Karš Ukrainā – saķeršanās uz dzīvību un nāvi

Žurnālista Ata Klimoviča Ukrainā sastaptie cilvēki atklāj kara cilvēcisko drāmu

Žurnālists Atis Klimovičs novembra sākumā atgriezās no filmēšanas Ukrainā. Top dokumentāla filma, kuras centrā būs Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze un kuru redzēsim nākamgad maijā. Klimovičs kopā ar operatoru filmēšanas nolūkos šogad jau divreiz bijis ar Krieviju karojošajā valstī un tagad pošas trešajam braucienam. Pēdējā brauciena laikā žurnālists nonāca vistuvāk frontes līnijai – tikai divu kilometru attālumā atradās Krievijas pusē karojošie. Mūsu saruna par Ukrainā redzēto un ukraiņu stāstiem.

Cik tuvu ienaidnieka pozīcijām tu nonāci pēdējā brauciena laikā? Jaunākās ziņas liecina, ka Ukrainas prezidents paziņojis, ka valsts nesniegs vairs pakalpojumus Donbasa reģionā, evakuēs valsts iestādes.

Varu izstāstīt to, ko es redzēju. Biju apmēram 700 km no Kijevas uz austrumiem, 18 km no Luganskas, divu kilometru attālumā no separātistiem – tātad tur, kur ir faktiski galējās pozīcijas. Mēs bijām pilsētiņā, kurai ļoti foršs nosaukums – Sčastje (Laime), un tur tagad rit karadarbība. Braucām kopā ar ukraiņu brīvprātīgajiem, jo nokļūt pie galējām pozīcijām ir sarežģīti. Tā saucamajā antiterora operācijas zonā jeb ATO zonā, kas faktiski būtu jāsauc citādāk, ir “n-tie” kontrolposteņi. Ja mēs ar operatoru brauktu vieni, lai gan mums ir Ukrainas piešķirtā akreditācija, ej nu katram postenim izstāsti, ka esi akreditēts – tas varētu būt pietiekami sarežģīti. Tā kā mēs braucām kopā ar brīvprātīgajiem un sēdējām mikroautobusa aizmugurē, samērā mierīgi sasniedzām Sčastje, jo posteņos parasti pārbauda šoferi un to, kas viņam sēž blakus.

Sčastjē ir armijas daļa, tā ir neliela pilsētiņa. Biju domājis, ka tur paliksim vismaz divas dienas, bet situācija izvērtās tā, ka Kijevā vajadzēja atgriezties ātrāk, tāpēc nācās visu safilmēt 5-6 stundās.

Sčastjē uzzinājām par situāciju, par apšaudēm. Pēc manas pieredzes, šādos gadījumos tu jau jūti, kad tev stāsta patiesību. Ukrainas karavīri teica, ka viņi neesot tie, kas pārkāpj Minskas pamiera noteikumus. Regulāri tos pārkāpj otra puse, kura nekad nav domājusi, ka tam, par ko vienojās Minskā, ir kaut kāda nozīme. Un ir taču zināms, ka Krievijai nevar ticēt, nevar ar to vienoties.

Vai šajā reizē izjuti kādus draudus, pieredzējāt karadarbību?

Nē, tajā dienā bija mierīgi. Mēs pabijām pilsētiņas termoelektrostacijā, bet tur tālāk – pēc divu kilometru starpzonas – atradās pretinieks. Tas bija tāds relatīvi mierīgāks brīdis. Todien neviens neizšāva. Mēs bijām arī mazā vietējā slimnīcā, kur tiek vesti ievainotie, redzējām ātro palīdzību – kaut kas līdzīgs mūsu mikroautobusam “Latvija”, kurai visa aizmugure sašauta vienos caurumos.

Kā nopratām, krievi centās nešaut uz termoelektrostaciju. Bet tagad dzirdēju, ka Sčastjē ir notikusi pamatīga šaušana, Ukraiņu pusē ir kritušie.

