Egils Levits zoodārzā

Egila Levita piekrišana kļūt par Valsts prezidenta amata kandidātu sajaukusi aizkulišu kombinētāju plānus un liek pārrakstīt vēlēšanu scenārijus.

Shēmotāju mērķis neievēlēt nevienu no pašlaik pieteiktajiem kandidātiem kļuvis sarežģītāks jau tāpēc vien, ka izgāžamo tagad ir par vienu vairāk. Viņiem vēl ļaunāk – kļūdams par kandidātu, Levits no līdzekļa šā mērķa sasniegšanai tapis par šķērsli.

Paradoksāli, taču vēlēšanu aizkulišu kārtotājiem galvenā problēma ir fakts, ka valdības koalīcijas trim partijām kopā ir 61 balss Saeimā, bet prezidenta ievēlēšanai pietiek ar 51. Būs grūti neievēlēt prezidentu, kad pēc trim balsošanas kārtām (kurās pa vienam atkristu vismazāk balsu ieguvušais) būtu palicis tikai viens pretendents uz amatu, kas acīmredzot būtu viens no diviem koalīcijas partiju pieteiktajiem – vai nu ZZS kandidāts Raimonds Vējonis, vai nu Nacionālās apvienības virzītais Levits.

Pareizāk, neievēlēt varētu, protams, taču pat aizklātais un «brīvais» balsojums diezin vai palīdzētu kaut jel cik ticami izskaidrot sabiedrībai šādu cūcību. Būtu jāmelo ļoti bezkaunīgi, zinot, ka neviens netic. Un valdības koalīcijai pat draudētu izjukšana – jebkāda «partneru savstarpējā uzticēšanās» turpmāk būtu tik acīmredzama izlikšanās, ka diezin vai pašiem koalīcijas politiķiem šķistu pieņemama.

«Zoodārza procedūra» Valsts prezidenta izvēlē faktiski vairs neesot iespējama un sabiedrība to neakceptētu, Levits pirmdien teica. Varbūt par procedūras neiespējamību viņš ir pārlieku optimistisks – jādomā, visi svarīgie zvēriņi pašlaik rosās kūpēdami jaunas procedūras un tās aizbildinājumu meklējumos. Taču sabiedrībai šāda procedūra tiešām diezin vai šķistu pieņemama.

Neērtais lēmums

Levita kandidēšana var izskatīties pašsaprotama, ņemot vērā Nacionālās apvienības politiķu pastāvīgo rādīšanu uz viņu kā labāko kandidātu prezidenta amatam jau kopš Saeimas vēlēšanu kampaņas laika pērnruden. Daudziem droši vien bija piemirsies Eiropas Savienības tiesas tiesneša jau tolaik izvirzītais un pēc tam vairākkārt atgādinātais nosacījums piekrišanai kandidēt – vismaz «nopietns», bet, vēlams, vairākuma atbalsts Saeimā.

Martā Levits intervijā žurnālam «Ir» atkārtoja, kādam priekšnoteikumam jāiestājas, lai, kā bija teicis, formulētu savu viedokli par kandidēšanu: «Ja ir nopietns piedāvājums – tāds, kad pasaka, ka šis kandidāts tiks ievēlēts.»

Nekas tāds nebija iestājies un nedraudēja iestāties – piedāvājums nebija kļuvis nopietns tāpēc vien, ka NA politiķi bija sākuši stāstīt, ka Levitu, kazi, varētu atbalstīt Ringolds Balodis no Ingunas Sudrabas sirdspartijas un varbūt arī kāds vai daži no «Vienotības».

Tas neuzlika Levita «virzītājiem» nekādus pienākumus, toties bija labs aizbildinājums, lai nevienotos par kopēju koalīcijas kandidātu un palīdzētu senajam partnerim Aivaram Lembergam nepieļaut viņa it kā atbalstītā, taču viņam nepieņemamā Vējoņa ievēlēšanu, ko «Saskaņa» bija vēl vairāk vienkāršojusi, izlemdama virzīt savu kandidātu.

Tāpēc Levita piekrišana kandidēt acīmredzami radīja politisku diskomfortu pirmām kārtām «tēvzemiešu» rūdītajiem shēmošanas veterāniem pašiem. Bet viņa vienkāršais skaidrojums, kāpēc piekritis kandidēt, ir tik nesaderīgs ar dažām Latvijas politikas tradīcijām, ka droši vien papildus rada vēl arī «sabiedrisko attiecību» jeb publiskas blefošanas diskomfortu.

«Deputātiem ir jābalso pēc savas sirdsapziņas, nevis pakļaujoties aizmuguriski sashēmotiem plāniem,» Levits pirmdien pateica. «Mana kandidatūra tādēļ ir uzskatāma arī par simbolisku noraidījumu līdz šim valdošajai shēmošanas un intrigu kultūrai. Negaidīti plašais atbalsts pilsoniskajā sabiedrībā manai kandidatūrai ir zīme, ka cilvēki ir noilgojušies pēc demokrātiskas politiskas kultūras.»

Nav šaubu, ka tieši sabiedrības atbalsts viņam un godīgai demokrātiskai kultūrai bija galvenais iemesls, kas lika Levitam piekrist kandidēt, pat nesaņemot pirmīt kā priekšnoteikumu šādam lēmumam izvirzīto Saeimas politiķu «nopietnu» atbalstu. Nevienai politiskajai partijai nepiederošais un nekādu politisku saistību neapgrūtinātais tiesnesis izrādījās esam atbildīgāks politiķis nekā daudzi no vēlētāju uzticības mandātu saņēmušajiem tautas priekšstāvjiem.

