Andrejs Žagars šonedēļ kā režisors debitē Dailes teātrī. Neko tik mazu viņš uz skatuves līdz šim nav uzvedis. Kas vēl noticis šo divu gadu laikā, kopš viņš vairs nevada operu?
Cik labi! Tā pie sevis nodomāju, ieraugot Andreja Žagara sagurušo seju. Ir vakars, un viņš pēc mēģinājuma nemaz nelīdzinās tam pašapzinīgajam cilvēkam, kādu bija pierasts redzēt TV ekrānā. Tātad nepietiks spēka intervijā spēlēt aktiera lomu, režisora lomu.
Bijušais Latvijas Nacionālās operas direktors, ar kuru nepagarināja līgumu pēc piedalīšanās konkursā uz direktora vietu, vaļsirdīgi stāsta – operas pietrūkst, bet viņš apzinās, ka Baltais nams nav privātmāja.
16.oktobrī Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvo viņa iestudētā izrāde Ziloņa dziesma ar Gintu Grāveli, Esmeraldu Ermali un Juri Kalniņu. Režisors to sauc par mikrodramaturģiju un iepazīšanos ar dramatiskā teātra formu, jo nākamā gada martā teātra Lielajā zālē paredzēta viņa iestudētā Antona Čehova luga Trīs māsas. Nākamgad paies 20 gadu, kopš aktieris Andrejs Žagars no Dailes aizgāja strādāt uz operu. Decembrī viņš Maskavā uzvedīs Masnē operu Manona Lesko. Mazas lietas un notikumi nav Žagara gaumē.
Kāpēc Dailes teātris? Jums bija piedāvājums strādāt arī Jaunajā Rīgas teātrī.
Jā, Alvis [Hermanis] mani aicināja. Tas bija pagodinājums, jo esmu sekojis Alvja izrādēm gan Latvijā, gan ārzēmēs un ilgi domāju, ko varētu iestudēt. Tobrīd man bija iesākti vairāki darbi ārzemēs, gribējās tos pabeigt. Tad iesaistījos politikā (Žagars pievienojās Einara Repšes vadītajai partijai Latvijas attīstībai un 2014.gadā kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās – red.), un Alvja attieksme bija: vai nu, vai nu.
Arī Nacionālais teātris taču aicināja.
Jā. Ierosināju uzvest laikmetīgu britu komponista Ades operu Powder Her Face. Librets balstīts uz patiesu stāstu par aristokrāti nimfomāni Anglijā, kura dzīvoja 90.gados. Ideju neizdevās īstenot finanšu dēļ.
Kāpēc jūs pēc atlaišanas no operas direktora amata izvēlējāties darboties politikā?
Iesaistījos brīdī, kad šķita – man sarūk visas saites ar Latviju. Kā viesrežisors uzvedu Salomi Honkongā, Tanheizeru Maskavā un Bratislavā. Rīgā ierados kā ciemiņš. Jutos kā pazudis. Biju radis 17 gadus ietekmēt procesus, gribējās kaut ko darīt. Nāca piedāvājums iesaistīties. Biju ilgstoši strādājis kultūras jomā, un kāpēc gan lai nākamais līmenis nebūtu politika – varētu motivēt politiķus meklēt naudu, piemēram, koncertzālei Rīgā.
Partija Latvijas attīstībai bija jauns politisks spēks. Pēc enerģētikas un pārliecības šķita piemērots. Daudzi cilvēki politikā iesaistījās pirmoreiz: jaunas, spēcīgas juristes, ar savu entuziasmu un intelektuālo kapacitāti aizrāva Juris Pūce.
No politiskā spēka palicis vājums.
Tā mēdz būt, ka politiski spēki zaudē ietekmi.
Bijāt bēdīgs, ka netikāt Eiroparlamentā?
Kā jebkurš zaudējums, tas bija sitiens. Biju pārliecināts, ka to darbu es varētu veikt ne sliktāk kā citi. Zinu, ka varu iedarboties. Pārliecināt par to, kam pats ticu. Esmu aktīvs cilvēks, un iespējas pārbaudīt savas komunikācijas spējas mani nebaidīja.
