Jābūt eiroreālistam

Intervija ar Saeimas deputātu un partijas “No sirds Latvijai” prezidenta amata kandidātu Gunāru Kūtri

Topošais partijas “No sirds Latvijai” prezidenta amata kandidāts Gunārs Kūtris (54) intervijā stāsta par plāniem augstajā amatā, solījumu izpildi vēlētājiem un to, kāpēc savulaik balsojis pret Latvijas dalību Eiropas Savienībā.

Kāpēc “No sirds Latvijai” prezidenta amatam virza jūs, nevis Ingunu Sudrabu, kas vēl šā gada sākumā sabiedriskās domas aptaujās minēta starp populārākajiem kandidātiem līdzās Lembergam, Ušakovam un Vīķei – Freibergai?

Pirmkārt, oficiālā pieteikšana Saeimā vēl nav notikusi, to dara deputāti. Partijas kopsapulcē [18.aprīlī] iznāca tā, ka mainījās mūsu uzsvars – iepriekšējais viedoklis bija, ka mēs savu kandidatūru nevirzām, jo Ingunu Sudrabu pagājušā gadā bijām virzījuši kā premjera kandidāti. Kad [prezidents Andris] Bērziņš pateica, ka nekandidēs, mēs sapratām, ka kandidātu soliņš ir brīvs, reāli tikai [Mārtiņš] Bondars bija izvirzīts. Tad valdē sēdējām un izlēmām, ka tomēr mēs arī piedalāmies – vienojāmies, ka virzīsim Ingunu Sudrabu. Kad bija kopsapulce, no paša rīta man pienāca klāt cilvēki no mūsu pašu partijas, deputātu kandidātu sarakstiem un viņi saka: zini, Gunār, mēs virzīsim tevi arī. Es saku: vai tas būs labi, nepārsteidzieties! Kad bija kafijas pārtraukums, viņi vēlreiz sāka mani, kā saka, apstrādāt, pārliecināt: laižam abus divus, neatsakieties neviens, mēs balsosim.

Kas tie viņi ir?

Tajā brīdī mani uzrunāja Jānis Garbovskis no Madonas. Vēl, kad notika sēde, sekretāres man parādīja zīmīti, ka Marita Eisaka [partijas ētikas komisijas pārstāve] arī virza mani kā kandidātu un tad kafijas pauzē mēs ļoti nopietni runājām ar šiem cilvēkiem. Bija dažādi argumenti, kāpēc viņi uzskatīja [ka vajag virzīt Kūtri]. Kopsapulces otrajā daļā es nolasīju rezolūciju, ko pats biju gatavojis par Ingunas virzīšanu [prezidenta amatam], tad viens, otrs cēlās [kājās] un teica, ka pie tiem pašiem kritērijiem ir Gunārs, ko virzīt uz šo amatu. Kā viens no argumentiem – Inguna ir šo partiju veidojusi, visi arī asociē partiju ar Ingunu – Sudrabas partija. Ja Sudrabu ievēl par Valsts prezidentu, viņas pienākums būs aiziet no partijas.

Partijas vairs nebūtu?

Vai būtu, es nezinu. Tas ir viņas lolojums pamatā.

Tad, kad šie argumenti izskanēja, Inguna visu bija salikusi pa plauktiem un teica, ka atsauks savu kandidatūru par labu man. Viņa arī teica, ka Gunārs atbilst tiem pašiem kritērijiem, ko minējām rezolūcijā [par Sudrabas virzīšanu], otrs – viņa jūt, ka partijā ir vajadzīgs liels darbs, lai strādātu pie partijas attīstības stratēģijas, šobrīd ir pilnas rokas ar darbu!

Varbūt īstais iemesls bija jau laikā, kad viņa veidoja partiju, izskanējušās bažas, vai viņa vispār varētu saņemt pielaidi valsts noslēpumiem?

Es nedomāju, ka valsts pielaides došana vai nedošana drīkst ietekmēt valsts augstāko amatpersonu ievēlēšanu. Manuprāt, šeit ir pārspīlēta drošības dienestu kompetence.

Vai jūs nepieļaujat situāciju, ka varētu būt objektīvi iemesli, kāpēc cilvēkam nevar ļaut iepazīties ar valsts noslēpumiem, tajā skaita prezidenta kandidātiem?

Ja attiecībā uz Ingunu – es nezinu. Viņa bija Valsts kontrolē, viņai bija tiesības iepazīties ar noslēpumiem. Tātad kur varētu rasties problēmas pielaidei?

Man liekas, ka šajā situācijā Inguna izvērtēja, kas vēl partijai ir darāms un viņa labprāt turpinātu vadīt partiju.

Vai jums ir visas savas frakcijas atbalsts?

Nezinu.

Pieļaujat iespēju, ka kāds varētu neatbalstīt?

Protams, varbūt. Tajā vakarā “Panoramā” izskanēja, ka no frakcijas deputātiem kāds ir teicis, ka viņš neparakstīs. Tā, ka varētu nebūt [visu] paraksti, jā, varbūt vispār nebūs atbalsta. Izvirza jau deputāti.

Kāpēc tad piekritāt, ja jums nav pat savas frakcijas atbalsta?

Man ir partijas kopsapulces [atbalsts]. Tā ir augstākā lemējinstitūcija partijā.

Noprecizējot, kurā brīdī tad jūs nolēmāt, ka varat būt par Valsts prezidentu?

Precīzi varu pateikt – kopsapulces dienā kafijas pauzē, kad es izlēmu, jā, es neatsaucu savu kandidatūru. No rīta es tikai uzzināju, ka mani virzīs. Goda vārds, man nav bijusi iepriekš neviena saruna. Tajā dienā, apsverot visus par un pret – kāpēc ne, ja mēs esam izdomājuši, ka varam piedalīties.

Kāpēc jums šķiet, ka Latvija šobrīd var atļauties nejaušu prezidentu, kurš kafijas pauzē izdomājis – kāpēc ne?

Tā nav tikai kafijas pauze. Vienā brīdī cilvēkam ir jāpasaka – jā vai nē. Tā bija pusi dienas doma visu laiku galvā. Jautājums ir par to, vai mūsu partija, kas ir neliela partija, var izvirzīt savu kandidātu. Ja sakām, ka vispār piedalāmies, tad, lūdzu, tiek piedāvāta versija. Kāpēc nemēģināt, ja izsver to, kas ir domāts par valsts vadīšanu – ne Valsts prezidenta amatā, bet vispār, kas valstī būtu jāsakārto. Tas ir izsvērts – nevis vienā dienā, bet ilgāku laiku.

Jūs domājat Satversmes tiesu?

Arī Satversmes tiesas laikā, redzot, kā tiek vadīta valsts un kurā vietā ir problēmas, bieži vien iedomājies sevi tajā vietā, ko tu būtu darījis? Tāpēc arī tas nav tā – o, es visu laiku rakņājos pa dobēm, šobrīd man piedāvā un es skrienu! Atbildības uzņemšanās ir ļoti ilgstošs process. Cilvēkam ir lēnītēm jāieaug tajā – ja viņam kaut ko prasa, tad viņam ir jādomā, kā rīkoties. Ja tajā brīdī ir jāpieņem lēmums, es saku – jā, uzskatu, ka varēšu [tikt galā].

Jūs runājat par atbildības uzņemšanos, bet visai drīz pēc ievēlēšanas Saeimā jūs jau meklējāt citus darba piedāvājumus, piemēram, piedalījāties atlasē uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša amatu.

Es vēl nebiju iekļuvis Saeimā, kad jau biju pieteicies šim konkursam. Ja es būtu kļuvis par Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi, es, protams, būtu aizgājis no politikas.

Tad kāda ir jūsu prioritāte?

Profesionālā darbība.

Joprojām ir?

