Sagaidāms, ka arī šogad lielākais eirozonas izaugsmes dzinējspēks varētu būt iekšzemes pieprasījums
Reaģējot uz ieilgušo zemās izaugsmes periodu, kas rada riskus arī cenu stabilitātei eirozonā, šā gada 22.janvārī Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padome paziņoja par izvērstas aktīvu pirkšanas programmas sākšanu. Tas ir nākamais solis eirosistēmas pēdējo divu gadu garumā veiktajā atbalstošajā monetārajā politikā.
Kopš 2012.gada ECB Padome ir veikusi virkni pasākumu ekonomikas stimulēšanai: samazinājusi bāzes likmi līdz rekordzemam līmenim, sākusi privātā sektora aktīvu pirkšanu, novirzot vairākus simtus miljardu eiro lētu aizdevumu veidā bankām, lai veicinātu kreditēšanu un tādējādi tiktu stimulēta eirozonas ekonomikas izaugsme. 22.janvāra ECB Padomes lēmums pirkt eirozonas dalībvalstu obligācijas ir nākamais solis virzienā uz finanšu nosacījumu tālāku mīkstināšanu, lai stimulētu ekonomiku un cīnītos ar zemo inflāciju.
Tiek sagaidīts, ka programmas īstenošana palīdzēs ne tikai padarīt finansēšanas nosacījumus ekonomikas aģentiem – mājsaimniecībām un uzņēmumiem – vēl labvēlīgākus, bet arī stiprinās vidējā un ilgtermiņa inflācijas gaidas, kas pēdējo mēnešu laikā ir būtiski sarukušas (kā zināms, ja inflācijas gaidas ilgstoši pasliktinās, tas bremzē ekonomisko aktivitāti).
Vai eirosistēmas aktivitātes spēs sasniegt visus mērķus un iedarbināt eirozonas ekonomikas izaugsmes mašīnu? Iespējams, taču mūsdienu apstākļos pat visatbalstošākā monetārā politika viena pati nespēj nodrošināt ekonomikas izaugsmi bez prasmīgas fiskālās politikas un strukturālo reformu īstenošanas. Par to sīkāk šajā rakstā.
Aktuālā eirozonas ekonomiskā situācija
Vispirms par ekonomiku: 2014.gadā eirozonas izaugsmes tempi bija salīdzinoši zemi. Saskaņā ar jaunākajām Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) prognozēm eirozonas iekšzemes kopprodukts (IKP) 2014.gadā pieauga vien par aptuveni 0,8% un izaugsme galvenokārt bija balstīta uz privāto patēriņu, kamēr investīciju un eksporta loma bija nepietiekama.
Privātā patēriņa noturību var skaidrot ar to, ka pagājušā gadā kopumā mazinājās spriedze finanšu sektorā, kā arī uzlabojās mājsaimniecību pirktspēja, ko veicināja zemāka inflācija saistībā ar naftas cenu kritumu un mājsaimniecībām mazāk nepieciešamo resursu sava parāda apkalpošanai. Analizējot sektoru attīstību, pērn ekonomikas vājums visspilgtāk izpaudās rūpnieciskās ražošanas sektorā. To varētu skaidrot ar vājāku globālo pieprasījumu, arī pēc eirozonā saražotajām precēm. Savukārt pakalpojumu sektora aktivitāti sekmēja samērā stiprs iekšzemes pieprasījums eirozonā.
Sagaidāms, ka arī šogad lielākais eirozonas izaugsmes dzinējspēks varētu būt iekšzemes pieprasījums jeb, precīzāk, privātais patēriņš. To nosaka joprojām zemās naftas cenas, kas pozitīvi ietekmēs mājsaimniecību pirktspēju. Sagaidāms, ka šogad varētu sākt pieaugt investīcijas eirozonā, kas pērn lielākoties stagnēja dažādu iemeslu dēļ, tai skaitā saistībā ar vājo ārējo pieprasījumu un sarežģīto ģeopolitisko situāciju.
Šogad ir gaidāma straujāka globālās ekonomikas izaugsme nekā pērn, un, ņemot vērā, ka starp investīciju un eksporta attīstību pastāv stipra korelācija, tam vajadzētu darboties pozitīvā virzienā. Arī eiro kursa pavājināšanās labvēlīgi ietekmēs eksporta perspektīvas. Turklāt nesen apstiprinātā Eiropas Komisijas investīciju programma (saukta arī par Junkera plānu) varētu papildus stimulēt investīcijas eirozonā. Visbeidzot arī banku sektors pēc eirosistēmas stresa testiem 2014.gadā ir labāk pozicionēts kredītu izsniegšanai, ja vien būs pieprasījums pēc tiem.
