Informācijas kara dūmi, uguns un „sudraba lode”

Par militāru operāciju tagad jādomā kā par teātri, kurā karavīri ir aktieri, bet vietējie iedzīvotāji, politiķi un mediji ir skatītāji, saka Tomass Elkjers Nisens

Dānijas Karaliskās aizsardzības koledžas analītiķis Tomass Elkjers Nisens (Thomas Elkjer Nissen) ir stratēģiskās komunikācijas, publiskās un militārās diplomātijas, kiberkara, informācijas un psiholoģisko operāciju eksperts. Viņš ir vairāku NATO darba grupu loceklis minētajās jomās. Konferencē “Sociālie mediji mūsdienu konfliktos”, ko novembra vidū rīkoja NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs, viņš runāja par to, kā “Islāma valsts” teroristu un Krievijas informācijas kara metodes maina tradicionālo izpratni par karu un kaujas telpu.

Informācija vienmēr ir bijusi daļa no karadarbības – kā dezinformācija vai propaganda, piemēram. Kas tagad tās lietošanā ir citāds nekā agrāk?

Informācijas izmantošana karadarbībā tiešām nav nekas jauns. Varam atskatīties uz Vatikāna valsti 16.gadsimtā, kas pretojās reformācijai. To, ko šodien dēvējām par propagandu, ieviesa katoļu baznīca ap 1530.gadu, kad tapa tā dēvētā organizācija pareizās ticības izplatīšanai. Viņu ieviestās metodes vēstures gaitā tika pilnveidotas. Izmaiņas saistītas ar, kā runāja par Pirmo pasaules karu, „no zirga uz tanku” efektiem, kad notiek lēciens uz jaunu tehnoloģiju, kura to visu pēkšņi maina.

Taču ir vēl viena pārmaiņa – vairs nav runa par parastajiem kariem, kad saduras lielas armijas. Redzam vai nu nemieru apspiešanas operācijas, vai nu to, ko šodien dēvē par hibrīdkaru, kurā lieto pasākumu klāstu, kas nav īsta karadarbība un kam raksturīgs ekonomisks un politisks spiediens, nevalstisku organizāciju izmantošana, lai veidotu sabiedriskas kustības. Un to visu saista kopā propaganda, kas mēģina pārliecināt cilvēkus.

Pēdējos desmit, piecpadsmit gados tehnoloģijas to ir krietni mainījušas, jo valstij vai organizācijai, kas vēlas ietekmēt kādus citus, vairs nav jāpaļaujas uz tradicionālajiem medijiem – televīziju, radio, avīzēm. Tās tagad var sasniegt savu auditoriju tieši, izmantojot sociālos medijus. Tam ir bijis ļoti liels iespaids. Jo daudz ko no tā, ko var darīt, izmantojot sociālos medijus, nevar viennozīmīgi klasificēt kā propagandu. Tās ir mazas, niansētas lietas, kā, piemēram, ņemot kaut kā simbolu, izņemot to no konteksta un mainot tā nozīmi, tā iespaidojot cilvēkus, kuriem šis simbols nozīmēja kaut ko citu. Tāpēc sociālie mediji ir ļoti spēcīgi.

Kā jūs raksturotu atšķirības starp propagandu klasiskā karā un informācijas lietošanu mūslaiku karā?

Atšķiras pirmām kārtām mērķa auditorijas. Klasiskajā karā propaganda adresēta galvenoties pretinieka karavīriem, lai mazinātu viņu cīņas sparu, liktu šaubīties par savu varēšanu, mudinātu padoties. Otrajā gadījumā mērķis ir lielākoties civiliedzīvotāji, un tas aptver visu sabiedrību. Attīstoties tehnoloģijām, to lieto arvien vairāk. Vairs nav runa tikai par valstīm, kuras to dara pret citām valstīm, to iedzīvotājiem un bruņotajiem spēkiem. Redzam ļoti daudz dažādu nevalstisku spēlētāju – no privātpersonām, kurām ir savs viedoklis un kuras spēj ietekmēt daudzus vienā vai citā virzienā, līdz mazākām nevalstiskām vai lielākām organizācijām, kurām ir politiski mērķi, piemēram, tādām kā “Anonymous” – interneta hakeru kopienai, kas tagad jaucas politikā. Viena no galvenajām atšķirībām, salīdzinot ar iepriekšējiem laikiem, ir ļoti daudz dažādu spēlētāju, kuri kaut ko dara politisku mērķu vārdā, jo tiem tagad ir iespējas to darīt, pateicoties tehnoloģijām, kuru agrāk nebija.