Ja es redzētu labu profesionālu piedāvājumu, kur es zinu, ka savas zināšanas varu likt lietā – iespējams. Es saku – iespējams, jo tajā brīdī jāvērtē, kas tas ir par darbu un kādu slogu tas uzliek.

Man liekas, ka mana iesaistīšanās partijā, politiskajā darbībā zināmā mērā ir šķērslis tam, ka mani nevirzīja kā vienu no Latvijas kandidātiem.

Godīgi sakot, kad komisija pateica «nē», man nokrita slogs, jo pašam nebija jāizvēlas, ko darīt, ja piedāvās. Es biju daudz uz papīra licis plusus un mīnusus, vai gribu braukt uz tik ilgu laiku – deviņiem gadiem uz turieni, pamest visu, kas šeit ir iesākts. No vienas puses, profesionālā darbība, no otras puses – vai man gribas braukt no Latvijas prom? Paldies Dievam, tas ir atrisinājies ne manas gribas dēļ, man nebija jāmokās, es palieku politikā.

Saistībā ar to, ko sacījāt par profesionālo darbību kā prioritāti. Vai pareizi sapratu, ka jūs patlaban politikā esat tāpēc, ka jums nav iespējas darboties profesijā?

Nevis nav iespējas, bet tie amati, tās iespējas, ko varētu izmantot – man liekas, ka tās visas nebūtu labas. Kāpēc? Nu, amatam ir jābūt atbilstošam. Es varu sākt no nulles par juristu strādāt – par rajona tiesnesi, bet vai 50 pāri gados tas ir jāsāk? Nē. Man priekšvēlēšanu kampaņā vasarā Jūrmalā viens cilvēks pienāca un teica – jūs jau politikā stājaties tāpēc, ka jums nav kur strādāt. Vai tad jūs nevarat atvērt savu advokāta vai jurista kantori? Varu, es gatavotu ļoti labus pieteikumus konstitucionālajai tiesai, bet uzskatu, ka tas nav ētiski no manas puses. Valsts manī caur amatiem ir ielikusi zināšanas, kuras es negribētu izmantot pret valsti. Jā, likumu sistēmas sakārtošana, tiesību sistēmas sakārtošana – tas ir valsts nostiprināšanai, bet, goda vārds, ētiski es uzskatu, ka tas nebūtu labi.

Vai tā nav zināmā mērā negodīga attieksme pret “No sirds Latvijai” vēlētājiem, jo viņi taču balsoja par politiķi Kūtri? Jūs sakāt, ka jums prioritāte ir profesionālā darbība atbilstoši savam līmenim, nevis tā izpilde, ko vēlētājs no jums sagaida kā politiķa.

Es gribētu precizēt. Kad Latvijas vēlētājs balsoja par politiķi Kūtri, pirmkārt, vēlētājs skatās nevis uz uzvārdiem, bet ko viņi ir līdz šim darījuši. Man liekas, Latvijā vēlētāji balso ne tik daudz par partijas listi. Ok, kad paņem sarakstus, viņi uzticas vadītājam, bet kad sāk vilkt ķeksīšus, viņi skatās, vai tas cilvēks ir pazīstams vai nē. Kāpēc partijas sev piesaista sabiedrībā pazīstamus cilvēkus? Nevis tāpēc, ka tas cilvēks ir politiķis, bet tāpēc, ka viņš sabiedrībā ir labi atpazīstams.

Ja paskatāmies pēc būtības – vēlētājs balso par partiju, tās solījumiem un vismaz mēģinājumu tos izpildīt. Kā jūs izpildīsiet tos solījumus?

Piedodiet, cilvēks dzīvo vienu dzīvi, viņš nevar visu izpildīt, ko apsola. Ja es uzskatu, ka profesionālajā darbībā vairāk varu ieguldīt, tad labāk aizeju uz turieni. Bet ja profesionālā darbība ir tāda, kas mani neapmierina, tad labāk darbojos politikā. Ticiet vai nē, Saeimā juristiem ir darba pilnas rokas.

Cik lielā mērā šo jūsu nostāju ietekmē finansiāli apsvērumi? Jūs pats pieminējāt – 54 gadi un spriežot pēc pagājušā gada deklarācijas vairāk nekā 200 tūkstošu [eiro] parādsaistības.

Ir krietni mazāk [tagad]. 165 tūkstoši. Redziet, kad paņēmu kredītu, es apzinājos, ka ņemu to uz ilgu laiku – uz trīsdesmit gadiem.

Līdz cik gadiem jums jāatmaksā kredīts?

78 sākotnēji bija plānots. Es arī bērnus nobrīdināju, ka, visticamāk, tas viņiem būs jāmaksā. Es rēķināju arī to, ka man no 65 gadu vecuma ir tiesneša pensija.

Tad jūs varēsit atļauties maksāt?

Tiesneša pensija man garantē to, ka pēc kredīta [ikmēneša maksājuma] summas samaksāšanas man paliek arī normāli izdzīvošanai. Universitātes darbs – ja man tas nebūtu pietiekams, es, visticamāk, ietu strādāt par juristu un gatavotu pieteikumus konstitucionālajai tiesai. Tāds ir jurista darbs, diezgan labi attalgots. Es rēķinājos, ka man ir zināšanas un es, protams, varu sevi nodrošināt.

Jautājums ir, vai jūs patlaban ar atalgojumu, kas ir parlamentā, spējat nomaksāt kredītu un savilkt galus?

Vēsā mierā, goda vārds. Man ir salīdzinoši neliela summa, 600 – 670 eiro jāmaksā mēnesī un otrs – iepriekšējos gados, ja man palika nedaudz pāri, es liku uzkrājošajā apdrošināšanā. Tā dod iespēju saņemt ienākuma nodokli atpakaļ, plus vēl banka, pārvaldot manu ieguldīto naudu, ieguldīja dažadās kompānijās pasaulē, kas deva ļoti labi pienesumu.

Šogad man beidzās uzkrājošās apdrošināšanas termiņš un tā naudiņa tiešām labi nopelnīja un es ar to nosedzu daļu kredīta, līdz ar to mans kredīta atmaksas gala termiņš samazinājās par apmēram pieciem gadiem.

Cilvēks plāno, Dievs dara, bet esmu plānojis tā, ka līdz pensijai man ļoti gribētos pabeigt maksāt šo summu, bet, ja nepagūstu – ok, pensija būs, ja es, protams, dzīvošu. Tā kā šajā gadījumā viss ir normāli izdomāts. Man, starp citu, ir arī nedaudz mežs un nepieciešamības gadījumā es varētu organizēt griešanu, jo tam ir griešanas termiņš. Un man vēl ir dzīvoklis, ko grūtā brīdī varētu pārdot. Ja nebūtu grūts brīdis, es labāk to dzīvokli saglabātu bērniem.

Kāpēc jums šķiet, ka jūs būtu labs prezidents Latvijai?

Mūsdienu psiholoģija un Amerikas psiholoģija prasa, lai katrs kandidāts sevi slavētu – es esmu labs tāpēc, ka… Es savā praksē nekad dzīvē neesmu tā darījis – sevi slavējis, lai mani ieceltu kādā amatā. Esmu strādājis, lai cits mani ieceltu. Bet ja es mēģinu vērtēt no malas, pozitīvais moments ir viena lieta – man ir bijusi prakse Latvijā pietiekami augstos valsts amatos, lai es redzētu šo shēmu, kas notiek. It īpaši pēdējie desmit gadi, strādājot Satversmes tiesā, esmu redzējis valsts varas atzaru balansu – kas notiek starp valsts varas atzariem. Man liekas, ka Valsts prezidentam ir iespējams šeit regulēt – ietekmēt to, lai kāda vara nebūtu pārsvarā.

Kāda tad ir pārsvarā?

Man liekas, ka patlaban pārsvarā izpildvara regulē likumdevēju.

