Kurš tieši ir nelojāls Latvijas Republikai?

Uzvaras tiesā pret Izglītības ministriju pierāda, kā nodokļu maksātāju naudu šķērdē bezjēdzīgiem tiesas procesiem, lai slēptu nolaidību

Mūsu zemē ir ikdienā lietots kļuvis jautājums par nelojalitāti Latvijas Republikai. Tas skatīts kontekstā ar likumdošanas iniciatīvām likvidēt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Satversmē, tas ir aplūkots politiski diskusijās kontekstā ar no Ibērijas pussalas falangistu terminoloģijas pārmantotā „piektās kolonnas” jēdzienu, analizēts, izvērtējot draudus, kādus varētu īstenot Vladimirs Putins, organizējot nemierus Latvijā kā Eiropas Savienības prezidējošā valstī.

Katrs mēs lojalitāti uztveram dažādi. Tajā skaitā sadzīviski, vienkāršrunā. Bet lojalitāte ir arī skaidrs juridisks termins, kas sakņojas Svētajos Rakstos, Ķīnas paklausības tradīcijā, viduslaiku lēņu vīru lojalitātē feodālajiem zemes kungiem, pārveidojies uzticībā absolūtajam monarham, kļuvis par laikmetīgo tiesību jēdzienu gan kontinentālās Eiropas, gan angloamerikāņu jurisprudencē.

Kad mēs lietojam vārdus „Latvijai nelojāla persona”, tad bieži saprotam kādu, kas nav uzticams Latvijas valstij, kas kalpo svešas valsts specdienestam, kas saglabājis uzticību čekistu organizācijām, kas noliedz okupāciju un inkorporāciju Padomju Savienībā, attaisno totalitāro režīmu noziegumus, vai arī ir vairāk pakļāvīgs Kremļa mīksto varu tīmekļiem. Mēs šeit domājam Latvijas pilsoņus, tādus, kas mīt Latvijas zemē vai aktīvi piedalās tās sabiedriskajā dzīvē, jo nav pamata gaidīt lojalitāti no citas valsts, teiksim Krievijas Federācijas pilsoņiem, kā arī nav lietderīgi analizēt tāda Latvijas pilsoņa lojalitāti, kas gan dzīvo svešumā, gan arī tur zaudējis faktisku saikni ar valsti – proti, vai nu neprot valsts valodu, vai arī galēji nepiedalās latviešu un Latvijas sabiedriskajā dzīvē.

Bet kurš juridiski ir nelojāls Latvijas Republikai?

Pilsoņu kopums vispārēji nav jāaplūko, jo mums jāapzina ārēja, demonstrēta nelojalitāte. Ja kāds savā sirdī nemīl savu valsti, kuras pilsonis viņš ir, bet nekādas aktīvas darbības neveic, tad sociālpsiholoģiski tam, iespējams, nozīme ir, taču juridiskas nozīmes tam nav nekādas.

Tāpēc, visu pilsoņu kopumu neaplūkojot, vispirms skatīsim šo lietu valsts dienesta kontekstā, par paraugu ņemot ierēdniecību. Kam jābūt lojāliem ierēdņiem? Satversmei, likumam vai konkrētiem politikāņiem?

Viens no valsts pārvaldes pamatpostulātiem ir tas, ka tās darbu nodrošina neitrāls valsts civildienests, kas piemēro ārējos normatīvos aktus atbilstoši visas sabiedrības interesēm, kuras pārstāv šīs sabiedrības ievēlēts parlaments un kas, to darot, ir neatkarīgs no konkrētā valdības sastāva. Tas izriet arī no starptautiskā cilvēktiesību dokumenta – Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25.panta (c) apakšpunkta. Uzskatu, ka, lai sasniegtu tur noteiktās, tiesu praksē un juridiskajā doktrīnā nostiprinātās civildienesta izpratnes īstenošanu praksē, jānodrošina, lai ierēdnis justos stabili, nedomājot par politiskās varas iespējamu reakciju uz tiesisku rīcību, nebaidoties no izrēķināšanās, kā tas ir šodien.

Laikmetīgā demokrātiskā valstī civildienesta ierēdņiem jābūt lojāliem tiesiskajai sistēmai, valstij, nevis politiķiem, viņu uzskatiem un pat ne konkrētās valdības politiskajiem mērķiem. Patlaban prettiesiski un nepareizi politiskās aprindās klejo uzskats, ka ierēdnim jābūt personiski lojālam pret konkrēto politisko personu, piemēram, ministru.

