LG akcijas – vai kaķis maisā?

Neizslēdzu, ka Latvijas valdības iesaiste „kopīgā lietā” ir plašākas Krievijas stratēģijas sastāvdaļa, zināms „maigas varas” turpinājums

Pēdējās dienās Latvijas valdību, žurnālistus un ekspertus ir it kā pārsteidzis jauns pavērsiens garajā attiecību sāgā starp Latvijas valsti un a/s „Latvijas gāze” (LG) akcionāriem – tā kā LG esošie akcionāri neizrāda īpašu vēlmi pārpirkt vācu kompānijas „E.ON Ruhrgas International” (E.ON) piederošos 47,2% LG akciju, Latvijas valdība ir nonākusi izšķiršanās priekšā – pirkt vai nepirkt? Jautājums ir pietiekami komplicēts un, neskatoties uz pirmo reakciju, kas liek izsaukties – jā, valstij ir jāiegūst ietekme gāzes monopoluzņēmumā – dziļāka situācijas analīze tomēr noved pie cita veida secinājumiem.

Pirmkārt, jānorāda, ka E.ON akciju pārdošanas piedāvājumam Ekonomikas ministriju un valdību nekādi nevajadzēja pārsteigt nesagatavotas. Vairākas pazīmes liecināja, ka tas notiks: gāzes tirgus izmaiņas ES; E.ON neveiksmīgās pārrunas ar „Gazprom” par ilgtermiņa līgumos noteiktās gāzes cenas piesaistes pret naftas cenu izbeigšanu 2011.gadā; kompānijas paziņojumi par tirgus ģeogrāfijas maiņu, samazinot biznesu Eiropā. Arī fakts, ka vismaz Lietuva un Igaunija Baltijas tirgū līdz 2015.gadam ieviesīs ES gāzes tirgus liberalizācijas direktīvas pilnā apmērā, tajā skaitā pārvadi nodalot no piegādes, kas iespaidos gāzes uzņēmumu akciju vērtību un tirgus struktūru jau vidējā termiņā.

Var minēt arī citus apsvērumus, bet skaidrs, ka valdības rīcībā būtu jābūt skaidrai stratēģijai un taktikai, kā rīkoties LG lielākā, bet tomēr mazākuma akcionāra akciju pārdošanas gadījumā. Vēl jo vairāk pašreizējā situācijā, kad ES un Krievijas attiecības enerģētikā nepārprotami ir kļuvušas par ģeopolitisku izšķiršanos.

Ko darīt Latvijas valstij? Pirkt visas E.ON akcijas, kā tās tiek piedāvātas? Pirkt 8% no LG akcijām, lai iegūtu vienu padomes locekļa vietu uzņēmumā? Vai pērkot izvirzīt kādus būtiskus papildus nosacījumos? Nepirkt vispār?

Atbildes gūšanai situāciju būtu jāanalizē no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, vai Latvija līdzinās Lietuvai un Igaunijai, kur E.ON savas akcijas gāzes uzņēmumos atsavina vēl ātrāk? Atbilde ir – nepavisam nē! Mūsu kaimiņos arī valstij pieder akcijas gāzes apgādes uzņēmumos, pretēji Latvijai; nopērkot E.ON akcijas valsts gan Lietuvā, gan Igaunijā iegūst vairākumu gāzes uzņēmumos (skatīt tabulu par akcionāru struktūru Baltijas valstu gāzes uzņēmumos); tajās nav situācijas, kad “vietējā” „Itera” (16% LG) un “Gazprom” (34 % LG) ar pāris biržā pastarpināti iegādātām papildus akcijām var pilnībā kontrolēt uzņēmumu.

Lietuvā ne vēlāk kā nākamā gada sākumā sāks darboties Klaipēdas sašķidrinātās gāzes (LNG) terminālis, kas stratēģiski maina tirgus situāciju. LG ir piekritusi nelielu daļu no šīs gāzes uzglabāt arī Inčukalnā, kas starp citu, pēc būtības nozīmē ES gāzes tirgus liberalizācijas direktīvā ierakstītās atrunas (kamēr nav savienojuma ar citu ES valsti, kas nav Baltijas valsts vai Somija) par Baltijas kā izolēta tirgus beigas. Igaunija un Somija nolēmušas pretendēt uz ES naudu LNG termināļa būvei savas valstīs, kā arī savienojuma novilkšanai starp abām valstīm.

Un, pats būtiskākais, gan Lietuva gan Igaunija ir pieņēmušas juridisko regulējumu pilnai gāzes tirgus liberalizācijas direktīvas ieviešanai no 2015.gada, kas ietver pārvades sistēmas nodalīšanu ar īpašuma tiesību maiņu kā pilnvērtīgāko direktīvā iekļauto tirgus liberalizācijas veidu.

Latvijā no tā gandrīz nekā nav, ja neskaita izmocītu Enerģētikas likumu, kurā tirgus liberalizācija atlikta līdz 2017.gada aprīlim. Respektīvi, šai valdībai nekas nav jādara. Toties tai strauji jālemj par E.ON. akciju pirkšanu. Liela daļa LG akcionāru līgumā iekļautās informācijas, kas nosaka akcionāru attiecības, ieskaitot īpašos nosacījumus LG pirkšanas pārdošanas gadījumos, saprotams, ir konfidenciāla. Taču Ekonomikas ministrijas rīcībā vajadzētu analīzei, kas varētu raksturot – cik daudz ieguvumi un kādi riski ir valstij, ja tā pērk 47,23% LG akciju tādā statusā, kādas tās šodien ir vācu uzņēmumam E.ON.

Jau tikai no malas raugoties šķiet dīvaini, ka „Itera Latvija” prezidents Juris Savickis publiski min pat augstāku cenu nekā E.ON. varētu vēlēties, taču pati „Itera Latvija” pat nedomā izmantot savas pirmpirkuma tiesības. Arī „Gazprom”, visdrīzākais, to nedarīs, jo tas LG efektīvi kontrolē jau šodienas situācijā, turklāt tad tīri juridiski varētu rasties problēmas ar dominējošo stāvokli.

Vienlaikus šķiet, ka dažas interešu grupas pakāpeniski veido viedokli, ka valstij akcijas būtu jāpērk noteikti un par jebkuru cenu (vēlams, ļoti dārgi).

Un ir būtiski, ka LG ilgtermiņa (līdz 2030.gadam) gāzes piegādes līgums ar „Gazprom” pēc “take it or pay it” principa, kas liek vai nu iepirkt gāzi iepriekš paredzētajā apjomā, vai arī maksāt to pašu par tukšu gaisu, tādā gadījumā kļūs arī par Latvijas valsts atbildību, kā tas pienākas formāli lielākajam akcionāram. Tāpat kā gāzes saņēmējam neizdevīgais gāzes cenas piesaistes princips naftas cenai.

Taču gāzes patēriņš pasaulē samazinās, tirgus cenu gāzei vairumā valstu vairs nenosaka piesaiste naftai un “labas uzvedības diskonts”. Bet Latvijā ir un ilgi būs citādi, it īpaši, ja Latvijas valdība uzķersies uz vilinošā āķa.

Jo dārgāk valsts nopirks šo šķietami lielo, taču kontroli nenodrošinošo 47% daļu „Latvijas gāzē”, jo politiski vieglāk būs uzspiest, ka gāzes cenu Latvijā ir jāceļ un vairāk jāsaņem dividendēs, jo valstij savs ieguldījums taču jāatpelna.

Protams, šāda „konstruktīva” pieeja ļoti “palīdzētu” arī pārējiem akcionāriem. Un vēl vairāk – kāpēc gan gāzes tirgū radīt konkurenci un uzņēmumu sadalīt, jo valstij taču jāpelna. Nu vismaz ieguldījums jāatpelna!

Es arī neizslēdzu iespēju, ka Latvijas valdības iesaiste „kopīgā lietā” ir plašākas Krievijas stratēģijas sastāvdaļa, zināms „maigas varas” turpinājums.

Nupat Krievijas varas ideoloģijas pusoficiālais atspoguļotājs portāls “regnum.ru” publicēja portāla Ziemeļrietumu reģiona galvenā redaktora Igora Pavlovska analīzi par Krievijas ietekmi Baltijas valstīs. Galvenā doma – visas līdzšinējās metodes nedarbojas, Baltijas valstu elites attiecībā pret Krieviju kļūst aizvien skeptiskākas. Radikāli jāmaina pieeja. Iespējams, Latvijas valdības ievilkšana kopējā “uzņēmējdarbībā” varētu būt viena šīm jaunajām metodēm.

Ja Latvijas valsts tomēr izlemj pirkt E.ON akcijas, tad, manuprāt, to var darīt, ievērojot divus papildus nosacījumus. Pirmkārt, prasot no E.ON vairākuma LG akciju (50% +1) “sapakošanu”. Tas iespējams, E.ON pirms darījuma ar Latvijas valsti pārpērkot nepilnus 3% akciju no „”Itera Latvija”. Tas ir grūts uzdevums, bet, dzirdot cik patriotiski noskaņots ir „Itera Latvija” prezidents, es nešaubos, ka par taisnīgu atlīdzību viņš būtu gatavs palīdzēt dzimtenei.

Otrkārt, ņemot vērā situācijas maiņu, sākot tirgus liberalizācijas direktīvas ieviešanu ātrāk nekā politiski izmocītā Enerģētikas likumā paredzētajā 2017.gada aprīli. Valstij būtu arī jāsāk sarunas ar LG akcionāriem, lai panāktu pārvades neatkarību un tieši vai netieši arī citu piegādātāju gāzes uzglabāšanu Inčukalnā, tajā skaitā racionāli izmantojot rezervētās, bet, iespējams, neizmantotās jaudas.

Ja valsts nopirktās E.ON 47% akcijas dažādi atspoguļotos sadalītā LG uzņēmumā, tad varētu uzskatīt, ka valsts ir veikusi stratēģisku un ienesīgu ieguldījumu. Un pat tad, ja vienoties par šādu pieeju ar pārējiem akcionāriem neizdotos un akcijas iegādātos kāda trešā puse, tai būtu jāzina, ka LG tā vai tiek strukturēts atbilstoši ES direktīvas prasībām un monopolpeļņa šim jaunajam akcionārām nav paredzēta.

Savukārt iepriekš minētajam apakšvariantam, proti, 8% vai vienas LG padomes locekļa vietas pirkšanai, šķiet, ka vispār nav nekādas jēgas. Ja nu vienīgi kādam valsts pārstāvim tiks ļauts vadīt LG padomes sēdes bez reālas informācijas par kāda akcionāra plāniem. Kā arī, protams, iesaistīties “take it or pay it” līguma saglabāšanā nezināmā nākotnē.

Ņemot vērā ģeopolitisko krīzi, ES dramatiskā uzticības pārskatīšanā ar Krieviju un īpaši gāzes tirgus aspektā, Latvijai ir iespēja spert būtisku soli energoapgādes drošības ziņā. Jo, kā mēs zinām, krīzes rada iespējas. Bet jābūt gudriem un politiski izlēmīgiem, kamēr vēl esam spējīgi tādi būt! (?) Ieklausoties Sirēnu jaukajās dziesmās varam iekļūt ne tikai energoatkarībā.

Autors ir dr. oec., Eiropas Parlamenta deputāts, Nacionālā apvienība