Ziepes Lembergam

NA politiķi jau sākuši taisnoties, ka Levits, raugi, neesot viņu partijas biedrs un tātad nav jāuzskata par NA kandidātu. Protams, ka «partneri» viņiem pārmetīs neformālās feodālās vienošanās par augstākajiem amatiem pārkāpšanu – ka «Vienotībai» premjerministre, «nacionāļiem» Saeimas priekšsēdētāja, tāpēc «zaļajiem zemniekiem» pienākoties prezidents. Ja ne, amati jāpārdala citādi, tātad var nākties pārkārtot valdību. Tas laikam gan šoreiz nebija NA mērķis.

Taču vēl neērtākā situācijā ir ZZS, kurai jau tāpat nepateicīgs un pazemojošs uzdevums – nepieļaut pašas oficiāli izvirzītā kandidāta ievēlēšanu. Aizsardzības ministrs Vējonis pērn, drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un Krimas aneksijas publiski nodēvēja Lemberga bļaustīšanos par NATO «okupantiem» Latvijā par apdraudējumu valsts drošībai, un Puzes «zaļais vīriņš» to nekad viņam nepiedos.

Bet tagad vēl jānorok arī Levits, pret kuru ZZS formālajam priekšniekam Saeimā Augustam Brigmanim tik vien iebildumu, ka viņš nav no «zaļo zemnieku» partijas. Aprīlī Brigmanis bija paziņojis: «Viņš nav ZZS kandidāts. Ar to pietiek. Mums būs savs kandidāts.»

Tikpat kategorisks un muļķīgs ir viņa Ventspils bosa arguments: Levits prezidenta amatā «savārīs ziepes», jo «neizprot reālo situāciju Latvijā», biedē smagos un reālos noziegumos apsūdzētais pagastvecis.

Taču ar to pietiek Solvitai Āboltiņai, kura šādus, piedodiet, nopietnai politikai vienkārši stulbus argumentus slavē kā «godīgu» un «džentlmenisku» pamatojumu pašas stāstītajam, kāpēc Levita kandidatūru ZZS «neatbalstīs nekad». Un pat piesauc Satversmes tēvus, kuru pamatdoma esot bijusi, lai parlaments izvēlas prezidentu no sava vidus. (Nez, vēlētāju pārliecinoši izsvītroto Solvitu Āboltiņu pašu?) Vai būtu jāsecina, ka prezidente Vaira Vīķe-Freiberga bija konstitucionāla kļūda, toties, piemēram, Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks Satversmes autoriem šķistu atbilstošs prezidents tāpēc, ka bija viens no «zaļo zemnieku» kandidātiem?

Āboltiņa turpina apgalvot, ka Levitam neesot izredžu kļūt par prezidentu, turklāt viņš «nebūtu pelnījis, ka ar viņu tā paspēlējas». «Man ir kauns par to, kādā veidā mēs šo procesu atkal demonstrējam,» stāsta «Vienotības» priekšsēdētāja. Viņai pašai acīmredzot nešķiet dīvaini, ka savu kaunēšanos par paspēlēšanos ar Levitu demonstrē tikai tad, kad Levits ir izbeidzis shēmotāju spēlēšanos ar viņu un kļuvis par īstu, ne vairs priekšvēlēšanu saukļu kandidātu prezidenta amatam.

Taču apjukuši arī opozīcijas ļaudis, kuru akcijām aizkulišu politikas biržā pēkšņi neskaidra vērtība. Ja Āboltiņas argumenti šķiet sklerotiski, Ingunas Sudrabas vēstītie izklausās vienkārši lunātiski. Viņas «No sirds Latvijai» nevirzīšot savu kandidātu Gunāru Kūtri un nebalsošot ne par vienu, jo partijai neesot pieņemama «pozīcijas pozīcija», ka «pozīcijas izvēlētie kandidāti var tikt ievēlēti ar opozīcijas balsīm».

Vai Sudrabai nav pieņemama vispār piedalīšanās prezidenta vēlēšanās, kamēr viņa ir opozīcijā, vai šķiet aplami, ka Saeimas vairākums nav paziņojis, ka balsos par viņas Kūtri vai Artusa Kaimiņa Mārtiņu Bondaru, – to lai mēģina tulkot kādi konstitucionālie psihologi.

Taču arī Saeimas lielākās, «Saskaņas» frakcijas ļoti pieredzējušajam līderim Jānim Urbanovičam vēlēšanu iznākums nu šķietot «absolūti neprognozējams». Nudien, ar savām 24 balsīm «Saskaņa» varētu ietekmēt prezidenta ievēlēšanu, taču nevar reāli nodrošināt neievēlēšanu. Tāpēc opozīcija savas balsis taupīs otrajām vēlēšanām, ja pirmajās, kuras notiks 3.jūnijā, visi četri kandidāti tiktu izgāzti.

Bet, vai tā notiks, tagad ir tikai un vienīgi šo kandidātu izvirzītāju pašu rokās. Ar 61 balsi var, taču grūti neievēlēt prezidentu, bet vēl grūtāk būtu paskaidrot sabiedrībai, kāpēc neievēlēja vienu no diviem tik pārliecinoša valdības koalīcijas vairākuma kandidātiem.

Levita kandidēšana ir iespēja sabiedrībai prasīt no politiķiem godīgāku politiku. Sabiedrisko mediju rīkotās prezidenta amata kandidātu diskusijas ir svarīgas, taču vēl svarīgāk šobrīd ir prasīt prezidenta vēlētājiem, Saeimā pārstāvēto partiju politiķiem un līderiem, kā viņi plāno rīkoties un kāpēc. Lai arī paši ierauga, ka meliem īsas kājas. Viņu vēlētāji to jau redz.