Durvis, gluži kā pie Jēzus, atvērtas visiem

Anglikāņu baznīca nes senas diacēzes tradīcijas, starp tām viesmīlību

Latvijā ik gadus notiek ļoti jauks pasākums, līdzīgs nu jau ļoti iecienītajai Muzeju naktij – Baznīcu nakts, kad baznīcas ver savas durvis visiem, kas vēlas ienākt un baudīt radošus un interesantus pasākumus līdz vēlai vakara stundai. Apmeklētāju ir daudz, un tas ir jauks un nepiespiests veids, kā Latvijas iedzīvotāji, viesi un tūristi var apskatīt vienu no mūsu zemes un tautas dārgumiem – dievnamus.

Arī Sv. Pestītāja anglikāņu draudze pagājušajā gadā piedalījās Baznīcu naktī un 2015.gada sākumā pieteica dievnamu šī gada pasākumam. Ar lielu vilšanos saņēmām vēstuli no Baznīcu nakts darba grupas, kas mums paziņoja, ka neesam tradicionāla konfesija.

Anglikāņu baznīcas uzskati morāli teoloģiskos jautājumos krasi atšķiroties no Latvijas tradicionālajām konfesijām, teikts vēstulē.

Ja kāds no lasītājiem, soļojot pa pavasarīgo Vecrīgu vai apmeklējot baikeru burziņu 11.novembra krastmalā, pēkšņi būtu ieklīdis Sv. Pestītāja baznīcas ēkā pagājušās svētdienas rītā, ar ko šis hipotētiskais klaiņotājs būtu sastapies? Atklāti sakot, ne ar ko pārāk pārsteidzošu vai pat ”netradicionālu”. Draudze ierodas uz dievkalpojumu pulksten 11 ar tradicionālo ceturtdaļstundas nokavēšanos, liturģija visnotaļ tradicionāla, ar seniem baznīcas dziedājumiem un vārdiem, tiem, kam patīk latīņu un grieķu valoda – ar visu gloriju, prefāciju, ”Agnus Dei”, epiklēzi un anamnēzi, dziesmas varbūt mazliet neparastas, bet pavadījumā skan vienas no jaukākajām Rīgas ērģelēm, meistarīgās Kristīnes Adamaites pieskāriena atdzīvinātas. Par sprediķi apmēram 12 minūšu garumā šo rindu autore ētisku iemeslu dēļ neņemas spriest, taču dievkalpojumu kuplina brīnišķīgs, sirsnīgs koris no Bergenes Norvēģijā, kā arī saksofoniste. Labi, pēdējo pierakstām mazāk tradicionāliem elementiem. Baznīcas aizmugurē rosās bērni Valērijas vadībā, izsniedz ikvienam apmeklētājam sirsniņu, jo, lūk, Jēzus pavēlēja saviem mācekļiem un sekotājiem citam citu mīlēt.

Nu vēl dažas nepierastākas parādības – pie altāra un kancelē sieviete, lasījumus sniedz vīrietis un sieviete – laji, pie dievgalda asistē trīs laji. Dievkalpojums norit angļu valodā, un starp dievlūdzējiem ir ļaudis no Nigērijas un Zviedrijas, Taivānas un ASV, Ķīnas, Šrilankas un Lielbritānijas. Un dažs labs no Latvijas, gan latviešu, gan krievu izcelsmes.

Anglikāņu draudze, Sv. Pestītāja vārdā nosaukta, Rīgā ir pastāvējusi jau kopš 1822.gada. Pēc septiņiem gadiem svinēsim 200 pastāvēšanas gadus. Ēka, kurā mēs svētdien pulcējāmies, celta 1859.gadā, ķieģeļi vesti no Anglijas, iespējams, slavenajiem Bedfordas cepļiem. Leģenda vēsta, ka pamatos iebērtas smiltis no Anglijas, lai varētu teikt, ka baznīca celta uz britu zemes. To dibināja tirgotāji no britu salām, kuri vēlējās lūgt Dievu savā valodā un pēc savām senajām tradīcijām.

