Pēkšņā kultūras vizīte

Krievijas kultūras ministru Vladimiru Medinski sauca arī par “propagandas ministru”

Nesen Rīgā iepriekš laikus pa starpvalstu diplomātiskiem kanāliem nesaskaņotā privātā vizītē bija ieradies Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis. Kā vērtēt šo pēkšņo vizīti? Vai tā bija kas vairāk par dalību teātra festivālā un piemiņas plāksnes atklāšanu?

Īss ieskats Medinska dzīves gājumā – 1970.gadā Ukrainā dzimušais politiķis beidzis Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūtu, vēlāk ieguvis politikas zinātņu kandidāta (1997.g.) un divus gadus vēlāk – zinātņu doktora grādu, turklāt abas viņa disertācijas politikas zinātnē vēlāk bija raisījušas aizdomas par plaģiātismu. 2011.gadā ieguvis vēstures doktora grādu. Partijas “Vienotā Krievija” biedrs, no 2004. līdz 2011.gadam bijis Krievijas Valsts domes deputāts, darbojies arī fondā “Krievu pasaule”. Vairāku grāmatu autors, Krievijas Rakstnieku savienības biedrs, Maskavas starptautisko attiecību institūta profesors, kopš 2012.gada maija – Krievijas kultūras ministrs.

Saskaņā ar masu mediju sniegto informāciju, viņš Rīgā ieradās nevis oficiālā vizītē pēc Latvijas kultūras ministres Daces Melbārdes (NA) ielūguma, bet bija aicinājis Latvijas ministri uz tikšanos kā “Krievijas militārās vēstures biedrības” priekšsēdētājs (ministra kapacitātē viņš kopš 2013.gada marta vada šo pēc Krievijas prezidenta V.Putina rīkojuma 2012.gada decembrī dibināto Viskrievijas valstiski sabiedrisko organizāciju).

Par Krievijas ministra ierašanos Latvijas puse tika informēta pēdējā brīdī, turklāt nevis sagaidot attiecīgās valsts (Latvijas) ministres ielūgumu, bet pašam uzaicinot Latvijas ministri uz tikšanos Latvijas teritorijā…

Protams, šādi V.Medinskis nevarēja rīkoties ministra statusā, acīmredzot tādēļ viņš uzaicinājumu tikties esot izteicis kā minētās valstiski sabiedriskas organizācijas vadītājs. Ar Latvijas kultūras ministri viņš tomēr netikās, jo ministre uz šādu aicinājumu neatsaucās.

Krievijas kultūras ministra privātās vizītes programmā ietilpa piemiņas plāksnes atklāšana krievu rakstniekam, vēsturisko romānu autoram (pēc ministra paša vārdiem – lielvalstnieciski domājošajam Krievijas patriotam, kurš mīlējis Latviju un tieši Latvijā radījis savus labākos darbus) Valentīnam Pikulim, teātra festivāls “Zelta maska” Latvijā, tikšanās ar Krievijas tautiešu organizāciju pārstāvjiem un 70. gadadienas kopš Rīgas atbrīvošanas no nacistiskās Vācijas karaspēka (1944.gada 13.oktobrī) atzīmēšana.

Medinskis jau vairākas reizes ir viesojies Latvijā. Piemēram, 2009.gadā viņš bija Krievijā veidotās filmas “Baltija. Kādas okupācijas vēsture” viens no uzņemšanas iniciatoriem un tās zinātniskais konsultants. Viņš ne tikai noliedzis Baltijas valstu okupācijas faktu, bet arī attaisnojoši un pozitīvi izteicies par “Molotova – Ribentropa paktu” (ko PSRS Tautas deputātu kongress nosodīja 1989.gada decembrī – uz šo lēmumu vēlāk nereti ir atsaucies Krievijas prezidents V.Putins).