Satversmes tiesas judikatūra norāda, ka lojalitāte nav Ministru kabineta locekļu personiska atbalstīšana. Lojalitāte saprotama kā uzticība valstij. Šī uzticība izpaužas kā Latvijas Republikas neatkarības, demokrātijas, tiesiskuma, atklātības un citu valsts pamatvērtību atbalstīšana valsts pārvaldē.

Citēšu Satversmes tiesas spriedumu (ST 2006. gada 11. aprīlī lietā Nr. 2005-24-01): “Viens no pamatelementiem, kas raksturo indivīda attiecības ar valsti valsts dienestā un it īpaši pārvaldes attiecībās, ir politiskā lojalitāte. [..] Nepieciešams paļauties uz to, ka valsts pārvaldē strādājošie būs lojāli pret valsti un savus amata pienākumus veiks valsts un sabiedrības interesēs. Politiskā lojalitāte saprotama nevis kā attiecīgās valdības politisko mērķu atbalstīšana, bet kā uzticība valstij, kuras labā strādā pie valsts dienesta piederīgās personas.”

Mūsdienu demokrātiskai valstij vairs nav pieņemama totalitāro režīmu izpratne par civildienestu, kas pastāvēja pagājušajā gadsimtā, kur politiķi prasīja ierēdņiem personisko lojalitāti viņiem un politiskajiem uzskatiem, kā arī sodīja ierēdņus, kas izrādīja lojalitātes trūkumu politiķiem.

Šāda sistēma, piemēram, iedibināta Vācijā trīsdesmitajos gados, un turpināta atvieglotā formā pēc Otrā pasaules kara. 1934.gada 20.augustā Vācijas valdība izdeva likumu par civildienesta ierēdņu un bruņoto spēku lojalitāti – Gesetz über die Vereidigung der Beamten und der Soldaten der Wehrmacht. Ar likuma pieņemšanu tikai aizstāti arī oriģinālie zvēresti. Ja iepriekš zvērests dots tautai un tēvzemei – Volk und Vaterland, tad pēc likuma pieņemšanas to deva vadošajiem Vācijas politiķiem, proti, ierēdņu zvērests skanēja šādi: Ich schwöre: Ich werde dem Führer des Deutschen Reiches und Volkes Adolf Hitler treu und gehorsam sein, die Gesetze beachten, und meine Amtspflichten gewissenhaft erfüllen, so wahr mir Gott helfe. Aptuvens tulkojums valsts valodā: Es zvēru būt uzticams un paklausīgs Ādolfam Hitleram, vācu reiha un tautas vadonim, lai ievērotu likumu un apzinīgi pildītu manus pienākumus, lai palīdz man Dievs! Nešķiet ticami, ka kāds šodien vēlētos aizstāvēt nacionālsociālistu personiskās lojalitātes tiesiskos izkropļojumus.

Arī Vācijas Federatīvā Republika pirms apvienošanās, gan arī savulaik esošā Vācijas Demokrātiskā Republika, gan visbeidzot arī Vācija pēc apvienošanās ir visvairāk kritizētas par tieši civildienesta ierēdņu cilvēktiesību būtisku pārkāpumu, norādot uz nepieciešamību mainīt personiskās lojalitātes cienīgu izpratni par valsts civildienesta būtību. Kopš tā laika situācija arī tur ir mainījusies, piemēram, Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka tiesības brīvi izvēlēties profesiju attiecas uz jebkuru indivīda brīvi izraudzītu nodarbošanos, tai skaitā nodarbošanos, kas saistīta ar valsts civildienestu.

Kā Jums šķiet – kam jābūt lojālam ierēdnim – Satversmei un likumam, vai konkrētiem politiķiem?

Latvijas Republikas Ministru kabineta locekļiem šķiet, ka jābūt lojālam personiski konkrētam politiķim. Joprojām spēkā ir pieņemts konkrēts valdības lēmums, kas izšķir valdības vēlmi sekot personiskai lojalitātes koncepcijai.

Varu to apgalvot, jo man ir zināms priekšstats par strādāšanu Latvijas Republikas labā un uzticību mūsu valstij.

Esmu veikusi valsts dienesta pienākumus Tieslietu ministrijas sektorā, piemēram, kā Eiropas tiesību nodaļas vadītāja, Metodoloģijas un sistematizācijas departamenta direktore, valsts sekretāra vietnieka likumdošanas jautājumos pienākumu izpildītāja, kā arī strādājusi jurisprudences zinātniskajā periodikā. Minēšu dažus piemērus.

