Kā izmērīt skolotāja darbu

Vai mazais nomales skolnieks tiks izslēgts no nākotnes sabiedrības?

Skolotāju algu jautājums pērnā gada nogalē bija kļuvis par izglītības aktualitāti Nr.1. Problēma tika plaši diskutēta arī plašsaziņas līdzekļos. Argumenti bija visdažādākie tomēr pieņemams risinājums neveidojās. Skolotāji ar savām prasībām pulcējās piketā pie Saeimas. Situācija arī tagad nav mainījusies. Ministrija sola meklēt risinājumus, skolotāji domā, ka nekas nemainīsies.

Lai līdzekļu ieguldījums attaisnotos, valdība pieprasa sistēmas caurskatāmību. Ministrija to nevar nodrošināt, kamēr nav veikta jauna samaksas modeļa aprobācija. Ko atklāj vai slēpj sevī caurskatāmība? Kādas ir skolotāja darba uzskaites un apmaksas īpatnības? 

Teorija 

Kā skolotāja darbs ir mērāms un cik objektīvi tas ir salīdzināms ar skolotāja darbu citā sociālajā un kultūras vidē, piemēram, pilsētā un laukos? Cik adekvātas ir darba uzskaites mērvienības – darbā pavadītais laiks, darba daudzums un kvalitāte, no vienas puses, un izglītības kvalitāte kā darba rezultāts, no otras. Mērvienībai ir jāsaista, jāsamēro abas puses. Finansējums tad būtu tas instruments, ar kura palīdzību valsts var adekvāti novērtēt skolotāja darbu, vienlaikus ceļot izglītības kvalitāti.

Līdzšinējā skolotāja darba uzskaites mērvienība bija pedagoģiskā slodze, nedēļā pasniegto kontaktstundu skaits. Jautājums: kāpēc šī mērvienība vairs neapmierina? Neapmierina vienu vai abas puses, vai neapmierinoša ir ieguldījuma un atdeves (izglītības rezultāta) atbilstība?

Skolotājus neapmierina viņu darba zemais valstiskais novērtējums, viņu materiālās un kulturālās izdzīvošanas grūtības. Vai viņu veidotā izglītības kvalitāte valsti apmierina? Risinājumam kaut kādā mērā jāapmierina abas puses – gan valsts prasības izglītības kvalitātē, gan skolotāju normālas dzīves vajadzības. Šāda jautājuma nostādne ienestu zināmu skaidrību gadiem ilgi nerisinātajā problēmā.

Kā ir praktiski?

Līdzšinējā uzskaites mērvienība, pedagoģiskā slodze tomēr ietvēra galveno darāmā darba daudzumu, reizē laiku un tā pedagoģisko saturu. Darba apstākļi, sarežģītības pakāpe, bērnu kontingenta, mācāmā priekšmeta īpatnības utt. katrā gadījumā ir un būs atšķirīgi. Tos iestrādāt atalgojumā ir tīri tehniska problēma.

Jau labu laiku tiek runāts par pedagoģiskās slodzes kā mērvienības nomaiņu tās vietā liekot 40 stundu darba nedēļu. Vai un kas principā mainīsies ar šādu nomaiņu?

Kontaktstundu, gatavošanās un burtnīcu labošanas laiks tiks uzskatīts kā vienādi nozīmīgs. Gan sasniedzamā rezultāta, gan produktivitātes ziņā šie darba komponenti ir visai atšķirīgi. Vai šāds izlīdzinājums uzlabos sistēmas caurskatāmību? Kopīgā darba laika summējošais jeb kvantitatīvais rādītājs manāmi dominēs pār darba kvalitatīvo aspektu. Faktiskais, produktīvā darba daudzums, tā efektivitāte uzskaitīti netiks. Finansējuma kā kvalitātes veidošanas instrumenta loma samazināsies.

Spriežot pēc solītā algu pielikuma, tikai viszemāk atalgotajiem skolotājiem tiek atrasts ne pedagoģiskas, bet sociālas dabas risinājums, kas izglītības kvalitāti tieši neskar.

Minētajā diskusijā kā arguments labākam risinājumam tika minēts arī sociālā taisnīguma princips – par vienādu darbu vienāda samaksa. Netika gan minēts, par kādu tieši vienādību ir runa. Izglītībā par vienādību var runāt tikai darba laika jeb kvantitatīvajā nozīmē un darba specifiku tas neietver. Izglītības situācijas ir neaptverami daudzveidīgas un šajā daudzveidībā arī ir izglītības būtība.