Vai esat dzirdējis par „miljona balsu” kustību Kolumbijā pret teroristu organizāciju FARC? Vienam cilvēkam izdevās caur sociālajiem tīkliem radīt pašorganizējošos kustību, kā rezultātā Bogotā notika vairāk nekā miljona cilvēku protesta gājiens pret FARC. Tas nebūtu bijis iespējams pagājušā gada septiņdesmitajos un pat vēl tikai deviņdesmitajos gados.

Šo spēju ar jaunajām komunikācijas tehnoloģijām aizsniegt ļoti plašu auditoriju apzinās arī valstiski spēlētāji, kuri aktīvi domā, kā to izmantot, lai manipulētu ar sabiedrisko domu un arī ietekmētu tradicionālos medijus, izplatot viltus tēlus, piešķirot ierastiem tēliem jaunu kontekstu vai radot priekšstatu, ka daudz vairāk cilvēku domā par kādu notikumu nekā patiesībā. Piemēram, veidojot viltus profilus dažādos sociālajos medijos, lai radītu ilūziju, ka tūkstošiem cilvēku ir tāda pati attieksme pret tematu, kaut gan īstenībā tie ir tikai daži cilvēki, kuri kontrolē šos tūkstošus viltus profilu.

Tie ir tikai daži paņēmieni, kuri ir iespējami, pateicoties jaunajām tehnoloģijām. Tas maina arī informācijas izmantošanas veidu karadarbībā, vai tas būtu atklāts karš vai tāda krīze kā pašlaik Ukrainā.

Kā šo metožu un tehnoloģiju izmantošana atšķiras demokrātiskās un nedemokrātiskās valstīs?

Nedemokrātiskām valstīm, autoritāriem režīmiem vai teroristiskām organizācijām ir tas, ko var dēvēt par vertikālo kontroli – tie kontrolē visu no augšas līdz pat zemākajam līmenim un var noteikt, kāda vēsts ir jāsniedz un kāds mērķis jāsasniedz, nerīkojot par to diskusijas un sarunas ne ar vienu. Tā ir milzīga priekšrocība. Savukārt NATO ir 28 dalībvalstis, kurām atšķirīgas politiskās darba kārtības, un tām ir jāvienojas, ko var un ko nevar izdarīt, ko var un ko nevar pateikt. Un katrai ir ļoti jāņem vērā tās iekšpolitika. Kā droši vien paši esat pārliecinājušies arī Latvijā – trim Baltijas valstīm, Polijai, Norvēģijai ir viens priekšstats par to, kas notiek Ukrainā un kā tas ietekmē to tautas un politiku, savukārt Francijai, Itālijai, Spānijai, Portugālei ir citāds. Un šīs divas politiku kopas, kurām ir atšķirīgi mērķi, ir kaut kā jātuvina un jāmēģina panākt vienošanās. Tas nekļūst par zemāko kopsaucēju, taču efekts tiks mazināts, jo mums visiem tam ir jāpiekrīt. Turklāt veidu, kā formalizējam savu politiku, noteic vērtību kopums, kas bieži vien ļoti atšķiras no tā, kas vada mūsu oponentus – valstis, režīmus vai organizācijas. Tas rada asimetriju starp demokrātisku lēmumu pieņemšanu NATO un tās dalībvalstīs un to, kā tas notiek autoritārās valstīs vai organizācijās. Mums nav formulas, kā ar to tikt galā, taču šīs atšķirības mums pastāvīgi jāapzinās un jāņem vērā.