Jo tur ir tā sāls: Sv. Pestītāja draudze ir daļa no Anglijas baznīcas (Church of England) Eiropas diacēzes.

Līdz ar to mēs esam arī daļa no senas baznīcas. Anglijas baznīca atdalījās no Romas Katoļu baznīcas jau 16.gadsimtā, dažus gadus pēc luterāņiem, bet ir pamats teikt, ka mūsdienu Anglijas baznīca nes tālāk daudz senākas tradīcijas. Britu salās kristietība ienāca vēl tajā laikā, kad tās bija daļa no Romas impērijas, un jau 5.gadsimtā paguva izaudzināt pati savu herētiķi Pelagiju. Pateicoties senajiem misionāriem un baznīcas tēviem un mātēm, liela daļa no šīm salām jau 7.gadsimtā piederēja kristiešu baznīcai. Ja kāds no agrāk minētajiem klaidoņiem būtu kādreiz aizceļojis uz Angliju, Īriju vai Skotiju, tad vārdi kā Sv. Albāns, Sv. Patriks, Sv. Kolumbāns, Sv. Augustīns (ne Augustīns no Hiponas), Sv. Hilda no Vitbijas varētu būt pazīstami. Katrā ziņā Anglijas baznīcas tradīcija ir sena un bagāta. Tai ir raksturīga teoloģiska dažādība, kas atspoguļojas arī dievkalpojumu kārtībā un ārējā ietērpā.

No Anglijas baznīcas mājas lapas: ”Baznīcu nolikums, kuru izveidoja karalienes Elizabetes Pirmās laikā, piešķīra baznīcai to atšķirīgo identitāti, kas pastāv līdz šai dienai. Rezultātā tika izveidota baznīca, kura apzināti saglabāja kontinuitāti ar patristisko un viduslaiku Baznīcu, jo tika lietotas katoliskās ticības apliecības, kalpošanas veidi, ēkas un liturģiju daļas. Taču baznīca sevī iemiesoja arī protestantu ieskatus teoloģijā un vispārējā liturģiskajā praksē. Bieži tiek teikts, ka Anglijas baznīca ir reizē ”katoliska un reformēta”.”

Gadsimteņiem ejot, Anglijas baznīcā ir notikušas daudzas un dažādas pārmaiņas. Baznīcas saistības ar ticību, ”vienreizēji izpaustu svētajos Rakstos un izklāstītu katoliskajās ticības apliecībās”, trīskāršās kalpošanas saglabāšana un apņemšanās paust Dieva žēlastību visai nācijai caur Vārdu un Sakramentiem Svētā Gara spēkā, nekad nav mainījušās.

Gana normāls uzstādījums, kuru pie labākās sirdsapziņas būtu grūti raksturot kā ”netradicionālu”.

Sv. Pestītāja draudze, daļa no šīs pasaulē izplatītās baznīcas un tās tradīcijām, piekopj arī senu kristiešu, faktiski, jebkuras civilizētas kultūras tradīciju – viesmīlību. Daudzi no mums ir svešinieki, bēgļi un jauniebraucēji Latvijā, arī svētdien apsveicām jaunu studenti no Nigērijas, kura ieradusies mācīties Rīgas Tehniskajā universitātē, citi ir arī tā sauktie margināļi – ļaudis, kas viena vai otra iemesla dēļ neatrod vietu sabiedrībā un jūtas atstumti. Jēzus pieņēma grēciniekus un paštaisnos, vīriešus un sievietes, jūdus un grieķus, un arī mūsu durvis ir plaši atvērtas visiem, kas vēlas pie mums ieklīst, vienalga, vai tas būtu uz 5 minūtēm vai 10 gadiem.

Autore Jāna Jēruma-Grīnberga ir pirmā sieviete bīskape britu luterāņu baznīcā, kopš pagājušā gada ir Rīgas Anglikāņu baznīcas kapelāne, kalpo arī citās draudzēs Latvijā.