Baudīdams Latvijas viesmīlību, deputāts Medinskis 2009.gadā intervijā laikrakstam “Telegraf” izteicās, ka nesaprot, kādā veidā Eiropas Savienība var uzskatīt par demokrātisku valsti ar tādu likumdošanu, kāda ir Latvijā. 2012.gada janvārī, sekojot krievu satīriķa Mihaila Zadornova un mediju kluba “Formāts A3” ielūgumam, viņš Rīgā prezentēja savu romānu “Siena”.

Starp citu, Medinskis ir vēl vairāku grāmatu autors. Piemēram, grāmatu sērija “Mīti par Krieviju”, kas sastāv no trim grāmatām, ir atzīta par vienu no visstrīdīgākajām grāmatām par Krievijas sabiedrību. Tā jau vairākus gadus atrodas dokumentālu bestselleru topa virsotnē, jo tai ir vislielākais metiens vēstures grāmatu vidū mūsdienu Krievijā.

Apkarot rakstnieks gatavojas tikai tos mītus, kas ir Krievijai slikti (arī, viņaprāt, “mītu par padomju okupāciju” Baltijā), bet “labos mītus”, tieši pretēji, vajagot veicināt.

V.Medinskis izteicis viedokli, ka būtu labāk, ja PSRS būtu saglabāta, tikai tās modelis pārveidots. Citā reizē viņš apgalvoja, ka Padomju Savienībā ir bijis ideāls tautu savstarpējo attiecību modelis, turpretim tagad Eiropa “plīst pa vīlēm” no nacionālām problēmām.

Ne tikai pievērsdamies mītiem, Medinskis velta īpašu uzmanību vēstures jautājumiem, izsakot savu viedokli par dažādiem Krievijas vēstures jautājumiem. 2011.gada janvārī, būdams Krievijas Valsts domes deputāts, Medinskis izvirzīja boļševiku vadoņa V.Ļeņina pārapbedīšanas jautājumu, emocionāli paziņodams, ka pasaules proletariāta vadonis būtu jāizvāc tālu laukā no mauzoleja un ka mirstīgo atlieku atrašanās mauzolejā esot “pagāniski nekrofila misija Sarkanajā laukumā”.

Drīz pēc iecelšanas Krievijas kultūras ministra amatā viņš aktīvi sāka savu darbību – jau 2012.gada pavasarī un vasarā nāca klajā ar vairākiem visai skaļiem un Krievijas sabiedrībā nevienprātīgi vērtētiem paziņojumiem, piemēram, par vairāku Maskavas ielu pārdēvēšanas nepieciešamību, vēlreiz par Ļeņina pārapbedīšanas jautājumu u.c. Pēdējos gados arī Medinskis ir iesaistījies Krievijas ideoloģiskā vērtību konfrontācijā ar Rietumvalstīm, nodēvējot Eiropas mūsdienu kultūru par netiklu un apgalvojot, ka Krievija, iespējams, būs pēdējā Eiropas kultūras, kristīgo vērtību un īstenās eiropiešu civilizācijas saglabātāja.

Medinskis piedalījies arī Krievijas diskusijās ar citām bijušās PSRS republikām par šo mūsdienās neatkarīgo valstu vēsturi. Tādējādi Medinska aktivitāte neaprobežojas tikai ar kultūras jautājumu risināšanu vien, viņš nodarbojas arī ar vēstures, identitātes un varētu teikt – politiskiem un ideoloģiskiem jautājumiem. Pretrunīgi vērtētu publisko izteikumu dēļ viņš ir publiskajā telpā krietni pamanāmāks nekā viņa priekštecis šajā amatā Aleksandrs Avdejevs.

Krievijas neatkarīgie politiskie analītiķi viņa darbību ir vērtējuši skarbāk, piemēram, politologs Andrejs Piontkovskis nosaucis viņu par “propagandas ministru”.

