Grieķija – gaisma tuneļa galā vai tikai pretimbraucošs vilciens? • IR.lv

Grieķija – gaisma tuneļa galā vai tikai pretimbraucošs vilciens?

19
Grieķijas premjerministrs Aleksis Ciprs. Foto: AFP/LETA
Ieva Skrīvere

Latvijai un citām eirozonas valstīm līdz augusta vidum jāizlemj – vai varam ticēt, ka Grieķijas tuneļa galā tiešām ir sākusi spīdēt gaisma

Jau kopš gada sākuma Grieķijas tēma nepamet ziņu virsrakstus, un pašlaik notiek sarunas par trešās finanšu palīdzības programmas nosacījumiem. Augusta otrajā pusē, kad, visticamāk, sarunu process tiks noslēgts, pirmo reizi arī Latvijai būs jāpieņem lēmums – vai esam ar mieru garantēt aizdevumu Grieķijai?

Šajā rakstā piedāvāju pārskatu par iepriekšējām aizdevumu programmām, kas kopš 2010.gada atbalsta Grieķijas valdības centienus atjaunot ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Apkopoju arī politiskos notikumus – ārkārtas vēlēšanas gada sākumā, referendumu jūlijā, kā arī neskaitāmās eiro zonas finanšu ministru un valstu līderu sanāksmes un to rezultātus. Papildus – makroekonomika.lv – atradīsit īsu analīzi par iespējamo Latvijas iesaisti jaunajā finanšu palīdzības programmā.

Pirmās divas finanšu palīdzības programmas: reformu lēnums un parāda daļēja norakstīšana

Pirmā trīs gadu palīdzības programma Grieķijai tika uzsākta 2010.gada maijā, un tās kopējais apjoms bija 110 miljardi eiro (46% no 2009. gada iekšzemes kopprodukta, IKP) – 30 miljardi eiro no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un 80 miljardi eiro kā divpusēji aizdevumi no citām eiro zonas valstīm. Taču jau gadu vēlāk izrādījās, ka ekonomikas kritums ir bijis lielāks, nekā iepriekš prognozēts, un Grieķijas valdības īstenoto reformu progress ir bijis lēnāks, nekā cerēts. Tāpēc bija skaidrs, ka būs nepieciešama vēl viena palīdzības programma – papildus vēl neizmaksātajiem līdzekļiem no pirmās programmas Grieķijai tika piešķirti 130 miljardi eiro, un lielāko daļu no šīs summas veidoja Eiropas Finanšu stabilitātes fonda (EFSF) aizdevums.

Kā viens no priekšnoteikumiem otrās programmas uzsākšanai tika noteikta Grieķijas valdības parāda ilgtspējas nodrošināšana. 2012.gada martā tika norakstīta vairāk nekā puse no privātajiem investoriem piederošo Grieķijas valdības obligāciju vērtības, un tādējādi Grieķijas parāds tika samazināts par 106 miljardiem eiro. 2012.gada beigās notika vēl viena privātā sektora parāda apmaiņa, kas samazināja parāda slogu vēl par 21,2 miljardiem eiro. Papildus tam Grieķijas parāda nastas mazināšanā iesaistījās arī oficiālie aizdevēji – citas eirozonas valstis un EFSF, kas:

(i) samazināja procentlikmes līdz minimumam,

(ii) atlika parāda atmaksas sākuma datumu par desmit gadiem,

(iii) pagarināja parāda atmaksas termiņu.

Samazināto procentu likmju rezultātā Grieķijas valdības procentu maksājumi par valdības parādu, rēķinot pret valsts ekonomikas apjomu, 2014.gadā bija mazāki nekā Itālijā, Portugālē vai Ungārijā. Tāpēc nav pamatots uzskats, ka lielā parāda nasta tiek uzkrauta tikai uz Grieķijas nodokļu maksātāju pleciem, bet aizdevēji nekādu atbildību nenes – bez privātā un oficiālā sektora aizdevēju iesaistes Grieķijas valdības parāds šodien būtu par vairāk nekā trešdaļu lielāks.

Kā jebkurā palīdzības programmā, arī Grieķijai aizdevums tika piešķirts apmaiņā pret sāpīgām, taču jau sen nepieciešamām strukturālajām reformām un taupības pasākumiem. To mērķis bija atjaunot valdības tēriņu ilgtspēju, ekonomikas konkurētspēju un finanšu sistēmas stabilitāti. Grieķijā gan valda uzskats, ka taupības pasākumi ir bijuši pārlieku sāpīgi un tie ir vainojami pie tā, ka Grieķijas ekonomika tā arī nav spējusi atgriezties pie pilnvērtīgas izaugsmes. Arī šis uzskats nav gluži pamatots. Latvija pirmajos divos programmas gados veica budžeta konsolidāciju ar kopējo apjomu 14,7% no IKP, bet Grieķija pirmajos četros gados panāca konsolidāciju vien 11,1% no IKP apmērā. To varētu salīdzināt ar slima zoba izraušanu, -Latvija to izdarīja ātri un bez liekas kavēšanās, bet Grieķija sāpīgo procesu velk jau piecu gadu garumā un joprojām nav pabeigusi.

