Vispirms diskusijas, tikai tad lēmums

Ja grib mainīt Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, par to vispirms ir nopietni jādiskutē

Lai pieņemtu veiksmīgu lēmumu tik nopietnā jautājumā, kā prezidenta ievēlēšanas kārtība un pilnvaras, pirms tam nepieciešamas nopietnas, padziļinātas diskusijas. Ja šajā jautājumā netiks ņemts vērā ekspertu viedoklis, izveidosies absurda situācija. Pieredze liecina, ka līdz šim viss ticis darīts ačgārni – vispirms lēmums, tad diskusija. Rodas jautājums – kāda tad vairs jēga diskusijai? 

Mums ir spilgts piemērs, kā nevajag rīkoties – lēmums par skolotāju algu publiskošanu, kas tika pieņemts bez īpašas iedziļināšanās un diskusijām. Kad sākās diskusijas un analizēšana, atklājās, ka valdošais viedoklis ir par publiskošanas atcelšanu. Mācīsimies no savām kļūdām un nepieļausim, lai šādas ačgārnības notiek arī ar lēmumu par prezidenta ievēlēšanas kārtību.

Lai veicinātu pilnīgāku viedokļu apmaiņu, Biznesa augstskola “Turība” 5.martā pie apaļā galda ir aicinājusi sēsties gan tiesību zinātņu ekspertus, gan politiķus un eksprezidentus. Diskusijā piedalīsies arī Lietuvas un Igaunijas tiesību zinātņu jomas pārstāvji, kas iepazīstinās ar kaimiņvalstu pieredzi.

Lēmumu var pieņemt tikai tad, kad ir izsvērti visi „par” un „pret”. Gatavojot jebkuru tiesību aktu projektu, pirms tam jābūt nopietnām diskusijām, it īpaši šajā gadījumā, kad tiek plānoti grozījumi Satversmē. Ir nepieciešams negatīvo un pozitīvo aspektu – zaudējumu un ieguvu izvērtējums! Tikai tad, ja ieguvumi būs krietnā pārsvarā, var sākt lēmuma pieņemšanas procesu. Ieguvumu un priekšrocību pārsvaram jābūt ievērojamam – šeit nederēs plusu un mīnusu balanss, jo runa ir par mūsu valsts pamatdokumentu.

Jautājums par izmaiņām prezidenta ievēlēšanas kārtībā ir tik plaši iztirzāts sabiedriskajā telpā, ka daudziem jau ir aizmirsies, kā šī diskusija aizsākās. Gribu atgādināt, ka pirmais šai tēmai pieskārās Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš 2013.gada maijā Biznesa augstskolas “Turība” rīkotajā diskusijā „Stiprāka un atbildīgā izpildvara” aicināja ekspertus meklēt risinājums valsts pārvaldes pilnveidošanai.

Lai panāktu manāmus uzlabojumus valsts pārvaldē, daudz svarīgāks ir jautājums par Valsts prezidenta pilnvarām, nevis – ievēlēšanas kārtību. Es uzskatu, ka prezidentam jābūt kā stabilizējošam spēkam starp visiem trim varas pīlāriem – likumdevēju, izpildvaru un tiesu varu. Nevienam nav noslēpums, ka uz visām trim varām ir ļoti nopietna politiskā ietekme, un nebūsim naivi – tuvākajā nākotnē nav iespējams pilnībā izskaust politisko ietekmi un tās sekas. Politisko spēku lobijs Latvijā ir ļoti spēcīgs – ja neielaidīs pa durvīm, iekāps pa logu.

Valsts prezidenta pilnvarām ir jābūt tik plašām, lai spētu mazināt politisko ietekmi. Tas, protams, būs nepatīkami politiķiem, bet arī likumdevējam ir laiks kļūt vairāk profesionālam un mazāk politizētam. Turklāt tas attiecas ne tikai uz deputātiem, bet arī uz pašu Valsts prezidentu, Ministru prezidentu un ministriem. Šīs pozīcijas ir profesionālas, nevis politiskas. Ideālā gadījumā premjera un ministru amata kandidātus būtu jāpiedāvā nevis politiskajām partijām, bet nozares ekspertiem.

Jābūt mehānismam, kas izvērtē kandidāta profesionalitāti un atbilstību – nozares profesionāļu asociācijai, kas attiecīgi piedāvātu kandidatūru premjeram vai prezidentam. Šādi lielāks uzsvars tiks likts uz profesionālo atbilstību amatam, nevis politiķi tirgošanos. Politiķiem jāatceras, ka viņi kalpo valstij un tautai. Un tas ir jādara profesionāli. Jau pagājušajā diskusijā izskanēja viedoklis, ka prezidentam jābūt tiesīgam saņemt no profesionālās asociācijas vērtējumu par viena vai otra kandidāta atbilstību ministra un premjera amatam.

Jāparedz arī rīcība situācijās, kad ministrs tomēr nespēj pietiekoši profesionāli pildīt savus pienākumus. Šobrīd ministri par savu darbu nenes nekādu atbildību – nesanāk vienā, aiziet uz citu ministriju. Ministru atbildība ir fikcija. Jāparedz iespēja Valsts prezidentam, kurš pats ir nominējis attiecīgo ministru, arī atsaukt viņu no amata, un lūgt profesionālajai asociācijai piedāvāt citu kandidatūru. Es nepiekrītu uzskatam, ka valsti jāvada kā uzņēmumu, bet jāsaka, ka komercsabiedrības vadītājam ir reāla atbildība, viņš atbild ar savu mantu, bet ministrs var pateikt – atvainojiet, neizdevās! Un tad rodas situācijas, kad par ministru kļūst politiķis un atbrīvo no amata valsts sekretāru, kurš nav politiķis, bet profesionālis. Vai tad tas nāk par labu nozarei?

Veicot izmaiņas, proti, pārdomātas un pareizas izmaiņas prezidenta pilnvaru lokā, ir iespējams stiprināt izpildvaru un uzlabot valsts pārvaldi kopumā. Es nebūt neuzskatu, ka pilnvaru ietekme uz izpildvaru ir vienīgais būtiskais jautājums šajā kontekstā, un tieši tāpēc ir nepieciešama ekspertu diskusija, kuras laikā noteikti izkristalizēsies arī citi būtiski aspekti.

Autors ir biznesa augstskolas Turība rektors