Virsniecības vieta mūsdienu valstī

Virsnieks bez goda apziņas, patriotisma un lepnuma par sevi, armiju un valsti nekad nespēs būt racionāls izpratnē par to, kas valstī noti

Vēl pavisam nesen sabiedrība uz armiju skatījās kā uz savdabīgu valsts varas antagonismu, kura eksistences nozīme ir mazliet pārspīlēta. Skatījums uz armiju mūsdienās ir kļuvis krietni šaurāks – par to tiek domāts kā par institūtu, kas rīkosies stundā „x”, lai kas arī šī stunda būtu.

Mūsdienu politikas zinātnē pastāv vairākas teorijas par civili militārajām attiecībām, kuras visas vieno princips – „uzvalkam vienmēr jāstāv pāri formastērpam”, uz armiju skatoties kā uz pilnīgi profesionālu valsts birokrātiskā aparāta sastāvdaļu, kam nav jādomā, tikai jāpilda demokrātiskās pārvaldes pavēles.

Runājot par armiju, īstenībā tiek runāts par virsniecību – to daļu, kas valsts maizē ir radīta tāda, kādai sabiedrības skatījumā tai jābūt. Civili militāro teoriju skatījumā pamatā tiek runāts par to, kā radīt institūciju, kas būtu pietiekami stipra, lai pasargātu valsti un sabiedrību no vardarbīgiem draudiem (tai skaitā, lai nepieļautu vardarbības monopola izslīdēšanu no valsts varas rokām arī iekšlietās), taču tajā pašā laikā nemēģinātu pārņemt varu pašā sistēmā.

Semjuels Hantingtons runā par virsnieku „augstu profesionalizāciju” – valstij ir jārespektē armijas prasība pēc profesionālās autonomijas, t.i., civilajam sektoram nevajadzētu iesaistīties militārā sektora komplektācijā, piemēram, iesaistot komadķēdē politiskos komisārus, kā tas bija Sarkanajā armijā Otrā pasaules kara sākumā. Tādā veidā veidojas sistēma, ko pats Hantingtons definē ar vārdiem: „Augsti profesionāls virsnieku korpuss ir gatavs izpildīt jebkādas vēlmes, ko ir izvirzījusi jebkura civila grupa, kam ir leģitīma autoritāte valstī”.

Kad klausāmies atbildes, kāpēc karavīri grib dienēt, bieži izskan par kalpošanu valstij un tautai. Civili militārās teorijas runā par miera laika apstākļiem lielās valstīs, zinot, ka kara vai visaptverošas krīzes iespējamība mūsdienās ir maza vai vismaz mazāka nekā agrāk. Bet, skatoties pēdējo gadu notikumus Ukrainā, Ēģiptē un Taizemē, ir redzams, ka civilā valdība „iestrēgst” un krīze saasinās vēl vairāk, novedot pie jautājuma, ko tādā gadījumā jādara institūcijai, kas pati par sevi ir radīta krīzei – armijai. Ēģiptē un Taizemē notika militārie apvērsumi, Turcijā tā pat ir bijusi ierasta prakse armijai iejaukties brīdī, kad valsts vara virzās prom no sekulārisma. Tajā pašā laikā, kad Ukrainā sākās krīze, armija pakļāvās pavēlēm, rīkojoties tā, kā lika valdība. Pavēļu nebija, armija nerīkojās.

Cits piemērs. Tiesa, tas ir krietni senāks, turklāt tam ir arī zināma negatīva aura, tomēr tik un tā vācu brīvkorpusi ir labs piemērs virsnieka pienākumam pret valsti. Pēc Pirmā pasaules kara Vācijā valdīja anarhija, no Austrumiem un arī iekšēji to apdraudēja boļševisms, militāri to nomāca sabiedrotie. Armija principā bija sagrauta. Vācijā radās daļēji spontāna, daļēji atsevišķu valdības elementu atbalstīta brīvkorpusu (freikorps) kustība – virsnieki ap sevi pulcēja militāras vienības, ar kurām devās karot uz Austrumiem, kā arī cīnījās pret komunistiskajiem elementiem pašā Vācijā. Starp citu, šiem virsniekiem mēs varam daļēji pateikties par savu neatkarību – brīvkorpusi iznesa lielāko Brīvības cīņu nastu līdz pat Cēsu kaujām, tai skaitā galvu reibinošā uzbrukumā atbrīvoja Rīgu. Lai kādi būtu notikumi vēlāk Baltijā, lai kā vēlāk daļa šo brīvkorpusu pagriezās nacionālsociālisma virzienā, tomēr krīzes brīdī tie izglāba Vācijas valdību (apspiežot Janvāra revolūciju) un apturēja boļševikus Baltijā un Somijā, iespējams, glābjot arī Eiropu no vispasaules revolūcijas.

Armijai būtu jāsniedz tiesības, kur nu vēl pienākums, gatavoties valsts apvērsumam krīzes gadījumā. Nevar aizmirst Kapa puču (brīvkorpusu īstenoto valsts apvērsuma mēģinājumu 1920.gadā ) kā piemēru tam, cik tālu var novest armijas absolūta autonomija. Jau pieminētais Hantingtons runā par militāro struktūru autonomiju, kas noved pie to tādas profesionalizācijas pakāpes, kas nepieļauj armijas politizēšanos un rada subordinatīvu pakļaušanos. (Huntington Samuel P. The Soldier and the State: The Theory and Politics of Civil-military Relation Harvard University Press, 1957 p.83.)

