Raķetes un zvaigznes

Raiņa pētniece Gundega Grīnuma priecājas, ka vismaz dižgara jubilejas gadā pieaugusi interese par viņa mantojumu, taču bažījas, ka tā varētu atkal noplakt, kad gads būs beidzies

Rainim 11.septembrī 150 gadu jubileja. Gundega Grīnuma veltījusi akadēmisko mūžu viņa dzīves un mantojuma pētīšanai, un diezin vai kāds zina par tematu vairāk nekā viņa. Taču pati kategoriski nepiekrīt, ka par Raini zinātu «visu». Ja būtu tāda iespēja, būtu tik daudz, ko vaicāt viņam pašam, ka pat grūti ātrumā izlemt, kuri būtu svarīgākie jautājumi, viņa nopietni atbild. Viņa dēvē sevi un vēl dažus kolēģus par «pēdējiem mohikāņiem», kuri nopietni pēta Raini. Bet par pašlaik pieaugušo interesi par ģēnija daiļradi rezignēti bilst: «Man būtu gribējies redzēt un just, ka tas ir kaut kas daudz nopietnāks un atbildīgāks un daudz paliekošāks.» 

Visi zina, kas ir Rainis…

Šodien pēkšņi jā.

Bet vai tas, ko „visi zina”, ir tas, kas ir Rainis?

Ko tad visi zina? Skandalozas anekdotes. Pēdējo 25 gadu laikā vienmēr par Raini ir stāstītas anekdotes. Arī slava, vai ne? Bet, ja tas viss reducējas tikai uz anekdotēm…

Es tomēr drusku jums nepiekrītu jautājuma nostādnē. Bija tāds laiks, un ne tik sen, manā zaļoksnējā vecumā, kad tapa Raiņa raksti, kur man tas prieks un gods, un reizē laime vai nelaime, bija būt klāt. Tad gan varēja jautāt cilvēkiem, kas ir Rainis, un izsecināt no atbildes, kas ir viņi paši. Šodien tie visgudrie, pārgudrie runātāji… Nē, nu, ir ļoti dažādi, Dieva dēļ, neko neabsolutizējiet no tā, ko es saku, man ir tas kategoriskais izteiksmes veids vienkārši asinīs, neko nevaru darīt, temperamenta jautājums. Katrā ziņā mani pēkšņi pārsteidz un ārkārtīgi uzjautrina, ka tagad nu ir tik daudz cilvēku, kuri tā ieinteresējušies un var izteikties par jebkuru jautājumu Raiņa sakarā. Nu, nevar nepasmaidīt par to. Jo es zinu ikdienu, ne tikai šos svētkus. Es zinu, kas bija vakar, un, es domāju, ļoti, ļoti droši varu pateikt, kas būs rīt – nogriezīsim šā gada beigas kā ar nazi, un, es ļoti baidos, atkal vairs nebūs vajadzīgs Rainis.

Ja vienīgi nenotiks kāds ļoti krass pavērsiens, tāds lūzuma posms, ko mēs negribētu piedzīvot, ņemot vērā, kāda šobrīd tumšā ēna krīt pār mums, tās apokaliptiskās izjūtas. Nedod Dievs, ka tas tā pavēršas, bet tad jau gan atkal Raini vilks laukā, un tad viņš būs mums vajadzīgs.

Rainis nomira 1929.gada 12.septembrī, un viņa bēres kļuva par tautu vienojošu manifestāciju. Taču dienu pirms viņa nāves, 11.septembrī, viņa dzimšanas dienā, pie viņa neviens neesot aizgājis. Ja tā, tad varbūt arī tolaik vajadzēja ikonu, nevis Raini?

Ziniet, visas tās versijas par to dzimšanas dienu es arī kā simtprocentīgu patiesību nepieņemu. Tik daudz vis kaut kas ir rakstīts par to, tur ir visādas sazvērestības teorijas vērptas. Godīgi sakot, neesmu sev izvirzījusi tādu pētniecisku uzdevumu tiešām pašai sev noskaidrot, kā īsti bija. Tas nav tas mirklis Raiņa dzīvē, par kuru varētu teikt, ka man ir visi materiāli un es varu parakstīties, ka bija tieši tā. Ir cilvēki, kas pretendē uz šādu galējo patiesību. Bet, protams, ka viņš bija vientuļš, viņš nevarēja nebūt vientuļš. Cilvēks, kas galu galā bija ne jau nu tikai no brīvas gribas izvēlējies to misiju vai sūtību, kāda nu viņam kā ģeniāli apdāvinātam cilvēkam neapšaubāmi piederējās, tika, tā sakot, liktenīgi piespēlēta. Dabiski, ka viņš apzinājās, ka iet uz vientulību, viņš ļoti agri to apzinājās, ka tā notiks, un tas bija neizbēgami.

Bet tur jau vēl arī nāca klāt papildus faktori – diezgan smagā konfliktsituācija attiecībās ar Aspaziju un reizē arī ar viņa jauno draudzeni Olgu Kliģeri, un tad arī šī viņa zināmā mērā mistificētā saslimšana. Pēc tam, kā jūs sakāt, kā uz burvju mājienu visi saprata, kas notiek, kas tas ir par zaudējumu nācijai, Latvijai. Es vienā savā pētījumā izcēlu nevienu citu kā Ulmaņlaiku galma dzejnieku Edvartu Virzu, kurš pateica vienu brīnišķīgu frāzi jau nākamajā dienā pēc Raiņa nāves – jā, Rainis bija pretinieks, bet viņš bija pretinieks, kuram salutē. Vai mūsu laikā vispār tāda doma kaut kur gaisā virmo, ka Rainis ir – draugs vai pretinieks -, bet parādība, kurai to dziļo cieņu, ko viņš pelnījis, vajadzētu pirmām kārtām parādīt?

Pašā gada sākumā, 6.janvārī mani uzaicināja uz interviju radio. Es nenocietos un intervijas beigās tomēr pievienoju savu repliku, ka izģērbuši Raini, protams, mēs esam, bet vai tomēr nevajadzētu tagad jubilejas gada ritējumā pamazām sākt viņu atkal apģērbt.

Kā īsti viņš ir izģērbts – vai ar tās fotogrāfijas peldkostīmā tiražēšanu?

Es to nemērķēju tikai uz to fotoattēlu. Fotoattēls brīnišķīgs – lielisks puisis savos nepilnajos sešdesmit četros, skaisti noaudzis, labi trenēts! Pilnīgi neticami, ka viņš varēja aiziet dažas nedēļas pēc tam. Un kādēļ gan viņu neparādīt arī tādu cilvēkiem? Bet, ja tas sāk kļūt jau par pašmērķi… Es nedomāju, ka vajadzētu viņu turēt kaut kādos pjedestāla augstumos – pasarg’ Dievs! Viņš no visiem pjedestāliem jau ir septiņdesmitajos gados ar Jāņa Kalniņa romānu [“Rainis”], nu, ne jau nogrūsts ar varu, bet par dzīvu cilvēku padarīts. Visu cieņu Jānim Kalniņam par to, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam tas bija jāizdara nenormālos cenzūras spiediena apstākļos. Nav jau nekas ļauns, ka mēs arī tos skatu punktus, kuri bija tabu, tagad apritē iestrādājam – visas seksualitātes lietas un tā tālāk. Bet tikai to jau arī var darīt ļoti visādi. Būtu tomēr jābūt tādam signālam, ka – tiktāl mēs ejam, un tagad aizvilksim priekškaru. Nu, tā kā Moruā savulaik, kad rakstīja par visiem lielajiem gariem.