Pirmkārt, kā juridiskā redaktore esmu veidojusi laikrakstu „Likums un tiesības” un „Latvijas Vēstneša” pielikuma „Jurista Vārds” juridisko domu un doktrīnu, kā Tiesību teorijas un vēstures katedras pētītāja veikusi tiesību normu interpretācijas pētījumu par Latvijas Republikas pirmsokupācijas Augstākās tiesas Senāta tiesu praksi, uz kā ir balstītas virkne ne vien manas, bet, teiksim, profesora Edgara Meļķīša, kā arī citu tiesību doktoru publikācijas.

Otrkārt, konkrēti sagatavoju virkni nepieciešamo likumu grozījumu iestāšanās procesam Eiropas Savienībā, piemēram, personīgi piedalījos Satversmes grozījumu redakcijas izstrādē, lai mūsu konstitūcija ietvertu tiesiskās realitātes, ka saistītas ar Eiropas Savienības būtību un pamatlīgumiem. Briselē personīgi panācu, ka Eiropas Savienības oficiālās publikācijas ir latviešu valodā, ko iepriekš Eiropas birokrāti norādīja kā neiespējamu, bet tagad visi uztver kā pašsaprotamu.

Treškārt, esmu sagatavojusi atbildes rakstus Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, sagatavojusi atbildes Satversmes tiesai, lai nodrošinātu, ka personvārdu rakstība Latvijā atbilst latviešu valodas gramatikas normām. Esmu līdzautore visai Valsts valodas likumā paredzētajai Ministru kabineta noteikumu paketei par latviešu valodas kā valsts valodas lietošanu.

Ceturtkārt, kā Metodoloģijas un sistematizācijas departamenta direktore esmu veidojusi visu valsts iekšējo normatīvo aktu sistēmu, kā arī, pateicoties maniem centieniem, pārgājām uz vienotu normatīvo aktu sistematizāciju oficiālajā laikrakstā. Esmu izveidojusi, uzrakstījusi Juridiskās palīdzības likumu, uz kura pamata izveidoja Juridiskās palīdzības administrāciju, kura sniedz juridisko palīdzību ļaudīm, kuri nevar to atļauties. Esmu konkrēti pilnveidojusi sadarbībā ar attiecīgām iestādēm, teiksim, Valsts zemes dienesta, Ieslodzījuma vietu pārvaldes, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Valsts robežsardzes un pašas Iekšlietu ministrijas iekšējo un ārējo normatīvo aktu sistēmas. Saskaņā ar likumu manu pienākumu lokā ietilpa valsts drošības iestāžu, tajā skaitā Satversmes aizsardzības biroja, Drošības policijas un Militārās pretizlūkošanas dienesta iekšējo normatīvo aktu saskaņošana, un es personiski ierosināju, izdomāju, virzīju Saeimā sistēmu, lai slepenās instrukcijas nenonāktu vis ministrijā, bet šo instrukciju saskaņošanu veiktu ģenerālprokurors.

Piektkārt, savas darbības laikā esmu ziņojusi parlamenta Nacionālās drošības komisijā, tajā skaitā atbildot par bijušo Valsts drošības komitejas darbinieku statusu. Man ir bijusi piešķirta otrās kategorijas speciālā atļauja pieejai slepenai informācijai. Esot šai pielaidei, man nebija problēmu pildīt ne Tiesu namu aģentūras padomes priekšsēdētājas vietnieces, ne Maksātnespējas administrācijas Sertifikācijas komisijas priekšsēdētājas, ne oficiālā laikraksta “Latvijas Vēstnesis” atbildīgā darbinieka pienākumus, ne arī virkni citu valsts uzdevumu.

Sestkārt, esmu pati bijusi gan atklātu konkursa komisiju sastāvā, kas, piemēram, izvēlas Valsts Cilvēktiesību biroja direktoru, gan atklāta konkursa kārtībā esmu iecelta par augstāko valsts civildienesta ierēdni – valsts sekretāri.

Izklausās pēc pilsoņa, kurš mazliet varētu spriest par strādāšanu valsts labā un lojalitāti?

Lūk, būs interesanti uzzināt, ka Latvijas Republikas vēsturē ir tikai viens lēmums, kur Ministru kabinets ir atzinis kādu ierēdni par nelojālu. Tas ir 2006.gada 21.novembra Ministru kabineta lēmums.

Vai secinājums par nelojalitāti ir pamatots ar militārās pretizlūkošanas atzinumu, ka nelojālā persona ir, piemēram, poļu šļahtiču un Kubaņas kazaku dzimtas pēctece, ar vairākām dzimtajām valodām, kura ir viesojusies pie Laosas Tautas Demokrātiskās Republikas komunistu valdības un Mjanmas militārās huntas, kas rada automātiskas aizdomas par sakariem ar attiecīgiem ārvalstu specdienestiem, rozenkreiceriem un trīsdesmit trim Ēģiptes skotu rituāla viedajiem?

