Paradīzes uzrauga vērtības

Inteliģentākais cilvēks Ēģiptē: ”visu informāciju visiem”

Aleksandrijas bibliotēkas direktors Ismails Serageldins salīdzina pašlaik cilvēkiem pieejamo informācijas apjomu ar ūdens strūklu sejā no ugunsdzēsēju šļūtenes. Modernai bibliotēkai jāspēj nodrošināt, lai šo ūdeni var padzerties.

Pirms doktora Serageldina lekcijas LU Humanitāro un sociālo zinātņu centrā 2.septembrī doktore Vaira Vīķe-Freiberga viņu raksturoja kā renesanses cilvēku, kuram ir zināšanas par visu. Dzimtenē viņu mēdz dēvēt par «inteliģentāko cilvēku Ēģiptē». Pēc 28 gadu karjeras Pasaules Bankā viņš aizgāja no viceprezidenta amata, jo bija saņēmis piedāvājumu, no kura, kā pats saka, nevarēja atteikties – atjaunot 288.gadā p.m.ē. dibināto Aleksandrijas bibliotēku, kura pirms 16 gadsimtiem pārstāja eksistēt pēc vairākiem ugunsgrēkiem un kariem. Jaunā bibliotēka vēra durvis 2002.gadā un ir nozīmīgs pasaules mēroga zināšanu glabāšanas, taču arī moderns informācijas tehnoloģiju centrs ar 15 institūtiem un pētījumu centriem, četriem muzejiem, 15 pastāvīgām izstādēm, globālā interneta arhīvu, kā arī globālu cenzēto materiālu datubāzi. Serageldina kredo: «Visu informāciju visiem cilvēkiem visu laiku.»

Savā priekšlasījumā pieminējāt Borhesa teikto, ka viņš iedomājoties paradīzi kā kādu bibliotēku. Kā ir būt paradīzes uzraugam?
Tā, protams, ir ļoti īpaša privilēģija. Bet vēl svarīgāk ir, ka daudzi cilvēces zināšanu un veikumu ceļi – no mākslinieciskas izpausmes un mūzikas līdz zinātniskiem atklājumiem, sociālo zinātņu pētījumiem un humanitāro zinātņu gudrībai – ļauj turpināt gaismas un atklājumu ceļojumu visu laiku. Iespēja palīdzēt to organizēt jaunākām paaudzēm ir pat lielāka privilēģija.

Gadu simtiem bibliotēka bija fiziska zināšanu glabātuve, kurp doties, lai atrastu sev vajadzīgās. Kas mūsdienās ir bibliotēka un kā tā atšķiras no klasiskās?
Domāju, ir milzīga atšķirība starp to, kas ir un pēdējos apmēram 200 gadus bijusi bibliotēka, un kāda tā kļūs nākamajos 20 gados…

Pēdējos divus, nevis vismaz divdesmit gadsimtus?
Es runāju galvenoties par jaunāko laiku pēc drukātu grāmatu ieviešanas. Rokrakstu bibliotēkas senākos laikos bija ļoti īpašas. Antīkajās bibliotēkās bija skriptoriji, un, piemēram, senajā Aleksandrijā valdīja režīms, kas pārmeklēja karavānas un kuģus un konfiscēja jebkādus rakstītus materiālus – nevis, lai atņemtu, bet gan, lai nogādātu uz bibliotēku un nokopētu. Oriģināls pēc tam it kā bija jāatdod īpašniekiem, bet man ir aizdomas, ka viņi paturēja oriģinālu un atdeva kopiju. Jo, kā zināt, manuskriptu vērtība ir jo augstāka, jo tie tuvāki oriģinālam.
Lai nu kā, galvenais ir, ka viņi atņēma rakstītus materiālus, lai nevis novērstu to izplatīšanu, bet gan, lai tos pavairotu. Tas varbūt bija viens no nedaudzajiem režīmiem vēsturē, kas tā darīja. (Smejas) Manuskriptiem bija tāda vērtība, ka, lai arī kāds būtu to saturs, lai arī no kāda avota, tos nogādāja antīkajā bibliotēkā un nokopēja.

Antīkā bibliotēka tiecās savākt un organizēt visas pasaules zināšanas no visiem avotiem un visām valstīm, ieskaitot tulkojumus no vienas kultūras citā.