Vai tas nebūtu pretrunā ar to, ko jūs darāt? Jūs taču nevarat kā pētniece kādā brīdī aizvilkt priekškaru un tālāk neiet.

Runāt un izteikties var par pilnīgi visu. Runa ir tikai par iekšējo izjūtu, kurai pētniekam būtu jābūt. Nav tabu tēmu. Bet runa ir par to, ka vairs nesaprotam, ka Rainis un Aspazija bija cita laikmeta cilvēki un ka viņos bija kaunīgums – tieši tādu apzīmējumu Aspazija lieto -, kas viņiem bija priekšplānā jebkurā brīdī, kad viņi paši izteicās par savu intīmo dzīvi. Tas nenozīmē, ka viņu intīmajā dzīvē būtu kaut kas slēpjams vai nenormāls. Kalniņš, deviņdesmito gadu vidū komentēdams sava lielā darba problēmas, ar kurām viņam bija jārēķinās, uzlielīja Raini par viņa drosmi un uzdrīkstēšanos, ka, droši vien nojaušot, bet pēc 1905.gada, manuprāt, jau laikam pilnīgi skaidri apzinādamies, ka visi viņa privātie dokumenti būs agri vai vēlu publiski pieejami, savās dienas hronikās (ko padomju laikā, protams, izcenzēja no Rakstiem), pat piefiksēja dzimumaktu ar Aspaziju un pat to, ka viņam ir izdevies. Tā ka – dzīvs cilvēks! Viņu attiecības bija ļoti pilnvērtīgas, it sevišķi jau sākumposmā – tā taču bija viena traka, skaista mīlestība!

Vai jums šķiet, ka šo intīmo Raiņa dzīves pusi tagad kaut kā pārmēru izceļ?

Nu, tagad varbūt tas ir drusku norimies. Bet bija viens laiks, un, domāju, tur ir arī atsevišķu cilvēku nopelns, ka šīs lietas tika izvilktas priekšplānā un, domāju, no drusku neveselīga skata punkta. Kad bija runa par tām iedomātajām Raiņa incestuālajām attiecībām.

Vai tas arī nav vairāk pie anekdotēm?

Ja tas būtu pie anekdotēm! Tā jau vairs nav anekdote. Lūk, te jau nu ir tā robeža pārkāpta. Un arī, teiksim, par to pašu pedofīlo līniju. Nu, bija tāds brīdis. Nezinu, vai to vajag pieminēt, no “Satori” intervijas to izgrieza ārā. Bet es nevaru to nepieminēt, jo man tas tomēr likās ārkārtīgi. Es esmu šo cīņu publiski, godīgi izcīnījusi, pateicu savu viedokli, ko es par to domāju, man nav jākaunas, nav jārunā pa kaktiem. Es vienmēr runāju publiski, ko domāju, tajos brīžos, kad man liekas, ka nav neviena cita, kas to pasaka.

Bet varbūt to nevajag izvilkt priekšplānā. Nu, bija [Viktora] Jansona epopeja, kad vajadzēja par katru cenu Raiņa brīnišķīgajā, intīmajā memoriālajā namiņā Jūrmalā to nāves muzeju iekārtot. Piedodiet, es uzskatu, ka tā bija perversa doma. Nāves muzeju! Jūs esat dzirdējis, ka būtu kādam rakstniekam kaut kur pasaulē iekārtots nāves muzejs? Ar arku – „Šeit mira Rainis”. Ai, nevajag to no jauna vilkt augšā. Bet es to nevaru aizmirst, mani tas skāra ļoti dziļi.

Kā jūs nonācāt pie Raiņa un kāpēc tieši pie Raiņa?

Tā bija tīrā nejaušība. Es tajā laikā vēl studēju, aktīvi sportoju, braukāju pa visu plašo padomju impēriju.

Kādā sporta veidā?

Nu, dauzīju bumbiņu ar trekterīti – badmintonā. Bet nopietnā sportiskā versijā. Biju iekļuvusi tajā savienības vairāk vai mazāk elitē, un mani pat it kā orientēja uz profesionālu sportošanu, mani kā perspektīvu badmintonisti gribēja angažēt Rīgas kinostudijā, kur bija sporta tā dēvētais kolektīvs, man bija pat sarunāta režisora palīga vieta.

Man bija licies, ka es nekad nebūšu nekas cits kā žurnāliste. Es bērnībā piecus gadus biju Talsu “Pioniera” redaktore. Bet tajā gadā Universitātē nebija uzņemšanas. Tikai tāpēc aizgāju uz filologiem. Skolā tomēr strādāt negribēju, un izlēmu, ka paņemšu akadēmisko atvaļinājumu. Un tad pēkšņi – zvans no Zinātņu akadēmijas, uzaicinājums uz pārrunām pie ļoti cienījamā teātra zinātnieka Kārļa Kundziņa. Izrādās, mana pasniedzēja Milda Losberga pēkšņi bija iedomājusies, ka, ja ir laboranta vakance Zinātņu akadēmijā, mani var ieteikt.

Manā paaudzē vēl bija pietāte un cieņa pret tādiem cilvēkiem kā Kārlis Kudziņš, kas izstaroja gara aristokrātisma auru. Burtiski – kad trāpījāmies vienā liftā, tad aizsita elpu. Un viņš ar mani tā ļoti mierīgi, nosvērti, prātīgi aprunājās, ko es pēc studijām plānoju darīt. Nu, es godīgi pateicu, kādas ir manas intereses un ka vēl tikai domāju, ko darīšu. Un tad man par lielu pārsteigumu pienāca ziņa, ka Kārlis Kundziņš ir gatavs pieņemt mani. Motivācija bija tāda – tas nekas, ka sporto, mazāk slimos.

Un tad es darīju visprozaiskākos, piezemētākos laboranta darbus pie Raiņa Rakstiem. Elza Knope, mana pirmā darba audzinātāja, mani provocēja briesmīgi. Paņēma mani līdzi uz Raiņa muzeju, nolika priekšā Raiņa briesmīgajā rokrakstā ar zīmulīti pierakstītu lapiņu – nu, izlasi, bērns, kas tur rakstīts. Man atmiņā palicis, ka tajā dienā bija Andreja Upīša bēres. Elza teica – tā, tagad man jāiet uz Andreja Upīša bērēm, vai jūs negribētu man nākt līdzi? Bet es viņai teicu – piedodiet, kamēr to tekstiņu nebūšu izburtojusi, es negribētu pamest muzeja lasītavu.

Vai izburtojāt?

Pamatā es izburtoju. Un no tā laika man ārkārtīgi iepatikās vissarežģītāko rokrakstu šifrēšana. Un tādu, kas lasa Raiņa rokrakstu – mēs esam palikuši gandrīz nu jau pēdējie mohikāņi. Jo Rainis Šveices apstākļos rakstīja lielākoties brīvā dabā, turklāt savā drausmīgi nepareizajā pozā, uz vienas rokas atspiedies, un tā sabendēja savu veselību. Tāpat arī tajā saulē cepinoties.

No kurienes viņam bija tā ideja – ka saulē jākarsējas?

Ar Raini šajā ziņā diezgan interesanti. Viņš jau it kā ļoti daudz domāja arī par savu fizioloģisko «es». Piestrādāja pie savas fiziskās kondīcijas, vingroja ar hantelēm – vienīgais latviešu rakstnieks! Un vispār viņš reglamentēja savu dzīvi arī no šāda, no fizisko aktivitāšu viedokļa. Viņš bija labs peldētājs, no bērnības labi jāja ar zirgiem, vingroja gandrīz katru dienu. Par diētu ļoti daudz domāja, badojās – reizēm līdz pilnīgam vājprātam. Es nevaru saprast – viņš laikam nejuta to robežu.