Tas attiecas pirmām kārtām uz politikas plānošanu. Taču – cik svarīgi tas ir konkrētās operācijās, kuras plāno armijas cilvēki, pirms tam droši vien nerīkodami par tām diskusijas parlamentos?

Tas ir ļoti svarīgi un kļūst arvien svarīgāk. Agrāk militārie komandieri varēja plānot savas operācijas, lai sasniegtu nepieciešamo mērķi fiziskā telpā, neņemot vērā citu cilvēku attieksmi pret darīto. Tagad katrā militārā operācijā visiem dalībniekiem ir viedtālruņi vai citas internetam pieslēgtas mobilas ierīces. Lai ko viņi darītu, par „operāciju teātri” tagad jādomā kā par teatrālu teātri, kurā karavīri un viņu pretinieki ir aktieri, bet vietējie iedzīvotāji, politiķi, mediji – skatītāji. Katrs var novērtēt un arī ietekmēt izrādi, un tas pakļauj spiedienam politisko lēmumu pieņēmējus, kuri var mēģināt iejaukties ar bēdīgi slaveno “trīstūkstoš jūdžu tālo skrūvgriezi”, lai vadītu pat taktiskas militāras operācijas, un tas padara jebkuru pat zemākā līmeņa militāru operāciju par politisku. Tāpēc gan operāciju plānošanā, gan īstenošanā NATO nākas domāt par to iespaidu uz cilvēku attieksmi un kā to var ietekmēt.

Kā pats esat uzsvēris kādā no saviem rakstiem, demokrātiskām valstīm šādās operācijās ir svarīgi, lai vārdi atbilst darbiem visos līmeņos. Kā var sacensties ar pretinieku, kuram, tieši otrādi, meli ir ierocis?

Tas ir ļoti grūti. Jo jādomā vienlaikus par vairākām mērķa auditorijām. NATO ir pirmām kārtām drošības politikas organizācija, un tai ir jādomā par savu valstu iedzīvotājiem tik pat daudz kā par iespaidu uz Krieviju. Atstāt iespaidu Krievijā ir ārkārtīgi grūti. Viens no iemesliem, kāpēc Putina kungs var nerūpēties par to, ko saka viņa valdība, ir viņa kontrole pār mediju ainu Krievijā. Man bija ļoti grūti atrast vismaz vienu televīzijas kanālu Krievijā, kurš tā vai citādi nepiederētu, kuru nefinansētu vai nekontrolētu valsts vai valstij lojāla organizācija. Tāpēc viņam ir gandrīz pilnīga kontrole pār visu, kas Krievijā notiek televīzijā, un tagad radīts arī radio, kas raida 30 valodās. Savukārt NATO nav pilnīgi nekādas kontroles pār medijiem. Tie var ziņot, ko vien vēlas. Un Rietumu žurnālistikas principi prasa, lai tiktu sniegti abu pušu argumenti. Tāpēc Krievijas vēstītais, vai tā būtu vai nebūtu patiesība, būs daļa no Rietumu mediju sniegtās ainas līdzās NATO vēstījumam. Tāpēc šī cīkstēšanās notiek daudz lielākā mērā NATO valstīs nekā Krievijā, kur NATO ir ļoti ierobežotas iespējas sniegt savu viedokli. Tāpēc ir ļoti grūti atspēkot informāciju, kas nāk no valsts kontrolētiem medijiem Krievijā.

Krievijas militārie teorētiķi vismaz pēdējos sešus, septiņus gadus bija runājuši par šādu hibrīdkaru un pat par „hibrīdkara hibridizēšanu”. Kāpēc paliek iespaids, ka NATO valstu valdības tika pārsteigtas nesagatavotas?

Metodes, kuras Krievija tagad izmanto informatīvajā karadarbībā, nekādā ziņā nav jaunas. Aukstā kara laiku psiholoģiskās karadarbības pētniekiem ir acīmredzams, ka šādus aģitācijas un propagandas līdzekļus izmantoja arī Padomju Savienība. Tas, ko viņi dara tagad, pamatos ir tas pats, tikai pilnveidots, liekot lietā modernās tehnoloģijas un apzinoties sociālo mediju un televīzijas lielo iespaidu. Starp citu, viens no pirmajiem, ko separātisti Ukrainā darīja viņu kontrolētajās teritorijās, bija Ukrainas televīzijas un pieejas internetam slēgšana un pārslēgšanās uz Krievijas televīziju.