Taču tas bija manuskriptu laikmets. Cilvēce piedzīvoja būtiskas pārmaiņas līdz ar Gūtenberga iespiedmašīnas izgudrošanu. Attiecības starp bibliotēkām un iedzīvotājiem ļoti mainījās, drukāšanai kļūstot arvien izplatītākai un pēc tam ar masu izglītības izplatīšanos pretstatā tās pieejamībai plānam elites slānītim. Tāpēc runāju par pēdējiem 200 gadiem, kad varam iztēloties izglītotu sabiedrību, publiskas skolas un tā tālāk. Kopš tā laika attiecības ar bibliotēkām bijušas ļoti citādas – publiskas bibliotēkas pat mazās kopienās, skolās, universitātēs, nacionālās grāmatu glabātuves.
Pašlaik arvien vairāk materiālu ir pieejams tiešsaistē – internetā ir milzīgs materiālu apjoms, no tvītiem līdz digitalizētām grāmatām, epastiem un tamlīdzīgi. Šogad vien pievienoto datu apjoms sasniedz, iespējams, zetabaitu, kas ir apmēram tūkstotis eksabaitu. Lai iztēlotos, cik liels ir viens eksabaits – ja digitalizētu visus ASV Kongresa bibliotēkas tekstus, tā būtu viena eksabaita simttūkstošā daļa.

Tātad viens zetabaits ir simt miljonu reižu vairāk nekā viss, kas ir Kongresa bibliotēkā.

Tik daudz nāk klāt tīmeklī katru gadu. Dzīvojam pasaulē, kurā problēma ir ne vairs informācijas trūkums, bet gan spēja sašķirot šo informāciju un iespējas iegūt autoritatīvu informāciju un to organizēt.
Ja lietojam metaforu par zināšanu slāpēm – kad biju jauns, jutos ļoti izslāpis, un, kad man uz mēles uzpilināja vienu vai divus pilienus ūdens, ar to bija par maz, lai remdētu manas slāpes. Tagad ir tā, it kā sejā šļāktos ūdens no ugunsdzēsēju šļūtenes. Nevar padzerties no ūdens strūklas sejā, jo ūdens ir vienkārši par daudz. Tāpēc bibliotēkas būs vietas, kur notiks mijiedarbība, kur tiks nodrošināts, ka saņemsiet tik ūdens, cik varat lietot, un ka šis ūdens ir tīrs, nav saindēts.
Tas prasīs arī citādu veidu, kā sadarboties ar jauniem cilvēkiem. Piemēram, es esmu Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta bibliotēku vieskomitejā, un esam novērojuši, kā pēdējā kursa studenti, kuri ir starp labākajiem un talantīgākajiem pasaulē, izturas pret bibliotēkām. Viņiem vajag citādas telpas nekā tradicionālajās bibliotēkās. Viņiem vajag tādas, kurās viņi var būt radoši – lai ir rokmūzika, picas kastes mētājas uz grīdas, pie sienām ir plakāti. Lai cilvēki var justies brīvi un būt radoši. Un arī cita veida telpas – tādas, kurās viņi var strādāt kopā mazās grupās un diskutēt. Un ir arī klasiskas lasītavas, kur lasīt grāmatas, vai kabīnes, kur rakstīt savu doktora disertāciju. Un vēl bibliotēkas var nodrošināt tādas telpas, kādas ir jūsu Nacionālajā bibliotēkā brīnišķīgajai izstādei par grāmatu. Bibliotēkas var piedāvāt visu šo veidu telpas, kuras ir nodrošinātas ar visu nepieciešamo aparātu pieejai organizētiem zināšanu resursiem, ieskaitot elektroniskos. Tas sniedz iespēju jauniem cilvēkiem ne tikai iegūt to, kas viņiem nepieciešams, bet arī pašiem to atklāt.

Bibliotēkas ir pagātnes glabātājas, taču tās kļūst par nākotnes inkubatoriem. Ir vajadzīgs zināms pārejas posms no viena uz otru, un šis ir laiks, kad tas notiek.