Vai tās bija tā laika modes tendences?

Zināmā mērā. Un tomēr viņš arī šajā ziņā bija ļoti pats. Būdams, kā uzskatīja, saules bērns gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, brīnišķīgajā saules pērklī Tadenavā dzimis, saulē iemīlējies no bērnības laikiem un pēc tam to saules filozofiju sevī iekodējis līdz kaula smadzenēm, viņš uzskatīja, ka saule arī tīri fiziskā nozīmē ir tas dzīvinošais, kreativitāti raisošais spēks. Viņš pat tik tālu aizdomājās, ka mēģināja it kā radīt pilnīgi jaunu, latvisku saules reliģiju.

Pāragrā nāve liek minēt, ka varbūt ar to sauli nemaz tik labi nebija.

Varbūt. Vismaz tā uzskatīja viņa ģimenes ārsts Jēkabs Nīmanis. Un bija ļoti nepareiza ēšana galu galā. Diētu it kā Rainis pats ļoti konsekventi ievēroja, it sevišķi, kad bija šķirts no Aspazijas Kastaņolā, kad Aspazija ārstējās Cīrihē. Tad viņš vispār pārtika no rūgušpiena un augļiem. Nu, manuprāt, zināmā mērā bendēja savu veselību.

Vai šādu diētu arī pats bija izdomājis?

Viņš diezgan daudz arī lasīja tā laika literatūru, bet, kas attiecas uz viņa lielo, no vienas puses vājprātīgo, no otras nemaz ne tik nereālo domu par dzīves mūža pagarināšanu, ar to viņš ļoti aizrāvās. Viņš studēja tajā laikā ļoti populāros autorus, tādus kā Mečņikovs, Lorāns. Un arī tā ārste, pie kuras Aspazija brauca regulāri un pie kuras arī Rainis vienu laiku ārstējās, bija šīs idejas piekritēja. Viņa gan īstenoja tādu universālu dabiskās ārstniecības metodi. Nu, ja jau Rainis un Aspazija pie tās būt turējušies! Rainis būtu varējis varbūt piedomāt pie tā, ka tā cepināšanās nav laba, un arī šī poza, kurā viņš nobloķēja asinsvadus.

Ar ēšanu viņiem bija interesanti. No vienas puses viņi, it sevišķi Rainis, bija tik ļoti mērķtiecīgs, visu pārdomāja, reglamentēja savu dzīvi un disciplinēja sevi. Tas, ko viņš rakstos atstājis, ir pilnīgi kaut kas neticams – dienas hronika, dienasgrāmata, milzums vēstuļu, piezīmju grāmatiņa – deviņi reiz divpadsmit centimetri -, kuru laikam es biju pirmā, kas izlasīja ne tikai ar acīm. Diendienā rakstīt šādus pārskatus, dokumentēt savu radošo saimniecību, korespondences saimniecību, savu lasīšanas procesu – ko un kad lasa -, kur atrodas, ar ko satiekas, kas pie viņiem ciemos bijis. Diendienā, iedomājaties? Un vēl milzīgā radošā produktivitāte, kas izpaužas ne tikai pabeigtajos darbos, bet arī milzīgajā radošo ieceru okeānā, ko Rainis ir atstājis. No vienas puses tas liecina par viņa ārkārtīgi izkāpināto kreativitāti. Bet, no otras, manuprāt, tā tomēr ir arī zināma neirastēnijas izpausme.

Es par viņa neirastēniju esmu daudz domājusi. Tā izpaužas vieglā uzbudināmībā un nesavāktībā. Bet no kurienes tas varēja nākt viņa dzīvē?

Kāda nesavāktība, ja viņš visu tik ļoti precīzi reglamentēja un dokumentēja?

Jā! Tik daudz pretrunu ir viņā, tik neiedomājami daudz. Arī konsekventajā piedomāšanā par savu fizisko «es», bet tajā pašā ar tādām galējībām, kuras bija pilnīgi pretējas viņa kredo šajā ziņā.

Bet par to neirastēniju esmu mēģinājusi saprast – no kura brīža? Brīnišķīga, labi situēta ģimene, nekad nekā nav trūcis, lauku apstākļi. Bija uzpeldējusi doma, ka Rainis, lūk, bērnībā mīlēts par maz, viņam trūcis mātes mīlestības. Man šķiet, pilnīgi no pirksta izzīsta teorija. Ģimene viņu loloja. Vajag palasīt viņa bērnības gadu vēstules – tur taču var redzēt, kā visas trīs sievietes mīļo Ženiņu visu laiku tur savas paspārnes siltumā.

Protams, viņš raksta, ka lielais lūzums viņa dzīvē bija, kad viņu kā dabas bērnu piespieda lasīt mācīties – viņš vēlu iemācījās lasīt. Un nākamais bija, kad viņš saprata, ka viņam galvenā pašizpausme ir rakstīšana.

Kad īsti viņš apzinājās rakstīšanu kā savas dzīves lielo uzdevumu?

Rakstīja viņš jau ģimnāzijas gados, bet īsti saprata daudz vēlāk. Māra Ķimele vienā intervijā sacīja – jā, nu, Rainim jau nu gan kā no pārpilnības raga plūda viss, ko viņš rakstīja. Nekā tamlīdzīga! Viņš ar tādu pašpārvarēšanos strādāja pie saviem darbiem! Ar milzīgu piespiešanos.

Bet par to neirastēniju – es pieļauju domu, ka ne ģimnāzijas laikos kaut kas tāds, kas to varēja ietekmēt, ne arī studiju gados, kad varēja būt visādas pārmērības, par ko jau arī cilvēki vienmēr ir tikai baumojuši. Bet ne jau līdz tādai pakāpei, lai iegūtu neirastēniju, kad burtiski jau viņam galva raustījās, ko visi ievērojuši bija, kad viņš bija “Jaunās strāvas” līderis un “Dienas Lapas” redaktors. Es pieļauju domu, ka viņš pārstrādājās drausmīgi tajā redaktūras laikā. Kad viņa lielais dzīvoklis Pauluči ielā, tagadējā Merķeļa ielā būtībā bija kā caurstaigājamā sēta. Viņš ļāva tur mitināties un kārtot savas lietas visiem Rīgā iebraukušajiem jaunstrāvniekiem un līdzjutējiem, sistemātiski neizgulējās un gribēja izsekot pilnīgi visam, lasīt visu Eiropas presi, apgūt neapgūstamo un izdarīt neizdarāmo.

Vai angļu valodā viņš arī lasīja?

Viņam bija liela problēma ar angļu valodu, līdz smieklīgumam. Viņš pilnīgi godīgi atzinās – ja kanibāliem būtu valoda, tad viņš tikpat daudz zinātu no tās. Bet viņš mācīties mēģināja vairākkārt. Un, ļoti interesanti, ko neviens vēl nav pieminējis – viņš atsāka mācīties angļu valodu 1919.gadā. Varbūt ap to pašu laiku, kad Daugavas grīvā parādījās angļu karakuģi. Bet varbūt tam nav nekāda sakara, varbūt ir cits iemesls.

Ko es gribētu ar pilnu atbildības sajūtu teikt – Rainis bija gatavs un spējīgs uz ārkārtīgi izkāpinātiem altruisma uzplūdiem. Viņš ļoti daudziem cilvēkiem ir palīdzējis. Man jau tiešām jaunībā gribējās lēkt uz ecēšām, kad dzirdēju, ka viņš bijis skops un knauzeris.

