Alkatīgais Nils un Baraņņiks piedevās

Arī Rīgas mēra Ušakova līdzgaitnieki vēl atcerēsies „muļtiku” „Alkatīgais Kuzja”. Nekā personīga, taču kaut ko katrs no tā var izsecināt

Pēdējā laikā Rīgas mēram un Co, sociāldemokrātam pēc papīriem un plutokrātam pēc darbības metodēm, sporta terminoloģijā runājot, daudz vairāk jānodarbojas ar atsišanos aizsardzībā nekā ar savas taktikas īstenošanu rīdzinieku dzīves līmeņa paaugstināšanā, lai līdz 2020.gadam mēs apsteigtu ne vien Tallinu un Viļņu, bet arī Ventspili un Helsinkus!

Bet tagad naktīs jāraujas, lai sagatavotu atskaiti par Dzanuškāna neveiktajiem pētījumiem, lai pilnu Youtube piebāztu ar video, kas rāda, kādas nanotehnoloģijas tiek izmantotas „Rīgas satiksmes” autobusu mazgāšanā, no kura visnaniskākā ir rozā apakšbikses, lai skaidrotu, vai un cik gudri čipi jāieliek e-talonā, un tad tas uzreiz noteiktu īpašnieka tautību, ādas krāsu, seksuālo orientāciju un dzīvesvietu, vai kur izžuvis daudzinātais „Rīgas minerālūdens”, kas tika solīts lieliskāks par „Esentuki”, „Borjomi” un „Evian” kopā ņemtiem. Tie kopā ņemti pat aizēno 20% teikas, par „Pelēkā akmens stāstiem” nerunājot.

Klīst baumas, ka RD, sekojot Lemberga un ventu piemēram, līdzās e-talonam varētu ieviest arī savu naudu. 1 dzanuškans līdzinātos 350 eiriem (eirām?) un izmērā būtu 20% no A4 lapas formāta. 

Ņemot vērā, ka recidīvs ir konspektīvs, sensitīvs, unikāls un konfidenciāls, var gadīties, ka dzanuškans kā norēķinu vienība kursēs tikai RD koalīcijas ietvaros un tikai pēc atmazgāšanas ar nano.

Taču šoreiz ne par teikām, bet par realitāti ap garajām runām par tarifu paaugstināšanu Rīgas sabiedriskajā transportā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka labu brīdi par nodokļu maksātāju (tātad arī transporta izmantotāju naudu) radio skanēja reklāmas, cik ļoti Latvijas valdība pievīlusi Ušakovu, Baraņņiku un Co. Tām klāt vēl var pievienot arī līdzīga satura skrejlapas jauno dzīvojamo namu vestibilos. Nav ne mazāko šaubu, ka elektorāts visam arī noticēja. Esot bijis arī arodbiedrības „LABA” pikets Briselē, taču bez lielas rezonanses, jo rīkotājus dziļi mulsinājuši jautājumi, par kādu naudu piketētāji turp braukuši, vai viņiem bijis atvaļinājums vai darba diena?

Lai pārdomas nebūtu galīgi teorētiskas, to papildināšu tikai ar dažiem piemēriem „iz dzīves”. Mazbērns mīt un mācās skolā mazpilsētiņā Pāvilostā. Mamma dzīvo Latgalē, kur līdz kādreizējam rajona centram ir 25 km. Labs draugs pirms dažiem gadiem kļuva par Ļaudonas vidusskolas direktoru. Līdz ar to informācija ir no pirmajām rokām, kādu RD vadībai, sēžot kabinetos, var arī nebūt. Kaķi nerunā.

Ja gripas epidēmijas laikā gadās saslimt Pāvilostā, kad slimo arī vienīgās aptiekas aptiekāre, pēc tuvākajām zālēm nākas braukt uz Liepāju. 50 km ar savu transportu. Var mēģināt arī ar sabiedrisko, bet ceļā paiet vai visa diena. Līdz skolai ir nepilni 2 km un pilsētā nav sabiedriskā transporta. Mazākos aizgādā vecāki, lielākie jau ceļu mēro paši – kājām, ar velosipēdiem. Tas pats attiecas arī uz ārpusklases un ārpusskolas nodarbībām. Vairums izdevumu gulstas, precīzāk – tiek izņemti no vecāku maciņiem. Tāda dzīve ir daudzās mazpilsētās un ciemos.

Ja laukos gadās saslimt mammai, ātrā palīdzība jāgaida vismaz pusstundu, bet var gadīties arī krietni vairāk. Ja ir kāda regulārā medicīniskā apskate, jāgaida, kad atbrauks dēls vai arī jālūdz kaimiņu palīdzība. Novadā ģimenes ārstam autovadītāja apliecība nav obligāta, tāpēc arī vizītes mājās ir ļoti ierobežotas. Sabiedriskais transports iet reti un līdz tam ir 1,5 km, ko 85 gados veikt vairs nav reāli. Autoveikals ir labi, ja pāris reižu nedēļā, līdz ar to arī svaiga produkcija ir tikai tā, kas pašas sarūpēta. Tāda ir daudzu pensionāru dzīve laukos.