Jūsu teiktais par milzīgo informācijas apjomu atkal liek atcerēties Borhesu, Grāmatas cilvēku viņa stāstā Bābeles bibliotēka – mītisku, visu meklētu personu, kura it kā zinot kodu, kā iegūt zināšanas no bibliotēkā glabātajiem milzumdaudz nesakarīgajiem tekstiem. Vai jau pats informācijas apjoms un izvēļu daudzums nav kļuvis par problēmu cilvēkiem?
Nē, ja viņi zina, ko grib. Taču patiesībā jūs uzdodat divus dažādus jautājumus. Viena lieta, ja ir brīnišķīgs parks, kurā atrodas daudz statuju, un es vēlos aiziet pie vienas konkrētas, piemēram, pie Bēthovena statujas, un es zinu, kā pie tās nokļūt, vai arī man ir parka karte, kurā tas ir norādīts. Cita lieta, ka var arī vienkārši pastaigāties parkā un baudīt atsevišķas vietas tajā un atklāt – ak, mans Dievs, redz, kur ir Gētes statuja, un te ir Bēthovens, un tur Voltērs! Un jums ir atklāšanas sajūta – nezināt, ko ieraudzīsiet aiz nākamā pagrieziena. Tie ir divi dažādi pieredzes veidi tajā pašā parkā. Un, ja parks ir labi ierīkots, vide ir brīnišķīga un laiks ir skaists, pieredze sniedz baudu.
Tas mums bibliotēkās būs nākotnē. To sasniegt mums palīdzēs milzīgie panākumi mākslīgā intelekta veidošanā, jaunas informācijas meklēšanas metodes. Un, domāju, nākamo divdesmit gadu gaitā tādi cilvēki kā jūs un es pieredzēs milzīgas pārmaiņas savā ikdienas dzīvē – no pašbraucošām automašīnām līdz meklētājprogrammām, kuras var klasificēt materiālus un turpināt mācīties tā, kā agrāk nešķita iespējams.
Ir lietas, kuras labi padevās cilvēkiem, bet ne mašīnām, piemēram, sejas pazīšana. Cilvēkiem pazīšanas spēju līmenis ir 98,5, 98,7 procenti, gandrīz 99 procenti, bet mašīnām pirms trim gadiem kļūdas līmenis bija 25 procenti, tātad labākajām pazīšanas spēja bija tikai ap 75 procentiem. Pašlaik tās visas jau ir pāri 99 procentiem, jau ir šajā ziņā labākas nekā cilvēki.

Mašīnas kļūs arvien labākas, un absolūti nebūs cita veida, kā rīkoties ar informāciju, kā vien ar mašīnu starpniecību.

Un patiesībā tā jau tas ir pašlaik, atskaitot daļēji tīro matemātiku un dažus īpašus metafiziskus jautājumus, piemēram, pārdomas par tematu, kas ir dzīves jēga, Visuma mērķis un līdzīgiem. Jebkuru citu tematu, kuru gribat noskaidrot kā cilvēciska būtne, nevarat vairs sākt meklēt, pētīt, kur nu vēl papildināt bez mašīnas starpniecības. Un tas nav ne labi, ne slikti, tā tas vienkārši ir. (Smejas)

Vai nav risks kļūt tik atkarīgiem no mašīnām zināšanu iegūšanā, ka mašīnas kontrolēs, kā un kādas zināšanas iegūstam?
Nu, tās jau to dara. Tās kontrolē mūsu zināšanu iegūšanu tādā ziņā, ka dara to iespējamu, un bez tām tas nebūtu iespējams. Taču tas ir sadarbības ietvars. Cilvēkiem šodien, piemēram, būtu ļoti grūti iedomāties, kāda būtu dzīve bez elektrības.

Jā, taču elektrība tikai darbina mašīnas, nevis noteic, kādas zināšanas mums būs vai nebūs.
Taču tā noteic, jo darbina jūsu datoru, mobilo telefonu, nodrošina iespēju būt kontaktā ar citiem cilvēkiem, noteikt savu atrašanās vietu, dara iespējamu to visu. Mūsu dzīves stils ir atkarīgs no elektrības pieejamības, taču tāpēc nedomājam, ka elektrība mūs kontrolē, uzskatām, ka mēs kontrolējam elektrību.
Tāpēc varat uzdot filozofisku jautājumu kā Diogēns, ja gribat dzīvot viens pats mucā un ar lampu rokā teikt: “Es meklēju cilvēku, īstu cilvēku.” Bet varat arī pateikt sev, ka dzīve kļūst zināšanām bagātāka un sarežģītāka, un rezultātā vajag vairāk rīku. Pagātnē vajadzēja zīmuli un papīru, iespēju lasīt grāmatas un runāt ar cilvēkiem. Tagad vajag pieeju internetam, vajag meklētāju, klēpjdatoru vai iPad, vai kas tas būtu. Rīki mainās, un vairs nevarēsim lietot pagātnes rīkus, lai tiktu galā ar nākotnes izaicinājumiem. Un kāpēc gan to vajadzētu? Šodien ir vairāk zinātnieku, kuri strādā pie jebkurām problēmām, nekā visā iepriekšējā cilvēces vēsturē kopā.

Vai jaunu zināšanu vieglā pieejamība nav pretrunā ar cilvēka dabu, kurai vajag piepūli, lai atklātu jaunas lietas?
Tam es nepiekrītu. Uzskatu – jo vieglāk ir atrast to, ko mums vajag, jo labāk. Padomājiet par visām brīnišķīgajām lietām, kuras varam darīt, tikai pateicoties jaunajam laikmetam, kurā dzīvojam.
Viens no maniem lielajiem varoņiem ir Džimijs Veilss, kurš ir ciemojies mūsu bibliotēkā un kuru pazīstu. Ideja savest kopā simt tūkstošus cilvēku, kuri cits citu nepazīst, lai viņi sadarbojas kolektīvā zinātniskā, akadēmiskā, zināšanu projektā, un radīt Vikipēdiju, pasaulē lielāko enciklopēdiju, kas pastāvīgi tiek papildināta – pirms divdesmit gadiem tas šķistu smieklīgi. Ko? Jūs gribat dabūt 100 tūkstošus savstarpēji nepazīstamu cilvēku, lai tie sadarbojas kopīgā projektā, turklāt par brīvu, vienkārši cilvēces labumam – lai organizētu zināšanas visiem pieejamākā veidā? Bet tas notika! Džimijs to izdarīja! Tikai padomājiet, cik ļoti tas atšķiras no tā, kā enciklopēdijas rakstīja pirms tam.

Pati ideja, kā to darīt, un ka tas ir par brīvu un pieejams visiem, ir vienkārši neticama, bet tā ir daļa no tā, ko šis jaunais laikmets ļauj izdarīt.

Vikipēdija ir īpaši svarīga, jo tā ir vairāk vai mazāk pārbaudīta tādā ziņā, ka ir salīdzināta ar Britu enciklopēdiju un citām un ir izrādījusies esam diezgan drošs informācijas avots. Īstā problēma ir cita. Mans nelaiķis draugs Umberto Eko bija viduslaiku speciālists, un viņš man stāstīja pirms kādiem piecpadsmit gadiem, kad sākām bibliotēku, un viņš tolaik bija tās padomē, ka internetā atradis 74 mājaslapas par Svēto Grālu. Viņš izpētījis katru no tām un atzinis, ka divas bija labas, pārējās 72 bijušas muļķības. Lūk, tā ir īstā problēma ar internetu.
Viņš bija viduslaiku speciālists, bet es neesmu. Ja es apskatīšu 74 mājaslapas par Svēto Grālu – nu, pirmkārt, apskatīšu, visticamāk, tikai pirmās trīs vai četras -, es nevarēšu pateikt, vai tur ir draza, kā to varēja noteikt Umberto Eko, vai arī tās ir patiešām labas. Izskats vairs nav ceļvedis. Kādreiz bija – ja tas ir publicēts žurnālā vai grāmatā, un izdevējs ir kaut cik cienījams, tad droši vien ir labs materiāls. Turklāt pat tas nebija labākais ceļvedis, taču tagad informācijas apjoms ir tāds, ka ļoti grūti atšķirt labu no sliktas. Arī tāpēc tāds projekts kā Vikipēdija ir lielisks, jo tajā ir iebūvētas daudzas labošanas iespējas.
Man ar to nav problēmu, un es lietoju internetu visu laiku, jo zinu, ko tieši meklēju, un, apskatījis trīs, četras lapas, parasti atrodu man vajadzīgo. Taču bērnam, kurš vienkārši atklāj lietas, nebūs kritiskas spējas atšķirt labu no slikta. Un diemžēl autoritatīvas vietnes nav īpaši labas komunikācijas ziņā.
Otrkārt, ir vēl vienas briesmas – savā prezentācijā to neskāru, taču uzskatu, ka tas ir jāpiemin, – ka, vai tas būtu internets vai televīzija, vai interneta televīzija.