Attēls. IKP izaugsmes tempu prognozes, %
Avots: SVF WEO Update, 2015. gada janvāris, * izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo prognozi
Raugoties uz pērnā gada izaugsmi no eirozonas dalībvalstu perspektīvas, jāsecina, ka izaugsmes tempi ir bijuši vāji lielā mērā tādēļ, ka lielāko dalībvalstu izaugsme neattaisnoja cerības. Ja Vācijas IKP pieauguma temps 2014.gadā pēc provizoriskiem datiem bija samērā labs (+1.5%), Francijas un Itālijas gadījumā IKP auga vai nu pavisam lēni, vai arī tā tempi bija negatīvi. Janvārī publicētas SVF izaugsmes prognozes šim un nākamajam gadam tika samazinātas gan eirozonai kopumā, gan arī tās lielākajām dalībvalstīm.
Uz šā fona izceļas Spānija, ceturtā lielākā eirozonas dalībvalsts, kurai SVF izaugsmes prognozi šim gadam pat paaugstināja. 2014.gadā Vācija vēl saglabāja savas pozīcijas kā eirozonas izaugsmes virzītājspēks, taču pakāpeniski izaugsmes tempu ziņā priekšplānā izvirzās valstis, kas vēl nesen tika dēvētas par t.s. “stresa valstīm”. Šogad daudzi eksperti sagaida, ka šo valstu izaugsmes tempi varētu būtiski pārspēt lielo eirozonas dalībvalstu attīstības tempus. Tas notiek gan tādēļ, ka uzlabojas šo valstu ekonomiskā situācija, gan arī tādēļ, ka atsevišķas lielvalstis ir iestigušas problēmās, kas saistītas ar ekonomisko un politisko sistēmu.
Strukturālās reformas un lidmašīnas
Bieži vien fizika palīdz izprast daudzas citas ar fiziku ir pilnīgi nesaistītas lietas un jautājumus. Piemēram, atbildot uz viena pazīstama pirmklasnieka jautājumu par to, kāpēc lidmašīnas lido, stāstīju par cēlējspēku. Cēlējspēks veidojas pēc aerodinamikas principa, kad, pateicoties īpašai lidmašīnas spārnu konstrukcijas plūdlīnijai, daļa gaisa plūsmas nonāk zem spārna, ceļot lidaparātu gaisā. Ceļoties pret vēju, cēlējspēks kombinācijā ar turbīnu darbību ļauj lidmašīnai turēties gaisā un virzīties uz priekšu. Lai spētu pacelt gaisā ļoti smagu lidmašīnu, tās spārniem jābūt pareizi uzbūvētiem, un te liela nozīme ir virknei parametru (platums, forma utt.). Savukārt turbīnu darbināšanai tiek lietota degviela, pateicoties šai enerģijai, lidaparāts spēj pārvarēt gaisa pretestību un virzīties uz priekšu. Ja spārni nebūs konstruēti pareizi un atbilstoši aerodinamikas likumiem, lidmašīna nelidos. Fundamentālā loma, protams, ir arī turbīnām un degvielai: bez degvielas turbīnas nedarbosies, un ne par kādu cēlējspēka izmantošanu nebūs ne runas.
Līdzīgi ir arī tautsaimniecībā – “degviela” ir pietiekams finanšu resursu daudzums ekonomikā par izdevīgiem nosacījumiem, ko var nodrošināt centrālā banka. Taču, ja ekonomikas struktūra ir neefektīva, lai arī cik daudz finanšu resursu un uz cik izdevīgiem nosacījumiem ir pieejami, nevar būt runa par sekmīgu tautsaimniecības attīstību. Ja valsts tautsaimniecības uzbūve jeb tās struktūra ir neefektīva un nepareizi izveidota, piemēram, produktu un darbaspēka tirgi nav pietiekami elastīgi un traucē uzņēmējdarbības veiksmīgai funkcionēšanai, pastāv virkne šķēršļu biznesa darbībai, tieslietu sistēma nav efektīva, izglītības sistēma nav pielāgota tautsaimniecības vajadzībām, veselības aprūpes sistēma nepilda savas funkcijas utt., tas traucē valsts ekonomikai “pacelties” un sasniegt vismaz minimālo “ātrumu” (t.i., IKP izaugsmi), kas vajadzīgs, lai “nenokristu”. Tieši ekonomikas efektivitātes uzlabošanai arī ir domātas strukturālās reformas, kuru mērķis ir uzlabot esošās ekonomikas struktūru.