Bet, kā redzams, šī pakļaušanās var novest arī pie Krimas scenārija, tādēļ ir jājautā, kāpēc lai virsnieki pakļautos sistēmai vai arī vēlāk atgrieztos pie demokrātijas, kā tas ir noticis Ēģiptē, Turcijā un 2006.gadā arī Taizemē, ja kādā brīdī civilā valdība nav spējusi varu īstenot?

Gadsimtu iepriekš attieksme pret armiju bija pavisam citāda – virsnieki, atšķirībā no „kaujas mašīnām”, par ko tie tiek veidoti vai vismaz kādi tiek uztverti pašlaik, tika veidoti par sabiedrības eliti, intelektuāļiem, kam jākalpo kā valsts un tās varas balstam. Ne velti viena no Latvijas Augstākās Kara skolas prasībām iestājoties bija divu svešvalodu pārzināšana (vēl trešā tika pasniegta Kara skolā), savukārt pašā Kara skolā virsnieki apguva arī tādus nemilitārus priekšmetus kā dejošanu un etiķeti. 

Tas noved pie jautājuma, kādam virsniekam īsti ir jābūt un kādai būtu jābūt attieksmei pret virsniecību. Virsnieks bez goda apziņas, patriotisma un lepnuma par sevi, armiju un valsti nekad nespēs būt racionāls izpratnē par to, kas valstī notiek.

Nespējot patstāvīgi pieņemt lēmumus, tā vietā pakļaujoties kailai pavēlei (vai tās neesamībai) notika procesi Krimā. Līdzīgi jājautā, vai virsnieks, kas nav intelektuālas elites pārstāvis, spēs saskatīt jau tā dažreiz miglainās demokrātijas vērtības? Virsniecība ir valsts vizītkarte ne tikai ārzemēs vai svinīgos pasākumos – virsniecība ir slānis, kurā vajadzētu koncentrēties valsts apziņai un lepnumam par to. Šeit slēpjas tā smalkā robeža starp autonomiju, patstāvību un apdraudējumu pašai valstij – patiesi izcils virsnieks spēs norobežoties no marginālas nepatikas un patstāvīgi rīkoties tikai tad, kad tas tik tiešām būs vajadzīgs, tajā pašā laikā turot sirdī ideālu par to, kādai valstij un varai tajā ir jābūt un kāpēc tā ir jāsargā.

Tieši tāpēc, iespējams, Turcijā vēl joprojām ir demokrātija, tā ir NATO dalībvalsts un potenciāla dalībvalsts ES. Valstij ir apzināti jāceļ virsniecības prestižs un apzināti tā jāaudzina elitiskā garā – iespējams, ka armija ir pēdējais tiešais kādas sabiedrības grupas patriotiskās audzināšanas elements, ko vēl neviens nav sācis apšaubīt.

Virsnieka lepnums un virsnieka gods ir jēdzieni, kas nav mākslīgi radāmi, taču valstij ir visas iespējas attiekties pret armiju tā, lai šie ideāli tik tiešām eksistētu. Virsnieka būtībā šie jēdzieni vēl joprojām nesaraujami ir saglabājuši kaut kādu nelielu būtību no 19.gs. romantisma, un šo detaļu nevajadzētu nomākt.

Diemžēl mūsdienās dažreiz liekas, ka šīs lepnums virsniekiem tiek pat apzināti grauts – nav pat runa par mācību priekšmetiem, kas tiek pasniegti NAA, drīzāk tas ir jautājums par sabiedrības attieksmi. Ne velti pēdējā laikā sociālajos tīklos ir video, kuros ir redzams, kā ASV armijas karavīri tiek sagaidīti un publiski apsveikti kājās stāvot, atgriežoties no misijām. Virsnieks, kas nebūs intelektuālis, nekad nebūs arī labs kaujas virsnieks – prasība pēc inteliģences ir savdabīgs atlases faktors, kas liek atrast spēcīgākos, radošākos un uzticīgākos, tādus, kas kaujas laukā spēs domāt patstāvīgi.

Karš vai krīzes ir salīdzinoši retas parādības, pārējo laiku armija kalpo kā valsts seja, kā tās simbols un, atzīsim, arī propagandas ierocis. Tajā pašā laikā pie mums virsnieki absolvējot vairs nesaņem pamata virsnieka atribūtiku – parādes formas tērpu un pat ne virsnieka zobenu – virsnieka cieņas un goda simbolu (ne velti padodoties tas tika atdots pretiniekam un kā īpašas cieņas izrādījums tika atdots atpakaļ). Tajā pašā laikā parādē armija soļo lauka formas tērpos.

Iespējams, jau ir par vēlu – ja ir redzams, ka pat 11. un 18.novembrī virsnieki uz parādi ierodas civiltērpā, ja tie formas tērpu novelk pirms došanās mājās, tas liecina par nopietnām problēmām. Tas liecina, ka virsniecība mums nepavisam nav kaut kas tāds, ar ko patiesi lepojas, kas lepojas pati ar sevi. Un tādā gadījumā ir retorisks jautājums – vai armija, kas nelepojas pati ar sevi, būs spējīga stāvēt un krist par valsti, uzņemoties atbildību par to, kas tai ir jāsargā?

Autors studē LU SZF politikas zinātni II kursā