Fakts ir tāds, ka, neraugoties uz milzīgo pieejamās informācijas daudzumu un plašajām izvēles iespējām, cilvēki, pretēji tam, ko bijām cerējuši, nav labi informēti.

Viņi dodas uz, kā to dēvējam, “atbalss kamerām”. Citiem vārdiem sakot – es dodos uz vietni vai mājaslapu, kura atbalsta manu viedokli un pastiprina manus aizspriedumus, un neklausos, ko saka visi alternatīvie informācijas avoti. Rezultāts ir polarizētākas politiskās diskusijas, vairāk ekstrēmu uzskatu. Tas ir jauns saziņas viegluma radīts izaicinājums.

Šķiet, ka nupat skārāt politiski ļoti sprādzienbīstamu tematu – cilvēku jušanos komfortabli savos noslēgtajos informācijas burbuļos. Ko pret to var iesākt?
Ir interesants pētījums, ar kuru tikai pirms dažiem mēnešiem iepazinos un kas nebūtu iespējams bez datoriem. Pētnieki piecus gadus sekoja 54 miljoniem Facebook kontu, identificēja vairāk nekā 48 tūkstošus uz sazvērestības teorijām orientētas interneta vietnes un tad izmēģināja, kas notiek, ja tajās ievieto autoritatīvu, pārbaudītu informāciju. Pirmkārt, lielum lielais vairākums dalībnieku to vienkārši ignorē. Bet daži radikālākie noraida, paziņodami apmēram tā, ka – “redzat, valdība atkal mēģina jūs maldināt”. Nekāda izvērtējuma.
Tas nozīmē – ja vēlaties kaut ko iesākt pret radikalizēšanos internetā, ir lielāka jēga mēģināt novērst cilvēku ieraušanu melu atvarā, pirms viņi noslēdzas ”atbalss kamerā”, kas turpina pastiprināt melus, nekā cerēt pārliecināt viņus par kaut ko jau pēc tam, kad viņi tur ir nonākuši. Tiktāl par rīcības stratēģiju.
Par sociālajām zinātnēm – vai varat iedomāties, ka 54 miljoniem kontu seko piecus gadus? Neviens to nevarētu izdarīt bez liela apjoma datu analīzes iespējām.

Nesen lekcijā Ņujorkā šokēju klausītājus, paziņodams, ka nākamajos 10-15 gados sociālās zinātnes pilnībā izzudīs.

Man prasīja – kā jūs to domājat? Jā, tās izzudīs. Jo sabiedrība arvien vairāk savas informācijas – vai tā būtu mūsu personīgā informācija, vai mūsu sociālie tīkli – izliek internetā milzīgā apjomā. Rezultātā tradicionālās sociālās zinātnes, kādas esam studējuši, tiks totāli pārskatītas.

Tad man arī jāvaicā – kā jūs to domājat?
Tā nav tik mežonīga doma, kā varētu šķist. Kā piemēru varu minēt zinātni, kura pamatā ir izzudusi, – bioloģiju. Padomājiet, kāda bija bioloģijas zinātne no 19.gadsimta beigām līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem un kāda – pēc septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem līdz šodienai. Viss ir par DNS, RNS un tamlīdzīgi, kas bija pilnīgi neiespējams pirms 1953.gada, kad [Džeimss] Votsons un [Frānsiss] Kriks iedeva mums DNS struktūru, taču arī tad tas prasīja ilgu laiku. Mums bija jābūt ātriem datoriem. Neviens cilvēks nevar pierakstīt 3 miljardus [ģenētisko] burtu, tad vēl 3 miljardus, un pēc tam abus pierakstus salīdzināt un atrast vienu snipu jeb viena nukleotīda polimorfismu. To nav iespējams izdarīt bez ātriem kompjūteriem!
Tas nenozīmē, ka antīkie zinātnieki bija mazāk zinātnieki, taču viņiem nebija rīku. Tas ir kā astronomi bez teleskopiem. Pašlaik kosmoloģija ir pilnībā atkarīga no radioastronomijas un satelītiem – jūs varat novietot Habla (Hubble) teleskopu ārpus atmosfēras. Rīki mainās.
Sociālās zinātnes bija vilkušās nopakaļ, kaut gan pēdējos divdesmit, trīsdesmit gados pasaulē notikušas milzīgas pārmaiņas – ekonomiskās transakcijas šaudās starp dažādām biržām visā pasaulē, cilvēki un vietas iegūst “pūļa finansējumu”, visi fotografē ar telefoniem visu zem Saules. Ir milzīgs informācijas apjoms, un sociālie zinātnieki to vairs nevar ignorēt, taču nevar ar to rīkoties tāpat kā agrāk – gadījuma aptaujas, dažu dokumentu analīze šur un tur, pārdomas par kāda koncepciju, kas ir politiskā partija, un tā tālāk. Ir jāmainās rīkiem.