Kādi ir vēl citi galveni maldi un mīti par Raini?

Tad man drusku jāpadomā, bet šis ir viens – skopulis. Es domāju, altruistiskāku un devīgāku cilvēku kā Rainis pat grūti iedomāties. Jau kādreiz pāri mēram, Aspazija vairs galā netika. Viņš nevarēja atteikt nevienam lūdzējam gandrīz, un lūdzēji viņu pilnīgi dzina stūrī uz katra soļa pēc atgriešanās 20-jos gados. Gods un slava tā nav mūsu nācijai, ka viņi tādā mērā lipa.

Varbūt tāpēc tas mīts, ka kādi kaut ko nedabūja?

Tas arī, protams, varētu tā būt. Bet emigrācijas laikā viņam pašam pirmie gadi bija ārkārtīgi smagi. Iedomājieties, cilvēkam ir slepus jābēg no Rīgas, bankā viņam līdz tam laikam nauda jau bija, bet viņš taču nevarēja skriet uz banku un ņemt ārā savus noguldījumus, kad uz viņa pēdām bija ohranka. Un viņi aizbrauca ar pārsimt rubļiem kabatā.

Te viņam bija iespēja publicēties, 1905.gadā teātrī vēl izrādīja viņa lugas, bet, turp aizbraucot, viņi palika pilnīgi bez jebkāda finansiāla pamata zem kājām. 1906.gadā publicēt kaut ko Latvijā bija pilnīgi gandrīz neiespējami. Kaut ko jau viņi mēģināja sūtīt laikrakstiem, kaut ko neitrālu, bet baidījās jau izdevēji, un tie, kuri uzdrīkstējās, teiksim, [Indriķis] Baumanis jau arī nokļuva aiz restēm par Raiņa dzejas drukāšanu.

No kā tad viņi iztika?

Es izpētīju pamatīgi viņu finansiālos apstākļus, mazajās piezīmju grāmatiņās minēti arī ienākumi un izdevumi. Viņiem bija pamatīgi mīnusi. Viņiem kaut ko atsūtīja no Latvijas daži uzticami cilvēki, kuriem viņi bija atstājuši pilnvaras izņemt naudu. To viņi tūliņ noguldīja bankā. Jo nedzīvoja no rokas mutē, saprata taču, ka tajā emigrācijas vidē viņiem atbalstītāju nav, un kas notiks, ja pēkšņi saslims, piemēram.

Un uz to pusi jau arī gāja. Tas bija tik tālu, ka Rainis bija gatavs ja ne gluži pašnāvībai, tad aiziet no latviešu literatūras. Bet palīdzēja saviem emigrācijas biedriem viņi arī tad, kad pašiem gāja ļoti drūmi, un man ir neskaitāmi argumenti šim apgalvojumam. Tolaik jau «biedrs» bija svēts jēdziens, un Rainis jau vispār to biedrisko solidaritāti turēja ļoti augstā godā. Un ne jau runa par tikai sociāldemokrātiem, ne jau viņš tos cilvēkus, kuriem palīdzēja, atlasīja pēc kādas idejiskās pārliecības principa.

Tas arī Rainim ļoti raksturīgi – partija no viņa pieprasīja šo pārprasto pūrismu, arī privātās izpausmēs, un viņam nācās laiku pa laikam pret to iestāties. Tas jau galu galā nonāca līdz pilnīgai attiecību saraušanai 1913.gadā. Un to nu gan es gribētu pateikt – tad, kad Raiņa dzīvība karājās mata galā un kad dažam labam partijas funkcionāram, tam pašam pieminētajam revolūcijas karognesējam Jānim Jansonam – Braunam Federatīvā komiteja iedeva rokā laikam jau drošu pasi un laikam arī krietnu naudas summiņu, par Raini nelikās zināt neviens.

Bet kāpēc Rainis pēc 1905.gada revolūcijas devās uz itālisko Lugano, kad vairākums sociāldemokrātu meklēja patvērumu vāciskajās zemēs?

Labs jautājums. Pilnīgi nejauši. Tas ir īpašs jautājums, par to mēs varam runāt stundām, labāk nemaz nesāksim. Bet pateikšu, kā principā bija ar Šveici. Rainis pirmoreiz Šveicē bija 1893.gadā it kā pie māsas Doras, kura tai brīdī studēja Cīrihē, un nokļuva 2.Internacionāles 3.kongresā, kur līdz galam saslima ar sociālisma teoriju. Zināmā mērā tas bija māsas iespaids, bet tolaik viņš arī sastapās ar Augustu Bēbeli, kas viņu apbūra ar savu ārkārtīgo vienkāršību un demokrātiskumu un ieinteresētību, kas notiek Krievijas rietumu provincē Latvijā.

Acīmredzot viņš tolaik ieguva kaut kādu stingrāku pamatu zem kājām, pastrādājis arī ļoti nopietni bibliotēkās, ar Hercena darbiem iepazinies, droši vien tête-à-tête saskāries ar citiem sociāldemokrātiem. Tie bija idejas cilvēki, intelektuāļi.

Tas bija viens no motīviem. Otrs – viņš pirmoreiz uzkāpa kalnos. Tas bija ļoti svarīgi. Piedzīvoja maģisku mirkli, kas viņam kā māksliniekam bija kaut kas ļoti īpašs.

Bet kalni ir arī vāciskajā Šveices daļā.

Tas jau nākamais solis. Kad bija jābēg, protams, Šveicei bija renomē kā klasiskai trimdinieku patvēruma zemei. Kurp doties? Uz Cīrihi! Bet no Cīrihes viņiem bija jādodas prom. Jo viņi varēja palikt tikai neilgu laiku ar svešiem dokumentiem. Rainim bija pase uz 23 gadus veca jaunekļa Artūra Nagliņa vārda, kad pašam bija četrdesmit. Aspazija bija aizņēmusies pasi no Annas Priedītes, kura pati tolaik bija Berlīnē.

Un Rainis arī piedzīvoja fiasko ar savu ideju tūlīt pat uzrakstīt patiesību par to, kas 1905.gadā Latvijā notika. Viņš baidījās, kā arī notika, ka 5.gada vēsturi rakstīs vācu puse. Tas ir atkal garš stāsts, tur atkal uzmetās partija ar savu veto, kam dosim, kam nedosim anketas. Un vēl viņam ļoti nepatika, kā viņš raksta, tirdznieciskā vāciskā vide Cīrihē.

Viņi brauca uz Itāliju, radošo cilvēku sapņu zemi. Bet pēkšņi pie robežas nolēma nogaidīt, jo bija ziņas no pārrobežas, ka tiek izraidīti 5.gada vai vispār krievu revolucionāri. Un viņi palika Tičīno, ļoti īpašajā Šveices itāliskajā kantonā. Rainis ļoti ātri saprata, ka tā ir vide, kurā viņš var darīt to, kas ir viņa galvenā pašizpausme. Lielās transcendentālās tēmas tur tik organiski raisījās, ka viņš bija pagalam. Aspazija ar lielām mokām vienreiz uzrāpās viņam līdzi kalnā, bet nekāda kalnā kāpēja viņa nebija.

Es nevaru atkal īsti piekrist Mārai Ķimelei, ka viņai bija slikta redze. Tas tiesa, taču viņai jau nebija arī tās iekšējās redzes, kas bija Rainim. Viņa tajā ainavā skatījās faktiski Raiņa acīm. Rainis varēja sēdēt un stundām tajā ainavā lūkoties. Viņš vispār bija vispārākā pakāpē estēts, smalko substanču izjutējs līdz sīkākajai niansītei. Tāds viņš bija, lielais revolucionārs, asinīs līdz potītēm staigājošais kungs, kā viens otrs te, arī jau pieminētais Jansona kungs savās lekcijās viņu raksturoja.