Politiskā situācija: nestabilitāte un… nestabilitāte

Divus mēnešus pēc tam, kad 2012.gada martā tika apstiprināta otrā palīdzības programma, Grieķijā norisinājās parlamenta vēlēšanas, pēc kurām neizdevās izveidot valdību, tāpēc 17.jūnijā tika izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Šī politiskā nestabilitāte pirmo reizi lika sākt spekulēt par tā saucamo „Grexit” scenāriju jeb Grieķijas aiziešanu no eirozonas. Šī iespējamā scenārija negatīvā ietekme uz Grieķijas ekonomiku nostrādāja kā spēcīgs pamudinājums partijām atrast kompromisu, un neilgi pēc ārkārtas vēlēšanām tika izveidota relatīvi stabila trīs partiju koalīcija ar 60% balsu. Tomēr Grieķijas politiskā “virtuve” ir slavena ar savu nestabilitāti. 2012.gada vēlēšanās parlamentā iekļuva septiņas partijas, bet 2014.gada beigās parlamentā bija jau desmit partijas un vēl seši neatkarīgi deputāti, turklāt koalīcijai bija vairs tikai 51% balsu. Šim sašķeltajam parlamentam bija jāievēl jauns Grieķijas prezidents, ko neizdevās panākt. Tāpēc, kā to paredz Grieķijas konstitūcija, parlaments tika atlaists, un šī gada 25.janvārī notika ārkārtas vēlēšanas – jau trešās vēlēšanas mazāk nekā trīs gadu laikā.

Līdz šim vairākus gadu desmitus Grieķijas politikā dominēja divas partijas – centriski labējā „Nea Demokratia” (Jaunā demokrātija) un centriski kreisā PASOK, bet šī gada janvāra vēlēšanās pirmo reizi uzvarēja radikāli kreiso apvienība „Syriza”. Kā partija „Syriza” pastāv relatīvi neilgi, pirms tam tā bija vairāk nekā desmit dažādu kreisu politisko spēku – marksistu, maoistu, sociālistu, komunistu u.c. – apvienība. Savukārt kā koalīcijas partneri „Syriza” izvēlējās diametrāli pilnīgi pretēju partiju – galēji labējo populistu partiju „Neatkarīgie grieķi” (ANEL). Būtībā vienīgā kopīgā lieta abiem politiskajiem spēkiem ir naids pret saprašanās memorandiem, ko, viņuprāt, pēdējos piecus gadus grieķu tautai ir uzspiedusi t.s. troika – SVF, Eiropas Komisija (EK) un Eiropas Centrālā banka (ECB).

Pēdējā pusgada notikumi: zaudēts ne tikai laiks, bet arī uzticība

Savā ziņā šis naids pret memorandu bija galvenais vadmotīvs jaunās valdības rīcībai pirmajos piecos mēnešos. Vairāk nekā divdesmit piecās Eiropas valstu līderu un eirozonas finanšu ministru sanāksmēs Grieķijas valdības pārstāvji centās panākt vienošanos par jaunu reformu sarakstu, kas būtu jāīsteno, lai noslēgtu pēdējo otrās palīdzības programmas pārskatu. Starptautiskie aizdevēji vienmēr ir uzsvēruši, ka visās palīdzības programmās ir pieļaujama zināma elastība – valdība var izvēlēties vienu reformu aizstāt ar citu, ja kopējā ietekme uz budžetu nemainās un mērķi tiek sasniegti.

Jaunā Grieķijas valdība ļoti aktīvi izteicās par taupības pasākumiem, ko tā nav gatava veikt, bet bija krietni pasīvāka ar alternatīvu reformu piedāvāšanu. Taču zināmā mērā tas viss bija velti, jo premjerministrs Aleksis Ciprs vēlā 26.jūnija naktī paziņoja, ka aizdevēju piedāvājumu nespēj pieņemt, tāpēc 5.jūlijā dos šo jautājumu izlemt grieķu tautai. Svarīgi piebilst, ka otrā programma noslēdzās 30.jūnijā, tāpēc balsošanas dienā aizdevēju piedāvājums tehniski vairs nebija spēkā.