Bioloģija kā zinātnes nosaukums arvien eksistē, ir pat Nobela prēmija bioloģijā, taču tās saturs ir pilnīgi cits.

Ja salīdzina žurnālus četrdesmitajos, piecdesmitajos gados un tagad, tā izskatās pēc citas zinātnes. Un tas pats notiks, manuprāt, arī ar sociālajām zinātnēm – desmit, piecpadsmit gadu laikā izzudīs sociālās zinātnes, kādas mēs tās zinājām, kādas es studēju skolā. Manis pirmīt pieminētais pētījums par 54 miljoniem Facebook kontu ir priekšvēstnesis – lielo datu analīzes sākums.
Tā ir ļoti aizraujoša pasaule, tik daudz lietas mainās! Nedomāju, ka tas ir slikti, tas vienkārši ir citādi. Es [lekcijā] runāju par tādiem dižgariem kā Eratostēns, kas noteica Zemes apkārtmēru ar tikai 1,5% kļūdu pret mūslaiku mērījumiem, vai Hiparhs, kurš spēja aprēķināt saules gada ilgumu ar tikai 6,5 minūšu kļūdu. Brīnišķīgi! Taču es varu garantēt, ka, ja Hiparham un Eratostēnam būtu pieejami labāki rīki, viņi tos lietotu, nevis par tiem sarūgtinātos.

Kā bibliotēkas un bibliotekāri var mazināt laikmeta milzīgo pārmaiņu negatīvās sekas – nezināšanas svētlaimi informācijas jūrā, kam nu jau ir nopietnas sekas arī globālajā politikā, piemēram, Brexit Lielbritānijā, ekstrēmistu armijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, labējais radikālisms Eiropā, Tramps Amerikā?
Tā atkal ir “atbalss kamera”. Cilvēki vēlas palikt savas atbalss kamerā, kas pastiprina viņu aizspriedumus, nevis par tiem nopietni padomāt. Bet es uzskatu, ka viena no labākajām pretindēm tam ir pieeja informācijai. Tikai, kā teicāt, cilvēki negrib klausīties, nevis viņiem nav pieejas alternatīvai informācijai. Iespēju iegūt informāciju ir daudz vairāk nekā jebkad agrāk. Taču cilvēki vēlas justies atbalstīti un komfortabli ar saviem uzskatiem. Diemžēl tas notiek.

Bibliotekāru darbs ir aizstāvēt vērtības, un viņi to dara.

Parasti nedomājam par bibliotekāriem kā līderiem lielajās kaujās pret valdībām par pilsonisko brīvību. Bet Amerikā Patriotisma likumā, ko pieņēma pēc 2001.gada 11.septembra, bija norma, ka valdība var saņemt informāciju par to, kādas grāmatas lasāt. Kad to mēģināja īstenot vienā konkrētā gadījumā, bibliotekāri pateica “nē”. Viņiem paskaidroja – jūs nevarat atteikties, nevarat to apspriest ne ar vienu un nedrīkstat nevienam izpaust, ka mēs jums to lūdzām, un to nosaka likums.
Tad četri bibliotekāri Konektikutas štatā pateica – pie velna likumu, mēs to pārkāpsim un izstāstīsim mūsu advokātiem, ka tas notiek. Taču tas nenotiks Amerikā! Varbūt padomju Krievijā vai Hitlera Vācijā varēja prasīt, ko cilvēki lasa vai nelasa, bet šeit mēs to nepieļausim! Sabiedrība pārliecinoši nostājās bibliotekāru pusē, un valdība piekāpās, labotajā Patriotisma likumā vairs neiekļāva šādu normu. Tas ir gadījums, kad – jā, bibliotekāri! (Smejas) Parasti domājam par bibliotekāriem kā klusiem cilvēkiem ar brillēm, kuri sēž savās bibliotēkās, taču šajā gadījumā viņi bija pilsoņu tiesību aizstāvēšanas priekšējās rindās. Un tur viņiem arī jābūt, jo mēs ticam informācijas brīvībai.