Sčastjē guvu apstiprinājumu tam, ka Ukrainas armijai ir vajadzīgi uzlabojumi ar apgādi. Ukraiņu armijas karavīriem ir dažādi apģērbi. Ziemai nākot, viņiem vajadzīgi siltie apģērbi, no ieročiem redzēju kaut kādu bruņutehniku. Bet šajās pozīcijās nebija jauniesaucamo – tur atradās brīvprātīgo bataljons, vīri vecumā no 20 līdz pat 50 – 60 gadiem. Vīri spēka gados, pieredzējuši vīri. Viņi visi kā viens stāstīja, ka ir gatavi karot līdz pēdējam un viņi nav tie, kuri pārkāpj tā saucamo pamieru.

Kāpēc tomēr Ukrainas armiju nespēj jēdzīgi apgādāt? Kas ir par vainu?

Divus gadu desmitus valstī ir bijusi totālas korupcijas sērga, tur līdz pat pēdējam laikam nav pārliecības – ja kaut ko sūtīs [uz armiju], ka tas tur arī nonāks. Tātad viena lieta ir drausmīga korupcija.

Otra lieta ir reāli citas valsts labā strādājoši aģenti, spiegi vai kā nu viņus nosaukt. Tie ir visos līmeņos, sākot no [armijas] vadības. Tur ir arī tādi, kas varbūt redzami nedara neko sliktu, bet viņi arī neko labu nedara. Līdz šim brīvprātīgie ir tie, kuri brauc uz Zviedriju, nopērk bruņuvestēm metāla plāksnes, jo zviedru tērauds ir labs, turpat sagriež tās, kā vajag, uzliek virsū gumijotāku materiālu un tādējādi sašuj bruņuvestes armijai. To dara brīvprātīgie, nevis valsts. Līdz pat šim brīdim valsts nav spējīga to atrisināt.

Valsts tagad ir apvienojusi visus militāros uzņēmumus, Ukrainā ir saražots daudz ieroču, bet valsts kaut kā nav spējusi to sistēmu sakārtot. Ukrainā tankus ražo gan pie Harkovas, gan rūpnīcā pie Kijevas, un arī bruņumašīnas. Bet tas nenotiek pietiekami ātri un efektīvi, normāli nesasniedz armijas daļas.

Nesaprotu, kā tik ilgi var nesakārtot sistēmu. Varbūt ukraiņi ir pelnījuši, ka viņiem kāds sadod pa mici?

Tur ir ļoti daudz atbildīgo. Un ne tikai ukraiņi. Vieni no atbildīgajiem ir arī Rietumi, kas Krimas krīzes laikā teica – nedod Dievs, nevajag bruņoti pretoties! Rietumi joprojām, domāju, cer, ka Putins apstāsies ar Donbasu. Taču tas nekad tā nebūs. Ar bruņotu laupītāju, kas ir Krievija, jau sen vajadzēja runāt viņam saprotamā valodā, jo citas valodas tur neder.

Kad man prasa, kāpēc tas tā notiek, es saku – pirmkārt, tā ir pašu ielaistība, kur [bijušais prezidents Viktors] Janukovičs arī pielika savu roku, novājinot armiju, profesionāli to iznīcinot, izvietojot to pārsvarā pie Ukrainas rietumu robežas. Armija tika iznīcināta un grauta no iekšpuses. Un vēl ukraiņu politisko elišu savstarpēja plēšanās.

Otrs aspekts ir Rietumu ļoti apšaubāmā darbība līdz pat šim brīdim. Plus ļoti spēcīgs iebrucējs, kāda ir Krievija – viltīgs, melīgs, pietiekami labi apbruņots, militāri ļoti spējīgs, ar lielu daudzumu visa kā – munīcijas, tehnikas. Es domāju, ka tas daudz ko izskaidro.

Jā, ir liels haoss – ir armija, kas pakļauta armijas vadībai, ir spēki, kas pakļauti Iekšlietu ministrijai, vēl ir Ukrainas drošības dienests. Bet karā ir jābūt vienam komandierim, kam ir jāpakļaujas. Tas patiesi nav sakārtots. Bet nav jau tā, ka viņi karotu savā starpā. Ukrainas karavīrus neprasmīgi vada vai arī nodevības dēļ, piemēram, pie Ilovaiskas daudzi gāja bojā. Taču nav tā, ka Odesa karotu ar valsts ziemeļiem.