Papildus tam zināmu apmulsumu radīja pats referenduma jautājums, kas tika noformulēts ar vairāk nekā 80 vārdiem, turklāt atsaucoties uz diviem dokumentiem – 13 lappušu garu reformu plānu un parāda ilgtspējas analīzi. Tāpēc nav pārsteigums, ka Grieķijas sabiedrībā valdīja liela neskaidrība, par ko tad īsti ir šis referendums – par piekrišanu aizdevēju reformu plānam un taupības pasākumiem, par palikšanu eirozonā vai par atbalsta izrādīšanu pašreizējai valdībai un tās vadītājam A.Cipram?

Ņemot vērā milzu nenoteiktību, ko radīja premjerministra paziņojums rīkot referendumu, un likviditātes jeb brīvi pieejamo līdzekļu trūkumu banku sistēmā, tika pieņemts lēmums uz nedēļu aizslēgt grieķu bankas un ieviest kapitāla plūsmas ierobežojumus, tai skaitā nosakot, ka dienā no bankomāta katrs Grieķijas iedzīvotājs var izņemt 60 eiro. Banku brīvdienas tika vairākkārt pagarinātas, taču ierobežojumi palika spēkā arī pēc banku atvēršanās trīs nedēļas vēlāk – vienīgā būtiskā izmaiņa Grieķijas iedzīvotājiem bija iespēja izņemt 420 eiro nedēļā, nevis iet uz bankomātu katru dienu.

Kā pierādījuši arī citi gadījumi, kapitāla plūsmas ierobežojumus uzlikt ir salīdzinoši viegli, bet noņemt ir ļoti sarežģīti. Kiprā līdzīgi ierobežojumi tika ieviesti 2013.gada martā, bet pilnībā tika noņemti tikai šogad, savukārt Islandē kapitāla plūsmas ierobežojumi tika ieviesti 2008.gadā un ir spēkā vēl šodien. Tāpēc diezgan droši varam paredzēt, ka arī grieķu bankas vēl ilgi nebūs spējīgas atgriezties pie pilnvērtīgas funkcionēšanas.

Referendumu gaidot, Grieķijas valdība vēl paguva izdarīt to, ko visā SVF pastāvēšanas vēsturē nebija paveikusi neviena attīstītā valsts – laikus neatmaksāt SVF parādu. Neatmaksājot aptuveni 1,5 miljardu eiro jūnija beigās un vēl gandrīz pusmiljonu eiro jūlija vidū, Grieķija pievienojās SVF parādnieku sarakstam blakus tādām valstīm kā Somālija, Sudāna un Zimbabve. Lai gan patlaban Grieķijas valdība šīs saistības jau ir nokārtojusi, laicīga neatmaksāšana SVF pavisam noteikti nepalīdz Grieķijas centieniem atgūt starptautisko aizdevēju uzticību.

Lai gan referendumā premjerministrs A.Ciprs un pārliecinošs vairākums Grieķijas iedzīvotāju – 61,31% – nobalsoja pret reformu plānu, nedēļu pēc referenduma Grieķijas valdība pacēla “balto karogu”, aizsūtot uz Briseli lūgumu pēc jaunas palīdzības programmas. Tam klāt tika pievienots jaunais, uzlabotais reformu plāns, kas faktiski bija tas pats, par ko vairums Grieķijas sabiedrības referendumā bija nobalsojuši ar “nē”. Pēc tam Eiropas un starptautiskie aizdevēji vienojās, ka tas būtu bijis pietiekami, lai noslēgtu otro programmu, bet tas nav pietiekami apjomīgs, lai sāktu jaunu aizdevumu programmu. Tāpēc Eiropas līderi vēl vairāk paplašināja nepieciešamo reformu sarakstu un uzdeva Grieķijas valdībai diezgan lielu “mājas darbu” – vairāku reformu apstiprināšanu, kas kalpotu kā pirmais solis pretī sarunu sākšanai.

Grieķijas valdība nevar sūdzēties par veicamo darbu trūkumu – ir sākts sarunu process par apjomīgu trīs gadu programmu ar starptautiskajiem aizdevējiem, ir nepieciešams atjaunot banku sistēmas normālu funkcionēšanu, sabalansēt valdības tēriņus, lai spētu veikt gan parāda maksājumus, gan izmaksāt algas un pensijas. Vēl svarīgāka ir nepieciešamība beidzot panākt ilgtspējīgu Grieķijas ekonomikas atveseļošanos. Tas ir iespējams, tikai īstenojot nopietnas strukturālās reformas, mazinot korupciju un apkarojot nodokļu nemaksāšanu, uzlabojot Grieķijas tiesu sistēmas efektivitāti, mazinot valdības administratīvo slogu un veidojot uzņēmējdarbībai un investīcijām labvēlīgu vidi.

