Par klusēšanu un baiļu sēšanu

Uzbrūkot lellei Stūra mājas izstādē, uzbrucēji vēlējās vērsties pret to, kas ir būtisks pat tiem, kam šī instalācija riebjas

Kad pagājušajā nedēļā Stūra mājā apskatāmajā ekspozīcijā “Disidents” iebruka cilvēki, kas grūstījās ar izstādes pieskatītājiem un mēģināja sabojāt lelli, kas viņiem atgādināja krustā sistu Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, mani pārņēma viegls nelabums, bet pacietīgais latvietis manī reizē arī sevi prātīgi mierināja, ka situācija atrisināsies pati par sevi. It kā arī atrisinājās – izstādi slēdza tikai uz brīdi, provokatoru pieteikto instalācijas nojaukšanas gājienu aizliedza.

Līdz vakar man piezvanīja paziņa un teica, ka esot nelāga sajūta, ka, neskaitot no Saeimas priekšsēdētājas, nekādi nav pausta reakcija par šo izteiksmes brīvības apdraudējumu. Es acumirklī identificējos ar paziņas sajūtu, kas, pilnīgi skaidrs, nebija sveša daudziem. Nav iedomājams, ka cilvēkiem pagāja secen šī gājiena, kas nebūt nebija prasts vandālisms, simboliskā puse – izstādē, turklāt čekas mājā, ielauzās cilvēki skaidrā prātā ar apzinātu nolūku nolauzt krustā piesisto “Putina” lelli. Tā tomēr ir terorizēšana par politiskiem mērķiem. Es domāju, ka daudziem palika salti ap sirdi – tāda uzdrošināšanās!

Nekas slikts jau pēc tam nav noticis – valsts ir rīkojusies adekvāti, nodrošinot izstādes turpinājumu un apsardzi, un arī mediju salīdzinoši nelielā šim incidentam veltītā uzmanība var savā ziņā būt interpretējama kā brieduma apliecinājums. Sak, nav ko pievērst uzmanību uzbrucējiem, kas, apzināti vai neapzināti, ar savu nemākulību adekvāti paust viedokli un nesavaldīgo lecīgumu, parāda savu uzdrīkstēšanos, gaišā dienā galvaspilsētas centrā ielaužoties tautai vienā no tumšākajām piemiņas vietām un tādējādi mēģina izprovocēt reakciju.

Taču nav grūti iedomāties, kādu sajūtu radītu, ja šie cilvēki, kā bija iecerējuši savā pieteiktajā gājienā 21.maijā nonāktu barā pie čekas ēkas. Psiholoģiski tas varētu būtu visai traumatiski – un, iespējams, tāds arī bija nolūks. Iedomājieties, kā tas izskatītos – “18-50 gadus veci vīrieši” (tā bija rakstīts “Facebook” uzsaukumā) gājienā no Pļaviniekiem uz Stūra māju. Precīzs trāpījums latviešu vēsturiskajā zemapziņā iedēstītajās bažās.

Tas neatstāj daudz vietas fantāzijai. Kas būtu nākošais? Vai šie vīrieši apmainītos telefona numuriem, iegūtu dūšu un jau sāktu uzmeklēt citas vietas, kur, viņuprāt, tiek pausta kritika Putina politikai? Iedomājieties, ja, teiksim, Maskavā – vai citā galvaspilsētā – cilvēki ietu uz izstādi demolēt krustā piesistu lelli, jo tā tiem atgādinātu Andri Bērziņu? Nē, to nevar iedomāties, jo tas vienkārši ir neiedomājami.

Par paša darba māksliniecisko pusi neizteikšos un, kā redzams, šis darbs tiešām spēj aizvainot. Bet domāju, ka kristīgi cilvēki labi saprot, ka Dieva ideja tiek nopietnāk zaimota, kad to savām pasaulīgajām ambīcijām piesauc varaskāri cilvēki – arī kaimiņzemes līderis, kas ir bijis virsnieks represīvā organizācijā, kura līdz tam kristietības nīdēšanu bija izvirzījusi kā vienu no galvenajiem mērķiem.

Neviens nav tik naivs, lai nesaprastu, ka, turpinoties PSRS, šis ārišķīgais oportūnists ar botulīna injekcijām vaigos pat nedomātu pievērsties kristietībai un fotografēties pareizticīgo baznīcā. 

Tad jau var teikt, ka “Putina” pielikšana pie krusta mākslinieku izpildījumā ir zaimošana krustam, nevis šim kaimiņvalsts vadītājam, ar kuru kādu cilvēku acīs šī lelle asociējas.

Par provokatīvu un bezgaumīgu mākslu var strīdēties, bet tā šajā gadījumā bija tikai iegansts. Visi taču saprot, ka uzbrucēji vēlējās vērsties pret to, kas ir būtisks pat tiem, kam šī instalācija riebjas – proti, pret Latvijas suverenitāti, kuras pamatos arī ir izteiksmes brīvība, kuras netīkamās un bezatbildīgās izpausmes var apstrīdēt, vēršoties policijā vai tiesā, taču ne fiziskā vardarbībā. Bet uzbrucēji sāka ar nekaitīgāko un nepasargātāko – māksliniekiem. Un nav runa par to, vai konkrētā māksla ir laba vai slikta, jo viņi uzbruka par līdzību Putinam – pēc tam gan savā gājiena pieteikumā, lelles pretinieki apzināti vai neapzināti putrojoties, piesauca gan ticīgo jūtu aizskaršanu, gan Latvijas valdības nespēju “kontrolēt situāciju”.