Laikā no 2010.gada septembra līdz 2012.gada februārim viņš bija “Komisijas darbībai pret vēstures falsifikācijas centieniem par sliktu Krievijas interesēm” loceklis visu šīs komisijas pastāvēšanas laiku. Arī šādas komisijas pastāvēšana savulaik izraisīja Krievijā ne mazumu diskusiju. Vladimirs Medinskis aktīvi sadarbojas ar Krievijas tautiešu organizācijām bijušās PSRS republikās, piemēram, vairākas reizes apmeklējis separātisko Piedņestras republiku Moldovā un paudis atbalstu tās vadītājiem.

Preses konferencē nesen, 16.oktobrī Maskavā, atbildot uz jautājumu par Latvijas varas iestāžu atteikumu šovasar ielaist vairākus Krievijas māksliniekus uz konkursu “Jaunais vilnis” Jūrmalā, Medinskis izteicās, ka “Latvija pavisam jau ar kultūras ekshibicionismu nodarbojas. Latvieši paši ir šausmās no tā, ko dara viņu valdība”. Tas viņam netraucēja jau pēc divām dienām, 18.oktobrī, apmeklēt Latviju. Rīgā Medinskis apgalvoja, ka viņu vajadzētu iekļaut Latvijas “zelta sarakstā” par Krievijas ansambļu un citu mākslinieku regulāru vešanu uz Latviju; viņš pozitīvi novērtēja plaši izplatīto krievu valodas lietojumu Rīgā.

Šeit ir vēl viens pierādījums tam, kā politika var ietekmēt kultūru. Šķiet, nav iebildumu pret t.s. “augstās kultūras” sasniegumiem Krievijā un kultūras darbinieku braucienu apmaiņu. Savukārt t.s. “masu kultūra” nereti tikusi izmantota arī politiska rakstura vēstījumu izteikšanai. Piemēram, nereti no “Jaunā viļņa” skatuves izskanējuši dažādi ironiski izteikumi par Latviju un citām valstīm, u.tml., kuri ir demonstrējuši vismaz necieņu pret sarīkojuma norises valsti un tās viesmīlību.

To, kas lielas valsts pārstāvjiem ir tikai ironija, mazā valstī var saprast citādāk. Aleksejs Grigorjevs rakstā “Krievijas kultūras diplomātija Latvijā” (nesen APPC izdotajā pētījumā “Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mediji un nevalstiskais sektors”) norāda uz faktu, ka “Jaunais vilnis” tiek veidots kā iekšējs Krievijas TV šovs, kas ignorē faktu, ka pasākums notiek Latvijā. (Ne velti dažs “Jaunā viļņa” dalībnieks savulaik izteicās, ka domā, ka ir atbraucis uz Jūrmalu kā Krievijas pilsētu.)

Arī vairākās citās valstīs – bijušajās PSRS republikās – arvien vairāk izprot to, ka humanitārās ietekmes ietvaros “maigās varas” kontekstā kultūras pasākumus var izmantot politisku viedokļu paušanai. Piemēram, pašlaik Ukrainas parlamentā ir izvirzīts jautājums par to, kā ierobežot to Krievijas kultūras produktu – filmu, seriālu u.tml. – izplatību Ukrainā, kuros ir slavināta Krievijas armija, kas šogad ir veikusi agresiju pret Ukrainu. Aizliegums tiek ierosināts arī tāpēc, ka nesakrīt abu valstu politiskās vērtības, ģeopolitiskie orientieri. Abas valstis nokļuvušas atšķirīgos vērtību areālos.

Var piekrist Alekseja Grigorjeva secinājumam iepriekšminētajā pētījumā: “Diez vai kāds apšaubītu krievu kultūras virsotņu bagātību, to spēcīgo humānistisko lādiņu vai priekšrocības, kuras sniedz krievu valodas zināšanas mūsu reģionā. Ja Krievijas valsts institūcijas nodarbotos tikai ar šo vērtību izplatīšanu un popularizēšanu, tad šādu darbību varētu vienīgi atbalstīt. Diemžēl tas tā nav. Un arī augstā kultūra, ja to izmanto politisko mērķu sasniegšanai, zaudē savas īpašības un kļūst par piezemētas politikas instrumentu.”

Autors ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, LU Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks