Olšūnu ziedošana – augstākās cēlsirdības un cilvēciskās empātijas pierādījums
No visām ārpusķermeņa apaugļošanas procedūrām apmēram 5% gadījumu nepieciešams izmantot donoru olšūnas. Latvijā neauglīgo pāru skaits noteikti ir daudz lielāks nekā to sieviešu skaits, kuras izvēlas kļūt par olšūnu donorēm.
Cilvēku sapņi, mērķi un dzīves prioritātes ir dažādas. Tas var būt sapnis par labu karjeru, pasaules apceļošanu, lielu māju piepilsētā, uzticamu un mīlošu dzīvesdraugu… Tomēr cilvēka „sapņu sapnis ,jebkurā laikā, kamēr vien cilvēce sevi atceras, ir vēlme kļūt par vecākiem. Sapnis turēt rokās tikko piedzimušu mazuli, vērot viņa pirmos soļus, mācīt lasīt un apgūt dzīves svarīgākās vērtības ir tik dabiska, ka visi citi sapņi agrāk vai vēlāk tiek pakārtoti šā sapņa piepildījumam. Diemžēl ne visiem pāriem šis sapnis piepildās dabiski bez ārstu palīdzības.
Ar neauglības problēmām mūsdienās saskaras vismaz 11-13% pāru. Neauglības iemesli ir dažādi, taču, savlaicīgi tos diagnosticējot un ārstējot, lielākai daļai pāru pavisam noteikti var izdoties tikt pie saviem bērniņiem.
Tomēr ir situācijas, kad pat ar modernākajām neauglības ārstēšanas tehnoloģijām nav iespējams apaugļot sievietes pašas olšūnas, jo to vienkārši vairs nav… Visbiežāk to novēro gadījumos, kad sieviete saņēmusi staru vai ķīmijas terapiju sakarā ar ļaundabīgu audzēju, ir izoperētas abas olnīcas vai iestājies priekšlaicīgs olnīcu izsīkums jeb menopauze. Reizēm olšūnas organismā ir, bet tās nenobriest un neapaugļojas kāda olnīcu ģenētiska vai funkcionāla traucējuma dēļ.
Nākotnē ar biotehnoloģiju palīdzību varēsim panākt, lai vajadzības gadījumā olšūnas organismā izveidotu no cilmes šūnām. Pagaidām nākas samierināties ar to skaitu olšūnu, kas katrai sievietei ir atvēlēts.
Vēlos nomierināt – izmisumam nav iemesla, jo sievietēm, kuras skārušas šīs problēmas un nevar būt bērnu, anonīmi un nesavtīgi spēj palīdzēt olšūnu donores.
Olšūnu rezerve
Lai saprastu, kas šā stāsta pamatā, jārunā par olšūnu rezervēm. Olšūnu rezerves sievietei izveidojas jau tad, kad viņa pati kā auglis attīstās savas mātes ķermenī. To skaits ir milzīgs – vairāki miljoni. Kaut arī negatavo olšūnu skaits ir ļoti liels, dabā iekārtots tā, ka olšūnas tūlīt pēc meitenītes piedzimšanas sāk atrezēties jeb atmirt. Meitenei sasniedzot pubertātes vecumu, abās olnīcās kopā ir palikušas „tikai” 400 000 – 500 000 olšūnu.
Auglīgajā dzīves periodā (no pirmās menstruācijas līdz pēdējai menopauzē) sievietei no olnīcām cikliski attīstās un izdalās aptuveni 400 – 500 pilnībā nobriedušas un apaugļoties spējīgas olšūnas. Pārējās diemžēl pakāpeniski atmirst un netiek izlietotas. Runājot par sievietes organismu, olnīcas ir tas orgāns, kurš no visiem orgāniem dzīves laikā tiek izmantots vismazāk racionāli: tikai 1%, atlikušie 99% iespēju netiek likti lietā.
Piedaloties olšūnu donoru programmā, sieviete papildus iztērē „nieka” 15-30 olšūnas, kas pēc būtības neizraisa būtiskus „zaudējumus” viņas dabīgajā olšūnu ciklā: tik un tā tās būtu paredzētas bojāejai. Olšūnu ziedošana vairāk ir psiholoģisks akts.
Olšūnu ziedošana
Par olšūnu donori var kļūt jebkura sieviete, kura sevī jūt vēlmi palīdzēt piepildīt kādas citas ģimenes sapni par mazuli. Ārsta skatījumā donorei jābūt fiziski, garīgi un reproduktīvi veselai, vecumā no 18 līdz 35 gadiem, bez kaitīgiem ieradumiem un vēlams, ka pašai ir vismaz viens bērns.
Sievietei, kura pieņēmusi lēmumu kļūt par olšūnu donori, jāsazinās un jāpiesakās uz vizīti pie ārsta kādā no reproduktīvās medicīnas centriem, piemēram, klīnikā „Embrions”. Sarunas laikā ārsts iepazīstinās ar procedūras posmiem, norisi un atbildēs uz neskaidriem jautājumiem. Tad sekos nepieciešamie izmeklējumi un donoru reģistrā tiks iekļauti sievietes dati: fiziskie parametri, veselības anamnēze, ģimenes anamnēze, personības īpašības un informācija par vaļaspriekiem, ja donore vēlas to izpaust.
