līdzekli. Tās ir lietas, kuras patlaban dzīvo paralēlā pasaulē. VID ir izveidota nodaļa, un es redzu, ka ir jāsaprot tie biznesa modeļi, ir jāsaprot, kādā veidā tie strādāt, kādā veidā ar viņiem sadarboties. Mēs liekam pretī ogu nodokli vai cīnāmies par to, kādam jābūt kases aparātam. Mēģinām izdomāt uz priekšu, [apsteigt] tehnoloģijas regulējumu, kas nav iespējams. Ir jāsaprot, ka darījumus var fiksēt arī savādāk, ne tikai ar kases aparātu. Tie ir izaicinājumi, kurus es zinu un saprotu. Mums pašiem ir jāmainās līdzi laikam.

Noteikti gribu attīstīt sadarbību ar uzņēmējiem, ar nodokļu maksātājiem. Ļoti svarīgi, lai uzņēmēji atgūtu uzticību VID. Tā nav tēla spodrināšana. Tas ir reāls darbs, kas ir jāiegulda, lai uzņēmējs būtu gatavs sadarboties. Šajās dienās tiekoties ar daudziem uzņēmējiem, esmu sastapusi uzņēmēju organizācijas kuras saka – mēs varam savā nozarē pateikt, kā tas notiek, bet mums vajag uzticamus partnerus otrā pusē. Es gribu attīstīt šo sadarbību dažādos veidos, dažādās regulāras tikšanās lielākos un mazākos formātos. Esmu ierosinājusi izveidot konsultatīvo padomi pie VID, lai mēs nepastarpināti varam viens otram pateikt, pie kā strādā VID, un otrādi, varam dzirdēt, kā jūtas bizness, kā jūtas uzņēmēji. Visu laiku turu prātā, ka ļoti mazs procents uzņēmumu faktiski samaksā lielāko daļu nodokļu, bet to, cik labs ir mikroklimats sabiedrībā attiecībā uz VID, veicina tieši mazie un vidējie un ļoti maziņie [uzņēmumi]. Jāstrādā, lai viņiem aprēķināt un samaksāt nodokļus būtu viegli un vienkārši, ka nav nekādas nepieciešamības locīties. Cilvēki ir ļoti aizņemti dzīvē un savos darbos, ar kuriem viņi pelna, tāpēc viņiem nevajag kaut ko ļoti sarežģītu. Tas ir veids, kā celt klientu apmierinātību.

Pār VID sabiezējusi korupcijas aizdomu ēna. Kā jūs cīnītos pret korupciju?

Rotācija ir viens no līdzekļiem, kā var cīnīties ar korupciju, bet tas ir tikai viens no. Noteikti jāstiprina iekšējie drošības dienesti – tam jābūt kā labam sargsunim, kas palīdz vadītājam izķert blēžus.

Vai līdzšinējos amatos jums ir bijusi saskare ar korumpētiem darbiniekiem?

VVD esam mēģinājuši izveidot sistēmas, lai korupcijas risku mazinātu. To nevar izskaust pilnībā, bet to var mazināt. Ja ir četru acu princips, ka lēmumu pieņem divatā, tad šādas lietas parādās daudz grūtāk. Līdz šim inspektors bija ārkārtīgi neatkarīgs savos lēmumos, mēs šobrīd strādājam pie tā, ka viņam ir jāizrunā tās lietas ar daļas vadītāju. Man nekad nav bijis konkrētu pierādījumu, ka kāds pieņemtu lēmumus mantisku vai citu labumu iespaidā. Bet Valmieras pārvaldē strādājot, es konstatēju – ja inspektors gadiem strādā vienā un tajā pašā rajonā, viņš pazīst uzņēmējus un līdzīgi kā mēs, savās mājās putekļus neredz. Viņš pierod pie tā uzņēmuma, tur ir arī personiskās saites, viņi turpat dzīvo. Kad sākām mainīt inspektorus uzņēmumiem, viņi zināja – nedrīkst nepamanīt kaut ko, jo aiz viņa nāks nākamais, kas var pamanīt, un tad būs jautājumi. Tas arī bija viens no paņēmieniem, kādā veidā mēs centāmies to mazināt. Tur bija dīvainības. Viens inspektors – es nezinu tagad teikt, tīšām vai netīšām – bet bija attīrīšanas iekārtas, kuras nekad mūžā nebija darbojušās, bet pēc viņa pārbaudes dokumentiem tur viss bija kārtībā.

