Ko par zinātni domā Einšteins un Latvijas iedzīvotāji?

Laikā, kad pieaug saslimstība ar Ebolas vīrusu un vēzi, Latvijas farmācijas nozare varētu saņemt jaunu grūdienu attīstībai

Alberts Einšteins savulaik ir teicis: „Zinātne nav un nekad nekļūs par pabeigtu grāmatu. Katrs nozīmīgs sasniegums rada jaunus jautājumus. Laikam ejot, katra attīstība nonāk pie jaunām un lielākām grūtībām.” Šie vārdi nāk prātā, domājot par jaunākā „DNB Latvijas barometra” pētījumā aplūkoto tēmu – zinātni, arī Latvijas zinātniekiem, izgudrojumiem un attīstības līmeni.

Einšteins neapšaubāmi ir viens no visu laiku atpazīstamākajiem zinātniekiem un, iespējams, ne tikai saistībā ar zinātniskajiem sasniegumiem, bet arī tādēļ, ka bija spilgta personība un pauda pārdomas ne tikai par specifiskām zinātnes tēmām, bet arī izglītību, sabiedrību, dzīves jēgu utt. Tāpēc mani neizbrīna, ka arī „DNB Latvijas barometra” pētījumā respondenti kā atpazīstamākos Latvijas zinātniekus min tos, kuri līdzās savai profesionālajai darbībai nekad nav skopojušies ar plašām intervijām par visdažādākajām tēmām un neapšaubāmi ir cilvēki ar īpašu harizmu un plašu skatījumu uz norisēm pasaulē.

Lūgti nosaukt Latvijas zinātnieku, kurš ir guvis visvairāk panākumu, visbiežāk respondenti minējuši Jāni Stradiņu (7% aptaujāto minēja paši, bet 45% aptaujāto atzīmēja no piedāvātā zinātnieku saraksta). Lai gan jaunie talanti ir mazāk pazīstami, tomēr, ņemot vērā viņu panākumus zinātnē, arvien biežākas intervijas plašsaziņu medijos, kā arī aktīvo līdzdalību sabiedriskajos procesos, nešaubos, ka viņu atpazīstamība augs. To saku, domājot, piemēram, par Andri Ambaini un jo īpaši par Vjačeslavu Kaščejevu.

34% aptaujāto Latvijas zinātni uzskata par labi attīstītu. Tomēr viedoklis, ka Latvijas zinātne ir attīstīta vāji, pausts biežāk – tā uzskata 43% aptaujāto.

Jautājums par zinātnes attīstības līmeni Latvijā nav vienkāršs, un te būs atšķirīgi stāsti par atsevišķu jomu, izgudrojumu un zinātnieku izcilību, kā arī par kopējo situāciju zinātnē un izglītībā, tai skaitā finansējuma apjomu.

Sāksim ar sliktajām ziņām. Eiropas Komisijas Inovācijas savienības 2014.gada rezultātu pārskatā, ņemot vērā vidējos inovācijas rezultātus, Eiropas Savienības dalībvalstis iedalītas četrās atsevišķās rezultātu grupās. Bulgārija, Latvija un Rumānija novērtētas kā “pieticīgie inovatori”. Tātad Latvija saņēmusi zemāko novērtējumu – inovāciju rezultāti ir ievērojami zemāki nekā Eiropas Savienības vidējie rādītāji. Eiropas Komisija uzsver, ka Latvijas vājais sniegums inovāciju jomā nelabvēlīgi ietekmē valsts konkurētspēju. Tomēr esam uzteikti par centību – Portugāle, Igaunija un Latvija vidēji 2006. – 2013.gadā ir inovācijas jomas izaugsmes līderes.

2014.gada janvārī tika saņemti starptautiskās komisijas skarbi novērtējumi, analizējot 140 Latvijas zinātnisko institūtu sekmes (tika analizēti 150 zinātniskie institūti, bet 10 no tiem tika izslēgti no vērtējuma, jo neveic pētniecisko darbību). 23 jeb 16% tika atzīti par vājiem, 67 jeb gandrīz – par apmierinošiem. Augstāko novērtējumu saņēmis tikai viens zinātniskais institūts – Latvijas Organiskās sintēzes institūts. Kopējais Latvijas pētniecības kvalitātes, vadības un infrastruktūras līmenis novērtēts kā neapmierinošs.

Vairākums “DNB Latvijas barometrs” aptaujas dalībnieku uzskata, ka Latvijas zinātnes attīstībai pirmām kārtām ir nepieciešams lielāks finansējums pētījumiem (69%). Salīdzinoši bieži respondenti minēja arī labāku materiāltehnisko bāzi (44%) un labāku atalgojumu zinātniekiem (42%). Es tomēr vēl pievienotu klāt arī to, ka ir nepieciešama aktīvāka uzņēmējdarbības sektora sadarbība ar valdības un izglītības iestādēm, jāuzlabo esošo zinātniski pētniecisko centru darba kvalitāte un efektivitāte, jāapvienojas un jāmazina to sadrumstalotība, kā arī jāveicina sadarbība ar ārvalstu zinātnes centriem.