Tas bija modernisma laikmets kultūrā. Kāpēc Rainim lielajos darbos gandrīz tikai pasakas un teikas?

Rainis arī bija modernists! Mana kolēģe uzrakstīja pētījumu par modernismu, kurā ļoti lielā mērā pamatojusi to, ka viņš bija modernists. Redz, tas viņa modernisms, viņa grandiozās dzejas drāmas ļoti dziļi sakņojās tomēr tādā sistemātiskā folkloras, mitoloģijas vielas apguvē «dramatiskai iegūtnei», kā viņš raksta. Viņš pazina modernos strāvojumus, labi pazina simbolistus, un ir izteikta paralēle starp viņu un imažinistiem, krievu simbolistiem. Un tomēr viņa simbolisms bija diezgan specifisks, it sevišķi dramaturģijā. Viņam simboli bija organiski, simboli attīstībā. Tajā ziņā viņš dramaturģijā bija ļoti oriģināla parādība – šīs ideju drāmas un šie simboli, kas nebija tipiski, teiksim, Meterlinkam un citiem tā laika Rietumeiropas rakstniekiem.

Kāpēc viņš nepieņēma dekadenci, destruktīvu mākslu? Tas kārtējo reizi parāda viņa iekšējo pretrunīgumu – viņš ļoti uzmanīgi centās neklātienē, būdams tālu no Latvijas, iejusties arī publikas noskaņojumā un nenoliedza pilnīgi šo dekadentiskās ievirzes simbolismu. Bet viņa māksla bija tomēr nopietna, atbildīga māksla ar uzstādījumu tajā pārejas laikmetā dot savam lasītājam, sabiedrībai, topošajai nācijai kādu stabilu, optimistisku kopsaucēju. Dot kaut ko konstruktīvu, kaut kādu nākotnes izjūtas perspektīvu – politiski un garīgi.

Rainis bija modernists tomēr, it sevišķi vēlāk savā attīstībā, kad aizgāja no simbolisma uz impresionismu cauri dažādām dzejas attīstības pakāpēm.

Bet lielās lugas? Viņš izvēlējās savas idejas ietērpt būtībā pasaku formā.

Tas ir ļoti svarīgi – viņam vajadzēja to vēsturisko trauku, kurā ieliet jauno ideju, jauno saturu. Tas Rainim ir ļoti raksturīgi. Viņš mēģināja arī rakstīt reālistiskas lugas par dzīvi reālistiskā formā. Nekas viņam nesanāca.

Tā bija pieeja, kas bija raksturīga daudziem klasiķiem. Viņš mēģināja iekodēt šādā formā sava laika idejas, kas arī ne vienmēr izdevās. Viņš ļoti bieži atdūrās pret to, ka gandrīz, gandrīz ir luga, bet kaut kā pietrūka. Nu, piemēram, “Kajs Grakhs” – brīnišķīga luga ar senās Romas vēstures vielu. Skaisti, gatavi cēlieni, lieli, plaši fragmenti. Bet beigās viss izčākst. Tieši 1918.gadā, kad Latvijas neatkarība tika deklarēta, kad viņš domāja par to, kādai tad jāveidojas nākotnes valstij konkrēti jau Latvijas apstākļos, kur bija ļoti svarīga tā demokrātijas līnija. Neiznāca līdz galam, pēkšņi sāka buksēt visa tā celtne.

Viņš nevarēja līdz galam uzrakstīt arī lugu par Aleksandru Lielo, jo varas faktors pret garīgo Aleksandra biogrāfijā nebija pārnesams citā signālu sistēmā kā garīguma izpausme. Tas, ka Aleksandrs gribēja aiziet līdz pasaules galam, ir īsti rainiski! Nu, megalomānisks atvēziens – tas viņam ļoti imponēja. Bet neiznāca – viela ar ideju sadūrās neglābjami.

Tā jau bija ar visiem lielajiem gariem. Par tām pašām tēmām, par kurām viņš rakstīja – viņam ir iestrādes gan par Budu, gan par Gilgamešu un citiem vēsturiskiem un mītiskiem varoņiem -, ar tiem jau noņēmās arī citi lielie dramaturgi, sākot no Gētes laika. Bet ar Bībeles vielu iznāca vienīgi šis viņa lieldarbs [“Jāzeps un viņa brāļi”] , kaut gan savu opus magnum, kam vajadzēja būt modernajam “Faustam”, Rainis neuzrakstīja, diemžēl tikai ieskicēja tai lugai idejisko skeletu.

Vai varat konstatēt konkrētu brīdi, kad Rainis sāka apzināties sevi kā latviešu tautas garīguma skolotāju?

Domāju, ka viņš to diezgan agri apzinājās. Katrā ziņā tajā dzīves posmā, ko mēs saucam par viņa dzīves augsti – ap 1911., 1912.gadu -, man liekas, viņam jau bija skaidrs. Viņš apzinājās savu ģenialitāti kā savu izredzētību un reizē arī kā lāstu. Jo tie dēmoni, kas moca mākslinieku, nav tie paši dēmoni, kas moca ikdienas cilvēku. Jo ārkārtīgi izkāpinātā pašizteikšanās tieksme cilvēku reizē dzen un aizved nezin kādos garīgos augstumos, bet reizē taču arī viņu deldē un bendē, un bieži vien iznīcina. Tāpēc, man liekas, diezgan pasmieklīga tā doma, ka, lūk, mēs visi esam Raiņi, mūs moca tie paši dēmoni. Nē, mums ir citi dēmoni. Viņš agri apzinājās to.

Ko jūs teiktu par viedokli, ka Aspazija patiesībā esot bijusi labāka dzejniece nekā Rainis, taču Rainis ar savām grandiozajām ambīcijām viņu nomācis?

Es domāju, tā slavas pārdalīšana ir vismuļķīgākais, kas var notikt. Šajā gadā jo vairāk. Kāpēc Aspazijai kaut kas jāatņem vai jāpieliek? Vai Rainim? Viņi katrs ir savs, pats, brīvs. Nu, Aspazijai ir tā ļoti izkāpinātā romantiskā stīga, kas varbūt šodien ir pat mazāk tādā tīrā veidā baudāma, es domāju. Kaut gan bija arī ļoti daudz skaistu mirkļu šajā Aspazijas gadā, un Jaunais Rīgas teātris paveica vareni lielu lietu.

Ja atgriežamies Lugano laikā – Šveices federālisma iedvesmots, Rainis bija pārņemts ar Eiropas savienoto valstu ideju. Vai nevar teikt, ka viņš aizredzēja arī Eiropas Savienību?

Man nekādi nav saprotams, kāpēc šos jautājumus šobrīd neizvirza politologu diskusiju krustpunktā. Palaikam ir ierunājušies par to, ierunājās Lugāno forumos, paldies Vitai Matīsai par to, ka runāja par Žana Monē Eiropas Savienības ideju saistībā ar Raini, jo Rainis jau domāja ļoti līdzīgās kategorijās.

Cik tur bija konkrēti tās Šveices vides ietekmes, to ir grūti ar kādu mērinstrumentu izmērīt. Tā bija Raiņa domāšanas ievirze jau, manuprāt, no ļoti agrīniem laikiem. Viņš meklēja kaut kādu integrācijas iespēju vēl neeksistējošai Latvijai. Vēl pat nepieminot Latvijas valstiskumu, viņš jau meklēja kaut kādu nākotnes redzējumu, kurā Latvija jau būtu integrējusies tajā lielajā Eiropā un kurā latvieši nebūtu tie sliktie eiropieši, kādi mēs šodien esam diemžēl.