Kādā veidā prezidents pie esošajam pilnvarām to varētu ietekmēt?

Valdības veidošanas princips, kurš balstās uz obligāto koalīcijas vienošanos, pēc būtības novērš divas lietas. Pirmā – ja partijai ir apsolīta kāda kvota, tad partija to [ministru amatu] aizpilda un premjera kandidātam nav īsti iespēju to ietekmēt. Jā, nedaudz viņš var kaut ko, bet ne pārmērīgi daudz – teikt, man vajag profesionāli. Otra lieta – kad valdība kaut ko ir izdomājusi, tad caur likumdevēju tas aiziet tā ka svilpj. Valdība par saviem projektiem var neuztraukties Saeimā, jo zina, ka to jau koalīcija ir atbalstījusi. Tas nozīmē, ka nevis likumdevējs var pateikt valdībai – jūsu budžeta projekts ir slikts, nedod Dievs valdība kritīs, tāpēc atbalstam jebkuru projektu.

Bet ko tad jūs kā prezidents darītu?

Viens no jautājumiem, protams, saistīts ar prezidenta pilnvarām – ministru nominēšanai. Pie tā mēs tagad strādājam Saeimā. Darba grupa strādā pie prezidenta ievēlēšanas [kārtības maiņas], ir jāpalielina [prezidenta] pilnvaras. Otra lieta – tiesā strādājot un ne tikai tur, varēja redzēt arī to, kur varbūt ne prezidentam, bet valsts vadītājam, vajadzētu citādu pozīciju. Tas ir jautājums, kad izšķirošos brīžos vai nu aicina tautu kopā saliedēties vai vismaz tādās situācijās nevis biedē visus – ziniet, mums te ir ģeopolitiskā situācija… Valsts vadītājam jānostāda jautājums tā – tāda situācija ir, mēs esam izdarījuši to un to, cilvēki, ja gadījumā notiek kaut kas tāds, jums jādara tas un jums ir nodrošināts tas, ir vēl pasākumi, kas ir valsts noslēpums, bet tas tiks realizēts, ja gadījumā kaut kas notiks. Mēs šobrīd visur piesaucam, tikko kāds jautājums nepatīk – ziniet, ģeopolitiskā situācija. Īstenībā valsts vadītājam jābūt tādam, kas ievieš mieru sabiedrībā.

Pat, ja jāmaldina sabiedrība?

Tā nav maldināšana. Jāizdara. Otra lieta, juristi kad mācās, viņiem jāmāk ne vien salikt lietas pa plauktiņiem, viņiem ir jāprot runāt ar cilvēkiem un izstāstīt saprotamā valodā, ko viņš grib pasniegt. Vēl viena lieta, esmu ļoti sīki iepazinies ar valsts tiesībām un man ir pietiekami laba izpratne par valsts uzbūvi – kāda uzbūve var būt valstij, ko nozīmē parlamentārisms, ko demokrātija, cik tālu prezidents drīkst rīkoties parlamentārā republikā. Izpratne par šo shēmu ir laba. Tie ir tie plusi.

Kādas būtu jūsu prioritātes prezidenta amatam?

Ja es būtu, redzēsim, ko lielās partijas lems.

Neticat, ka šāda iespēja varētu būt un neesat par to domājis?

Tā ir maza varbūtība. Pirmkārt, jūs jau pati sākumā prasījāt, vai frakcijas deputāti parakstīs. Juridiski es vēl neesmu pieteikts, varbūt nemaz neiesniegs. Tas var gadīties, ja tiek izvirzīts ļoti spēcīgs kandidāts, ko mēs atbalstām no citurienes. Var būt kandidāts tāds, ka es pats saku – lai viņš iet, vēsā mierā, apsveicu. Subjektīvi man pašam ļoti simpatizē Vaira Vīķe – Freiberga. Ja viņu aicinātu un viņa piekristu, es teiktu – es nemaz nekandidēju.

Vai tad neesat nemaz domājis, ko gribētu izdarīt prezidenta amatā?

Ir domāts, bet tie gan ir tādi dažāda līmeņa jautājumi. Viens no jautājumiem ir tāds valsts sakārtošanas jautājums. Latvijas prezidentam oficiāli nav dotas tādas kompetences, lai viņš varētu noteikt valsts attīstībā kaut ko citādāku.

Ko jūs gribat citādāku valsts attīstībā?

Nē, viņam nav šādas kompetences pateikt – tagad darīsim tikai to vai tagad darīsim tikai šo. Prezidentam Latvijā drīzāk ir tikai reprezentatīva funkcija, piemēram, ārpolitikā. Prezidents nevar uzstāties un regulēt visus nosacījumus. Viņš saskaņo viedokļus.

Vai jūs to gribētu mainīt?

Nē, ārpolitikā es negribētu neko mainīt. Es gribētu valsts iekšienē mainīt attiecībā uz izpildvaras veidošanu, uz iespēju došanu – nevis, ka likumdevējs apstiprina visu valdības sastāvu, bet tikai premjeru. Premjers veido Ministru kabinetu un prezidents pieņem ministru zvērestus, var pieprasīt [atkāpšanos], ja kāds Ministru kabinetā nestrādā labi. Šeit ir jautājums par to, ka tajās sāpīgajās lietās, kas Latvijai ir īpaši nesakārtotas, kur es nejūtu sistēmu vai eksperti man saka, ka nav normālas attīstības perspektīvas jeb sistēmas. Tur šajā jautājumā es aicinātu konkrēto ministru kopā ar premjeru pie Valsts prezidenta uz pārrunām – kāds konkrēts plāns ir šīs tēmas sakārtošanai, ko ir paredzēts [darīt] šajā un citos virzienos. Tad, protams, ir jautājumi, kurus es attiecīgajos virzienos domāju, ko pats gribētu, bet es ļoti negribu uzspiest [viedokli] – varbūt es maldos. Piemēram, ja skartu izglītības sistēmu, es gribētu pateikt tā – pieņemam moratoriju četrus gadus nesamazināt skolu skaitu. Apsēžamies pie galda un ar ministru izrunājam, kāpēc kas notiek, kurā vietā. Tātad viņš zina valsts attīstības virzienus, kas neskar vienu tēmu, bet valsti 15, 20 gadus uz priekšu.

Nosauciet tos virzienus.

Izglītība ir primāra.

Ko jūs gribētu panākt izglītībā?

Ierakstīsiet vienu teikumu – pret skolu samazināšanu. Tā nav.

Tā jūs tikko teicāt.

Jā, viens variants. Obligāti jābūt lauku skolām tuvu maziem bērniem, tātad pagastā vienai, divām vai trīs skolām ir jābūt, lai bērnus tur varētu vest mazajās klasītēs. Tad, kad viņiem ieliek pamatus, viņi var paši braukt vai viņus aizved – tad ir augstāka līmeņa kvalitāte. Otrs variants – skolotāju algas. Algas un skolotāju kvalifikācija ir cieši saistīts jautājums. Tas, ko šobrīd mēģina bīdīt, bet visu laiku ar ļoti lielu [pretestību]. Vienreiz ir jāpasaka, ka naudu dodam skolotāju algu sakārtošanai, bet tam pretī jābūt arī atsvaram. To izdarīja somi 1960.gados laikam.

Ir daudzi jautājumi pie izglītības, arī kvalitāte, profskolu specializācija, apvienošana – tas ir komplekss jautājums.

Vēl prioritātes?