Tam pretī tagad ir tāda ļoti negaidīta nācijas vienotība, kas patiešām ir liels brīnums. Es biju pārsteigts pirmajā filmēšanas reizē augustā, kad bijām Odesā uz pilsētas svētkiem. Tur dzīvo ļoti daudz krieviski runājošo. Kādreiz pēc gaisotnes nevarēji zināt, ko Odesā sagaidīt. Tagad tā gaisotne bija forša – vienoti. Man vieš cerības, ka ukraiņi izturēs, to dod šī gaisotne un šī gatavība, un to, ko neizdara valdība, neiedod arī Rietumi, tai skaitā Latvija, iedod šie tūkstoši Ukrainas brīvprātīgo.

Ukrainas karu zaudē arī Latvijas mediji. Latviešu izpratne par to, kas notiek Ukrainā, ir liels murgs. Latvijas mediji nav novērtējuši šā kara īsto nozīmi, ko tas nozīmē mums. Mēs izturamies līdzīgi it kā tas būtu karš Sīrijā. Taču Ukraina ir daudz nozīmīgāka Latvijai.

Ko mēs neesam izdarījuši?

Neesam mācējuši pastāstīt, ka tur neatrodas nekādi amerikāņi, neesam izstāstījuši, kas tur patiesībā ir iebrucis, kas notiek ar ukraiņu sabiedrību, par to, ka agresors ir traki bīstams – nav nekādas atšķirības starp to, ko Krievija darīja 1940.gadā, to var izdarīt arī tagad. To Latvijas sabiedrība nesaprot. Ļoti daudzi cilvēki.

Kas par to liecina?

Vai tad ir bijušas kādas aptaujas? Parunā ar Latvijas iedzīvotājiem, un viņi tev sastāstīs visvisādus brīnumus.

Varu pastāstīt par savu lauku kaimiņu, kurš pārsvarā dzīvo Jēkabpilī un runājas ar Jēkabpils krieviem. Viņš prasa – kāpēc Ukrainā krievi ar krieviem karo? Es teicu: Andri, Ukrainā ir tādi ukraiņi, viņiem ir gara vēsture, 300 gadus Krievijas impērija viņus mēģinājusi vispār nožņaugt, viņi ir izturējuši. Ir Ukrainas Sacelšanās armija, ukraiņi ir karojuši pret poļiem, vāciešiem. Kādi krievi pret krieviem? Tas lielā mērā ir Krievijas propagandas un TV pirksts. 

Kā vēl latviešu cilvēks cieš no Krievijas propagandas? Ir tāds teiciens, ka Ukraina ir neizdevusies (ņesostojatelnaja – krievu val.) valsts. Nespējīga valsts. Krievijas propaganda jau no maija, jūnija stāsta, ka tur karo nezin kādi spēki, tāpēc viņiem nevar dot ieročus.

Mēs zinām, ka Latvijā ir ļoti vājas dienas avīzes. Tagad dienas avīzēs katru dienu bija jābūt rubrikai “Karš Ukrainā”. Vai kādā ziņu portālā. Patiesībā šī valsts mums ir tik tuvu, ka tur bija jāatrodas pastāvīgam latviešu žurnālistu “desantam”. Protams, ja mēs saprastu, ko tas nozīmē. 

Jo stāstīt un rakstīt par karu nenozīmē, ka tev kā Minhauzenam ir jāsēž uz šāviņa un jālido. Tur ir milzum daudz stāstu, ko stāstīt. Piemēram, kā pēdējā gaitā izvada karavīru. Kā tas notiek Rietumukrainā? Zārku ved desmitiem kilometru, tūkstošiem cilvēku aizgājēju pavada ceļmalās. Vietējā vadība nav atbildīga par to, ka viss šajā karā notiek tik nemākulīgi, bet arī viņi pavada [aizgājēju]. Man Ivanofrankovskas apgabalā stāstīja par apgabala vadītāju, kuram ir pienākums piedalīties bērēs, kad ir gājis bojā kāds no apgabala iedzīvotājiem. Viņam jau ir kauns no iedzīvotājiem, viņš pēdējā laikā necenšas afišēt, ka pārstāv varu.