Ko jūs darījāt ar šo konkrēto inspektoru?

Mēs sākām sūtīt citus inspektorus. Tie, kuri saprata, ka labi nav, vienkārši aizgāja no darba.

Jūs savulaik pati bijāt iesaistīta gadījumā, kad no jums mēģināja izspiest kukuli LU juridiskās fakultātes prorektors.

Jā, tas gan bija diezgan sen, bet es atceros to pārdzīvojumu. Es tajā brīdī jutos ļoti slikti, jo tas mani aizskāra un pazemoja. Tā nebija nekāda speciāla programma, kurā es mēģināju tikt iekšā. Kārtība bija tāda, ka bija jāiet un jārunā, un tad pieņēma lēmumu. Es divas un trīs reizes pārprasīju, vai es tiešām pareizi saprotu, jo man lūdza naudu brošūras izdošanai. Es teicu, ka es pat nezinu, cik tāda brošūra maksā, man nav ne jausmas. Kā tad es viņam varētu palīdzēt? Vai viņš nezina, kur ir tipogrāfija vai kā? Bet nē, tika norādīta konkrēta summa, ar kādu es varētu palīdzēt. Es toreiz biju ļoti nikna. Esmu tāds emocionāls cilvēks, izstāstīju daudziem cilvēkiem, kā man bija gājis, un bija skaidrs, ka negribu tur iet mācīties pie tādiem apstākļiem. Tad man pateica – par to ir jāziņo. Es arī ziņoju [Drošības policijai, kura prorektoru pieķēra ar iezīmētām naudas zīmēm – red.].

Valdība plāno ne tikai pieaudzēt nodokļos iekasēto summu, bet paņemt lielāku daļu no ekonomikas. Vai uzskatāt, ka ir iespējams līdz 2020. gadam sasniegt nodokļu ieņēmumos 32% no IKP?

Vienmēr dzīvē esmu teikusi – jo lielāks mērķis, jo vieglāk trāpīt. Ambiciozus mērķus vajag izvirzīt un vajag ļoti censties tos sasniegt. Pat ja nesasniegsim 32, bet 31,5 vai 31, būsim virzījušies uz priekšu. Pēc tam jāanalizē, kāpēc nav izdevies, bet ambiciozus mērķus vajag izvirzīt un censties sasniegt. Ir jāiegulda daudz darba, lai arī VID iekšienē darbinieki saprastu, kas ir mērķis un kāds ir viņu pienesums tajā. Esmu pārliecināta, ka VID ir daudzi darbinieki, kas grib labi darīt savu darbu.

Bijusī VID vadītāja Pētersones kundze teikusi, ka, viņasprāt, nebūs iespējams tik straujš pieaugums.

Vieni eksperti saka, ka būs, otri saka, ka nebūs. Patlaban man nav tik daudz informācijas. Es esmu tādās pozīcijās, ka ir jārunā un jāsaprot. Tad, kad es sapratīšu, tad mēs arī sapratīsim, cik mēs tiešām to varam izdarīt. Ir jāiegulda ļoti daudz darba, lai arī VID iekšienē darbinieki saprastu, kas ir mērķis un kāpēc mēs to darām. Kā sākumā teicu, mērķiem ir jābūt saprotamiem ne tikai uz ārpusi, bet arī iekšienē. Darbiniekam ir jāsaprot, kāds ir viņa pienesums kopējā mērķī, kas ir tas, ko viņš dara, lai to sasniegtu. Ja mēs to varam saprast, ja visi to saprot, tad patiesībā mēs varam ļoti daudz lietas sasniegt. Es grasos runāt ar cilvēkiem un prasīt – kas ir tas, kas tev palīdz strādāt? Kas traucē strādāt? Kādā veidā mēs varam to darīt? Esmu pārliecināta, ka VID ir daudzi darbinieki, kas grib labi darīt savu darbu.