Nākamais jautājums, par ko man ir neizpratne – te nav šī brīža ministra vaina – ekonomikas attīstība un divu ministriju savstarpējās attiecības ekonomikā un finansēs. Finanšu ministrija patlaban Latvijā uzvedas kā slikts grāmatvedis, kas uzskata – cilvēkiem uzliekot maksāt vairāk, palielinās budžets. Man liekas, ka Ekonomikas ministrijai ir maza teikšana, vairākums nospiedošais ir tiem, kam pieder Finanšu ministrija un premjera krēsls. Ekonomikā tā nevar būt. Ekonomikā ir jāsaprot, ka nevis nodokļu lielāka uzlikšana dod pozitīvu efektu, bet ir jāzina pasākumi, kā attīstīt tautsaimniecību, lai mums būtu lielāki ienākumi nākotnē.

Kā to izdarīt?

Tas ir daudzos jautājumos. Vai Latvijai ir konkrēta programma kā atbalstīt uzņēmējus tālākos rajonos?

Pasakiet – uzņēmējam, kurš izveido 10 darbavietas Krāslavas rajonā, piemēram, piecus vai trīs gadus netiek prasīts nekāds nodoklis. Zināmām priekšrocībām no valsts puses ir jābūt, lai cilvēks, nākot iekšā, – vietējais vai ārvalstu investors – zinātu, ka šeit viņš drīkst attīstīties. Mikrouzņēmuma nodoklis – vecā tēma. Ja mēs šobrīd sakām, nu, tagad [būs šī zemā nodokļa likme] trīs gadus, bet ja tas uzņēmējdarbības modelis ir tāds, ka uzņēmums nekad nav plānojis lielāku peļņu, kāpēc viņam tikai trīs gadus ir mazais nodoklis? Pēc diviem viņš vai nu aizklapēs ciet, vai sāks šmaukties.

Vēl kaut kas?

Veselības jomā šobrīd es domāju [ministram Guntim] Belēvičam ir diezgan daudz iestrādes – ļoti ceru, ka tur sakārtosies shēma.

Vēl kas? Jautājums, kādas būtu jūsu priortātes prezidenta amatā? Sacījāt, ka esat mazliet domājis un es uzskaitīju – izglītība, ekonomika un finanses.

Trešais jautājums – noteikti tie ir mūsu reģioni. Latvijas izmiršana. Neteiksim, trešais vai pirmais, bet reģionu izmiršana, Latvijas tukšošanās. Te ir atkal ļoti daudzšķautņaini [darba] virzieni. Piemēram, par to pašu [atgriešanos Latvijā] – kā mēs sekmēsim, lai brauc atpakaļ? Vai atbalstu dodam, vai viņi brauc šeit atpakaļ un viņiem būs labāka alga vai kaut kas tamlīdzīgs. Liela daļa no cilvēkiem, kas ir aizbraukuši uz ārzemēm, grib braukt atpakaļ. Tas nozīmē, ka mums ir Latvijā jāsakārto, lai mums būtu šīs darbavietas.

Ko tieši sakārtot?

Tas ir saistīts ar ekonomikas jautājumiem, tas ir saistīts ar skolu jautājumu, tas ir saistīts ar visiem tiem pakalpojumiem, kas jāsakārto sistēmas veidā. Vai Latvijā ir sataisītas tādas darba vietas, ka cilvēki varētu atbraukt un kaut ko nopelnīt?

Ja jūs tagad būtu prezidents, ko jūs darītu?

Man būtu jāiet tad par ekonomikas ministru.

Bet jūs kandidēsit uz prezidenta amatu.

Jā, tas nozīmē, ka man ir jāpaaicina ekonomikas ministrs, speciālisti, pārstāvji no dažādiem virzieniem un vienā lielā sanāksmē jeb apspriežu telpā ir jāpasaka, kas ir darīts, lai tas tiktu sekmēts. Jābūt skaidram, vai ir izstrādāts plāns. Ja nav, tiekamies pēc mēneša, lai būtu uz galda plāns!

Vai ir vēl kāda būtiska prioritāte, kam jūs gribētu pievērsties?

(Domā) Kur atduries, tur daudzās vietās ir problēmas. Viens jautājums jau tas ir – ļoti gribētos, lai Latvija būtu tāda zeme, kur ne tikai mūsējie cilvēki nebrauc prom, bet lai uz Latviju gribētu braukt un dzīvot no citām valstīm. Tāpēc, ka te ir mierīgi, droši – sociāli, medicīniski, fiziski un ja tā būs, tad es teikšu, ka Latvija ir laba vieta. Tu to nevari izdarīt ar vienu [lēmumu], tas nav viens pasākums.

Tomēr prioritāšu augšgalā jūs nepieminējāt valsts drošības jautājumus, kas ir pēdējā laikā prioritāte Nr.1 un mēs arī esam pieņēmuši lēmumu strauji palielināt aizsardzības budžetu. Kāds ir jūsu viedoklis, kas šai Saeimai un nākamajam prezidentam būtu svarīgākais darāms Latvijas drošības nostiprināšanā?

Es to neuzsveru tāpēc, ka tur ir šobrīd iezīmēti virzieni, kas jādara. Vai prezidentam ir jājaucas visur, kur notiek process jau tāpat?

Vai jūs to atbalstāt?

Jā.

Kas tad būtu Saeimai, prezidentam jādara nākamajos gados Latvijas drošības nostiprināšanai?

Tā, papildu finansējums tiks piešķirts. Ir jāskatās – tie ir tādi sīkumi, kur Latvijas Valsts prezidentam nav jālien iekšā, bet kur varētu paprasīt – mani uztrauc pāris iepirkumi, kur tiek iztērēta nauda. Tas nozīmē – vai visos iepirkumos, kur aizies nauda Latvijas armijas apgādei, ir zināma kontrole, vai tur nav kāds lobijs, kas rupjākā valodā var tikt saukts arī par korupciju vai vismaz interešu atbalstīšanu.

Otrs jautājums, vai Austrumu pierobežā nevar organizēt mūsu pašu zemessargiem mācības. Ja mēs sakām, ka var tikt iesūtīti noteiktā reģionā “zaļie cilvēciņi”, kuri var veidot neapmierinātību, vai mums ir sagatavoti cilvēki jeb cilvēku grupas, nevis armija? Vai ir gatavi tie, kas nepieļautu šādas situācijas, kas uz vietas varētu sākt darboties? Ja mums Austrumu pierobežā ir palikuši tukši lauki, vai tur viņi nav vispār pamesti likteņa varā? Es domāju, ka tur varētu notikt armijas vadībā apmācības – nevis militāra šaušana, bet normāli izstrādāta stratēģija, ko kuram darīt, kādā veidā izvērsties, kā norobežot, kā sadalīt teritorijas. Kā Valsts prezidents es to zinātu, pārliecinātos, vai tas tā ir. Jūs prasījāt, ko darīt valsts drošībai. Tā lielākā daļa ir noslepenota informācija, bet es prasītu sarunās ar aizsardzības ministru un iekšlietu ministru, mēģinātu noskaidrot, kas ir darīts šajā jomā, lai te būtu droši. Man liekas, ka patlaban tur ir uzsākti pasākumi. No tā, ko publiski mēs zinām, mani vairāk uztrauc, vai tā nauda netiek iztērēta ne tur, kur vajag un vai nav iespējams šo naudu novirzīt tādos virzienos – kaut vai skolēnu patriotiskā audzināšana, militārās nometnes un tamlīdzīgi.

NATO militārie komandieri brīdinājuši, ka Latvija varētu būt nākamais Putina uzbrukuma mērķis. Cik reālas, jūsuprāt, ir šādas briesmas?

Es būšu laikam nepopulārs. Es teiktu tā – neuzskatu, ka tās briesmas ir reālas, ja mēs domājam fiziskā iebrukuma formā. Nedomāju, ka kāds mūsdienās uzdrošināsies iebrukt Eiropas Savienības un NATO dalībvalstī ar fizisku armijas spēku.

Vai Ukrainā notika fizisks iebrukums?

