Barišņikovs cer, ka skatītāji no izrādēm paņems līdzi dzīves pretstatus, ar ko saskaras jebkurš no mums
Pasaulslavenā baletdejotāja Vāclava Ņižinska idejas, kas izmantotas par pamatu monoizrādei “Vēstule cilvēkam”, ļoti saskan ar laiku, kurā mēs dzīvojam – šīs traģēdijas un migrācija, kad cilvēki spiesti pārvietoties no vienas pasaules malas uz otru. Tā intervijā telekanālam “LNT” teica leģendārais baletdejotājs Mihails Barišņikovs, kurš izrādē atveido Ņižinski.
“Tas ir tas, ko Ņižinskis ir pieredzējis – Pirmo pasaules karu, savu depresiju un prāta aptumsumu, tad Otro pasaules karu. Esība starp šo visu – tas ir tas, ko [izrādes režisors] Bobs Vilsons grib pateikt,” teica mākslinieks. Barišņikova izrāde šonedēļ notiks Latvijas Nacionālajā operā.
Viņš izteica cerību, ka skatītāji paņems līdzi galējo emociju pretstatus, no eksaltiska prieka līdz depresijai, no nedrošības līdz pārliecībai. “Dzīves pretstatus, ar kuriem agrāk vai vēlāk dzīvē saskaras jebkurš no mums, tāpat kā ar nāvi – mirst bērni, vecāki, brāļi vai māsas. Tie ir jautājumi par pacifismu, par kapitālismu – kā to ir redzējis Ņižinskis,” norādīja Barišņikovs.
Pēc viņa domām, Ņižinska idejas ir saprotamas un interesantas. Viņš rakstījis: “Es neieredzu kalnus, tie aizsedz manu skatu, valstīm nevajadzētu būt robežām un bērniem nebūtu jāmaksā par izglītību un mākslu.”
Vaicāts, ko atradis Ņižinska tekstos, Barišņikovs stāstīja, ka viņa dienasgrāmata ir neparasts dokuments. Ņižinskis to uzrakstījis 1919.gadā, kad viņam bija 29 gadi. Tas bija brīdis, pirms viņš zaudēja saprātu. Pieraksti, kas attēlo viņa iekšējo pasauli tajā brīdī, tapa sešu mēnešu laikā.
Pēc Barišņikova domām, tā patiešām ir neparasta literatūra. Tas nav vienkārši stāsts par vīrieti. “Visi zina šo viņa leģendu, viņa attiecības ar krievu baleta trupu, tās vadītāju [Sergeju] Djagiļevu, laiku, kas pavadīts Parīzē, tad šķiršanās no Djagiļeva, laulība un visi citi triviālie sadzīves fakti. Vilsons šajā darbā mēģinājis atrast mākslinieka iekšējo balsi. Viņš cenšas izcelt to, kas ir rakstīts dienasgrāmatā,” teica baletdejotājs.
Darbs nav biogrāfisks, lai gan tajā ir dažādi dzīves elementi. Izrādē attēlots mākslinieka manifests, izmisums, kad viņš jūtas kā krastā izmesta zivs, viņa centieni veidot attiecības ar Dievu, būt ģimenes galvai, vīram, tēvam, tai pat laikā cenšoties palikt formā kā māksliniekam, dejotājam, horeogrāfam, raksturoja Barišņikovs.
“Nebūtu ētiski teātrī attēlot, kā cilvēks cieš no šizofrēnijas. Jebkuram no mums ir gan labas dienas, gan sliktas dienas. Mums reizēm ir skaidrs dzīves redzējums, taču reizēm ir dienas, kad esam kā pamesti zem tumšu domu lietussarga. Par to ir šis darbs, par pretrunību,” sprieda mākslinieks.
Vilsona moto – jo dziļāks un traģiskāks ir materiāls, jo viņa pieeja tam ir vieglāka un gaišāka: “Darbs veidots kabarē stilā, baltas sejas, kas ir viens no viņam raksturīgiem elementiem. Viss kļūst uzskatāms, ļoti tiešs un viegls. Tas ir veids, kā viņš redz un apstrādā materiālu. Viņš sniedz iespēju auditorijai kļūt par daļu no tā.”
Vaicāts, vai pie noteikta izrāžu skaita būtu gatavs teikt, ka izrāde ir pilnība un tajā vairs nekas netiks mainīts, Barišņikovs norādīja, ka perfektas izrādes nav.
“Dažas izrādes ir labākas, un tu visu laiku vari censties darīt labāk. Vilsons mani motivē meklēt jaunas krāsas un aizmirst to, kas ir paveikts iepriekšējā vakarā, iepriekšējā izrādē. Perfekcija nav iespējama, es domāju, nevienā mākslā,” sprieda mākslinieks.
Jautāts, kas piesaista Rīgai, Barišņikovs, kurš ir dzimis Rīgā, atzina, ka šeit joprojām dzīvo daži viņa klasesbiedri, ar kuriem viņš uztur kontaktus un tiekas, šeit ir apbedīta viņa māte, un, protams, tas bija Andreja Žagara ielūgums ierasties šeit.
“Ar viņu esmu sadarbojies arī iepriekš, kad uzstājos Rīgā pirms vairākiem gadiem. Un, protams, šī izrāde, “Vēstule cilvēkam”, kas radīta, balstoties uz Vāclava Ņižinska dienasgrāmatas tekstiem. To veidojis režisors Roberts Vilsons, un šī ir otrā reize, kad sadarbojos ar viņu. Domāju, šī izrāde ir lielisks iemesls atgriezties uz operas skatuves,” vērtēja Barišņikovs.
Ņižinskis tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem Rietumu kultūras baleta māksliniekiem, kuram savas dzīves pēdējos 30 gadus nācies pavadīt psihiatriskajās ārstniecības iestādēs. Savu pieredzi viņš aprakstījis dienasgrāmatās, kas kalpojušas par pamatu amerikāņu režisora Roberta Vilsona speciāli Mihailam Barišņikovam veidotai izrādei.
Komentāri (32)