Kāpēc esam slikti?

Nu, visai populārā skatapunktā no ārpuses esam sliktie eiropieši, būsim godīgi. Rainis, redz, gribēja tur ievest to mūžīgo Latviju, kuras vīziju viņš uzbūra “Ugunī un naktī”, jau 1904.gadā, mīļie! Tas tomēr ir kaut kas ļoti, ļoti īpašs! Viņš jau skatīja nākotnes Eiropas kopienu, aizdomājās līdz paneiropeiskuma un globālisma idejām.

Nu, toreiz jau visi uzskatīja viņu par traku, ķertu uz nākotni, kā teica mūsu skolotājs Vilnis Eihvalds. Visas šīs nākotnes attīstības stadijas, kādas viņš iztēlojās, protams, neizbēgami paredzot arī nacionālo īpatnību pakāpenisku izzušanu tajā visu tautu valstī kaut kad neiedomājami tālā nākotnē, ko mēs vēl negribam piedzīvot.

Vai Rainis bija gaišreģis?

Rainis katrā ziņā bija gaišreģis. Kāpēc mēs to nevaram arī atzīt beigu beigās? Bet, ak, Dievs, ja mēs ņemam tagad piezemētās praktiskās politikas līmenī, protams, tas pats dižvēsturnieks [Aivars] Stranga skaidri un gaiši ir nodeklarējis, ka Rainis bija vājš politiķis, nebija cienīgs sasiet kurpju saites Paulam Kalniņam. Bet kāpēc tad Pauls Kalniņš viņā tik ļoti ieklausījās? Kāpēc ieklausījās mūsu domājošie politiķi? Pat ambiciozais [Fēlikss] Cielēns, kurš, manuprāt, pietiekami daudz arī sagrēkojis pret Raini, ļoti lielā mērā no Raiņa ietekmējās. Kāpēc politikas vēsturnieki nestrādā ar to Rainim adresēto vēstuļu materiālu, kas guļ joprojām Raiņa muzejā? Jo tur daudz konkrētākā pakāpē nekā publicētajos tekstos ir šī viņa domu gaita, viņa gaišredzība.

Bet vai tad šī gaišredzība ir pretrunā ar to, ka viņš nebija sekmīgs politiķis?

Kā ikdienas, praktiskais politiķis – jā. Bet citādi bija filozofiskā līmenī, kā ļoti precīzi to piefiksējis Imants Ziedonis, kura “Mūžības temperaments” man ir viena no vissvarīgākajām grāmatām par Raini. Man liekas, ka viņš ir tik tiešām ļoti, ļoti pietuvinājies Raiņa izpratnei tādā līmenī, kādā es pat nevaru apgalvot, ka būtu kāds cits no Raiņa pētniekiem, vismaz atsevišķos aspektos. Šo šausmīgo Raiņa adeptības nastu, ko viņš ir ieskicējis. Lūk, tur ir tā izredzētības apziņa līdz tādai pakāpei, ka cilvēkam tā ir ārkārtīgi smaga nasta.

Jā vērtējam Raini filozofiskā līmenī, kas faktiski no cita stāva skatījās uz to, kas notika Latvijas politikā, tad jau tas vērtējums nevar būt tāds, ka viennozīmīgi viņš nekam nederēja kā politiķis.

Raini kā dzejnieku, domātāju, dramaturgu varam novērtēt pēc viņa rakstu darbiem. Bet kā politiķi?

Bet aizejiet, lūdzu, mīļie politologi, uz Raiņa muzeju! Pacilājiet augšā tos viņa izteikumus par politiskiem jautājumiem, kuri neiegāja Rakstos. Tur ir viņa domu darbs redzams, kā attīstās viņa politiskā doma visos sarežģītajos vēstures līkločos!

Liekas, ka ir tādas noklusējuma zonas. Rainis it kā nekā nav par Stučkas režīmu uzrakstījis, nekā par latviešu strēlnieku jautājumu. Bet, ja rūpīgi pastrādā ar materiāliem Raiņa muzejā – tur ir pat viena mapīte, kur Rainis izvirza arī šodien pašu svarīgāko jautājumu: vai mēs paši gribam būt? Rainis – tas ir tiešām kosmoss.

Vai jums nešķiet ironiski mūsdienīgi, ka Rainis savai partijai, kad viņu neievēlēja par Satversmes sapulces priekšsēdētāju 1920.gadā, pārmeta, ka tā ierādot viņam «dvorņika» vietu un ka viņa vārds tai bijis vajadzīgs tikai tādēļ, lai vāktu vēlētāju balsis?

Ļoti lielā mērā tā bija. Viņš bija izkārtne partijai. Pats to apzinājās un ļoti rūgti pārdzīvoja. Ivande Kaija, kas tajā laikā satuvinājās ar Raini un Aspaziju, juta, kā Raini tas viss nomāc. Viņš saprata visu, kas notiek, bet – aiziet no partijas, kuras viens no iniciatoriem viņš bija, kura bija pierādījusi sevi kā veiksmīga 1905.gada procesu organizētāja un vadītāja?

Un Rainis jau arī ļoti idealizēja pamatšķiru. Viņš svēti ticēja un kļūdījās acīmredzot, gaidīdams un cerēdams no tās visvairāk. Nu, uz ko tad viņš vēl būtu licis cerību kā uz masu, kas viņam bija ļoti svarīga? Pašam kā individuālistam viņam bija svarīgi zināt, ka ir tāda masa, kurā ir rezonanses atbalss idejai, ko viņš ģenerē un nes tautā, un ka tā būs viņa ideju īstenotāja. Nu, naivi viņš iedomājās.

Zenta Mauriņa atstāsta Raiņa teikto, ka «es negribu, lai mani apraktu šajā zemē» un «viņu sirdis ir cietas, viņi mīl tikai mirušos». Vai jums šķiet, ka Rainis mūža nogalē vīlās latviešu tautā un valstī?

Viņš bija zināmā mērā netaisns pret jauno Latvijas valsti, viņš prasīja un gaidīja par daudz. Bet viņš saņēma arī tik daudz pilnīgi nepelnītu noniecinājumu un arī visklajākās, vistrulākās necieņas, ko viņš nekādā gadījumā nebija pelnījis kā cilvēks, kurš nodzīvoja tādu atdeves un kalpošanas idejai dzīvi. Nu, kur vēl ir kāds cits, kuru mēs varam nolikt blakus? Daudz bija tādu, kuri dzīvoja līdzi un nesa upurus neatkarības idejai, bet ne tādā pakāpē taču.

Bet par to, ka Rainis netaisns ir bijis, ka gaidījis par daudz no neatkarīgās Latvijas – tas ir fakts. Un to viņam arī nepiedeva, un varbūt pamatoti. Nepiedeva, tā teikt, vidējais latvietis, un, protams, nacionālais spārns nepiedeva to sociāldemokrātisko partijisko līniju, ko viņš pārstāvēja savās politiskajās pašizpausmēs. Bet sociāldemokrātiskajai idejai viņš svēti ticēja, viņš bija godīgs, kā es saku, sirdsapziņas sociāldemokrāts. Atšķirībā no daudziem citiem – veikalniekiem, kurus Rainis, manuprāt, pilnīgi pamatoti tā arī apzīmēja. Jo galu galā taču skaidrs kā diena, ka politiskie veikali ir neizbēgami.

Jūs sakāt, ka Rainis saņēma daudz necieņas. Bet viņš arī kļuva par tautas dzejnieku. Kurā brīdī?