Ļaudonā skolēnus uz skolu ved oranžais autobuss. Taču, lai izbraukātu visus ceļu līkločus un laikus paspētu uz pirmo stundu, pirmais skolnieks busā sēžas jau septiņos no rīta. Oranžais aizved arī mājās. Taču, ja kādam ir pulciņi vai treniņnodarbības, jau jābrauc ar satiksmes autobusu un par to nākas maksāt. Ļaudonas vidusskola ir salīdzinoši netālu no Madonas, tomēr cīnās par izdzīvošanu. Kā nekā no šīs Ļaudonas nākuši Andrejs Eglītis un Teodors Reiters, tāpēc ir liela apņemšanās skolu, kura tagad nes A.Eglīša vārdu, saglabāt. Tāda ir daudzu Latvijas skolu direktoru ikdiena un rūpe. Novadu vadība cenšas, cik spēj, taču rocību „Ļaudonas satiksmē” ne atradīsi, ne noraksi.

Kāpēc to visu te sarakstīju? Lai kaut nedaudz Ušakovs un viņa padomnieki saprastu, ka dzīve Rīgā ir kā siltumnīcā un visi pārmetumi valdībai, maigi izsakoties, ir ciniski un pat ļoti nekorekti pret pārējiem Latvijas iedzīvotājiem.

Rīgas skolēni uz skolu var tikt kājām un retais mēro ceļu ar sabiedrisko transportu ilgāk kā pusstundu. Līdzīgi ir arī ar dažādu pulciņu apmeklējumiem. Pensionārs aptieku vai veikalu var teju ar roku aizsniegt. Tāpat ārstu. Pie visa tā vēl varēt piebilst, ka Rīgas pašvaldība un tās struktūras ne visai prasmīgas saimniekošanas dēļ daļēji finansē arī siltumu, jo nemaksātāju (labticīgo un ļaundabīgo) ir gana daudz. Novados viss ir vienkārši – vasarā nebūsi pats parūpējies par kurināmo, ziemā salsi…

No valdības Rīgas transports saņem dotācijas, taču pēc būtības varbūt arī tās vajadzētu nogriezt un piešķirt Latvijas novadiem, kur katrs ceļa kilometrs ir daudz dārgāks, kur atšķirībā no galvaspilsētas Latvijas pilsoņu un šai valstij lojālu patriotu procents ir daudz lielāks nekā Rīgā.

Varbūt arī no Maskavas un Briseles Ušakovam vajadzētu palūgt dotācijas, jo Krievijas un ES tūristu pēdējos gados galvaspilsētā ir bijis gana daudz…

Jā, Rīgai kā galvaspilsētai ir savi pienākumi, taču ieguvumu ir nesalīdzināmi vairāk, jo katrs iebraucējs šeit daudz vairāk naudas atstāj nekā paņem. Jo tikai galvaspilsētā ir rinda iestāžu, kuru citur nemaz nav. Rīga paņem arī par novadu naudu izskolotos, kas kļūst par studentiem, saņem gatavus speciālistus no visas Latvijas, kas ar savu darbu vairo Rīgas budžetu. Maltai un Saldum nav ostas, taču eiro par tur audzētajiem graudiem un kartupeļiem tiek arī Rīgas ostai. Tie dzelzceļa vagoni, kas ar akmeņogļu putekļiem reizēm apdūmo Latviju, vai baļķuvedēji, kas samīca lauku ceļus, arī baro ostu.

Pēc visa šeit uzrakstītā Ušakovam vajadzētu kautrīgi ieiet stūrīti vai arī lūgt biklu pieņemšanu pie Straujumas, lai, sastādot nākamā gada budžetu, pašvaldību izlīdzināšanas fondā Rīgas iemaksas netiktu divkāršotas. Bet tas būtu tikai pelnīti, jo pēdējie faktu desmiti par nemākulīgu (iz)saimniekošanu mudināt mudina pārdalīt naudu tiem, kam tā vitāli daudz nepieciešamāka un kas to apgūtu prasmīgāk. Iespējams, galvenais, ko valdībai varētu pārmest, ir pārliekā tolerance par kliedzoša nesaimnieciskuma gadījumiem „Rīgas satiksmē”, „Rīgas namsaimniekā”, Rīgas brīvostā, kā arī vēsā atturība pret Rīgas domes vadības dezinformācijas dūmu pūšanu pilsētnieku acīs un ausīs. Jācer taču, ka VARAM nav iebarots ar pieciem sīkiem NA budžeta priekšlikumiem, ko pozīcija atbalstīja.

Varbūt valdībai kaut vai eksperimenta kārtā vajadzētu apsvērt, lai galvaspilsētu nedaudz atvieglotu un kādu ministriju pārceltu ārpus Rīgas. Ja daudz maz vienmērīgi izdotos sadalīt vairumu ministriju, vispār būtu ideāli. Mazāks slogs un tēriņi būtu „Rīgas satiksmei” un papildu attīstības iespējas iegūtu pārējās pilsētas. Valdības sēdes on-line režīmā noorganizēt vairs nav problēmu. Ideja pa brīdim uzvirmo, taču pat līdz diskusiju līmenim nav pacēlusies. Par ierēdņu pretestību nebūtu jāšaubās, taču pāri visam vajadzētu būt valsts interesēm.

Latvija nav tikai Rīga. Latvija drīzāk baro Rīgu. Valstij vairāk jāpalīdz risināt problēmas, ar ko saskaras Pāvilostā, Vārkavā, Ļaudonā, nevis jāgrūž nauda ūdensgalvā. Turklāt ūdensgalva kā medicīnisks raksturojums nav nekas glaimojošs. Pat pēc tam, kad Rīga bijusi Eiropas kultūras galvaspilsēta.

Autors ir žurnālists