Nē, lēmums ir pamatots ar slēdzienu, kura vispār nav.

Vienīgais cilvēks Latvijā, kurš ar valdības lēmumu atzīts par nelojālu, ir Kristīne Jarinovska.

Lēmums par manis atzīšanu par nelojālu attieksmi pret valdību kopumā joprojām ir spēkā, tas pārsūdzēts tiesā. Lietā nav sākta izskatīšana pēc būtības pirmajā instancē, taču tam vairs arī nav jēgas, jo aizritējušie astoņi gadi ir devuši Ministru kabineta locekļiem pilnīgi skaidru priekštatu, ka šis lēmums ir nelikumīgas politiskas represijas uz izdomājumu, dienesta viltojumu un apmelojumu pamata.

Lēmums par nelojalitāti ietver īstenībai neatbilstošus izdomājumus, ka pārkāpta Valsts civildienesta likuma norma par lojalitāti likumīgai valdībai, ko it kā apliecinot disciplinārizmeklēšanas komisijas slēdziens, teikts informatīvajā ziņojumā valdībai.

Manuprāt, taisnība tiem, kam šķiet, ka par šo informatīvo ziņojumu sen Ministru prezidentam vajadzēja lūgt ģenerālprokuroram ierosināt kriminālprocesu, lai pārbaudītu Krimināllikuma 328.pantā paredzēto pazīmju esību – apzināti nepatiesu dienesta ziņojumu valdībai.

Uzskatu, ka apgalvojums par komisijas slēdzienu ir nekrietni un pretvalstiski meli, jo astoņu gadu laikā šāds slēdziens nav atradies. Lietā Nr. A420818810 Administratīvā tiesa šogad 26.februārī atzīst, ka, neturpinot izmeklēt lietu un nepabeidzot izmeklēšanu ar slēdzienu, valsts liedza Jarinovskai iespēju reabilitēt savu reputāciju, tiesa konstatēja, ka ministrija vairāku gadu garumā ir būtiski aizskārusi valsts sekretāres tiesības uz disciplinārlietas izskatīšanu, jo izmeklēšanu nepabeidza, tiesa secināja, ka valdībā izskatītajā ziņojumā par atcelšanu no valsts sekretāres amata ir atsauce uz slēdzienu, kurš dabā neeksistē.

Pašu disciplinārlietu par nelikumīgi ierosinātu Ministru prezidents atzina jau 2009.gadā. Apgabaltiesa lietā Nr. A42529708 par nelikumīgu Jarinovskas atstādināšanu no amata taisījusi spriedumu, kas paredz ne vien kaitējuma atlīdzināšanu, personiskā un morālā kaitējuma atlīdzināšanu naudā, bet arī inflācijas koeficienta piemērošanu par laiku, kurā iestāde vēlējās tiesāties. Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes inflācijas datiem par ministrijas tiesvedībā pavadīto laiku valsts budžetam jāmaksā teju par 40% lielāka mantiskā kaitējuma kompensācija, ne kā tas būtu jādara bez tiesas, neveicot nelikumīgas darbības, ievērojot, ka ministre aktīvi izplatīja Jarinovskas cieņu aizskarošās ziņas par atstādināšanu, piespriesta personiskā un morālā kaitējuma kompensācija, atlīdzība par nesaņemto atalgojumu.

Jau iepriekš ar Augstākās tiesas Senāta lēmumu spēkā stājās apgabaltiesas spriedums lietā Nr. A42423407, ka Jarinovskas līgums ir lauzts patvaļīgi un nelikumīgi, tomēr ministrijas administratīvā vadītāja Sanda Liepiņa, kuru apgabaltiesa vēl šogad 13.janvārī personiski sodīja ar piespiedu naudu par spēkā stājušos tiesas lēmumu nepildīšanu, publiski neskaidrotu iemeslu dēļ turpina uzturēt tiesvedības. Sanda Liepiņa ir pārsūdzējusi tiesu spriedumus arī šogad, pašreizējās valdības laikā.

Lieta ir par principu, ka valdības loceklis nedrīkst patvaļīgi izdarīties ar ministriju kā dzimtmuižu.

Manuprāt, uzvaras tiesā pret Izglītības ministriju pierāda, kā nodokļu maksātāju naudu šķērdē bezjēdzīgiem tiesas procesiem, lai slēptu nolaidību. Te jāpiebilst, ka neesmu vienīgā, kas ir nelikumīgi atlaista no šīs ministrijas. Ir virkne šādu tiesu procesu, daļā no kuriem ministrija sistemātiski spiesta atzīt zaudējumu.