Es domāju, ka viņš kļuva par tādu jau ļoti agri, 1905.gada revolūcijas priekšvakarā un revolūcijas laikā. Tas bija laiks, kad viņš saņēma to, pēc kā varbūt visvairāk tiecās. Viņš juta, ka ir pravietis, kuru uzklausa, ciena, mīl. Viņš juta, kā viņa ideja strādā, kā cilvēki atsaucas, rezonē. Un rezonēja tik tiešām, protams. Šie godīgie cilvēki, kuri aizgāja bojā soda ekspedīciju kulminācijas brīdī – Rainis to šausmīgi pārdzīvoja.

Nezinu, nu, nedrīkst jau tā apgalvot, ka es tik ļoti būtu spējīga viņā iejusties, ka nekādu falšumu viņā nesajustu. Bet es tomēr varu, liekot roku uz sirds, teikt – viņš nekad neliekuļoja tādās lietās. Lietās, kuras bija viņam svētas. Šis svētuma jēdziens viņam bija ārkārtīgi izkāpināts, tīrs un godīgs. Viņa ideāli bija tīri. Un arī tiktāl, ciktāl viņš gāja ar to revolūciju. Vēlāk jau viņš pārvērtēja un izvērtēja savus uzskatus arī par revolūcijas vai evolūcijas nozīmi sabiedriskajos procesos. Bet viņš raksta – katra nāves ziņa ir grumba manā vaigā un sirms mats manā galvā. Tad, ja nu Rainis tā raksta, es tiešām ticu, ka tā tas bija. Viņš jau pats sevi plosīja un šaustīja par to, ka viņš ir brīvajā Eiropā, bet tur [Latvijā] mirst cilvēki, ar kuriem viņš bija kopā, un viņš neko nevar līdzēt.

Pavisam pravietisks bija Raiņa teiktais runā Latvijas valsts desmitajā gadadienā: «Latvieši, sargājiet demokrātisko valsts iekārtu, jo līdz ar to bojā ies neatkarīgā nacionālā valsts!» Pēc sešiem gadiem pazuda demokrātiskā iekārta, vēl pēc sešiem gāja bojā valsts. Ko jūs domājat par pieņēmumu, ka, ja Rainis būtu kļuvis par prezidentu, varbūt Latvija būtu gājusi ceļu, kas nebūtu novedis pie 1934.gada apvērsuma?

Tā mēs varam spekulēt, un ļoti gribētos domāt, ka viņš būtu tāds Vāclava Havela tipa prezidents. Tā tas ļoti varēja būt. Ļoti tiek pārspīlēta, pareizāk sakot, pārprasta viņa godkārība. Dažs labs ir arī izteicies – kas zina, varbūt viņš būtu otrs Augusts Kirhenšteins. Starp citu, viņi ļoti labi pazina viens otru, un Rainis ļoti cienīja viņu kā zinātnes vīru, taču ļoti precīzi juta šajā cilvēkā latentā līmenī to, kas no viņa var izveidoties. Viņi, starp citu, 1917.gadā trīs mēnešus bija kopā Lugano, tieši februāra revolūcijas laikā.

Tās visas ir spekulācijas, zīlēšana kafijas biezumos. Bet man arī šķiet, ka dziļā zemstrāva, kas Rainim bija, šis ārkārtīgi izkāpinātais patriotisms liek domāt, ka intuīcija viņam būtu nostrādājusi un būtu pateikusi, ka – tālāk mēs kopā neejam. Mani, godīgi sakot, reizēm kaitina, ka viņš mēģināja kaut kā izlaipoties vēstulēs Stučkam, kurās vēl mēģina kaut kā apliecināt kaut kādu izpratni par lieliniecisko vai, kā viņš teica, vairumniecisko proletariāta diktatūru un visu, kas notika Krievijā. Bet viņš neaizsūtīja tās vēstules! Viņš acīmredzot saprata, ka nevar iet kopā pat tiktāl ar saviem vecajiem cīņubiedriem. Kaut gan – kas tad Stučka bija par sociālistu, salīdzinot ar Raini deviņdesmito gadu vidū?

Vai arī jums šķiet, ka Ulmanis 1934.gadā būtu apcietinājis Raini kopā ar citiem sociāldemokrātiem?

Nu, tā ir atkal tīrā spekulācija. Bet tas būtu ļoti drosmīgi, protams, no Ulmaņa puses. Tā vai citādi, tomēr Rainis bija īpaša ranga figūra.

Tajā laikā, protams, bija tās drausmīgās neglītās sadursmes ar nacionālā kluba cilvēkiem un visas tās lietas Kliģeres sakarā, kas tika dažādi apspēlētas, un ka viņu it kā tai Dīķa ielas jumta istabiņā gribēja izsekot viņu intīmajās attiecībās, un tajā paša laikā gan Aspazija, gan pats Rainis to gribēja izskaidrot politiski, ka viņu gribējuši kā sociķi degradēt un varbūt pat aizvest uz nāves bedrēm un nogalēt.

Taču neko nevar apgalvot, ja nav dokumentu. Ja man kāds jautā, kā jūs tagad, es saku – lūdzu, parādiet man vienu dokumentu, tad es jums ticēšu. Pierādiet man, ka [Miervaldis] Ozoliņš ir Raiņa dēls – kaut ar vienu niecīgu dokumentālu norādi.

Spekulēt un visādi aizdomāties mēs varam. Atkarībā no tā, ko mēs Rainī gribam redzēt un ko spējam saskatīt, tad arī būs atbilde uz tiem jautājumiem. Domāju, ka tas neliecina mums par labu, ka ļoti bieži nosliecamies uz Raiņa nepelnītu pazemināšanu, lai tuvinātu mūsu izpratnes līmenim vai lai paši justos tuvāk viņam.

Jūs un arī Roalds Dobrovenskis min Havelu, kam līdzīgs prezidents varētu būt bijis Rainis. Bet vai zināt, ka daudzi čehi pārmet prezidentam Havelam to, ka, dzīvodams savās augstajās idejās, viņš atstāja ikdienas politiku un ekonomiku bijušajiem komunistiem, blēžiem un zagļiem?

Es domāju, ka Rainis to pieļāvis nebūtu. Tad nu nav pareizs tas salīdzinājums. Jo Rainis bija ārkārtīgi jūtīgs šādās lietās. Negodīgumu, veikaliskumu viņš uztvēra ārkārtīgi izkāpināti. Savtīgumu, koruptīvas izpausmes viņš juta caur ādu. Un tad, kad kara gados bija bažas, ka vienkārši fiziski var iznīcināt vēl būtībā netapušu nāciju (starp citu, Rainis ļoti atbalstīja bataljonu dibināšanu), viņš rakstīja, ka zagt šādos brīžos ir vispār kaut kas neaptverams. Es neesmu Raini pieķērusi nevienā savtīguma, negodīguma, sīkmanīga prakticisma izpausmē.

Kāpēc Rainis bija Tautas dzejnieks gan nacionālistiem, gan komunistiem?

Rainim nevar paiet garām neviena ideoloģiskā sistēma, neviena iekārta – pārāk liels. Viņš ir kā piedauzības akmens. Viņš ir šausmīgi neērts, spurains un nepakļāvīgs, nepiejaucējams, un tomēr vienmēr ir bijuši mēģinājumi viņu piejaucēt. Tā kā ar karstu kartupeli mutē oficiālā padomju literatūrzinātne ar viņu nomocījās. Un visu cieņu Vilim Samsonam, partizānu komandierim, kurš tomēr pamanījās izcīnīt tās batālijas centrālkomitejas un varbūt vēl kādas organizācijas augstumos, lai vispār Raiņa Raksti iznāk.

