Kā Latvijā panākt zemāku elektrības uzcenojumu?

Divkāršas elektrības cenu atšķirības parāda nepieciešamību pēc vienota mājsaimniecību tirgus modeļa Baltijā

Neskatoties uz dažādiem pārpratumiem un vidējā cenu līmeņa kāpumu, elektroenerģijas tirgus atvēršanas mājsaimniecībām pievienotā vērtība ir arī iespēja daudz precīzāk salīdzināt cenu piedāvājumus, ko saņem dažādu valstu patērētāji. Analizējot tirgotāju, kas strādā ar mājsaimniecībām gan Latvijā, gan Igaunijā, piedāvājumus, var noteikt, cik efektīvi darbojas katras valsts tirgus un izteikt pieņēmumus kāpēc cenas atšķiras pat vairāk nekā divas reizes.

Elektroenerģijas piedāvājumā gala lietotājiem, lielāko daļu izmaksu veido elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas, tāpēc interesanti ir salīdzināt tieši elektroenerģijas tirgotāju tirdzniecības uzcenojumu. Jāatceras gan, ka fiksētas cenas produktus ir nekorekti salīdzināt, jo Latvijā un Igaunijā ir ļoti dažāda vairumtirdzniecības cena, ko objektīvi nosaka starpsavienojumu situācija. Arī tirgotāju uzcenojums fiksētas cenas produktos nav skaidri nosakāms, tāpēc visobjektīvākais produktu cenu salīdzinājumam ir biržas cenu piedāvājums.

Salīdzinājumam varam izmantot divu Igaunijas un Latvijas tirgū pārstāvēto tirgotāju piedāvājumus elektroenerģijas iegādei par biržas spot cenu – Elektrum un 220Energia. Šajos piedāvājumos tiek precīzi norādīts, cik eiro centi būs jāmaksā par tirgotāja pakalpojumiem katras kilovatstundas iegādei un nav nekādu papildus saistību patērētājiem. Abos tirgos salīdzināšanai ir izmantoti visvienkāršākie produkti, kas pieejami jebkura elektrības apjoma patērētājiem.

Latvijas mājsaimniecību tirgū maksa par vienas kilovatstundas elektroenerģijas iegādi biržā svārstās no 0,43 (220Energia) līdz 0,47 (Elektrum) eiro centiem bez PVN, kamēr Igaunijas tirgus pārsteidz ar pat vairāk nekā divas reizes zemākām šo pašu pakalpojumu izmaksām – attiecīgi 0,20 un 0,24 eiro centi par kilovatstundu bez PVN.

Konkrētā cenu politika, protams, ir jautājums konkrētajiem elektroenerģijas tirgotājiem, taču šie novērojumi ļauj izteikt pieņēmumus par iemesliem, kāpēc tirgotāji Igaunijā strādā ar divas reizes zemāku uzcenojumu, kas veido tirgotāja patiesos ienākumus.

“Enefit” pieņēmums ir tāds, ka šai cenu atšķirībai atbilde ir meklējama Latvijas likumdošanas īpatnībās, kas sarežģī darba sākšanu tirgū, kur ievērojamas stratēģiskās priekšrocības ir bijušajam monopolistam.

Jaunpienācējiem tās ir milzīgas investīcijas, kuras jāatpelna ar mazu klientu portfeli. Rezultātā klienti maksā vairāk.

Paredzams, ka šis būs galvenais jautājums, kas Latvijai jārisina nākotnē, lai rūpētos par aktīvu tirgu, kurā patērētājs nepārmaksā par “ekskluzīvu” tirgotāja izvēles iespēju. Tirgus regulējuma pārskatīšana, apsverot iespēju veidot ar kaimiņvalstīm vienotu darbības modeli, ļautu padarīt Baltiju par vienotu tirgu ikvienam investoram un paaugstinātu interesi par darbu tajā.

Pretējā gadījumā nedaudzie esošie elektroenerģijas tirgotāji koncentrēsies tikai uz investīciju atgūšanu ar cenas starpniecību, nevis attīstot produktu portfeli. Tas savukārt paaugstina risku piedzīvot zemu konkurences līmeni arī ilgtermiņā, kas neradīs pietiekošu spiedienu cenu samazināšanai.

Apsverama alternatīva ir arī pāreja no centriska tirgotāja uz a/s “Sadales tīkls” centrisku modeli, kas dotu iespēju tirgotājiem Latvijā strādāt ar zemāku uzcenojumu nekā Igaunijā.

Autors ir elektroenerģijas tirgotāja “Enefit” valdes priekšsēdētājs