Kas ar jums noticis šajos divos gados, kopš neesat operā?
Iestudēju vairākas izrādes ārzemēs, turpinu strādāt par kursa vadītāju Krievijas Teātra mākslas institūtā Maskavā. Kursā ir pieci jaunie režisori un 12 muzikālā teātra aktieri. Ir pasniedzēju komanda, kas īsteno manu redzējumu. Tā ir iespēja komunicēt ar augstas raudzes pasniedzējiem.
Pēc trim gadiem man būs profesora statuss. Dīvaini, bet mana pieredze nav vajadzīga nevienā Latvijas augstskolā.
Kā tādi divdesmitgadīgi mākslinieki Krievijā redz pasauli?
Viņi ir diezgan pašpietiekami. Ar pašapziņu, plašu skatu. Komunicē angliski.
Vai viņi vēlas runāt par Krimu, Borisu Ņemcovu?
Ar dažiem, kuriem ir vēlēšanās, diskutējam par tādām tēmām. Man nav pieņemama Putina politika, un arī vairāki man zināmi mākslinieki Krievijā nav atbalstījuši Krimas aneksiju.
Festivālā Zelta maska muzikālo teātru jomā biju žūrijas priekšsēdētājs un pusotra mēneša laikā noskatījos 45 izrādes. Žūrijā bija diriģenti, mākslas zinātnieki, profesori. Visi ar lielu intelektuālo kapacitāti, bet brīvdomātāji. Man prieks ar viņiem parunāt.
Ar [bijušo balerīnu] Ilzi Liepu vadīju TV raidījumu ciklu Lielais balets, ko uzņēma studijā Mosfiļm: ar 14 kamerām, darbs ar starptautisku žūriju, lieliska pieredze.
Nekas mazs jums nepatīk.
(Smejas.) Tagad smalki jāveido mazs darbiņš Dailes Mazajā zālē. Neko tik mazu neesmu taisījis. Mikrodramaturģija.
Kāpēc izvēlējāties tik mazu formu?
Džilindžers piedāvāja pavasarī darbu uz lielās skatuves. Izvēlējos Čehova Trīs māsas. Lai saprastu, ko nozīmē uzvest dramatiskā teātra izrādi, nolēmu izmēģināt spēkus Mazajā zālē nelielā formātā.
Kāda ir atšķirība starp operas un teātra izrādes mēģinājumu procesu?
Operas režijā darbu iestudē sešās nedēļās: četras nedēļas mēģinājumi ar klavierēm, divas nedēļas ar orķestri. Tālāko darba tempu lielā mērā nosaka mūzika un diriģents.
Teātrī mēģinājumu process ilgst astoņas nedēļas. Izrādes koncepciju rada un nosaka režisors. Tēlu veido pats aktieris, nekas priekšā nav jārāda, jo atšķirībā no solistiem viņi visu studiju laiku ir mācījušies aktiermeistarību.
Mazās zāles izrādēs man allaž ir līdzpārdzīvojums – atšķirībā no operas, kurā, sēžot tālu no skatuves, nevar redzēt mākslinieka seju.
Teātra un operas izrādēs ir atšķirīgi izteik-smes līdzekļi un spēles veids. Laba operas mākslinieka emocijas var nolasīt arī no ķermeņa valodas. Var redzēt, vai solists iestājas lomā uz brīdi, kad viņam ir jādzied, vai arī spēlē visu laiku. Labs solists izdzīvo savu tēlu visas operas garumā, zina arī partnera tekstu un līdzpārdzīvo. Tās mazās vibrācijas nevar iemācīt.
Nupat pēc Ziloņa dziesmas mēģinājuma jūs atvainojāties Esmeraldai Ermalei. Par ko?
Mēs izlīdzinājām mazu saķeršanos. Aktieri ir ļoti jūtīgi. Un ir visneaizsargātākie: no viņiem paģēr gan režisors, gan darba autors. Pēc lugas izlasīšanas aktieris saprot, kas viņam jāspēlē, cik tālu jāplosa sevi emocionāli. Ir svarīgi teikt aktierim labos vārdus publiski, bet kritiku – individuāli.
Kas jūs uzrunāja Ziloņa dziesmā?
Kanādas režisora Šarla Binamē (Charles Binamé) filma Elephant Song uz mani iedarbojās ļoti spēcīgi. Filma veidota pēc tāda paša nosaukuma lugas. Dialogi uzrakstīti tik meistarīgi! Īsas frāzītes, bez liekvārdības. Stāsta iznākums ir tik pārsteidzošs un arī saprotams, ka sāku domāt par iemesliem, kas noveduši galveno varoni pie tā, ko viņš dara. Galvenajam varonim ir 25 gadi, un desmit no tiem viņš pavadījis psihiatriskajā slimnīcā. Iemesls meklējams vecāku nevērīgajā attieksmē, savstarpējās attiecībās. Tās ne tikai traumē, bet arī izšķir dēla likteni.
Lugas autoram, kanādietim Nikolā Bijonam ir 37 gadi. Kā ir uzvest dzīva autora darbu?
Lieliski! Mēs ar viņu sazināmies. Kad tulkojām lugu latviski, konsultējāmies par dažiem aspektiem. Viņš bija tik atsaucīgs, ka atsūtīja vēl trīs lugas. Teica, ka brauks uz pirmizrādi.
Aiziet no operas nebija jūsu izvēle. Kā tas ir – dzīvot bez tā visa?
Man bija liels rūgtums, ka nebija iespējas īstenot to, kas tika plānots 2014.gadam, jo manā profesionālajā dzīvē Rīga otrreiz nebūs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Konkurss uz direktora amatu bija trijās kārtās, man bija augstākās balles, bet neuzvarēju.
Operai šogad finanšu rezultāti ir ar plusa zīmi, jūsu laikos bija mīnusos.
Es apsveicu operu ar to, ka ir 100 000 eiro peļņa. Tas ir labi. Runājot par manu laiku – situācija bija cita. [Vāgnera operu cikls] Nībelunga gredzens bija dārgs projekts. Jā, tās bija manas ambīcijas, es to nenoliedzu. Rīga muzikālajā pasaulē saistās ar Vāgneru. Viņa 200 gadu jubileja bija jāsagaida ar Nībelunga gredzenu. Pēc krīzes arī nācās apgriezt algas. Kad atnāca jaunā vadība, tika piešķirts finansējums, veikta algu paaugstināšana, budžets pieauga.
Man operā svarīgākais ir laba starptautiskā reputācija un augsts mākslinieciskās darbības rezultāts. Izrādes, kas paliek skatītāju atmiņā. Svarīgi uzturēt augstu profesionālo līmeni, aizvest operu uz viesizrādēm un festivāliem ārzemēs un audzināt jaunas izcilības. Prieks par mūziķiem, kuri izauguši uz mūsu operas skatuves. Andrim Nelsonam 24 gadu vecumā devu iespēju kļūt par galveno diriģentu, neraugoties uz komentāriem, ka esmu neprātīgs, uzticot viņam tādus pienākumus tik agri. Tagad viņu starptautiskie mūzikas eksperti ierindo pasaules diriģentu pirmajā piecniekā. Kristīne Opolais, Maija Kovaļevska, Inga Kalna un Aleksandrs Antoņenko izauga uz mūsu operas skatuves. Elīna Garanča, Marina Rebeka un Egīls Siliņš veidoja spilgtas lomas mūsu repertuārā. Viņi visi uzstājas uz pasaules lielāko operas teātru skatuvēm. Nes Latvijas vārdu pasaulē. Operas teātra darbībā rezultātus mēra [ilgākā] laika nogrieznī.
Un naudas nogrieznī.
Starptautiskajā operas pasaulē panākumus nemēra naudas nogrieznī.
No jūsu atlaišanas man palicis prātā, cik nikns un augstprātīgs parādījāties TV ekrānos. Gatavais dēmons!
Ne jau visu laiku. Pēdējā darbdienā, 16.oktobrī, tieši pirms diviem gadiem, Panorāmā bija ironisks sižets, kur uz atvadām noņēmu plāksnīti ar savu vārdu.