Finanšu ministrija lēš, ka vesels miljards netiek iekasēts PVN. Tā ir ļoti liela nauda. Sabiedrības gaidas veselības aprūpē, izglītībā arī ir ļoti lielas. Vai nav bažu, ka politiķi jūs izmantos kā grēkāzi – lūk, nauda ir, bet cilvēks atnāca un neizdarīja?

Es Latvijā ne par ko nebrīnos, bet domāju – ja cilvēki tiešām no sirds dara, tad arī izdara. Tagad VID notiekošajam nav sevišķi lielas ietekmes uz nodokļu iekasējamību, to rāda cipari. Tas ir jāanalizē un jāsaprot.

Tātad jūs domājat, ka līdz šim VID darbs nav nozīmīgi palielinājis nodokļu ienākumus vai samazinājis ēnu ekonomiku? Līdz šim pats VID un iepriekšējie finanšu ministri teikuši, ka ēnu ekonomikas ierobežošanas programma dod rezultātu.

Es skatos uz līknēm – ekonomiskā izaugsme un nodokļi – un redzu, ka tās seko viena [otrai] zobiņš pret zobiņu. Tad es saprotu – VID ir ietekme tik, cik labprātīgi kāds maksā vai nelielu daļu varam piedzīt. Nav tā, ka līkne uzkāptu.

Vai jums ir pielaide valsts noslēpumam?

Jā, atbilstoši [esošajam] amatam, man šobrīd ir pielaide valsts noslēpumam – gan NATO, gan Eiropas. Katram amatam izdod no jauna.

Saistībā ar konkursu daudz runāts, ka VID vadītāja alga nav atbilstoša lielajai atbildībai. Vai ar jums ir runāts, ka varētu mainīties atalgojums, ka jums varētu būt lielāka alga nekā iepriekšējai vadītājai?

Es neesmu runājusi par konkrētu savu atalgojumu ar finanšu ministri. Es nepiekrītu, ka pretēji konkursa nosacījumiem tagad jaunajam vadītājam kā man tiek būtiski palielināta alga, nepalielinot to arī citiem darbiniekiem. Tas radīs milzīgu demotivāciju. Es neeju tur strādāt algas dēļ.

Vai jūs uzskatāt, ka būtu jāpalielina algas VID darbiniekiem?

Uzskatu, ka vispār jāpalielina algas valsts pārvaldē strādājošajiem, bet tas jāizdara roku rokā ar efektivitātes pieaugumu.

Sabiedrību interesē jautājumi par jūsu deklarāciju. Nav skaidrs, kāpēc jūs pārņēmāt uzņēmuma daļas no brāļa un faktiski esat kā starpnieks, kas saņem dividendes un atdod naudu viņam?

Mēs ģimenē pirms daudziem gadiem bijām plānojuši pārmaiņas – domāju doties prom no valsts pārvaldes. Mēs tam gatavojāmies, un brālis man [daļas] uzdāvināja, vienkārši uzdāvināja kā brālis māsai. Pēc tam man privātajā dzīvē bija diezgan grūti notikumi, lēmums [aiziet biznesā] visu laiku tika atlikts. Tad dūšīgi iestrādājos VVD, man piedzima meitiņa, un pirms apmēram diviem gadiem runājām – tās pārmaiņas nenotiks, mana karjera ir aizgājusi tajā virzienā, es te labi jūtos un palikšu strādāt.

Tad mēs nolēmām, ka ir pienācis laiks atdāvināt kapitāldaļas atpakaļ. Tagad mēs to izdarīsim. Piektdien sagatavojām dokumentus, kas jāiesniedz Uzņēmumu reģistrā. Mums visiem trijiem – man, brālim un otrajam līdzīpašniekam – jādodas pie notāra. Šodien [pirmdien, 8.augstā] sazvanījām Uzņēmumu reģistra notāru, tuvākais pieejamais [laiks] ir 25.augustā. Visi esam aizņemti cilvēki. Šobrīd viss ir sakāpis tā, ka mēs to darām un viss. Mēs meklējam iespēju, kad mēs visi varam satikties. Es šodien strādāju bez ēšanas, dzeršanas – ļoti bieži, kad esmu darbā, strādāju ļoti intensīvi, tieši tāpat arī brālis, un mums vienkārši fiziski pietrūka laika, lai to visu izdarītu. Šis vienkārši ir tāds grūdiens, un mēs to izdarīsim, tāpēc, ka tā ir noticis, bet ne tāpēc, ka tas būtu iemesls, kāpēc mēs to darām. Tas lēmums bija pieņemts pirms tam.