Arī tādas metodes kā stratēģiskā maldināšana, kad augsta līmeņa amatpersonas, pat ārlietu ministra līmenī, paziņo vienu, kamēr dara citu, nebūt nav jaunas. To teorētiskais pamatojums ir tā dēvētā refleksīvā kontrole, informācijas kara filozofija, kas Padomju Savienībā arī attīstīta jau sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados, bet tagad ir atjaunināta. Ņemot vērā, ka Krievijas ģenerālštāba priekšnieks Gerasimovs ir definējis informāciju kā modernas karadarbības neatņemamu sastāvdaļu, tam nevajadzēja būt pārsteigumam. Kāpēc tomēr bija? Domāju, ka vairākums rietumvalstu pēdējos divdesmit gados bija raudzījies uz Krieviju kā ekonomiskās sadarbības partneri ar funkcionējošu demokrātiju.

Kāpēc?

Vēlmju domāšana. Bija vēlme attīstīt ekonomisko un tirdzniecības sadarbību, ietekmēt Krievijas politiku, lai tā izskatās it kā eiropeiski demokrātiska. Es to nedēvētu par ilūziju. Tā bija cerība uz līdztiesīgu sadarbību, kā tas atspoguļojās arī NATO un Krievijas sadarbībā. Tāpēc pēdējos divdesmit gadus cilvēki uzskatīja Krieviju par vēl vienu demokrātisko valstu kluba dalībnieci, cerēdami, ka tā dēvētā savstarpējā atkarība un politiskā un ekonomiskā integrācija nozīmēs mierīgu līdzāspastāvēšanu. Tagad, pēc Krimas, piepeši izrādījies, ka tā tas nav. Taču neviens Eiropas politiķis pirms diviem gadiem nevarēja iedomāties šādu teritorijas sagrābšanu 21.gadsimtā. Var teikt, ka tas nāca kā pārsteigums, taču lielā mērā nebija pārsteigums, vienkārši cilvēki nevēlējās to apzināties.

No izlūkdienestu pārstāvjiem dzirdēts, ka viņi gadiem ilgi bija brīdinājuši savas valdības, ka tieši tā Krievija pošas rīkoties, taču politiķi to nav gribējuši dzirdēt. Kuram vajadzētu rīkot informācijas operācijas pret mūsu politiķiem, lai liktu viņiem apjēgt reālās briesmas?

(Smejas) Esam demokrātiskas valstis un to nedarām. Drošības iestādes var dot viņiem padomus, brīdināt, taču ne likt pieņemt lēmumus. Arī NATO sanāksmēs Baltijas valstis un Polija bija gadu gadiem brīdinājušas citus, taču vairākumam citu valstu, it īpaši Eiropas dienvidrietumos, bija citas politiskās prioritātes. Varbūt tām šķita – nu, jā, ko citu gan jūs teiksiet, esat kaimiņos, jums ir īpaša vēstures pieredze, tas ir saprotami, taču neuzskatām, ka briesmas ir reālas.

Varbūt – negribam uzskatīt? Jo diezin vai šo valstu izlūkdienesti nebrīdināja savas valdības.

Ļoti iespējams, ka brīdināja, taču politiskās prioritātes bija citas. Kaut gan, ja ne līdz 2008.gadam, tad pēc Gruzijas gan tam būtu bijis jābūt nepārprotami skaidram.

Nācies dzirdēt, ka informācija varot būt tik iedarbīgs ierocis, ka ar to var uzvarētu karu un iekarot valsti bez neviena šāviena. Vai informācija ir mūsu laikmeta „sudraba lode”?