Vai jums ir nācies šīs vērtības aizstāvēt Ēģiptē, it īpaši pēc 2011.gada revolūcijas?
Man nācās aizstāvēties, kad, piemēram, cilvēki prasīja, vai mūsu bibliotēkā ir Sātaniskās vārsmas. Es teicu – jā, protams, ka ir. Rietumnieki tālāk nevaicāja, bet vietējie ēģiptieši vērsās pret mani – tā ir aizvainojoša grāmata! Es teicu – patiesībā es jums piekrītu, esmu to lasījis, un tā man nepatīk. Man patīk citas Salmana Rušdi grāmatas, taču ne šī konkrētā. Tad kāpēc jums tā ir? Teicu – tas ir mans darbs. Izplatīt melus? Es teicu – es neizplatu melus, tas ir cits stāsts. Ja jūs gribēsiet uzrakstīt atspēkojumu Rušdi kunga rakstītajam, kur atradīsiet grāmatas eksemplāru? Atnāksiet uz manu bibliotēku, paņemsiet grāmatu, apsēdīsieties un uzrakstīsiet jebkādu kritiku vai atspēkojumu, kādu vien vēlēsieties, un, kad tas būs publicēts, es arī to ielikšu savos grāmatu plauktos. Un tad citi cilvēki var izlasīt viņa grāmatu, jūsu grāmatu un paši spriest. Un rakstīt savas grāmatas.

Vai jūs neapbēdina tas, ka nu jau ir bibliotēkas, kurās vispār nav grāmatu?
Protams, ka tas mani skumdina. Pieņemu, jūs domājat, ka nav grāmatu ne tāpēc, ka Daesh tās sadedzinājis, bet gan tāpēc, ka tās ir digitalizētas? Tas notika 2010.gada oktobrī, kad Teksasas Universitātes Izglītības koledža aizvāca grāmatas no plauktiem un tās simtprocentīgi digitalizēja. Jā, tas mani skumdina, jo uzskatu, ka grāmata ir kas vairāk nekā tikai artefakts. Ka vērtība ir arī mijiedarbība ar to. Piebildīšu – kaut gan uzskatu, ka nākotnē virzība būs uz pilnībā digitālu materiālu, tas notiks citādās formās, nekā cilvēki pašlaik iedomājas.
Tomēr, ziniet, publicētu grāmatu nosaukumu klāsts joprojām ir ļoti liels. Tas pat pieaug – pašlaik drukā vairāk grāmatu nekā jebkad agrāk. Un digitālās grāmatas, kas strauji sāka, ir stabilizējušās, to ir ap 20, 21 procentu no jaunajām drukātajām. Arī pāreja no ruļļiem uz kodeksiem prasīja kādu laiku. Man vaicā, kā tad ir ar “trim B” – gultu, vannu un pludmali (bed, bath and beach – angļu val.), kur, kā man saka, parasto grāmatu nevarēšot aizstāt ar elektronisko? Atbildu – jūs kļūdāties, elektroniskās grāmatas perfekti derēs lasīšanai gultā, vannā un pludmalē.

Tas, par ko stāstu, jau eksistē laboratorijās – varēsiet nospiest podziņu, un jums priekšā pēkšņi parādīsies grāmata.

Ar prātu vien varēsiet pat pāršķirt lappuses, ritināt augšup un lejup vai pievienoties video un filmām. Jums priekšā būs tāda kā hologramma. Tas vai nu jau ir, vai nu ir uztaisāms. To būs ērti lasīt gan gultā, gan vannā.
Tomēr ir prieks turēt rokās apdrukātas lappuses. Par liecina fakts, ka elektroniskās grāmatas neturpina iet tikai augšup vien kā procents no visām, vismaz pašlaik. Domāju, ka lietas mainīsies no paaudzes uz paaudzi, pateicoties tehnoloģiju izmaiņām un to nodrošinātajai kvalitātei. Kļūdams vecāks, es droši vien vairāk pievērsīšos elektroniskām grāmatām, jo varu tām mainīt fonta lielumu. Tā ka ir arī noderīgas ērtības – kļūstot vecāks, gribat lielāku druku.

Taču grāmatas kā piederuma ērtums vēl nav pārspēts. Grāmata ir draugs.