Latvijai nosūtīt savus žurnālistus uz Ukrainu nav tik dārgi. Mums nav kā lielajiem BBC vai “Al Jazeera” tur jāatver savi biroji, bet ir jāapzinās, ka Ukraina ir tepat mums blakus, ka tas ir nozīmīgi un būs uz ilgu laiku. Parasti aizbildinās ar izdevumiem, bet, runājot par žurnālistu darbu Ukrainā, nekad jau nav bijusi runa par izdevumiem, drīzāk ir runa par izpratni. Izpratnes nav ne mūsu medijiem, ne arī mūsu valdībā. Nu kā var joprojām būt tas pats iekšlietu ministrs, kurš kopš marta, kad sākās Ukrainas krīze, nav sarīkojis nevienu papildu šaušanas treniņu policistiem? Kurš tad pirmais cīnās pret “zaļajiem cilvēciņiem”? Ne jau žurnālisti, lai gan mēs arī varam, ja vajag, bet policisti. Par to ir jādomā iekšlietu ministram.

Atgriežamies pie tā, kā jūtas un dzīvo ukraiņi savā zemē.

Man vislabāk patīk stāstīt tos stāstus, ko ir pastāstījuši sastaptie cilvēki. Gribu izstāstīt par pēdējās dienās satiktajām trim ukrainietēm. Ventspilī Rakstnieku namā satikos ar jaunu ukraiņu žurnālisti, kura tur raksta grāmatu par notikumiem pēdējā gada laikā Ukrainā – sākot ar Maidanu, kur, kā viņa teica, tikusi ievainota kājā. Viņa man jautāja, vai esmu bijis Krimā. Teicu, ka kopš marta neesmu tur bijis un diezvai tur tagad var tik viegli iekļūt.

Viņa nesen bija turp devusies pa sauszemes ceļu un, kad nonākusi robežai otrā pusē “pie tiem”, “tie” ātri vien viņus sametuši grāvī ar sejām dubļos vai smiltīs, un, kā viņa teica – laikam grasījās vai nu nošaut, vai… Kaut kādu iemeslu dēļ tas nav izdarīts. Viņi trīs dienas turēti [ieslodzīti], sisti, viņai atņemts fotoaparāts un mantas. Prasīju – kāpēc? Nu kā – kāpēc? Žurnālisti! Tāpēc viņi ir jāsit, tas viss bija ļoti nopietni.

Otrs stāsts ir par divām Ukrainas brīvprātīgajām, kuras sagaidīju Rīgas lidostā. Kā zināms, brīvprātīgo kustība ir plaši aptvērusi visu Ukrainas sabiedrību, tajā ir iesaistīti tūkstošiem cilvēku. Šīs divas ukrainietes bija ceļā uz Kopenhāgenu, tur viņu pārstāvētajai Kijevas brīvprātīgo organizācijai bija jāsaņem divas kravas automašīnas ar aparatūru slimnīcām. Pie vakariņu galda viena no viņām stāstīja, ka lielākā daļa Ukrainas sabiedrības zina, kas valstī notiek, kas ir par apdraudējumu, bet vēl ir kādi 20%, kas joprojām gaida, kad atnāks Putins. Kā piemēru viņa pastāstīja telefonsarunu ar savu radinieci, sievieti gados no Sumu pilsētas. Radiniecei esot žēl to zaldātiņu “vovočku” (tādu vārdu viņa izvēlējusies šiem Krievijas karavīriem). Mana paziņa prasījusi – kā, tev joprojām ir žēl šo Krievijas “vovočkiņu”? Un ja viņš atnāktu uz tavu ģimenes māju, pusi no taviem radiniekiem apšautu un pateiktu, ka es te dzīvošu, tad arī tev būtu žēl? Nē, tad gan ne. Tās ir lietas, par kurām runā cilvēki Ukrainā. Tā ir Ukrainas realitāte.