Nē, nav. Tā kļūst arvien svarīgāka un ir būtisks elements, bez kura vairs nevar iztikt. Taču arvien ir nepieciešams fizisks apdraudējuma pierādījums. Tieši tāpēc redzam Krieviju rīkojam daudz militāro mācību, bruņoto spēku pārvietošanos Krievijas teritorijā, lai pamatotu savus argumentus. Dūmi bez uguns nesanāk – jābūt vismaz mazliet uguns, lai radītu cilvēkiem pārliecinošus dūmus. Informatīvā karadarbība ir ļoti svarīgs citu valstu ietekmēšanas līdzeklis, lai liktu pakļauties saviem politiskajiem mērķiem, taču tā arvien ir jāsavieno ar ekonomisko un diplomātisko spiedienu un vismaz ar draudiem lietot militāru spēku.

Pēc Krimas aneksijas Latvijā krasi pieauga sabiedrības satraukums par iespējamo Krievijas agresiju, taču tad ASV atsūtīja šurp 150 desantnieku, un bažas mazinājās. Vai to arī var dēvēt par informatīvu karadarbību, tikai no NATO puses?

Tā var savā ziņā teikt. Taču, kā pirmīt atzīmējāt, vārdiem un darbiem jāsakrīt. NATO valstu vadītāji var teikt jebko, lai pārliecinātu Baltijas valstis vai Poliju, vai jebkuru citu, taču ir jābūt taustāmam pierādījumam, lai tiklab nomierinātu dalībvalstis, kurām ir bažas par kādu ārēju apdraudējumu, kā arī parādītu potenciālajam pretiniekam, ka tie nav tikai vārdi. Var uzskatīt, ka 150 desantnieku vai dažas papildus lidmašīnas ir nieks. Taču, zinot, kā darbojas NATO – un, domāju, Krievija to zina gan -, šīs it kā mazās lietas, kādas ir militārās mācības, papildus karaspēka izvietošana, gaisa patrulēšana, karakuģu mācības Baltijas jūrā, taustāmi un uzskatāmi parāda, ka aiz NATO paustās vēsts ir vienota apņemšanās rīkoties. Tā, protams, ir daļa no, kā mēs to dēvējam, stratēģiskās komunikācijas, nevis informatīvās karadarbības, un skar pašu vēstījuma kodolu – ka mūsu darbi atbilst vārdiem.

Krievijas metodes varbūt ir kā padomju laikos, taču saturs ir citāds – komunisti solīja visiem gaišu nākotni, bet putinisti sola visus liberālos demokrātus vienkārši korumpēt un nopirkt. Kā jūs salīdzinātu šo vēstījumu auditorijas?

Padomju propaganda tiešām balstījās uz komunisma ideoloģiju, līdz ar to arī, piemēram, Dānijā tās mērķa auditorija septiņdesmitajos gados bija miera kustības, kreisā spārna politiskās partijas. Un, protams, plašāka iedzīvotāju auditorija, kura bija jāpārliecina par mieru mīlošo padomju valsti. Šodien auditorijas nav tik daudzveidīgas. Rietumos viņi gan mēģina ietekmēt arī plašāku auditoriju, taču pirmām kārtām politiķus, bet tā dēvētajās tuvējās ārzemēs vispirms krieviski runājošos „līdztautiešus”, kā viņi tos dēvē. Taču ideoloģija nu ir nevis komunisms, bet gan kļūšana atkal par varenu lielvaru. Ja tic medijiem, tādām personām kā Aleksandrs Dugins pašlaik ir liela loma šādas ideoloģijas formulēšanā, ja to vispār var dēvēt par ideoloģiju. Tas gan ir ārpus manas kompetences loka.

Kāpēc šī Kremļa vēsts Rietumos šķiet tik pievilcīga gan galēji kreisajiem, gan galēji labējiem, kas citādi ir ideoloģiski pretinieki?