Nē, nenotika, bet pēc tam – jā. Tāpēc, ka Ukrainā bija ļoti specifiska situācija, jo bija Krievijai labvēlīgi noskaņotas armijas daļas, kur bija militārās noliktavas un lieli militārās munīcijas un ieroču krājumi. Atlika tikai veidot neapmierinātību cilvēkos ar to, kas notiek Kijevā, arī korupcijas dēļ armijas iekšienē un tamlīdzīgi, un tad Krievija ļoti veiksmīgi šo situāciju izmantoja. Tāpēc šeit varbūt tiek lietots tas žargona vārds – hibrīdkarš, ka nav obligāti jābūt militāram iebrukumam. Es vairāk baidos par ko citu, vai viltīgā formā Latvija nekļūst par Krievijas ietekmes zonu. Nav jau vajadzīgs pakļaut tādā veidā – pietiek jau ar to, ja ir pasūtījums, tad arī tas Latvijā tiek izdarīts.

Kā jūs to domājat, kā tas varētu izpausties?

Vai Krievija varētu ietekmēt Latvijas finanšu krahu? Es pieļauju domu, ka jā.

Kādā veidā?

Pieņemsim, ka “Krājbankā” nebūtu viena fiziska persona – Antonovs, bet ja to darītu noteikti drošības dienesti, kas lēnītēm iegūtu bankās finansējumu no dažādām pusēm.

Mums vairums taču skandināvu bankām pieder.

Bet noguldītāji – no Krievijas, no Amerikas un citur. Un vienā dienā šie noguldītāji izņem finanses ārā. Bankas krahs ir? Ir. Ja tā banka ir nopietna, šādā veidā Latvijā tiek panākta cilvēku neapmierinātība, panākta nedrošība par stāvokli valstī. Tāpēc es vienmēr esmu teicis un mūsu partijas uzsvars – drošība – ir ne tikai robežu drošība un fiziskā drošība, sociālās, ērtības jeb labums cilvēkam ir ļoti svarīgs apmierinātībā un, ja tas nav un neapmierināto cilvēku valstī ir daudz, tad ir apdraudēta drošība.

Sudraba nesen jūsu partijas kopsapulcē notikumus Ukrainā dēvēja par pilsoņu karu. Kāds ir jūsu viedoklis?

Es neatceros, ko Sudraba teica, bet vai juridiski tas starptautiski ir vērtēts kā iebrukums no ārzemēm? Man liekas, ka juridiski tas nav vērtēts kā iebrukums. Starptautiski visi saprot, ka Krievijas ietekme tur ir ļoti liela un Krievijas cilvēki vai algotņi tur ir iekšā, bet īstenībā karš sākās iekšienē starp Ukrainas diviem apgabaliem un centru.

Nupat Putins dokumentālā filmā pats atzina Krimas aneksiju.

Jā, par Krimu ir skaidri un gaiši.

Tā nav Ukraina?

Es uzskatu, ka šajā gadījumā tā bija aneksija, jo tur notika balsošana par atdalīšanos krievu armijas klātbūtnē.

Bet par ko tad ir runa, ja viena valsts atņem otrai teritoriju?

Bet ja tā ir aneksija, kur ir starptautiskās organizācijas, kas panāktu Krimas atdošanu Ukrainai? Ko mēs tagad bļaustīsimies par Krimas atdošanu Ukrainai? Latvijā bļaustīsimies, ja neviena starptautiskā organizācija vairs pat neliekas ne zinis? Visi samierinājušies ar to!

Kāds ir jūsu viedoklis?

Loģiski, ka Krima būtu jāatdod atpakaļ Ukrainai. Bet to starptautiski šobrīd neviens necilā. Tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, ir iekšējais Ukrainas karš, no ārzemēm neviena armija nav pārgājusi pāri. Kura armija ir iegājusi iekšā?

Putins atzina Krimas aneksiju.

Jā, bet aneksija nenotiek ar bruņotu cīņu. Aneksija – tiek paņemta teritorija viltīgā ceļā, kā Latvija 1940.gadā.

Kur tur ir pilsoņu karš?

Starp Luganskas, Doņeckas pašpasludinātajām republikām. Tie ir Ukrainas iedzīvotāji, Ukrainas tauta, kas karo viena pret otriem. Jā, vienus kūda vai uzpērk viena puse, otriem palīdz otra puse.

Ziniet, tas atgādina retoriku, ko dzirdam Krievijas varas kanālos par notiekošo Ukrainā.

Nē, tā nav retorika. Pirmkārt, esmu korekts jurists, kas ļoti labi saprot, mēs visi labi saprotam, kas notiek Ukrainā. Ārēji tas ir iekšējs Ukrainas jautājums, kuru atbalsta Krievija.

Bijuši taču nez cik gadījumi, kad tur ir konstatēta Krievijas armijas karavīru klātbūtne šajā valstī.

Neviens starptautiski nav atzinis, ka Krievijas armija būtu pārgājusi robežu un tur karojusi. Tas, ka mēs visi zinām vai lielākoties mums ir pārliecība… Arī man ir pārliecība, es arī Krievijas vēstniekam esmu skaidrā, gaišā tekstā pajautājis – kā tas nākas, no kurienes šie bruņotie spēki, kas tur karo, no kurienes munīcija un viss pārējais?

Bet jūs to saucat par pilsoņu karu.

Nu, labi, es publiski retoriski varu nobļauties, ka Krievija ir iebrukusi Ukrainā, tas ir pareizi starptautiski?

Es gribu zināt jūsu viedokli.

Personisko?

Jūsu kā prezidenta amata kandidāta.

Personiski – protams, es zinu, ka Krievija visu šo ir organizējusi un ietekmējusi un viņu atbalsts tur ir pilnā mērā. Cik daudz tur ir Krievijas cilvēki, es nezinu, vai viņi ir maskējušies, vai to iniciēja, vai ļoti mākslīgi drošības dienesti to organizēja no iekšienes, lai sāktos… Cik tur cilvēki pārgāja, cik bijušie ieslodzītie aizgājuši, to es nezinu. Par to man ir pārliecība, bet es nevaru to nosaukt par divu valstu savstarpējo karu, jo oficiāli nav karš.

Pirms jūs kopīgi ar Sudrabu ienācāt politikā, mums bija intervija un jūs man atzināt, ka savulaik referendumā par Latvijas dalību Eiropas Savienībā jūs balsojāt pret. Kāpēc jūs toreiz šādi balsojāt un vai šobrīd esat mainījis savu viedokli par Latvijas nepieciešamību atrasties šajā organizācijā?

Ir divas lietas. Pirmā lieta – balsošana konkrētajā situācijā par konkrētajiem jautājumiem. Ja mēs izvērtētu no tiesību viedokļa, tad atklāti sakot, jautājums par Latvijas dalību Eiropā cilvēkiem bija nesaprotams, jo neviens cilvēks Latvijā, varbūt [izņemot] dažus Ārlietu ministrijā, nebija izlasījuši iestāšanās noteikumus, likumu. Portugāles konstitucionālā tiesa savulaik bija atzinusi – ja cilvēkiem uzdod nezināmu jautājumu, tad cilvēku balsojums nav atzīstams par korektu.

Jūs gribat teikt, ka Latvijas iedzīvotāji nesaprata, par ko balso?

Nē, nezināja. Ļoti daudz ko nezināja un arī mēs daudz ko nezinām. Konkrētas juridiskās saistības nezināja. Cilvēkiem pēc būtības bija uzdots nevis juridiskais obligatoriskais jautājums, bet konsultatīvais – vai jūs gribētu piedalīties Eiropas Savienībā? Cilvēki no ārienes izskata, saka – jā, es gribu.

Kas tur slikts?