Kvantitatīvais pamatprincips

Ja finansējuma pamatprincips ir „nauda seko skolēnam” (NSS) tad tieši šī principa piemērošanai arī ir noteicoša loma atalgojuma caurskatamībā, jo īpaši pilsētu un lauku skolu finansēšanas atsķirībās.

NSS princips ir tas, kas rada galvenās algu lieluma atšķirības un it kā nevienlīdzību starp pilsētu un lauku skolām. Tomēr skolēnu skaita atšķirība vēl neaptver lietas būtību. Tā arī ir tikai lietas kvantitatīvā puse, kas izvirzās priekšplānā, tā izglītības cilvēcisko saturu saskaldot kvantitātes mērvienībās. Tās summējot, kvalitāte nav sasniedzama.

Kāpēc lauku skola ar mazāku skolēnu skaitu saņem līdzīgu finansējumu kā pilsētas skola ar lielāku skolēnu skaitu? Tiek aizmirsts, ka skolēnu dzīves apstākļi laukos un no tiem izrietošais viņu uzvedības veids, sociālā un kultūras vide skolā ir atšķirīgi un šajos apstākļos izglītības kvalitātes veidošana ir principā citāda.

Daži piemēri no pēdējo gadu prakses. Kāds sestklasnieks ienāk pirmajā stundā ar krietnu nokavēšanos un jau pie klases durvīm skaļi uzsauc: „Vai pusdienas būs?”, tā likdams saprast – ja nebūs, tad viņš tālāk par durvīm nemaz neies. Kādu pedagoģisku sodu vai morālu nosodījumu viņš ir pelnījis, ja šodien viņš vēl nav ēdis brokastis?

Vai arī kāds trešklasnieks, kurš jau kuro dienu nāk uz skolu kurpēs bez zeķēm. Ne jau vasarā, bet vēlā rudenī. Kādu izglītības kvalitāti no viņa var prasīt? Vai arī no piecgadīga zepera, kurš līdz pirmskolas laikam audzis pilnīgi savā vaļā un sagatavošanas klasē nekādi nav piedabūjams darboties grupā kopā ar citiem.

Neviens no skolotāju kvalifikācijas celšanas pasākumiem, kuros piešķir augstās kvalifikācijas pakāpes, nepiedāvā metodes, kā sasniegt labus rezultātus šādos gadījumos. Lauku cilvēku un viņu bērnu dzīves vide un apstākļi šodien ir nesamērojami ar pilsētvidi, bet skolotājam ar to ir jārēķinās un jātiek galā.

Ekonomiskie, sociālie, kultūras faktori, kas veido nozīmīgu izglītības darba daļu, nav kvantitatīvi izmērāmi. Piešķirot finansējumu par jau minētajiem darba kvantitatīvajiem elementiem, tie paliek neredzami. Sociāli ekonomisko un kultūras faktoru valstiskā sasaistē ar izglītības kvalitāti finansējums nevar kalpot kā galvenais instruments. Tam ir jāpilda, pirmkārt, sociālā nodrošinājuma funkcija. Līdz ar to vienkārši caurskatāma risinajuma te nav. Sociālās, ekonomiskās un kultūras problēmas laukos ir jārisina citiem līdzekļiem. Bet patlaban praktiski gan pedagoģiski, gan psiholoģiski tās parādās katrā bērnā kā veselumā individuāli un savdabīgi un ir jārisina ar visiem iespējamiem līdzekļiem tieši skolotājam.

Tajā pat laikā diskusijā bija dzirdams augstas valsts amatpersonas apgalvojums, ka skolotājs tas pats ierēdnis vien ir. Tas tikai liecina par problēmas principiālu neizpratni tieši politikas līmenī.

Arī reģionu un novadu ekonomiskajos centros skolas ir un kļūst arvien daudzskaitlīgākas un skolotāju algas attiecīgi lielākas. Bet šī koncentrēšanās noved pie attālāko pagastu zemas apdzīvotības un mazo lauku skolu likvidacijas nepieciešamības. Veidojas modelis – katedrāles tuksnesī. Demokrātija, kuras būtība ir sadzirdēt katru, te vairs nedarbojas un mazais nomales skolnieks tiek izslēgts no nākotnes sabiedrības. NSS princips te pārvēršas savā pretmetā. Lai saglabātu apdzīvotību kā pamatu kultūrai, te jāpiemēro cita izglītības politika, cita izglītības filozofija, cita domāšanas paradigma, kas šķietamo zaudējumu pārvērstu ieguvumā.

Autors ir izglītības psihologs