Otra dāma pastāstīja stāstu, kas apliecina, ka informētības nekad nevar būt par daudz. Stāsts ir tāds – ļoti liela daļa krievvalodīgo ukraiņu, arī krievu karo pret šo Krievijas agresiju. Un viņi dažkārt ir daudz lielāki patrioti nekā tie, kuri runā ukrainiski. Tā vienai no Ukrainas armijas daļām, kas vasarā karoja pie Krievijas robežas, pretī bija krievu desantnieki. Ukrainas krieviski runājošie desantnieki no Dņepropetrovskas, Mikolajevas – tur tiešām pārsvarā runā krieviski – bija sagūstījuši tos krievu desantniekus. Tie domā – ko nu darīs Ukrainas puse. Ber krievu desantniekus nopratina… krievu valodā. Šie pārsteigti – kā tad tā? Jūs taču esat “šausmīgie banderieši”, jūs runājat krieviski! 15 gadu laikā šie cilvēki Krievijā ir tā apstrādāti, bet te redz, ka pret viņiem izturas normāli, citādi nekā stāstīts. Tas tikai parāda, cik liela nozīme ir informētībai.

No pēdējā laika novērojumiem – tūkstošos, desmit tūkstošos ir mērāms to ģimeņu skaits, kas šā kara un Putina agresijas dēļ ir sanaidotas. Šādus stāstus, kad aizbrauc uz Ukrainu un runā ar cilvēkiem, dienas laikā ik pēc brīža uzzini. Piemēram, Ļvovas kafijas fabriku vēl kopš padomju laikiem vada liela auguma vīrs, kuru neietekmē nekādi politiskie s… Kad sākām sarunu un filmējām, viņš teica, ka viņa bizness ir neiejaukties politikā, jo fabrikas prece tiek pārdota arī Krievijā, Baltkrievijā. Bet, kad vajadzēja apgādāt Ļvovas bataljonus ar medikamentiem, viņi zāles karavīriem meklējuši pat Amerikā. Un tad viņš pastāstīja, ka vairs nesazinās ar studiju biedru un draugu Pēterburgā, jo, šovasar sazvanoties, drauga sievai teicis: ko tas jūsu mazais āksts, domājot prezidentu Putinu, ziepes taisa! Sieviete atbildējusi – beidz, neaiztiec mūsu prezidentu. Kopš tā laika viņam draugi vairs nav zvanījuši.

Viena no pamatlietām, ko gribam parādīt filmā, ir, kā notiek šis karš, kā tas grauj ģimenes. Ļvovā mēs intervējām vienu bēgli no Doņeckas. Viņu kopā ar 15 gadus veco meitu Ļvovā ir uzņēmuši sirsnīgi cilvēki. Savukārt vīrs dien Ukrainas “specnazā”, arī viņi ir krieviski runājoši. Vīrs bijis pietiekami smagi ievainots un apārstēts, tagad atkal karo. Sieviete teica, ka pirmoreiz mūžā redzējusi, ka vīrs raud – tas noticis tad, kad divi no viņa biedriem gājuši bojā. Viņa stāsta, ka karš maina vīriešus, un sieviete pat nezina, vai tad, kad karš beigsies, viņa spēs palikt kopā ar vīru.

Vai ir priekšstats, kā notiek civilā dzīve Luganskā, Doņeckā?

Jau teicu, ka biju divu kilometru attālumā no tās vietas, kur atrodas krievi. Nevaru pastāstīt to, kur neesmu bijis. Tikai to, ko man stāstīja tā bēgle, kuras mamma atrodas Doņeckā. Viņa ar māti sazinās pa telefonu. Māte jau gados un vairs nekur nebrauks. Viņa dzīvo daudzstāvu namā, dienā redzot tikai dažus cilvēkus, jo liela daļa ir aizbraukusi. Es pieņemu, ka Doņeckā, Luganskā varētu būt iebraukuši arī dažādi bomžveidīgi vai krimināla rakstura ļautiņi no Krievijas, kas tur apmetušies, redzot, ka mājas ir pamestas. Domāju, ka cilvēkiem tur ir ļoti, ļoti, ļoti jābaidās.

Kad augusta beigās kopā ar maniem gados jaunajiem kolēģiem bijām Kijevā, vakarā viņi aizgāja uz krodziņu un uzreiz secināja – kā tad tā – nav cilvēku? Nu skaidrs, ekonomiskais stāvoklis pasliktinās no dienas uz dienu, ir taču karš.