Bet tad paskatīsimies, cik tad īsti formāli piedalījās un nobalsoja par to dalību ES. Vai tiešām Latvijas iedzīvotāji viennozīmīgi atbalstīja? Vai tas procentuālais jeb balsošanas kvorums nebija iestrādāts tāds, ka īstenībā tendence uz to, lai dabūtu kaut kādu vairākumu. Vai Satversmē nav ielikta norma, ka savukārt cilvēkiem nav pilnīgi nekādu iespēju, lai izstātos no ES. Tur ir tāda norma, kas cilvēkiem nedod iespēju.

Toreiz, 2000.gadu sākumā, es strādāju Tieslietu ministrijā. Ar daudziem normatīvajiem aktiem biju saskāries, un tad, kad mēs gatavojām dalību ES, mums skaidri gaiši pateica – trešais pīlārs, tieslietas, ir katras nacionālās valsts neaizsakarams jautājums. Kas notiek tagad? Mēs esam iestājušies [savienībā], kur regulē visu, kādiem jānotiek tiesu procesiem, kādiem sodiem jābūt, par ko obligāti ir jāsauc pie atbildības vai jāizdod cilvēks. Es uzskatu, ka tas ir nekorekti.

Nākamais jautājums, iestājoties ES, es domāju, ka tā vairāk ir viedokļu saskaņošanas institūcija, bet šobrīd mums ir tik daudz jautājumu, kur Latvija pat iepīkstēties nedrīkst. Tie, kam jāiestrādā Latvijas likumos kādas normas, viņi uz Eiropu skatās ar rožainām brillēm, neuzdrošinās neko pateikt. Tagad mūsu Latvijas likumprojektā tiek ielikta norma, ka tas un tas notiek saskaņā ar tādu un tādu ES pamatlēmumu vai ietvara lēmumu. Es saku – pamatlēmums, vai tā ir obligāta saistošā norma? Tā ir valstu kopīgā viedokļa veidošana, [bet] to ieliek mūsu likumā kā obligāto normu. Palēnītēm tas kļūst par federālās valsts pazīmi, ka centrā kaut ko izlemj un pēc tam mēs obligāti tikai kopējam. Vai tā ir suverenas valsts pazīme?

Nākamais jautājums – ES pati lenītēm audzē savu kompetenci. Ierēdnis, kuram ir iedota vara, lai nezaudētu savu labi situēto algu un darbu, ir ieinteresēts vairāk un vairāk [sev] savākt, palielinot ierēdņu skaitu un funkcijas. Tas nozīmē, ka ES komisijās ir vairāk ieinteresēti saglabāt savu noteicošo lomu visos jautājumos.

Varbūt jūs varētu nosaukt trīs lietas, kur Latvijas nostāja, viedoklis nav ņemts vērā un kuras tagad ir iestrādātas mūsu likumos un ir mums kaitīgas?

Piemēram, rīcība ar valsts atbalstu komercbankām. ES normas liedz valsts atbalstu, jo tas izkropļo konkurenci. Pieņemsim, to pašu publiski izskanējušo “Citadeles” gadījumu. Vai Latvijai nebija vajadzīga sava nacionāla banka, kura varētu noteikt kreditēšanas politiku valstī?

Kāpēc jānodarbas ar biznesu, ja privātais sektors ar to lieliski tiek galā?

Jūs šobrīd tēlojat tādu naivo. Ja pagājušā gadā mēs runājām par nolikto atslēgu principu un valsts politika bija tāda – neiegrūst [kredītu ņēmējus] parādu verdzībā. Viņus izliek no mājokļa un viņi ir spiesti braukt prom no Latvijas tāpēc, ka nevar izdzīvot, tad tajā brīdī Latvijas likumdevēju un valsti nospieda banku lobijs. Viņi pateica – mēs nedosim vispār kredītus. Vai Latvijas valstij bija pietiekams pretspēks pateikt, labi, nedodiet, mums ir nacionālā banka, kas šos kredītus dos pēc mūsu noteiktā principa.

Vai jums šķiet, ka šādi valsts loma ekonomikā būtu jāpalielina? Piemēram, kā Baltkrievijā vai varbūt Krievijā?

Nepārspīlēsim.

Mazāk?

Tirgus ekonomika reāli nekur nepastāv. Arī izslavētajā Eiropas Savienībā tirgus ekonomika nepastāv, jo tur pastāv subsīdijas jeb dotācijas, kuras ir negodīgas. Zemniekiem subsīdijas ES ir lielākas nekā Latvijā, tad kāda tirgus ekonomika, cik godīgs tirgus?

Labi, nosauciet vēl divas lietas, kur pretēji valsts interesēm uzspiests ES regulējums?

Monetārā politika. Latvijas valsts savu budžetu veidot vairs nevar. Jā, mēs veidojam, bet mēs Latvijā vēl neesam to saskaņojuši, bet EK jau nodots vērtēšanai. Cienījamā Brisele, vai mēs drīkstēsim šādu budžetu veidot? Mūsu ministri sagatavo tādu [budžeta projektu], lai tur nebūtu nepatikšanas. Iespējams, pastrīdas par kaut ko, kaut ko izdodas izgrozīt, bet, ja strikti no Briseles pateiks – nē, tā jūs nedrīkstat darīt, tad mūsējie teiks labi, mēs tā nedrīkstam darīt.

(Domā) Kad Latvija ir teikusi, ka mums būs jāmaksā soda naudas, ja mēs kaut ko neizdarīsim – vai tas nav pretrunā tam, ko mēs paši gribējām darīt? Tas ir vairāk attiecībā uz aviāciju (acīmredzot runā par EK pārbaudi saistībā ar valsts atbalstu “airBaltic” – red.). Man nav kompjūteratmiņa, lai momentā jums noskaitītu.

Vai jums šķiet, ka Latvija būtu daudz veiksmīgāk attīstījusies, ja tobrīd referendumā būtu nobalsojusi pret?

Es nezinu.

Vai tagad šis jautājums ir izvērtēšanas vērts – varbūt labāk jāizstājas no ES?

Šobrīd nē, jo ir politiski izveidojusies konkrētā situācija, ekonomiskie un politiskie kontakti ir izveidojušies. Es noteikti nebūtu tas, kurš tagad aicinātu balsot par izstāšanos, bet ja savienībā būs virziens uz federāciju, es būšu pirmais no tiem, kas aicinās – tā gan ne. Es gribētu saglabāt Latviju kā Latviju ar tiesībām pašiem lemt par savu likteni.

Kā jums šķiet, vai pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos Latvijai nebūtu vajadzīgs prezidents, kurš ir ne vien pārliecināts eirooptismists – ar to es negribu teikt, ka eiroskeptiķi ir ar kaut ko sliktāki, bet vai pašreizējos apstākļos tomēr nebūtu vajadzīgs cilvēks, kurš ar visām četrām ir par Eiropas Savienību, ar labiem sakariem tur un ar spēju vajadzīgajā brīdī likt tos lietā?

Pirmkārt, tas ir premjera pienākums – [būt ar] labiem sakariem tur, jo EK darbojas ministri un premjers. Tā ir izpildvara. Otrkārt, es negribētu ne eirooptimistu, ne eiroskeptiķi par vadītāju. Es teiktu, ka jābūt eiroreālistam. Tur, kur jāaizstāv valsts intereses, tur jāaizstāv valsts intereses.

Tad jau jūs arī nederat.

Es neesmu eiroskeptiķis, kopumā es esmu reālists. Manuprāt, es saskatu tās vājās vietas, kas var graut ES pašu no iekšienes – kur veidojas centrbēdzes spēki par to, ka uzspiediens nav labākais demokrātiskā sabiedrībā.

Ar ko atšķiras eiroskeptiķis no eiroreālista?