Labprāt šeit, Ir.lv izlasītu Ministru kabineta kopīgu, publisku paskaidrojumu, kādu iemeslu dēļ pēc tik kliedzošiem Augstākās tiesas Senāta, apgabaltiesas un citu tiesu secinājumiem valdība sistemātiski noraidīja visus mierizlīguma priekšlikumus, kuros biju piedāvājusi atteikties no jebkādas finansiālas kompensācijas, ja mani savlaicīgi atjaunotu civildienestā valsts sekretāres amatā? Vai neviens neredz interešu konfliktu apstāklī, ka kāda persona uztur valsts vārdā tiesvedību, kad pati ir ieinteresēta saglabāt valsts sekretāra amatu?

Vai nebūtu tikai saprātīgi, ja valdība pati atvainotos par pieļauto rupjo kļūdu?

Cik maksāja atvainoties par šo riebeklību – valstiski organizētiem apvainojumiem nelojalitātē un sekojošo tiesvedību, kurā man neskaitāmas reizes ir rakstveidā atgādināts, ka man nav nodarīts nekāds kaitējums, jo visas ļaunprātības pret mani esot pamatotas, tiesvedību, kuru neviens līdzšinējais ministru prezidents un izglītības ministrs nav pārtraucis ar normālu cilvēcisku izlīgumu, apzinoties, ka savulaik ir savārītas ziepes?

Turklāt pilnīgi nav skaidrs, kāpēc nevar noslēgt izlīgumu, ja ir vispār zināms, ka šīs ziepes 2006.gadā ievārīja pavisam cits Ministru prezidents un pavisam cita izglītības ministre nekā amatos ir patlaban.

Bēdīgi, bet lojalitāti Latvijas Republikai, mūsu kopīgai valstij, tās mērķiem un ideāliem, valdība ir vienādojusi ar uzticību pati sev.

Aplūkotie jautājumi varētu būt tikai mana privāta lieta, ja ne viens būtisks apstāklis. Un šis apstāklis ir republika. Mūsu valsts nav hercogiste, mūsu valsts – res publica – pieder ikvienam pilsonim, arī man, tikpat daudz kā ikvienam ministram. Un nav pienākuma būt politiķim, lai pildītu valsts dienestu un strādātu valsts labā. Gadījums pierāda, ka attiecībā uz valsts dienestu Latvijā nav nekāda tiesiskuma, jo par spīti virknes tiesnešu godājamam darbam valdība vienkārši nošķaudās gan uz tiesiskumu, gan tiesu spriedumiem tik ilgi, kamēr tas kaut kādā veidā tehniski ir iespējams, kamēr var izvairīties no tiesiskas jautājumu risināšanas par labu praktiskai jautājumu risināšanai, kamēr spriedums nav kā ar āmuru pa galvu.

Ja šādi par „nelojālu” var atzīt valsts sekretāru uz safabricētu murgu pamata, tad ikvienam zemākam ierēdnim nav cerību ne uz kādu aizstāvību. Šī feodālisma palieka – personiskās lojalitātes nepieciešamība – ir tā, kas atgrūž daudzus talantīgus cilvēkus, kas ļauj izēst no valsts pārvaldes pastāvīgi spriest spējīgas personības un kas mudina valsts dienestniekus neaizstāvēt sevi.

Saņemot prettiesisku priekšniecības uzdevumu, Latvijas valsts dienestā pastāv trīs iespējas – piedalīties nelikumībās, tapt atlaistam vai rakstīt atlūgumu pašam. Raugoties no ētikas skatpunkta, tieši šī nekrietnība ir nelojāla Satversmei.

Autore ir juridisko zinātņu doktore

Post scriptum. Pēc šā raksta publicēšanas nebūtu morāli pareizi vairs pieņemt pliku atvainošanos. Neesmu Čārlza Dikensa varonis, kas tiesvedības nodod mantojumā, negrasos visu mūžu īpaši turpināt šo bezjēdzīgo procesu, tomēr vēlētos skaidri atgādināt, ka man, neļaujot strādāt valsts dienestā, ir nodarīti reāli apmēram 410 000 eiro faktiskie zaudējumi. Tāpēc, ja nu kāds tagad grib atvainoties, tad aicinu pieteikties politiskās elites dalībniekus, kas par šo uzņemsies politisko atbildību un, lai neapgrūtinātu nodokļu maksātājus, no saviem privātajiem ietaupījumiem pārskaitīs man šo atlīdzību, iepriekš, protams, kārtīgi nomaksājot iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas saistīts ar dāvinājumu.