Lai cik ļoti izplatīts Grieķijā arī nebūtu naids pret “troikas uzspiestajām reformām”, galvenokārt tas ir pašu grieķu interesēs – atjaunot ekonomikas konkurētspēju, veicināt eksporta pieaugumu un atgriezties pie izaugsmes. Savukārt Latvijai un citām eirozonas valstīm līdz augusta vidum jāizlemj – vai varam ticēt, ka Grieķijas tuneļa galā tiešām ir sākusi spīdēt gaisma, vai arī tas ir tikai pretimbraucošs vilciens.

Mani apsvērumi par to – plašākā raksta versijā šeit

Autore ir Latvijas Bankas ekonomiste

 

Komentāri (19)

Econ 29.07.2015. 21.19

Ja nav, ko rakstīt, varbūt nemaz nevajag. Neticu, ka vāciešiem vai francūžiem, vai itāļiem interesē Skrīveres kundzes šabloniskie tekstiņi. Tā kā būtu laiks izbeigt, jo Latvijai vajag NATO un Dienvideiropas, arī Francijas atbalstu NATO un saistībā ar sankcijām.

Nevienam nopietnam ekspertam pasaule vairs neinteresē tā sauktais “veiksmes stāsts”, tiek pieņemti lēmumi, lai Latvijas situāciju neatkārtotu, tajā skaitā ar “too big to fail” bankām.

“tikai īstenojot nopietnas strukturālās reformas, mazinot korupciju un apkarojot nodokļu nemaksāšanu, uzlabojot Grieķijas tiesu sistēmas efektivitāti, mazinot valdības administratīvo slogu un veidojot uzņēmējdarbībai un investīcijām labvēlīgu vidi.” – tad jau labi, ka Latvijā viss tā izdarīts. Tikai, ka nesanāk, ka pajautās precīzi, kas ir jēdziens “strukturāla reforma”, tad eksperte to pateikt nemaz nevarēs.

+3
-2
Atbildēt

2

    Viesturs > Econ 30.07.2015. 23.39

    Strukturālā reforma ir gudri nosaukta – 1) algu samazināšana, 2) darba vietu skaita samazināšana, 3) pensiju samazināšana, 4) pensionēšanās vecuma samazināšana, 5) bezdarbnieku pabalsta lieluma un ilguma samazināšana, 6) visu citu iespējamo sociālo pabalstu samazināšana, 7) maksimāla privatizācija, 8)darba ņēmeju tiesību samazināšana un atlaišanas atvieglošana, 9) arodbiedrību tiesību samazināšana. Šo uzskaitījumu var turpināt līdz bezgalībai.

    Vidējais latvietis (tas, kurš palicis Latvijā) tā arī domā, ka strukturālā reforma, tas ir, kas bezgala valstiski svarīgs, ko ļaunā valdība līdz galam nespēj ieviest.

    Tad, kas beidzot saņemsies un ieviesīs, tad arī puse no atlikušajiem aizmuks.

    Bet vidējais palikušais vienalga būs laimīgs un bezgala lepns ar savu veiksmes stāstu, ar vidējo darba meklēšanas ilgumu 6-12 mēneši.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Econ > Econ 31.07.2015. 11.36

    Labais par reformām :)

    4) Pensionēšanās vecuma atcelšana, piesaistot dzīves ilgumam.

    Pameklēju Internetā speciālistes līdzšinējo profesionālo pieredzi, sasniegumus. Tādu nav, pabeigusi skolu 2014.gadā un jau eksperte valsts līmenī. Bez pieredzes uzņēmējdarbībā, bez pieredzes valsts pārvaldē, bez pieredzes jebkur, tikko no skolas sola. Kaut kas neiedomājams Rietumeiropā, ka sabiedriskais medijs tādu tiešām translētu kā “eksperti” vai nopietni laikraksti publicētu. Līmenis graujošs, jaunieši no skolas sola sauc sevi par “ekspertiem”. Daudzos gadījumos pasaules līmeņa eksperti ekonomikas jomā ar daudzu gadu pieredzi nesauktu sevi par ekspertiem Grieķijas jautājumos. Tam nepieciešams zināt vismaz kaut kādā līmenī viņu valodu, pietiekamos sīkumos moderno laiku vēsturi, būt kontaktos ar viņu valsts pārvaldi utt., nepietiek ar Zviedru Ekonomikas augstskolas Rīgas filiāles pabeigšanu.

    ECB būtu nopietni jāpaseko līdzi, ko filiāles dara.

    0
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu