Okupācijas politika un sankcijas

Eiropas Savienības ārlietu ministri trešdien vienojās pagarināt sankcijas Krievijai vēl uz sešiem mēnešiem. Sakritība, ka tas notika 17.jūnijā, kad apritēja 75 gadi, kopš PSRS okupēja Baltijas valstis.

Taču šonedēļ bija arī citi šai drūmajai gadskārtai simboliski piedienīgi pavērsieni.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins piedraudēja notēmēt 40 jaunas raķetes uz NATO «teritorijām», ja ASV izvietos, kā nupat plāno darīt, smago bruņojumu Eiropā. Un piekodināja Somijai neapsvērt pievienošanos NATO, ja tā vēlas drošību. Bet Putina partijas «Vienotā Krievija» deputāti Krievijas domē pieprasīja atzīt par nelikumīgu Baltijas valstu neatkarības atzīšanu.

ES sankciju saglabāšana bija neizbēgama. Krievija nepilda un negrasās pildīt Minskas vienošanās par konflikta noregulējumu Austrumukrainā, kas bija priekšnoteikums sankciju pārskatīšanai, tieši otrādi – turpina eskalēt militāro klātbūtni un karadarbību. Tāpēc jautājums varēja būt tikai par jaunu sankciju ieviešanu, nevis par esošo atcelšanu.

Itin daudzi Eiropā nevēlas jaunas sankcijas un būtu ar mieru mīkstināt esošās, līdzko Maskava izrādītu kaut vai tikai formālus žestus par konflikta noregulēšanu. Tā ir vēlmju domāšana. Putins nemainīs savu politiku. Un pat pašreizējā režīma maiņa Kremlī nenozīmētu Krievijas ilgtermiņa politikas maiņu, vismaz Baltijas valstīm noteikti ne.

Virziens nemainīgs

Vēlmju domāšana par Krieviju vienmēr bremzējusi Rietumu politiķu lemtspēju. Lai nav jāmin nu jau it kā senā «restarta» politika (ko Savienotās Valstis, lai cik ironiski, bija sākušas mazāk nekā gadu pēc Krievijas 2008.gada iebrukuma Gruzijā), arī pēc Krimas aneksijas vienmēr bijušas dzirdamas balsis, ka sankciju politika neesot pareiza un nedarbošoties, ka nevajagot Putinu «iedzīt stūrī» un jāmeklē sadarbības iespējas, bet cita vara Kremlī būšot vēl sliktāka nekā pašreizējā.

Ar šo kori krasi disonē bijušā NATO ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena prognoze, ka Rietumu konfrontācija ar Krieviju var turpināties gadu desmitus. Šāds vērtējums ir daudz reālistiskāks nekā ilūzijas par pēcpadomju Krievijas politiku.

Bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga intervijā žurnālam «Ir» aprīlī pateica: «Kad runājam par hibrīdkaru Eiropā, es vienmēr saku – bet mums nekad citādi nav bijis!» Kad Latvija deklarēja neatkarību, uzdarbojās «Interfronte», pēc tam sākās diskusijas par to, vai latvieši ir fašisti – gluži tāpat, kā tagad ukraiņi, kuri negrib dzīvot pēc Maskavas noteikumiem, Vīķe-Freiberga atgādināja.

«Interfronte», bet it īpaši OMON kaujinieku vienība, tāpat arī Krievijas televīzija tolaik bija šā hibrīdkara spilgti elementi, kaut gan šāda termina tolaik vēl nebija. Pēc tam Krievijas politiskās klātbūtnes instrumenti Latvijā pastāvīgi manījuši veidolu, taču politika ir bijusi konsekventa.

Tā ir formulēta jau 1992. gada novembrī publicētajā Kremļa «polittehnologa», vēlāk Putina padomnieka Sergeja Karaganova rakstā par tautiešu politiku «tuvajās ārzemēs». Krievijas mērķis – saglabāt politiskās ietekmēšanas sviras un šo teritoriju ilgtermiņa reintegrācijas perspektīvu, bet līdzeklis – «cilvēktiesību un minoritāšu tiesību aizstāvēšana». Drīz pēc tam Maskava pēkšņi un Rietumos daudziem par lielu izbrīnu sāka skaļu starptautisku kampaņu par «krievvalodīgo cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijas valstīs».

Šī politika pastāvīgi atsvaidzināta, instrumenti pielāgoti apstākļu izmaiņām (uzskatāmākais piemērs – pēc Latvijas iestāšanās NATO un ES daudzās agresīvās prokremliskās partijas 2005.gadā tika apvienotas zem «dzīvosim draudzīgi» jeb «Saskaņas centra» jumta). Taču mērķi nav mainījušies. 2003.gadā, kad Baltijas valstu pievienošanās NATO un ES vairs nebija novēršama, tā laika galvenie Kremļa «polittehnologi» Gļebs Pavlovskis un Modests Koļerovs tomēr skaidri un nepārprotami atgādināja: Krievijas «mūžīgā prioritāte» ir «Baltijas jūras piekrastes kontrole».

Tāpēc Krievija nekad (vai vismaz ne Rasmusena pieminētajos tuvākajos gadu desmitos) neatzīs, ka Padomju Savienība bija okupējusi Baltijas valstis. Tāpēc arī Kremļa draugiem šeit būs ļoti grūti izrunāt vārdu «okupācija».