Bet sākotnējā daļu nodošana jums – vai taisnība, ka brālis centās pasargāt daļas no apķīlāšanas saistībā ar sarežģījumiem citā viņa uzņēmumā Andrea Schutte Latvia? TV3 ziņas sestdien viņam uzdeva jautājumu un viņš nenoliedza, ka varētu būtu kopsakarība. Vai nevarētu būt tā, ka viņš gribēja daļas jums atdot, lai tās nevarētu, teiksim, apķīlāt?

Es nezinu. Es par to neesmu informēta. Domāju, mēs tāpat esam par daudz izģērbušies sabiedrības priekšā. Uztveru to kā ģimenes lietu, viņš man [daļas] uzdāvināja, un es tās pieņēmu, jo tajā brīdī bija doma kaut ko dzīvē mainīt. Man nav tādas informācijas, es nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, jo es vienkārši nezinu. Es tikai zinu, ka viņš strādāja pie tāda uzņēmēja, bet kas tur viss bija, es neesmu ar viņu parunājusi.

Pēc tam jūs saņēmāt ievērojamas dividendes, kuras daļēji tika aizdotas, daļēji atdāvinātas. Izejot cauri jūsu deklarācijām, tomēr rodas jautājumi. Uz tiem daļēji jūs jau esat atbildējusi, ka tās esot pārrakstīšanās kļūdas. Tomēr deklarācijās skaitļi neiet kopā – kopējā aizdevumu summa ir mazāka par kopējo dividenžu summu.

Viss ir precīzi mats matā. Kur ir mana tā tabula? Saprotiet, cik gadus [veca ir tā] informācija. Es esmu trīs reizes pārvākusies šajā laikā, un es daļu dokumentu vairs nevarēju atrast, bet [iet meklēt ar šiem darījumiem saistītos papīrus]. Mums nav baigi daudz laika. Šeit man ir tā lapiņa. Re, kur es visu saņēmu un visu aizdodu. Re, kur es saņemu, un re, kur man daļēji atmaksā aizdevumu, ko es aizdodu savai brāļa sievai. Pēc tam nākošajā gadā ir nulle dividenžu, bet man atmaksā aizdevumu, un es atkal aizdodu brāļa sievai, un 2012.gadā tieši tāpat ir aizdevuma atmaksa, kas tiek aizdota brāļa ģimenei, un no 2013., 2014., šajos gados es vienkārši esmu uzdāvinājusi. Viss.

Vai drīkstu šo nobildēt?

Nē. [Noliek prom]. Es jums pateikšu, kāpēc es neļauju bildēt. Tāpēc, ka esmu briesmīgi nikna uz VID. Tie cilvēki, kas šo prot izmantot, tie to izmanto. Deklarāciju var labot tikai vienu mēnesi pēc iesniegšanas. Pēc tam, ja es laboju, publiskajā datubāzē nekas neparādās. Publiskojamā datu bāze var būt pilna ar visādām blēņām. Es [VID darbiniekiem] prasu, vai es vienīgā, kura kļūdījusies? Nē, viņi saka, te nāk visādi, kas nullīti piesitis, tas ko tur piesitis. Viņi to informāciju paņem, iebāž kaut kādā mapē, skapī, bet publiskajā datu bāzē šīs izmaiņas neparādās. Mēs redzam tikai to bildi, ko viņš te ir ierakstījis. Nekas nemainās. Kādreiz mums bija jāraksta ar roku. Tas bija gatavais murgs. Es biju lektors, un likums neuzlika par pienākumu man izsniegt paziņojumus par saņemto darba samaksa, es to varēju tikai izprasīt. Nākot brīdim, kad jāiesniedz deklarāciju, es zvanījos viskautkur riņķi, prasījos, kur tad tur nu ir. Kas to zina, kurā brīdī kaut ko biju atcerējusies vai aizmirsusi. Elektroniskajā [versijā] nav arī nevienu loģisko kontroles mehānismu, algoritmu ielikuši, [kas izķertu kļūdas].