Eiroskeptiķis ir kategoriskais pret un visur mēģina skatīt negācijas, eiroskeptiķu mājaslapā var salasīt konkrētus faktus, kas ir slikti. Es saku tā, ka mums jāskatās uz katru ES sadarbības jautājumu, lai saprastu, vai tas ir tas, ko mēs gribam vai negribam. Tad, kad mēs kategoriski negribam, tad mums arī šī kategoriskā nostāja ir jāpasaka, jo tagad mums ir vienos vārtos – neesmu dzirdējis nevienu reizi, ka Latvijas valdība vai likumdevējs būtu strikti pateicis: nē, Latvijai tas nav izdevīgi.

Grieķija pēdējā laikā stingri saka nē, vai tas ir tas pozitīvais piemērs?

Viņi grib parādīt savu mugurkaulu, bet viņiem tās naudiņas nav. Nepārspīlējiet, jums ir melns un balts.

Kur būtu tas pozitīvais piemērs?

Ungārija bija vienu brīdi – dažos jautājumos striktāk pateica.

Piemēram?

Tas bija divi, trīs gadu atpakaļ. (Domā)

Par preses brīvības ierobežošanu?

Man liekas, ka viņi vienkārši tā striktāk uzstājas, zolīdi pasaka. Lielbritānijas premjers – viņš arī pasaka par to, kas jāiegulda kopējā budžetā. Tas valsti aizskar, tāpēc Lielbritānijai ir viens diezgan spēcīgs plāns, kas saka – vai šī dalība ES ir mums par labu, tās ir diskusijas.

Liekot svaru kausos ieguvumus un zaudējumus, kā jums kā reālistam šķiet, kas ir vairāk?

Šajā brīdī es teiktu, ka dalība ES Latvijai ir zināms pozitīvais moments, tāpēc es noteikti nebūtu pie tiem, kas aicinātu uz izstāšanos. Šī savienība, protams, dod Latvijai daudz labuma. Šobrīd es teiktu tā – dod vairāk pozitīvā un es kā reālists teiktu, ka es visu laiku skaļi protestēšu pret tām situācijām, kas mums kaitē. Piemēram, ja pagājušā gadā ES nolēma ieviest ekonomiskās sankcijas [pret Krieviju] – vienota politika, ko mēs atbalstījām. Tad ES vajadzēja paredzēt, kādā veidā tiek palīdzēts tiem cilvēkiem vai uzņēmumiem, kas cieš zaudējumus no tā. Loģiski, ka vairāk zaudē pierobežas valstis, arī Polija, Lietuva, Latvija. Vai Rietumvalstīm bija izpratne, ka šīm valstīm vajadzēja palīdzēt segt kopējās politikas radītos zaudējumus vai ekonomiskās ārpolitikas zaudējumus – es domāju, ka atbalsta īsti nebija.

Kā jūs pēc būtības vērtējat ES lēmumus par sankcijām?

Ekonomiskās sankcijas ir viens no piespiedu mehānismiem.

Vai to vajadzēja darīt, tās sasniedza mērķi?

Zināmā mērā es teiktu, ka mērķi ir sasniegušas.

Kas par to liecina?

(Domā) Vai Krievijas ekonomikas pasliktināšanās liecina, ka tāds bija sankciju mērķis – domāju, ka nē. Ja Krievijā pasliktinās apstākļi cilvēkiem, vai tādēļ neapmierinatība vēršas pret Krievijas varu – domāju, ka nē. Vai šīs sankcijas sasniedza mērķi? Drīzāk krievi apvainojās, ka franči nepārdeva “Mistral” kuģus. Zināmā mērā varētu teikt, ka ekonomiskās sankcijas deva pa nerviem Krievijas vadītājiem.

Vai to vajadzēja darīt?

Es nezinu. Es nezinu. Domāju, ka tad, kad tās ieviesa, cerēja uz lielāku pozitīvo pienesumu, ka Krievijas cilvēki būs neapmierināti. Bet pēc kara jau jebkurš ir gudrs.

Ja jūs būtu prezidents un ārlietu ministrs nāktu un sacītu – mēs atbalstām sankcijas pret Krieviju, ko jūs viņam teiktu?

Ja mūsu kopējā nostāja būtu tāda, ka mēs atbalstām un mums ir skaidrs, ka mūsu cilvēki no tā necietīs…

Vienmēr kāds cietīs, situācija ir tāda, kāda ir. Kā jūs rīkotos, ja būtu prezidents?

Nevar tā pateikt. Ja es tajā brīdī būtu bijis Valsts prezidents, no kura lēmuma daudz kas ir atkarīgs, zinot to informāciju, kas toreiz bija, zinot to, ko citas lielās valstis ir nolēmušas, varbūt es tajā brīdī teiktu – jā, pareizi, mēs pievienojamies kopīgajai politikai.

Bet varbūt nē?

Bet varbūt ka tas būtu diskusiju jautājums, ko darām – atbalstām vai neatbalstām, izsvērt to visu. Tagad, kad pagājis gads, mēs varam spriest tikai par to, vai tas patīk vai nepatīk. Grūti pateikt, kā rīkotos.

Prezidents Bērziņš ilgi domāja – braukt vai nebraukt uz Putina 9.maija svinībām. Kā jūs būtu rīkojies?

Man toreiz žurnālisti prasīja, ko es viņam ieteiktu – nē, šogad es nebrauktu. Tāpēc, ka Krievija uzvedas starptautiski nekorekti un līdz ar to ir jāizrāda zināma attieksme pret šādu soli. Tas ir politisks solis un demonstratīvs solis, kas parāda valsts attieksmi.

Vēl viens jautājums, kas saistīts ar izmaiņām Krievijas ārpolitikā pēdējo gadu laikā, to tiešā veidā izbaudām, ieslēdzot Krievijas finansētos kanālus. Kā jums šķiet, ko ES un mums kā valstij vajadzētu iesākt pret Krievijas propagandu un dezinformāciju, kas tiek izmantota kā ierocis šajā karā?

Pirmkārt, cenzūra nekad nav bijis labākais variants. Arī padomju laikā cilvēki pa kluso klausījās un tas aizliegtais [auglis] bija vēl saldāks. Normatīvajos aktos vajadzētu ierakstīt, ja Latvijā tiek translēts kāds ārvalstu kanāls – varētu uzskaitīt, kuru valstu, obligāti šim kanālam jāpiedāvā bezmaksas ētera laiks, teiksim 30 minūtes, Latvijas valsts pozīcijai.

Kā jūs to domājat?

Ārlietu vai Kultūras ministrija varētu vienkārši gatavot viedokli par Latviju daudzos jautājumos. Parādīt tiem cilvēkiem, kas šo kanālu skatās, tajā pašā valodā ielaist iekšā – redziet, šī situācija ir fikcija, šī fotogrāfija ir viltota. Tā būtu maza metodīte, kā šie cilvēki, kas skatās šos kanālus, redzētu arī Latvijas viedokli, jo citus kanālus viņi neskatās.

To materiālu jau sagatavo žurnālisti. Kā jūs to iedomājaties, ka Ministru kabineta preses sekretārs vai Laimdota Straujuma krieviski nolasīs paziņojumu?

Nē, tas ir normāls Latvijas valsts pasūtījums žurnālistiem, kuri gatavo. Nevis cenzētais materiāls, bet ziņu raidījums cilvēkiem, kuri neklausās latviešu valodā, par situāciju Latvijā, politiku, tas ko pasniedz LNT vai TV3 ziņās.

Otrs variants, Latvijas valstij būtu ļoti nopietni jādomā, kā iedzīvotājiem nodrošināt bezmaksas televīziju, jo šobrīd man liekas, ka bezmaksas televīzija nepastāv. Arī par dekoderi jāmaksā.

Starp svarīgākajām prioritātēm jūs pieminējāt virkni jautājumu, bet nepieminējāt korupcijas apkarošanu, lai gan politiķu uzpirkšana un valstu ekonomiskā ietekmēšana ir arī viens no Krievijas hibrīdkara ieročiem. Kāpēc jums šis jautājums nešķiet svarīgs?