Viņiem ir kopsaucēji pamata priekšstatos par to, kādai jābūt vadībai, lai arī kāda būtu ideoloģija un tās mērķi. Ka ir jābūt stipram līderim, kurš stingri visu vada. Krievijā to pievilcīgu dara arī mediju monopols. Tur ir ļoti maz disonējošu viedokļu. Kremlis ļoti labi apzinās televīzijas varu un cenšas to kontrolēt. Tas arī labi apzinās televīzijas ietekmi Rietumos, tāpēc tik dāsni finansē Russia Today. Pēc manā rīcībā esošajiem datiem, RT saņem no valsts fondiem 300 miljonu ASV dolāru gadā. Domāju, ka stiprs vadonis un stipra valsts vara šķiet pievilcīga abām galējībām. Viņi var nebūt vienisprātis par ideju, kas aiz tā ir, taču abiem patīk veids, kā tas tiek darīts.

Ko varam likt pretī šajā informācijas karā?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo jāpatur prātā gan īstermiņa, gan ilgtermiņa redzējums. Īstermiņa redzējums saistīts lielākoties ar ikdienas politiku un efektīvu atbildi uz otras puses darīto. Var rasties kārdinājums vienkārši slēgt konkrētus medijus, liegt cilvēkiem iespēju piekļūt dažādām interneta lapām, īstenot citus ierobežojumus. Tas var īstermiņā nostrādāt, taču ilgtermiņā apdraud izpausmes, preses un citas brīvības, kas pieder pie liberālās demokrātijas pamatvērtībām. Ir ļoti grūti izdarīt līdzsvarotu politisku izvēli. Ja gribam saglabāt morāli pārākas pozīcijas, lai varam teikt, ka mums ir labāka alternatīva nekā Krievijas piedāvātā, jāraugās ilgtermiņā un jāmeklē risinājumi, aktīvi piedaloties diskusijā par apdraudējumiem, nevis vienkārši jāliedz pieeja medijiem. Aizliegumi varētu apmierināt īstermiņa politisko pieprasījumu pēc rīcības, taču ilgtermiņā nenāktu par labu demokrātijas interesēm. Tā ir sarežģita izvēle.

Nav šaubu, ka Krievija labi apzinās šīs izvēles sarežģītību un izmanto vārda brīvību kā ieroci pret Rietumiem…

Protams! Apzinās ļoti labi un izmanto ļoti gudri. Taču tas neatbrīvo jūs kā demokrātisku valsti no problēmas, ko pret to iesākt, domājot īstermiņā un ilgtermiņā. Un atbildi lielā mērā var ietekmēt tas, ko jūs redzat kā šīs kampaņas mērķi – vai tā ir potenciāla teritorijas iekarošana nākotnē vai drīzāk ilgtermiņa kultūras, mediju un galu galā politiska ietekmi uz to, kas tiek lemts Rīgā.

Kā jums šķiet – kāds tad ir mērķis?

Mans minējums ir tikpat labs kā jebkura cita, un varbūt man nav taisnība. Taču, raugoties uz to, kas notiek pēdējā gada laikā, domāju, ka tie ir centieni iegūt maksimālu politisku un normatīvu ietekmi uz Baltijas valstu valdībām, nevis ģeogrāfisks apdraudējums.

Vai tātad „sudraba lode”, ar ko iekarot iedzīvotāju prātus un sirdis, neizšaujot nevienu šāvienu?

Jā. Nolūkā paturēt „tuvējās ārzemes” politisko lēmumu pieņemšanas ziņā cik vien iespējams tuvu Maskavai un cik vien iespējams tālu no Briseles un Vašingtonas.

Jūs piedalījāties NATO stratēģiskās komunikācijas ekselences centra organizētā konferencē. Kāda ir šā centra vieta un loma NATO, ņemot vērā notiekošo informācijas karu?

Raugoties ne tikai uz pašreizējo krīzi Ukrainā un bažām par Krievijas nodomiem, bet arī uz visu globālās drošības jomu un to, kā informācija kļūst arvien svarīgāka krīžu noregulēšanā un militārās operācijās, Stratēģiskās komunikācijas ekselences centram būs arvien lielāka loma. Iniciatīva to izveidot, manuprāt, ir apsveicama un ļoti vajadzīga. Jo jebkurā scenārijā, neatkarīgi no tā, kāds konflikts jārisina, informācija un zināšanas par to, kā lietot stratēģisko komunikāciju, kļūs arvien svarīgākas.