Kā vērtē to, ka daži no brīvprātīgo bataljonu komandieriem ievēlēti par Ukrainas parlamenta deputātiem?

Nevar būt vienlaikus gan bataljona komandieris, gan parlamenta deputāts. Revolūcijas laikā ir vieni līderi, pēc tam citi. Šī bija vēlētāju izvēle. Es neko nezinu par viņu karošanas māku – tur ir izskanējuši arī kritiski viedokļi. Taču tas, ko viņi izdarīja, – saskārās ar ļoti lielu agresiju un daudzi iemācījās karot. Tam ir ļoti liela nozīme. Protams, ir jautājums, vai atkal nesaplūksies politiskās partijas, kas patlaban ir ļoti vienotas un viss liekas ļoti skaisti – nav nevienas partijas, kas būtu pret eiropeisko virzību, parlamentā beidzot nav komunistu. Kurā brīdī atkal sāksies tas, kas noveda pie Janukoviča ievēlēšanas – kad saplēsās Oranžās revolūcijas līderi Viktors Juščenko un Jūlija Timošenko un nāca pie varas Janukovičs… Jau toreiz likās, ka 2008.gadā Bukarestē Ukrainai būs NATO partnerība.

Domāju, ka tie 10 gadi kopš Oranžās revolūcijas Ukrainas sabiedrībai ir kaut ko iemācījuši. Ka sabiedrībai ir jāuzņemas atbildība. Pašiem. Tās paralēles varu vilkt ar situāciju Latvijā. Es zinu, ka krīzes situācijā nevaru paļauties uz [valdības vadītāju Laimdotu] Straujumu. Septiņu, astoņu, desmit gadu laikā mēs nevaram nopirkt divus kvadraciklus, kas vajadzīgi zemessargu bataljonam. Es zinu, ka tas ir man pašam jādara. 

Tomēr ceru, ka mums nevajadzēs nonākt pie šādas izvēles. Ir baigi traki teikt, ka ukraiņi to dara mūsu labā.

Kā notikumi Ukrainā var tālāk attīstīties? Vai tā, kā nupat intervijā Ukrainas dienas avīzei “Den” teica Krimas tatāru līderis Mustafa Džemiļevs – Krievija grib izveidot koridoru, lai savienotu Donbasu ar okupēto Krimu?

Varbūt. Es domāju, ka viņu mērķis ir tālāks un lielāks, tā ir saķeršanās uz dzīvību un nāvi. Es domāju, ka Krievija var zobus izlauzt, bet ko tas prasīs… Ļoti ceru, ka divās frontēs viņi nav gatavi karot – uzbrukt arī Baltijai, jo viņi īsti nezina NATO reakciju. Tas apdraudējums ir uz visu banku – Ukrainas valsts iznīcināšana. Tur ir patoloģisks naids, ka ukraiņi apzinās un zina šo saikni ar Kijevas Krievzemi, aizvainotība par to, ka ukraiņi it kā ir “nozaguši” krieviem vēsturi. Nu kā var nozagt vēsturi? Tas ir naids par ukraiņu valodu, kas ir bijis jau ilgus gadus – kā Krievijas akadēmiskajās aprindās gribēja pierādīt, ka nav tādas Ukrainas. Tas ir novedis pie tā, kas tagad notiek, un tas ir ļoti nopietni. Tas paredz daļas patriotu vai inteliģences iznīcināšanu, represijas pret valodu, pret visu ukrainisko.

Ukraina ir bagāta zeme, tur dzīvo radoši un gudri cilvēki. Tā ir normāla valsts, kas grib dzīvot mierīgi. Man vieš optimismu tautas apņemšanās un gatavība izturēt grūtības. 

Es ticu tam, ka tiklīdz no Donbasa tiktu izvesti “zaļie”, tas būtu nedēļu jautājums, kad viss beigtos. Bez pavēles no Maskavas viss turpināsies.

P.S. Atis Klimovičs aicina atbalstīt filmas “Ukrainas sarunas” (darba nosaukums) tapšanu, sniedzot atbalstu SIA “Drejas” kontā LV35HABA0551038724988.