Atzīstu – man pietrūkst operas. Pie darba padsmit gadu laikā pierod, bet saprotu, ka nevarēju būt tur mūžīgi. Tā nav tava privātā māja. Tas ir darbs. Vēlāk šaustīju sevi, ka neaizgāju [prom] pēc astoņiem deviņiem gadiem darba, kad bija aicinājumi strādāt Kanādā, Zviedrijā.
Vadīt kolektīvu un ietekmēt lielus procesus ir aizraujoši: viena pieeja ir tehniskajam personālam, otra jūtīgajiem māksliniekiem. Tādu pieredzi var iegūt, tikai vadot lielu kolektīvu.
Vai tagad ir darba piedāvājumi šajā jomā?
Ir aicinājums vadīt opernamu Eiropā. Neteikšu, kuru. Oktobrī jāizlemj, vai vēlos vadīt operteātri citā valstī. Kļūt par savējo tur.
Bet tagad taču esat jomā, ko saprotat, kas izdodas. Režija ir jūsu lieta.
Režija ir mans īstais aicinājums, īstā kaislība.
Šo divu gadu laikā, šķiet, esat mainījies. Tāds rāmāks kļuvis.
Mēģinu klausīties cilvēkos. Novērot. Strādājot operā, dzīvoju straujā tempā un daudz ko nepaspēju izbaudīt un aptvert. Pieļāvu kļūdas, būdams neuzmanīgs pret sevi un līdzcilvēkiem. Kļūstu prātīgāks.
Ceļot izdodas?
Pēc Honkongas Salomes vēlreiz aizbraucu uz Austrāliju. Tā bija trešā reize. Mani fascinē Austrālija. Pēdējo divu gadu laikā vairāk sanāk braukt uz Eiropu. Berlīnē, kur ir trīs operteātri, iespējams uzlādēt garīgās baterijas. Kādā no tiem vienmēr var redzēt kaut ko labu. Tie ir svētki. Rosina fantāziju, motivē dziļāk izprast mūziku, izvirza pašam lielākas prasības pret sevi.
Kuri režisori to spēj?
Kšištofs Varļikovskis. Fan-tas-tis-ki! Satriecoši! Augstāka pilotāža nekā [režisoriem] Tomasam Ostermaijeram, Mihaelam Talheimeram (Michael Thalheimer), Martinam Kušejam. Varļikovskis dzimis Polijā, kur studējis režiju, bet Francijā filozofiju. Daudz strādā Francijā, Beļģijā. Viņa izrādes ir apmēram četras stundu garas. Spēcīgas, spožas, formā stabilas. Tādas, ka nonāc teātra eiforijā. Ar viņa (A)pollonia atklāja Aviņonas festivālu. Spoži, estētiski un smalki par holokausta tēmu. Rafinēti, ar dekadenci.
Vai jums ir, ar ko pārrunāt redzēto? Labi, Hermanis, bet vai ir vēl kāds?
Ir, Jegors Jerohomovičs no Kultūras Dienas. Viņš daudz ir redzējis ārpus Latvijas.
Vai uz dzimtajām Cēsīm braucat?
Jā, uz vecvectēva mājām. Tur ar brāli mums ir tādas sarunas, kādu agrāk nav bijis. Laikam briedums. Piecdesmitgadnieki. Citādi raugies uz profesionālo dzīvi, nav lielu ambīciju sevi pierādīt.
Pirms manas ierašanās Dailē Juris bija norūpējies. Gribēja pastāstīt par Dailes principiem un tradīcijām. Nu ir rimies, jo nav pamata satraukties, ka strādāju, kā savulaik operā. Juris pajoko, ka labi, ka es nepaceļu balsi un neatdarinu aktierus mēģinājumos.
Jā, iestājies miers. Agrāk vajadzēja Čīli, Brazīliju, bet tagad patīk Mazirbē pie jūras, Raunā pie ezera. Vecvectēva mājās Cēsīs.
Nespēju jūs iedomāties kartupeļu vagā.
Ha! Brālis māk izvairīties no lauku darbiem, bet mani gan mammai izdodas piespiest. Viņai ir siltumnīca ar tomātiem, tad nu es tur darbojos.
Komentāri (6)