Laiks no izmeklējumu veikšanas līdz olšūnu ziedošana procedūrai ir dažāds: no dažām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem, pat gadam. Tas atkarīgs no tā, kad topošo vecāku pāris, kam nepieciešama mākslīgā apaugļošana, būs izvelējies tieši konkrēto donori. Savas korekcijas ievieš arī menstruālais cikls, jo donores cikls ir jāsaskaņo ar tās sievietes ciklu, kurai dzemdē jāievieto apaugļotās olšūnas.
Donores medikamentoza stimulācija parasti sākas ar 2-3 menstruālā cikla dienā un ilgst vidēji 10-14 dienas. Šajā periodā noteiktā laikā jāveic medikamentu injekcijas un vidēji katru trešo dienu jābrauc uz klīniku uz ultrasonogrāfiju, lai vērotu, kā aug folikuli. Kad ārsts uzskatīs, ka folikuli ir pietiekami izauguši un olšūnas ir gatavas izņemšanai, intravenozā narkozē tiek veikta folikulu punkcija un olšūnu iegūšana.
Visas iegūtās olšūnas laboratorijā tiek apaugļotas ar neauglīgās sievietes partnera spermatozoīdiem un ievietotas speciālos termoskapjos, kas nodrošina ideālu vidi šūnu augšanai – identisku kā sievietes organismā. Pēc punkcijas donore saņem rekomendācijas par dzīvesveidu un medikamentu lietošanu, ja tādi ir nepieciešami. Pēc olšūnu ziedošanas, nepieciešama vēl viena kontroles vizīte.
Ja runājam par iespējamiem blakusefektiem, ar ko varētu būt saistīta procedūra, kā būtiskāko jāpiemin olnīcu hiperstimulācijas sindromu, kas var būt 1% gadījumu. Tā izpausmes ir diskomforts vai sāpes vēdera lejasdaļā, vēdera pūšanās. Sūdzības parasti izzūd, sākoties menstruācijām, un pašsajūta atkal ir netraucēta.
Ja sieviete vēlas atkārtoti kļūt par donori, iesaku to darīt ne biežāk kā 2-3 reizes gadā, jo olnīcām pēc stimulācijas jāatgriežas ierastajā ritmā. Apgalvojumi, ka olnīcu stimulācijas laikā izmantotie medikamenti ilgtermiņā paaugstina audzēju vai neauglības risku, paātrina olnīcu novecošanos, ir pretrunīgi un teorētiski varētu attiekties uz sievietēm, kas veikušas procedūru vairāk kā 12 reizes. Latvijā šo procedūru donorēm neiesaka veikt vairāk par 5-6 reizēm.
Mēs, ārsti, ļoti vēlētos, lai sievietes izmainītu attieksmi pret šo tik īpašo ziedošanas formu un to sieviešu skaits, kas vēlētos ziedot savas olšūnas, pieaugtu un tās pietiktu visiem pāriem, kas to gaida! Pēc mūsu valsts likumdošanas, katra donore var palīdzēt piedzimt ne vairāk kā trim mazuļiem. Tas var notikt vienā un tajā paš, vai arī dažādās ģimenēs. Olšūnu ziedošana ir augstākās cēlsirdības un cilvēciskās empātijas pierādījums.
Autors ir Dr. Reproduktīvās medicīnas centra „Embrions” vadītājs
Komentāri (15)
dzeris49 08.12.2014. 18.56
Ja tev, hopotētiski, atteiktu aknas, nieres, sirds, tad tu, protams, labāk mirtu, kā ļautu sev “mākslīgi” pārstādīt attiecīgo orgānu, lai glābtu tavu dzīvību?
No asins vai asins aizvietotāju pārliešanas, protams, arī atteiktos?
Tāpat, kā no jebkura medikamenta, tā taču ir ķīmija, organismam kaut kas svešs un “mākslīgs”?
Varbūt, vajadzētu vispār aizliegt visu medicīnu kā tādu, ja kādam “dabiskā ceļā” jāmirst, nu lai tad arī mirst, nav ko tur “mākslīgi” iejaukties?
1
Drosma > dzeris49 08.12.2014. 19.59
nejaucies taču džeri. Mākslīga apaugļošana – mākslīga dzīvības radīšana ir viena lieta un dzīvības glābšana pavisam cita lieta. Saproti, bet nē – loka nez kā un lien kasīties.
Es savus orgānus neesmu novēlējusi donoriem, bet bērnam pateicu,ka ļauju rīkoties pēc viņas ieskatiem, ja nu kas. Es pati domāju,ka man ir ne tikai laba sirds, bet arī aknas un nieres, bet Latvijas mediķiem es neuzticos.
Vēl es domāju,ka viss šis bizness ir strauji plauksotošs. Visi šie puisīši un meitenītes,kuri tagad braši sūc zālīti un spaisus, rij tabletītes – pienāks brīdis – gribēs bērniņu. Bet olšūnas un sperma jau ķīmijas iznīcināta. Nu tad valsts maksās jo milzu naudas un … labi , ne mana darīšana. Nepatīk man viss un punkts.
0
Drosma 09.12.2014. 13.14
starp citu, bilde nav īstā. Es domāju – autora bilde nav īstā.
0
d_s_d 09.12.2014. 11.58
Arī man iesākumā bija problēmas ar palikšanu stāvoklī, bet tajā periodā pilnīgi reāli biju noskaņojusies adoptēt. Arī šobrīd, kad pašiem ir mazulis, vienalga kaut kad nākotnē gribētu palīdzēt vēl kādam bērnam. Laikam tāpēc neesmu īpaši pozitīvi noskaņota pret olšūnu ziedošanu, vismaz pati to droši vien nedarīšu.
0