Aizejot labot deklarāciju, es viņiem stāstu, ka man ir kļūmes. Viņi smaida – mēs jau redzam tās kļūmes. Esat ielasījusi [datus] no iepriekšējā gada, un tas parasti uztaisa visādas kļūdas. Esat parādījusi deklarācijā, cik ir aprēķināts dividendēs un tikpat arī uzdāvinājusi, nevis atņēmusi ienākuma nodokli – sanāk, ka esat uzdāvinājusi vairāk, nekā jums bija naudas. Nu, cilvēk, vai tad sistēma nevar uztaisīt analīzi un izmest paziņojumu – kaut kas nav kārtībā! Ir vesela rinda cilvēku ar visādām nullītēm, nepierakstītām un pierakstītām. Es kā ierēdnis pildu deklarāciju cik tur gadus, patiesībā ar vienu un to pašu kļūdu. Lūk, tā ir mana lielā kļūda, ka neesmu atņēmusi iedzīvotāju ieņēmumu nodokli visās deklarācijās.

Tātad nav tā, ka saņēmāt dividendes un tikpat lielu summu dāvinājāt.

Jā, tas bija iespējams tikai sākumā, kad dividendes neaplika ar nodokli. Kopš to aplika ar nodokli, nodoklis ir jāskaita nost. To es neesmu izdarījusi, un neviena [elektroniskā anketa] man nav pabļāvusi. Tad man «milzīga kļūda» ir tas, ka ir norādīts mājokļa kredīts 7200, bet man patiesībā bija 7500, ja līdz eirikam to sarēķina. Tādas man tās kļūdas. Re, kur zvanījos uz banku. Nu, piedodiet. Bet to, ka man ir visi nodokļi samaksāti, es palūdzu no grāmatvedības visus žurnālus. [Rāda izdrukas] Re, kur ir dividendes, re, kur ir iedzīvotāju ienākumu nodoklis. Dividendes, nodoļli. Nu visu laiku nodoklis. Dividendes, dividendes, nodoklis. Dividendes, nodoklis.

Tātad no dividenžu naudas jūs neko pati nepaturējāt? Viss tika aizdots vai uzdāvināts.

Sākumā tika aizdots, pēc tam uzdāvināts. Šobrīd man ir divi aizdevuma līgumi.

Deklarācijā parādījās viens aizdevums par 41 000 latu, kas parādījās un pēc tam pazuda.

Nē, es sadzinu kopā visus ciparus, kas man ir. 41 000 ir atmaksa.

Tas parādās kā parāds.

Nē, tā ir atmaksa. [Skatās savos papīros] Aizdevuma atmaksa no SIA Palloga, jo Pallogam es biju aizdevusi 50 000. Šis ir parāds, kas ir palicis.

Deklarācijā redzamie divi aizdevumi – tātad 56 000 ir jūsu brāļa ģimenei, pārējais ir Cones. No malas skatoties, nevar izsekot šīm summām, kas parādās VID mājas lapā.

Jā, bet tas nav tīšām. Netīšām tā sanācis.

Būs uzņēmēji, kas teiks – ja es kļūdos, man uzreiz ir sods.

Jā, bet man būs tieši tāpat. Man būs sods, ka esmu labojusi savu deklarāciju. VID visus soda par to.

Ja jūs apstiprina amatā, vai rūpēs par VID tēlu jums tomēr nebūtu visa šī informācija saprotamā veidā pašai jāpublisko?