Savā atklāšanas runā pirmajā starptautiskajā Grāmatas samitā pieminēju draudzības laikus ar savām grāmatām un kā es izdarīju atzīmes konkrētās nodaļās un lappusēs, un, kad atkal paņemu tās rokās, tās izraisa man atmiņas par laiku, kad tās iegādājos vai saņēmu dāvanā. Un atceros lietas, kuras studēju vai kuras lasīju tikai priekam. Pāršķirot lapas, redzu pirms divdesmit pieciem gadiem manis izdarītās atzīmes to malās – tās ir attiecības, kuras ir ļoti īpašas. Un ir acīmredzami pierādījumi, ka neesmu vienīgais, kam šādas attiecības ar grāmatām.

Atkal jāpiemin Borhess, kurš ir teicis, ka nevarot gulēt, ja apkārt nav grāmatu…
Vai Džefersons, kurš teica, ka nevar iedomāties dzīvi bez grāmatām. Viņam bija lielākā kolekcija Ziemeļamerikā, un viņš to atdeva Kongresa bibliotēkai.

Ko jūs pats pašlaik lasāt, un vai ar daudzajiem darba un sabiedriskajiem pienākumiem jums ir laiks vienkārši apsēsties un palasīt kādu jums mīļu grāmatu?
O, jā, man ir! Es lasu vairākas grāmatas vienlaikus, jo esmu iesaistījies vairākos projektos. Tāpēc ir liels informācijas apjoms, kuru lasu ar konkrētu mērķi, piemēram, strādāju ar lielo datu analīzi un pētu, kā varam izmantot lielos datus kultūras vēstures izprašanai.
Mums tagad ir tik daudz digitalizētu grāmatu, ka varam analizēt vārdu skaitu, ko agrāk nevarējām. Lasu vienu pētījumu par to. Piemēram, cik bieži Savienotās Valstis pirms Pilsoņu kara tika sauktas daudzskaitlī, bet pēc tā – vienskaitlī. Sākotnēji svarīgākie bija štati, pēc tam svarīgākā kļuva savienība. Tagad to varam analizēt daudz precīzāk, un redzam – taisnība, šāda pārmaiņa notika, taču ne uzreiz pēc Pilsoņu kara, pagāja 15-20 gadi, pirms tas patiešām sākās. Tagad var analizēt kultūru tā, kā nevarēja agrāk. Piemēram, izpētot, cik bieži rakstos pieminētas tehnoloģijas – dzelzceļš, elektrība, automobiļi, telefoni, var redzēt, cik gadus vajadzēja, lai par jaunu tehnoloģiju cilvēki sāktu runāt arvien vairāk un tātad to pieņemtu. Tā ir viena grāmata, ko lasu, bet tas galvenoties saistīts ar manām domām par lielajiem datiem, kuru analīzes centru mēģinu radīt.
Daudz lasu par ģenētiku, jo esmu Amerikas Zinātņu akadēmijas un Amerikas Medicīnas akadēmijas Ģenētikas komitejā, un pašlaik man ir jāizlasa pamatīgs ziņojums.
Taču es arī mēdzu apsēsties un palasīt dzeju. Nizami dzeju – es un prezidente Vaira [Vīķe – Freiberga] esam Nizami Gandžavi starptautiskā centra padomes līdzpriekšsēdētāji. Taču arī arābu dzeju un arī Šekspīru – šis ir Šekspīra nāves 400.gads, tad nu daudz pārlasu Šekspīru, un viņš patiešām ir dzejnieks visiem laikiem. Tātad no dzejas līdz vēsturei, analītikai, ģenētikai – liela dažādība. Tas ir viens no dzīves priekiem!

CV
Dzimis 1944.gadā Gīzā Ēģiptē;
1964.gadā beidzis Kairas Universitāti;
1968.gadā ieguvis maģistra un 1972.gadā doktora grādu Hārvarda Universitātē;
1972.gadā sācis strādāt Pasaules Bankā;
PB viceprezidents (1992-2000);
No 2001.gada – Aleksandrijas bibliotēkas direktors;
Vairāk nekā 100 grāmatu un 500 rakstu autors;
34 dažādu pasaules valstu augstskolu goda doktors;
Daudzu akadēmisku, pētniecības, zinātnes un starptautisku organizāciju valžu un padomju priekšsēdētājs vai loceklis.