Vai, jūsuprāt, šā jubilejas gada aktivitātes palīdzēs daudziem saprast īsto Raini?

Godīgi sakot, viss, kas notiek šajā jubilejas gadā – ir jau labi, cerams, ka sausais atlikums būs. Kaut gan šaubas man ir ļoti lielas. Jo visi nu ir tik traki iedegušies par Raini un tik daudz zina, var un spēj paspēt. Tas ir labi, ka mēs Raiņa vārdu tik daudz dzirdam, bet, nu, diemžēl galvenokārt piesaukšanas līmenī. Un arī, izejot uz āru – nu, kas tad tas ir vairāk nekā piesaukšana, ja tik ļoti trūkst kvalitatīvu, mūsdienīgu Raiņa darbu tulkojumu lielajās kultūrtautu valodās?

Var arī nepatikt tas, ko teikšu, bet, manuprāt, nevajag arī iedomāties, ka arī tad, ja šie tulkojumi būtu, Raiņa teksti būtu tie, kas nu apburtu Eiropu, un momentā notiktu tas, kas nenotika Raiņa laikā un par ko viņš tik ļoti sapņoja, ka viņa lielās lugas būtu uz Eiropas skatuvēm. Varbūt Raiņa lugas tik ārkārtīgi pārsātinātas ar simboliem un alegorijām, ka tas bija ļoti smags teksts jau tam laikam. Un ko tad šodien?

Es nezinu, var jau būt, ka mēs ļoti sliktā nozīmē atšķiramies no Rietumeiropas, ja tagad mūsu teātra cilvēki skaidri un gaiši saka, ka mūsu skatītājs saistītā valodā rakstītu tekstu vienkārši vairs neuztver. Tad vai varam gribēt, lai tulkoti Raiņa teksti tiktu saprasti un uztverti Rietumeiropā?

Nelolojot ilūzijas, ka tūlīt daudzi metīsies lasīt Raiņa kopotos rakstus tāpēc vien, ka viņam jubileja, kuri ir, jūsuprāt, šodienai svarīgākie viņa teksti?

Manuprāt, lielās lugas paliek vienmēr svarīgas un aktuālas. Un es negribu ticēt, ka tās neuzrunā cilvēkus, kuri tikai paņem un lasa tās lugas, pat neredzot tās uz skatuves. Un tādā hrestomātiskā manierē tās jau vairs netiks lasītas un prezentētas uz skatuves nekad, tas ir skaidrs. Jo vajag jaunus lasījumus, vajag jaunu redzējumu, un tajos tekstos ir iekodētas milzīgas iespējas dažādiem mūsdienīgiem lasījumiem.

Es esmu tik dažādās auditorijās bijusi un saskārusies ar visu paaudžu cilvēkiem, kuri lasa, jūt, saprot un dzīvo Raiņa tekstos. Kaut arī, protams, tas ir neliels procents latviešu šodien, bet visās paaudzēs tādi ir.

Bet Raiņa pētniecībā? Kāpēc dēvējat sevi par pēdējo mohikāni?

Ne tikai sevi, mēs daži tādi esam, kas būtībā pēc brīvas gribas ar to nodarbojas. Man ir drusku žēl, ka Raiņa pētniecībā kontinuitāte tagad ir pilnīgi pārrauta, pēc Rakstu iznākšanas, kad bija vesela pētnieku grupa. Dažubrīd man ir licies, ka mans institūts mani tikai piecieš. Esmu atbrīvojusies no visa liekā un esmu viszemākā pētnieka statusā – pat ne vadošā pētniece, bet vienkārši pētniece – ar domu, ka man svarīgākais ir, ka man vispār atļauj kaut ko darīt tieši rainoloģijā un, nu, par tik mizerablu atlīdzību, ka to es labāk neminēšu, tas nebūtu ētiski pret manu institūtu.

Bet es par to neskumstu, es priecājos un esmu pateicīga. Es varētu arī aiziet no tā institūta, ja man nebūtu sajūtas, ka šobrīd nav īstais brīdis uzgriezt muguru tam visam jubilejas gadā. Lai vai kā, bet man ļoti svarīga šķiet konference, ko mēs organizējam oktobrī. Jo tai nu vajadzētu atgriezties pie pamatnostādņu ieskicēšanas mūsdienīgā izpratnē, aptverot svarīgākās Raiņa personības šķautnes pašizpausmes. Mums tur būs gan dzejas, dramaturģijas, politikas, filozofijas, gan pasaules literatūras un Raiņa attiecību sekcijas, gan Rainis – žurnālists, kultūras darbinieks un, protams, arī ministrs un teātra direktors. Nu, ir jānoved līdz galam tas projekts.

Kaut gan – tā Raiņa projektu mānija! Tā safragmentēšana neiedomājamos projektos un projektiņos un neiedomājamā skaitā šogad – nu, tas jau ir kaut kas ļoti varens! Es gribētu zināt, cik no šiem projektiņiem viendienīšiem būtu fiksēti uz papīra un pieteikti Kultūras ministrijas konkursam, ja šogad nebūtu īpašā finansējuma. Būsim godīgi, tā ļoti lielā mērā, tāpat kā mūsu tautsaimniecībā, ir Eiropas naudas apgūšana.

Man būtu gribējies redzēt un just, ka tas ir kaut kas daudz nopietnāks un atbildīgāks un daudz paliekošāks. Ja mums Latvijā nav kaut nelielas īpašas pētnieku grupas, kas nodarbojas ar Raiņa lietām, es domāju, tas nerunā par labu mūsu nācijai.

Jūs reiz izteicāties, ka gribētu dzīvot sabiedrībā, kurā Rainis būtu egregors…

Tas būtu ļoti interesanti, es domāju.

Bet pati arī teicāt, ka apzināties, ka tas nav iespējams.

Jā, es to apzinos. Bet tas nenozīmē, ka mums Rainis nav jāpatur kā augstās debesis, uz kurām pacelt acis. Kā mani kārtējo reizi sajūsmināja Hese, ko atkal palasījos – raķetes, kā mums patīk raķetes! Tik daudz uguņošanas! Bet ir taču arī zvaigznes!

Jūs noteikti nepiekristu, ja es teiktu, ka zināt par Raini visu…

Ja kāds iesāk ar mani sarunu, izejot no šīs pozīcijas, tad man negribas nevienu vārdu ar viņu vairs tālāk runāt.

Tāpēc to saku pie beigām. Bet tikai tādēļ, lai pavaicātu – ja jums būtu iespēja pajautāt Rainim pašam, kas būtu tas, ko jūs noteikti gribētu uzzināt?

Hm, tas gan ir jautājums! Es varētu padomāt un atbildēt. Bet jautājumu būtu ne viens vien noteikti. Kurš būtu tas sakramentālākais, to es ātrumā tagad nevaru pateikt.

Mani kādreiz bērni uzjautrinājuši – vai tad tu tiešām nekad Raini un Aspaziju sapnī neredzi? Nē, es neredzu sapnī nekad! Es apbrīnoju Raini, kurš redz sapnī visus savus laikabiedrus un var spiritiskos seansos dabūt tādas lietas laukā no Ļeņina, no Stučkas, no kā vien vajag. Tas ir fantastiski, ko viņš no viņiem ir dabūjis laukā. Es nezinu, kā tas var notikt. Tie spiritiskie seansi mani vienmēr ir mulsinājuši un visa tā sapnoloģija. Tur jau tiešām jāsaka, ka Rainis ir kaut kas ne no šīs pasaules.