Tā ir laba ideja, es to ņemšu vērā. Man tas nebija ienācis pašai prātā, jo tas, ka [labotie dati] neparādās publiskajā datu bāzē man bija nepatīkams pārsteigums. Man pirmām kārtām likās ļoti svarīgi sakārtot [lietas] ar pašu VID. Ar visu aizņemtību, [atradu] laiku, lai dotos gan uz konsultāciju, gan arī aiznestu un iesniegtu dokumentus. Es to esmu izdarījusi. Vispirmām kārtām es gribu sakārtot tās lietas attiecībā uz VID.

Vai zināt, kā brālis izmanto to naudu, ko jūs viņam dāvināt?

Jā, es to redzu. Viņš ir nopircis īpašumu, uzcēlis ļoti labu māju.

Tātad aizdomas, ka tas varētu būtu saistīts ar aplokšņu algām, jūs noliedzat?

Viņš ir nopircis īpašumu, uzcēlis ļoti labu māju. Es redzu, kur to [naudu] izmanto, man nerodas jautājumi. Ar brāli runāju, vai viņi izmanto to [naudu] aplokšņu algām. Viņš kategoriski to noliedza. Viņam nav nekādas nepieciešamības to darīt, jo viņa [darbinieku] algu līmenis ar atbilstošs reģionam, tā kā laukos maksā. Tās vidējās algas, ko ekonomists un biznesa konsultants Lato Lapsa ir aprēķinājis, ir viņa pieņēmumi. Brālis atsūtīja ieskatam darba laika uzskaites tabulas, pēc kurām rēķina algas, tur redzams – reti kurš darbinieks nostrādājis pilnu mēnesi. Tas nav uzņēmums, kurā strādā cilvēki ar divām augstākajām izglītībām. Tur ir cilvēki, kuri ļoti bieži vienkārši nenāk uz darbu. Ir 10-15%, kas visu laiku vai nu ir saslimuši, vai vienkārši nenāk. Ir tādi darbinieki, kuri strādā, saņem savus 300 eiro, viņam vairāk nevajag un viņš arī vairāk nenāk uz darbu. Šos jautājumus bija uzdevis arī VID, viņi bija atbildējuši, un VID bija pārbaudījis. Viņš stāsta arī piemērus, ka cilvēks pasaka – es vairs pie tevis nenākšu strādāt. Viņam saka – atnes papīru, ka tu iesi projām, bet viņš nenes papīru. Paiet divas trīs nedēļas, un viņš vai nu vispār neatnes, vai atnes, bet trīs nedēļas viņš pie [brāļa] skaitās darbā un tā arī kropļo algu [statistiku]. Tai pašā laikā [uzņēmumam] stundas tarifu likme ir stingri virs nozares vidējā.

Kad bija VID pārbaude?

Prasiet, lūdzu, valdes locekļiem. Es viņiem jautāju, viņi man teica, ka pāris gadus atpakaļ viņiem ar VID bijusi kaut kāda komunikācija par šo. Tas ir jājautā viņiem, es ikdienā nedarbojos tajā uzņēmumā.

Atzīstos, es nebiju gatava kaut kam tādam – šobrīd jūtos ļoti nogurusi. Es tiešām gribēju darīt labu. Tas īstenībā ir tik stulbi, es šobrīd to ļoti pārdzīvoju. Meitai bija trīs gadu dzimšanas diena, un es vakar visu dienu staigāju raudādama, jo stress ir tik milzīgs, un es patiesībā nesaprotu, kāpēc… Ar prātu saprotu, ka visur apkārt ir visāda politika. Man saka – neuztver to personīgi, bet es nevaru to neuztvert personīgi, jo esmu visu mūžu strādājusi valsts labā. Smieklīgi, bet arī tad, kad Statoil leju degvielu un dod uzlīmes, es nekad sev neko neesmu nopirkusi ar tām uzlīmēm, jo man likās, ka tas nav man. Esmu atdevusi to administratīvajam departamentam – ja kaut kas mums der, tad varam iegādāties. Nekad neesmu pieņēmusi kaut kādus labumus. Šodien pat bija gadījums – mēs palīdzējām CSDD, un man gribēja uzdāvināt divas biļetes uz sacensībām, es nekad neesmu ņēmusi neko tādu. Man vienmēr licies – man maksā algu, un es par to arī dzīvoju.

Interviju ar Koļegovas brāli lasiet šeit.