Šis princips uzskatāmi redzams, analizējot eirozonas trīs lielāko ekonomiku attīstību pēdējo gadu laikā. Kāpēc Vācijas ekonomika attīstās salīdzinoši sekmīgi, kamēr Francijas un Itālijas ekonomikas “buksē”? Visām trim ir pieejami līdzīgi nosacījumi – tās ir lielas valstis, kas atrodas Eiropas centrā, tām ir vienota eirosistēmas monetārā politika, taču Francijas IKP izaugsmes tempi ir tikai nedaudz virs nulles, kamēr Itālijai pagājušā gada beigās iezīmējās jau trešā lejupslīde laikā kopš 2009.gada.
Skaidrojums ir tāds, ka gan Francijā, gan Itālijā ekonomikas struktūra dažādos laika posmos ir uzbūvēta tik neefektīvi, ka rada šķēršļus normālai tautsaimniecības funkcionēšanai. Starptautiskie eksperti norādījuši, ka šī situācija jālabo un tas palīdzētu šo valstu tautsaimniecības sakārtot. Protams, izdarīt to ir daudz grūtāk nekā ieteikt. Sarežģītas un lielas struktūras, kas ir darbojušās (lai arī neefektīvi) daudzu gadu garumā, ir grūti izmainīt vienā dienā, ir nepieciešams ne tikai laiks, bet arī stipra politiskā griba.
Daži piemēri no dzīves
Piemēram, Itālijai tāpat kā daudzām citām valstīm, eksperti ne vienu reizi vien norādījuši uz neefektīvu darbaspēka tirgu. Jaunā valdība 2014.gadā ir izstrādājusi reformu kopumu ar mērķi šos trūkumus novērst, sākot darbaspēka tirgus reformu. Šāda valdības rīcība ir vērtējama pozitīvi, taču diemžēl nesakārtots darbaspēka tirgus nav vienīgā Itālijas ekonomikas kaite. Lai uzlabotu izaugsmes potenciālu, būtu nepieciešams sakārtot arī tādas jomas kā tieslietu sistēma un neefektīva valsts administrācija. Neiegrimstot detaļās, lai to varētu izdarīt, vispirms ir nepieciešams novērst traucējumus dažās citās sfērās, proti, veikt konstitucionālās un vēlēšanu reformas, kas ļautu valdībai koncentrēties uz ekonomikas struktūras nepilnībām.
Pie esošās “ierūsējušās” Itālijas konstitucionālās uzbūves daudzos gadījumos jaunu reformu ieviešana ekonomikā bieži vien varētu būt neiespējama, jo tās varētu tikt nobloķētas parlamentā – institūcijā, kurai būtu jārūpējas par reformu īstenošanu. Sarežģīts un garš process, kas prasa daudz spēka un izšķirīgu rīcību no politikas veidotājiem.
Vācija, kas pēdējo gadu laikā ir bijusi eirozonas “lokomotīve”, to spēja paveikt tāpēc, ka, pateicoties stiprai politiskai gribai, veica virkni reformu, pārtopot no “Eiropas slimnieka” par spēka valsti. Tomēr, kā jau kādu laiku brīdina starptautiskie eksperti, arī Vācija nevar dusēt uz lauriem un nepieciešams pilnveidoties tālāk. Vācijas ekonomikas tempi palēninājās 2014.gada otrajā pusgadā, kas galvenokārt saistīts ar investīciju stagnāciju ģeopolitiskās spriedzes apstākļos, turklāt arī ārējais pieprasījums izrādījās vājāks par prognozēto. Tas aktualizēja diskusijas par to, vai Vācija vairākās jomās spēs saglabāt savas līderpozīcijas. Globālā konkurence kļūst arvien sīvāka līdz ar jaunattīstības tirgu lomas pieaugumu pasaules ekonomikā, bet iekšzemes problēmas, kas sakrājas, prasa risinājumus (piemēram, iedzīvotāju novecošanas jautājums, kuru varētu risināt ar specifiski tēmētiem pasākumiem darbaspēka tirgus darbības efektivitātes uzlabošanai).