Es nedomāju, ka tas ir hibrīdkara ierocis. Korupcija pēc būtības pastāv visas valstīs. Vairāk vai mazāk. Es pieļauju, ka Ukrainā korupcija noveda pie lielās neapmierinātības, Krievijā man liekas, ka augšas ir apmierinatas ar to, ka pastāv vidējā līmeņa korupcija, jo visu noregulē šīs attiecības… Saprotiet, es negribu to bļaut kā mūsu baigo problēmu, kā prioritāti. Nu, nav Latvijā korupcija jāizliek… Ja mēs gribam nosaukt prioritātes, tad jāizliek 20 punkti kā prioritātes? Nē, tas ir viens no darbības virzieniem.

Es gribētu teikt tā – korupcijas apkarošana Latvijā ir normāli uzsākta, to ir izdevies diezgan normāli jau padzīt uz priekšu, es domāju, ka korupcija šobrīd nu ļoti, salīdzinot ar to, kas bija 2000.gadu sākumā vai pat 90.gados, ir krietni, krietni samazinājusies. Nav vairs tās situācijas, kad cilvēks iet pie ārsta vai kaut kur un domā, ka viņam ir jāmaksā. Toreiz tas bija kā standarts, bet šobrīd man liekas, ka reti kuram vairs nāk prātā. Tas nozīmē, ka mainās sabiedrības domas. Es drīzāk uztrauktos par korupciju, kas ir saistīta ar politiķiem.

KNAB kompetencē ir arī partiju finansēšanas uzraudzība. Cik veiksmīgi, jūsuprāt, birojs ticis galā ar šiem jautājumiem?

No formālās puses – jā. Tas, kas tiek deklarēts kā saņemts, tas tiek pārbaudīts, ir pārkāpumi, pārsniegts līmenis. Bet pēc būtības – nē. Es neticu, ka partijām finansējums ir tikai tas, ko maksā caur legālajiem ziedojumiem vai legālie ziedotāji ir reālie ziedotāji. Es tam īsti neticu.

Kāpēc ne?

Saprotiet, Latvijā cilvēki neatbalsta politiķus tik daudz, lai baigi atvērtu savu maciņu sponsorēšanai. Jā, politiķis var iet un lūgt, tad kaut ko iedod un tas ir baigi grūti. Es zinu, kā mums pašiem bija, kad bija jāiet un jārunā ar cilvēkiem, lai atbalsta. Man liekas, ka īstenībā šī slēptā sponsorēšana vienalga pastāv. Piemēram, mēs zinām Eiroparlamenta deputātiem ir labi prezentācijas izdevumi un tiesības turēt birojus, man liekas, ka viena daļa šīs naudas tiek savu partijas biroju uzturēšanai. Vai tas nav ziedojums, es nezinu. Vai cilvēki, kas tiek iekārtoti dažādās padomēs – es no sākta gala esmu pret to -, vai tā nav pateicība cilvēkam par kādu darbu vai arī netiešā veidā, lai viņš sponsorē. Tā kā viņš pats visu naudu nevar noziedot, es domāju, ka meklē caur citu cilvēku, lai varētu šo naudiņu pārskaitīt. Šobrīd to saku no loģikas viedokļa, savulaik arī Finanšu policijā esmu strādājis un zinu, kā finanšu mahinācijas var tikt izdarītas.

Varbūt šie secinājumi ir pēc personiskās pieredzes partijā “No sirds Latvijai”?

Es partijā “No sirds Latvijai” neesmu nodarbojies ar finanšu lietām. Es tikai kā valdes loceklis zinu, ka mums tiek informēts, kas ir ziedotājs. Ja nav pazīstams, mēs prasām, kas tas par cilvēku. Mēs valdē varam spriest, kas ir faktiski saņemts, to pašu arī KNAB. Vai tā nauda nāk no Jāņa vai Pētera, to zina tikai Jānis vai Pēteris, vai kāds, kas to shēmu varbūt izmanto.

Neilgi pirms vēlēšanām daži cilvēki “No sirds Latvijai” saziedoja vairāk nekā 100 tūkstošus, viņu vidū pensionāri, cilvēki bez redzamiem, lieliem ienākumiem, kas viesa aizdomas par nelikumīgu finansējumu.

Kam?

Man, piemēram, skatoties uz to, kā divu vai trīs nedēļu laikā pensionāri, cilvēki, kuriem nav lielu ienākumu, ziedoja 10, 15 tūkstošus. Vai jums pašam ir skaidrs, kā partija tolaik tik īsā laikā saņēma tik lielu naudu?

Es saprotu, ka uz vēlēšanām vajadzēja naudu. Loģiski. Tāpēc ļoti intensīvi tika lūgts meklēt, vai nevaram atrast ziedotājus. Mēs arī paši runājām un arī man teica, vai nezinām cilvēkus, kuri varētu atbalstīt mūs. Zinu, ka par aizdomīgām situācijām KNAB pārbaudīja.

Un jūs pats?

Piedodiet man, ja es strādātu tikai šajā partijā un man par to maksātu naudu, es, iespējams, kaut ko raktu un meklētu, lai būtu līdz galam skaidrs. Bet, ja es uzticos tiem cilvēkiem, ar kuriem strādājam kopā, tad man nav jāveido slepenais dienests, lai pārbaudītu, vai tiešām tas tā ir. Tas ir citu pienākums, lai meklē. Es ticu, ka cilvēks ir atnācis un mums ziedojis – Jānis vai Pēteris, ziniet, tur man tā problēma vairs nesāp. Es ticu, ka Jānis ir ziedojis, bet vai viņam to naudu ir iedevis Pēteris – es nezinu. Es domāju, ka viss ir OK un KNAB pārbaudīja, vai šie cilvēki ir maksātspējīgi, ziedotspējīgi.

Jūs pašu nepārsteidz, ka pensionāre ziedo daudzus tūkstošus, kamēr jūs pats partijai vispār neko joprojām neesat ziedojis, bet Sudraba pa visu šo laiku ir tikai 1000 eiro noziedojusi?

Nē. Jūs nepārsteidz cilvēki mecenāti?

Daži labi ziedoja tikpat daudz, cik uzņēmējs Dāvis, kurš azarstpēļu biznesā nopelnījis, bet viņiem nav redzams bizness.

Es pieļauju domu, ka varbūt cilvēks gados, kam ir kaut kāds uzkrājumiņš, viņš tic, ka kaut ko vajag sakārtot un viņu dvēselē kādu stīgu aizķēra Sudraba, kad norunāja. Varbūt viņu uzrunāja kāds.

Bet redziet, ar to ziedošanu ir kā – jūs sakāt, ka arī es neko neesmu ziedojis, bet visā tajā pasākumā es daudz braukāju. Vai tas, ka es braukāju ar savu automašīnu, guldīju iekšā benzīnu, man jāraksta kā ziedojums? Es nezinu. Vai premjere, kas brauc uz vēlēšanu pasākumiem ar dienesta automašīnu – ir ziedojums vai nē?

Tāpēc es domāju, ka tādus sīkumus parasti uzskaitīt nevar, man liekas, ka es tajā brīdī strādāju partijas intersēs, es ziedoju visu savu laiku, divus mēnešus. Ja es tajā brīdī būtu gājis kaut ko strādāt, es būtu vairāk nopelnījis. Tā ka naudas ziedojums ir viena forma, ko var atbalstīt, ja patīk, cita lieta, kur es jums piekrītu, ka jābūt normālam izstrādes darbam, lai atklātu nelikumīgus ziedojumus. Tas, ka starp visiem ziedojumiem visām partijām ir aizdomīgas situācijas – es uz citiem skatos tikpat aizdomīgi kā jūs skatāties uz mūsu partiju.