Par finanšu nodrošinājuma nepietiekamību zinātnei tiek runāts jau kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, tomēr gribētu uzsvērt, ka tas neskar tikai valsts finansējumu. Latvijas noteiktā „latiņa” 2020.gadam ir sasniegt 1,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP) ieguldījumu pētniecībā un attīstībā līmeni (tā norādīts Latvijas Nacionālā attīstības plānā 2014. – 2020.gadam). Patlaban šis rādītājs ir 0,7% no IKP.

Ar valsts budžeta izdevumu palielināšanu vien šo mērķi ir teju neiespējami sasniegt. Krietni aktīvākam jābūt arī privātajam sektoram. Nevienā Eiropas Savienības valstī valsts finansējums nesasniedz 1% no IKP. Tik prāvo zinātniski pētnieciskā darba izdevumu atšķirību no 0,4% līdz 3,6% no IKP starp valstīm galvenokārt veido uzņēmumu sektora finansējums. Somijā, kas ir līdere zinātniski pētnieciskā darba izdevumos, uzņēmumu finansējums veido divas trešdaļas no visiem ieguldījumiem. Savukārt Latvijā tas sasniedz tikai vienu trešdaļu no finansējuma. Turklāt tieši privātā sektora līdzdalība atpaliek stratēģiskā plāna izpildē, tā apdraudot arī 1,5% no IKP mērķa sasniegšanu 2020.gadā.

Par Latvijas zinātnes attīstītākajām jomām „DNB Latvijas barometra” pētījumā respondenti uzskata farmāciju (52%), medicīnu (44%), informācijas tehnoloģijas (30%), kā arī elektroniku un telekomunikācijas (23%). Šajā jautājumā es lielā mērā varētu pievienoties aptaujātajiem. 2008.gadā Latvijas Bankas kolēģi, pētot Latvijas preču ražošanas un eksporta iespējas augstākas pievienotās vērtības palielināšanas nolūkā, secināja, ka „potenciālo eksporta preču klāstā ir farmaceitiskie preparāti, medicīniskie, precīzijas un optiskie instrumenti, kā arī ķīmiskās vielas un izstrādājumi”. Pakalpojumu jomā droši vien arī es gribētu izcelt informācijas tehnoloģiju potenciālu.

Runājot par farmaceitiskajiem un veselību veicinošajiem preparātiem, Latvijā patiešām ir radīts ne viens vien izgudrojums, kura patieso potenciālu mēs pat īsti neapjaušam.

Rigvirs, Larifāns, Mildronāts, Ftorafūrs, Remantadīns un daudzi citi. Šie izgudrojumi varētu glābt dzīvības un uzlabot veselību visā pasaulē, kā arī nodrošināt lielus ienākumus uzņēmējiem, labi apmaksātu darbu daudziem iedzīvotājiem, nodokļu ieņēmumus budžetā. Taču ir viens ļoti nopietns attīstības ierobežojums – šajā nozarē pasaulē darbojas ļoti lieli un finansiāli spēcīgi uzņēmumi, kuri nebūt ne ar atplestām rokām gaida konkurentus. Prasības par klīniskajiem pētījumiem un citi ierobežojumi šo jomu padara ļoti grūti iekarojamu un nereti pārsniedz saprātīgu piesardzības pasākumu līmeni. Tādējādi izgudrotājiem nākas meklēt eksporta tirgus ar mazākiem formālajiem ierobežojumiem (galvenokārt ar to saprotam – ārpus Eiropas Savienības) vai arī produktu pārdot kā uztura bagātinātājus vai kosmētiku, nevis zāles, protams, izpildot noteiktās prasības par pieļaujamajām devām.

Arī minētajā Latvijas Bankas pētījumā autori secināja, ka potenciālo eksporta preču „novērtētās varbūtības attīstīt to salīdzinošo priekšrocību bez papildu veicinošiem pasākumiem un valdības atbalsta ir samērā nelielas”. Tātad atgriežamies pie jautājuma par finansējumu un valsts atbalstu. Eiropas Komisija un citi starptautiskie eksperti akcentē, ka Latvija pārlieku aizraujas ar Eiropas Savienības fondu finansējuma izmantošanu, nenodrošinot patstāvīgu finansējuma bāzi zinātnei un veicinot „no projekta uz projektu” orientētu finansējuma politiku.

Tas, ka Latvijā ir viens no zemākajiem ieguldījuma apjomiem pētniecībā un attīstības līmenis Eiropas Savienībā, nav tikai kāds formāls reputācijas jautājums. Zinātnes attīstība un izgudrojumu iedzīvināšana pelnošos eksporta produktos ir valsts konkurētspējas, augstākas ražības un tātad arī augstāku ienākumu priekšnosacījums. Pēdējos gados jau tā ir vērojama vāja investīciju izaugsme, tāpēc tālākai tautsaimniecības izaugsmei investīcijas produktīvajā segmentā ir akūti svarīgas.

Šim būtu jābūt vienam no prioritārajiem darba virzieniem jaunajai valdībai, jo īpaši situācijā, kad ārējais pieprasījums ir vājš un cīņa par eksporta tirgiem ir tik agresīva. Turklāt laikā, kad pieaug vēža saslimstība un pasaulē draudīgu spēku manifestāciju demonstrē Ebolas vīruss, farmācijas nozare, kas ir Latvijas lepnums un prieks, varētu saņemt jaunu grūdienu attīstībai.

Autore ir Latvijas Bankas ekonomiste