Kā jau minēju iepriekš, uz kopējā eirozonas fona pozitīvi izceļas Spānija, kas līdztekus ar Īriju ir eirozonas čempione pašreizējo izaugsmes tempu ziņā. Spānijas piemērs liecina, ka ir vērts iesaistīties ekonomikas efektivitātes uzlabošanā ar strukturālo reformu starpniecību un šis smagais darbs atmaksājas diezgan ātri. Pēdējo gadu laikā pēc krīzes Spānija ir panākusi būtisku progresu, sekmīgi īstenojot banku sektora reformu un realizējot pasākumus publiskā sektora darbības efektivitātes uzlabošanai. Protams, arī Spānijai vēl ir daudz darāmā: tās galvenā problēma pašlaik ir augsts bezdarba līmenis; tai būtu nepieciešams uzlabot uzņēmējdarbības vides efektivitāti un īstenot pasākumus darbaspēka pārkvalificēšanas veicināšanai, lai tagadējiem bezdarbniekiem maksimāli ātri pārkvalificēties un pēc tam atkal ienākt darbaspēka tirgū ar jaunām prasmēm, kā to iesaka starptautisko organizāciju eksperti.
Komandai ir nozīme
Nobeigumā vēl viena alegorija: skaidrs, ka veiksmīgam lidojumam bez paša lidaparāta ir svarīgs arī augsti kvalificēts pilots un saliedēta komanda. Tautsaimniecības gadījumā ekonomikas politikas veidotājiem – tiem, kuri ir pie stūres, ir izšķirīga loma. Turklāt atšķirībā no pilotiem, no kuriem lielākā daļa paši lidmašīnas nekonstruē, politikas veidotājiem ir plašas iespējas ietekmēt procesus, tai skaitā strukturālo reformu īstenošanu, lai palīdzētu padarīt savas valstis efektīvākas un konkurētspējīgākas. Tieši no valdības ir atkarīgs, būt vai nebūt prasmīgiem fiskālās politikas sviras lietpratējiem, kā arī tas, vai pietiks izlēmības izveidot apstākļus, kas ekonomikas aģentiem palīdzētu izmantot stimulējošo Eirosistēmas monetāro politiku.
Autore ir Latvijas Bankas ekonomiste
Komentāri (36)
Krix 29.01.2015. 16.28
Var runāt daudz un dikti, bet ECB naudas drukai, tāpat kā šim rakstam ir viens “hedlains” jeb saturs un tas ir : taupība, konsolidācija vai kā vēl to savādāk nosaukt ir totāli izgāzusies ! Vairs pat nav tādas runas, ka to vajadzētu pamēģināt kaut kur citur kā pie mums, jo tāda politika sevi neattaisno, rada milzu emigrāciju, bet zemo algu lielvalstī īpašs investīciju pieaugums nav jaušams un kā īpaša noziedzība ir tas, ka papildus šādai stagnācijai ir politiska TUA sistēma, kas vēl palikušajiem skrūvē augšā NĪ cenas !
0
Odo 29.01.2015. 12.50
Kad studēju par fizikas bakalauru, mums bija uz novērojumiem balstīts teiciens: “Labs ekonomists ir caurkritis fizmats”.
Balstoties uz veselo saprātu (nevar tērēt arvien vairāk resursu uz galīgas Zemes) es šo ekonomisko krīzi paredzēju jau 2013. gadā, izmantojot S&P 2011. gada materiālus: http://odo.lv/Blog/130422 Prezentācijas attēls Nr. 21.
1
yndi halda > Odo 29.01.2015. 15.25
Et tu, Repše?
0
Neticis 29.01.2015. 13.16
Ja lielākā iepludinātās naudas apjoma daļa aiziet finanšu spekulācijās, nekādu izaugsmi tautsaimniecībā tā neradīs.
Tautsaimniecību uzlabo tā naudas daļa, kuru iegulda efektīvākās un resursus taupošās tehnoloģijās.
1
edge_indran > Neticis 29.01.2015. 13.31
———
Kas māk – tam nāk!
Tā jau liberastu sistēmas “neredzamā rokā” tai izveidotajā “brīvajā tirgū” strādā, – naudiņa aiziet tur, kur var gūt lielāko un atrāko peļnu:
“Šā gada [2011] februāra sākumā jau otrais Administratīvās rajona tiesas spriedums uzlika par pienākumu Rimšēviča vadītajai Latvijas Bankai atklāt pilnīgu informāciju par tās padomes un valdes jebkāda veida atalgojumu.”
Saistībā ar algu atklāšanas tiesas prāvu Latvijas Banka sāk melot
http://www.pietiek.com/raksti/saistiba_ar_algu_atklasanas_tiesas_pravu_latvijas_banka_sak_melot
0