Uzbrukt māksliniekiem neprasa varonību, un daudziem šāds gājiens iespējams arī paliktu visai vienaldzīgs, jo cilvēki maz interesējas par mākslu un konkrētājā gadījumā, iespējams, daudziem nav pieņemama mākslas izpausme. Taču, ja uzbrucējiem piekāpsies šajā gadījumā, ir maz šaubu, ka viņi ies tālāk. Visdrīzāk, tieši līdzīgi precedenti Voltēram bija prātā, kad viņš nāca klajā ar labi pazīstamo teicienu: “Es nepiekrītu jūsu viedoklim, taču esmu gatavs atdot dzīvību, lai jūs to varētu paust.”

Mūsu valstiski noskaņotie intelektuāļi ir rakstījuši, piemēram, par nepieciešamību pēc “nacionāli liberālas” ideoloģijas un didaktiski teoretizējuši par citām lietām, bet šajā uzskatāmajā gadījumā ir klusējuši par visai brutālu vēršanos pret valsts pamatos ielikto izteiksmes brīvību.

Ļaujot vaļu konspiratoram sevī, man nešķiet nejauši, ka šis incidents notika Austrumu partnerības samita priekšvakarā, bet lelles pretinieku gājiens bija pieteikts precīzi sanāksmes dienā.

Nav grūti iedomāties, ka tieši tāds bija mērķis – taustīt, cik tālu iet mūsu iebiedēšana, pie reizes dodot signālu kaimiņvalstij netīkamajam samitam. Čekisti ļoti labi zina, kā iebiedēt cilvēkus, īpaši postpadomju sabiedrībās. Pat, ja uzbrukums lellei nav rūpīgāk izplānots gājiens, tad tas tāpat labi iekļaujas nejaukajā ģeopolitiskajā dinamikā. Nevajag arī nekam notikt, vajag tikai iebiedēt, kutināt nervus.

Tallinai nolaupa robežsargu, lietuviešiem nupat arestē spiegu, Latvijai tiek savs pārsteigums – biedēšana, spēlējot uz mūsu sabiedrības polarizāciju un vēsturiski iedēstītajām bailēm (joprojām atminos, kā kāda paziņa, kas 1960.gados mācījās aspirantūrā Ļeņingradā, stāstīja, cik, viņasprāt, Latvijā bija bailīgi studenti, salīdzinot ar krievu studentiem, kas uzdrošinājās uzdot daudz kritisākus jautājumus). No kurienes uzbrucēji zināja par izstādi, par kuru nezināja pat daži mani paziņas, kas parasti ir informēti par mākslas norisēm? Kopš kura laika kaut kāds Donbasa separātistu fans interesējas par visai marginālu latviešu mākslu, kas turklāt izlikta vietā, kuru tāda veida tipi parasti neapmeklē?

Viss jau galu galā ir beidzies labi, bet jāgatavojas, ka mēģinājumi biedēt, iespējams, vēl sekos. Un biedēšana tik labi nostrādā, jo biedējamie tiek izolēti – viņus arī citi baidās aizstāvēt. Ja var izolēt lielus spēlētājus, tad var arī izolēt dažus māksliniekus un pēc tam nelielu tautu.

Tagad – nu jau vairs ne biedēšanas – upuris ir lielā Ukraina, kurai vienai pašai jācīnās, bet vēl svaigā atmiņā ir, kā Krievijas propaganda draudēja un mēģināja izolēt pat Lielbritāniju, kad tā vērsās pret Krieviju pēc Aleksandra Ļitviņenko noindēšanas. Pārējā pasaule klusēja. Solžeņicins “Gulaga arhipelāgā” hipotētiski vaicāja, kas būtu bijis, ja visi čekas arestējamie stāvētu pretim agresīvajām, bet nelielajām čekistu grupām, kas braukāja apkārt pa nakti, arestējot un tādējādi neitralizējot savus pretiniekus. Mūsdienās tādu uzdrīkstēšanos neviens – vismaz pagaidām – vēl neprasa, bet fakts ir, ka ir jābūt gataviem uz to, ka cilvēkus mēģinās iebiedēt, jo biedēšana strādā. Taču tā kļūst neefektīvāka, kad esi gatavs uz to – arī to pārliecinoši nosodot.

Baiļu atmosfēras, ko labi atceras PSRS dzīvojušie cilvēki, neesamība ir viena no tām lietām, ko, neraugoties uz daudziem citiem trūkumiem, var novērtēt brīvajā Latvijā. Bet, ja es būtu gudrs čekists, mēģinātu bailes un nedrošību sēt, jo pilsonisko drosmi var ļoti ātri atņemt, īpaši tādai slānītai nācijai kā latviešiem. Un iebiedēšanai nevajag neko vairāk, kā apņēmīgu mazu ekstrēmistu grupu, jo lielākā jebkuras tautas daļa baidās no belzieniem un vairākums cilvēku baidās iebilst ekstrēmistiem, jo nav pārliecināt, ka kāds nāks viņus aizstāvēt.

Pat ja šis pretrunīgais un dīvainais putinists, kas aicināja vīriešus spēku gados uzbrukt lellei, nav apzināts aģents, tad neapšaubāmi viņš ir ērts manipulējamais jau nopietnāku nelabvēļu rokās. Savukārt, ja mēs kā strausi bāzīsim galvu smiltīs, kad demokrātijā neizglītotāki līdzpilsoņi neadekvātām metodēm uzbrūk izteiksmes brīvībai, zaudēsim cieņu paši savās un Latvijas suverenitātes pretinieku acīs, kļūstot par inertām marionetēm visādu odiozu ekstrēmistu rokās.

Autors ir žurnālists, “Skaņu mežs” organizators