Pirmdien intervijā britu laikrakstam «The Guardian» Nils Ušakovs teica: «Mēs uzskatām, ka nav jādiskutē par faktu, ka Latvijas neatkarība tika vardarbīgi pārkāpta ar militāra spēka lietošanu.» Tomēr neatbildēja, vai tā bija okupācija: «Vai tā bija aneksija, okupācija vai inkorporācija – labāk to atstāsim vēsturniekiem.»

Ušakova «Saskaņas» partneri Maskavā, divi «Vienotās Krievijas» deputāti 16.jūnijā pieprasīja Krievijas ģenerālprokuroram izvērtēt, vai ir bijusi leģitīma PSRS Valsts padome, kura 1991.gadā atzina Baltijas valstu neatkarību. Tās lēmums «iedarbināja vienotās valsts sašķelšanas mehānismus» un «nostiprināja PSRS stratēģiski svarīgas teritorijas būtiskas daļas atņemšanu, jūras ostu un akvatoriju zaudēšanu, izraisīja valsts aizsardzības vienotās telpas izjukšanu», tāpēc tas esot bijis «īpaši bīstams valsts noziegums».

Pārfrāzējot Ušakovu, Krievijas imperiālistu valodas mutācijas lai vērtē vēsturnieki. Taču viņu pašreizējo paziņojumu saturs ir tieši tāds pats, kāds bija 1992. un 2003. gadā – vienmēr atbilstošs Kremļa ilgtermiņa politikai, ka Baltija ir Krievijas impērijas teritorija. Jeb, kā teica Putins 2005. gadā – PSRS sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Bez aukstā un karstā kara

Līdzās «dialoga» ar Putinu prasītāju korim pastāvīgi dzirdams cits – ka Rietumi esot bezspēcīgi pret Krievijas agresiju Ukrainā, ka sankcijas nedarbojoties un ka esot pēdējais brīdis sākt darīt kaut ko «reālu».

Kopš Krievijas agresijas Ukrainā ir pagājis tikai pusotrs gads. Demokrātisks lemšanas process ir piņķerīgs. Tomēr jau nākamajā dienā pēc Krimas referenduma ASV ieviesa sankcijas pret virkni Krievijas politiķu, bet ES ārlietu ministri noteica iebraukšanas aizliegumu un kontu iesaldēšanu par Ukrainas teritorijas vienotības graušanu atbildīgajām amatpersonām. Šie «melnie saraksti» pēc tam pastāvīgi papildināti. Jūnijā stājās spēkā sankcijas pret vairākām lielām Krievijas firmām un bankām, kuru saraksts tika paplašināts jūlijā (pēc Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanas virs Austrumukrainas) un pēc tam kļuvis vēl garāks.

Vissāpīgākās Krievijai ir pret finanšu institūcijām vērstās sankcijas. Krievijas bankām līdz 2016.gadam ir jāatmaksā 260 miljardi dolāru ārvalstu aizdevējiem, taču jaunas aizņemšanās un parādu refinansēšanas iespējas nu ir krasi sašaurinātas. Smags trieciens ekonomikai ir arī tā dēvētās sektorālās sankcijas. Krievijas kosmosa un militārā rūpniecība importē vairāk nekā pusi tai nepieciešamo elektronisko komponenšu, ko sankcijas nopietni apgrūtina. Bet gāzes un naftas ieguve, kas nodrošina vairāk nekā pusi ienākumu valsts budžetā, līdz 2016.gadam būs sarukusi vismaz par 10%. Tiek lēsts, ka šogad vien sankcijas sagādās Krievijai vismaz 100 miljardu dolāru zaudējumus, bet kapitāla aizplūšana pārsniegs 200 miljardus.

Savukārt Krievijas pretpasākumi – ES preču importa aizliegums – tikai pasliktinās iedzīvotāju ekonomisko stāvokli. Uzvarēt šajā sankciju sacīkstē Krievija nevar – tās ekonomika ir desmit reizes mazāka nekā ES kopējā, pārtraukt gāzes piegādes Eiropai tā nevar atļauties, citu eksporta preču klāsts ir šaurs, bet jaunu tirgu pieejamība ierobežota.

Taču prezidents Putins ir padarījis sevi par agresīvās ārpolitikas ķīlnieku un nevar to mainīt, neriskējot vai nu ar plašu sabiedrības neapmierinātību, vai nu ar galma apvērsumu. Propagandas uzpūstais ienaidnieka tēls un visu Krievijas problēmu saistīšana ar «Rietumu tīkojumiem» liks viņam turpināt gan konfliktu Ukrainā, gan pastāvīga saspīlējuma uzturēšanu gar rietumu robežām.

Tas nav jauns aukstais karš – Krievijai nav ne PSRS militārās varenības, ne starptautiski plaši pievilcīgas ideoloģijas, ne sabiedroto valstu bloka. (Pat brālīgi autoritārais Baltkrievijas režīms nevēlas piedalīties.) Taču Kremlim būs nepieciešami jauni konflikti savas politikas attaisnošanai, tāpēc tas būs bīstams kaimiņvalstīm. Tāpēc Latvijas interesēm atbilst gan sankciju, gan NATOsabiedroto klātbūtnes «palikšana savā vietā» vai labāk pastiprināšana. Tad 1940.gada jūnijs neatkārtosies.