Vēlēšanu vērtēšana

Partiju darbs jāvērtē gadu garumā, ne pēdējā mēnesī

Kā jau ierasts, mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām Latvijas plašsaziņas telpu pārņem priekšvēlēšanu sarunu, iztaujāšanu, vērtēšanas un vētīšanas gaisotne. Plašsaziņas līdzekļiem neko nevar pārmest, jo viņi dara savu darbu un cenšas piedāvāt īsto saturu īstajā laikā. Proti, brīdī, kad, kārtējā Saiemas sasaukuma laikam izsīkstot, par valsts un sabiedrības pārvaldīšanu kaut uz mirkli kļūst ieinteresēta lielāka daļa vēlētāju un kad politiķiem arī ir lielāka vajadzība tapt redzētiem un dzirdētiem.

Visticamāk, kā jau ierasti pirms vēlēšanām skats galvenokārt būs vērsts uz nākotnē iecerētajiem darbiem – ko darīt izglītības, veselības, labklājības, un šoreiz laikam arī vairāk nekā citās reizēs uzmanība tiks pievērsta valsts aizsardzībai. Solījumi un idejas, jaunas brīnumnūjiņas un veci citviet pārbaudīti paņēmieni birs kā no pārpilnības raga. Tik daudz, ka caurmēra vēlētājam kļūs grūti neapmaldīties visā tajā jūklī un spēt atsijāt graudus no pelavām.

Taču tā vietā, lai tikai uz priekšvēlēšanu mēnesi pieslēgtos valsts pārvaldīšanas lietām, bet pēc tam par to aizmirstu uz gadiem un atcerētos tikai pirms nākamajām vēlēšanām, daudz lietderīgāk ir sekot lietām līdzi nemitīgi un vērtēt partiju padarīto ilgākā laika posmā.

Ceļa stabiņi

Saprotams, ka ne jau visiem vēlētājiem ir laiks un vēlēšanās cītīgi ikdienā un gadiem ilgi sekot līdzi katras politiskās partijas darbībai, pievelkot savus plusiņus un mīnusiņus. Tāpēc iesākumam varētu noderēt šādi atskaites punkti jeb “ceļa stabiņi”, kam esam pagājuši garām esošā Saeimas sasaukuma laikā.

Tie būtu – krīzes pārvarēšana tautsaimniecībā, tautas nobalsošana par divām valsts valodām, eiro ieviešana, Zolitūdes traģēdija un Krievijas karš Ukrainā. Vērtējot partiju rīcību atskatā uz šiem notikumiem, labums ir tas, ka nav iespējams aizbildināties ar “jā, bet” un tamlīdzīgām atrunām. Te nu katra rīcība ir kā uz delnas, un nevar aizslēpties aiz vispārīgiem saukļiem, sāncenšu noniecināšanas vai neesošas naudas dalīšanas.

Visticamāk, ka lasītājiem varētu rasties jautājums, kur šādā vērtēšanas ar atskatu pagātnē sistēmā paliek vieta jaunpienācējiem. Jāatzīst, ka nepaliek. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka par labāku uzskatu pieeju, ka labāk ir “mazgāt tos pašus vecos bērnus, nekā taisīt jaunus”. Ja vien jaunie atnācēji nav tie paši “vecie vēži jaunās kulītēs”. Tādā gadījumā arī viņu padarītie darbi ir novērtējami.

Var arī domāt, ka, vērtējot partiju darbus pagātnē, nevis vārdus nākotnē, skats tiek sašaurināts uz atsevišķām problēmām, turklāt tādām, kuras taču jau it kā ir atrisinātas. Manuprāt gan nosauktie “ceļa stabiņi” ir tikai kā tādas leduskalna redzamās daļas, zem kā slēpjas daudz kas vairāk un pasaka daudz vairāk par katras partijas un tās pārstāvju patiesajiem nodomiem, spējām un interesēm. Tajā skaitā arī par spēju piemēroties dzīvē vienmēr mainīgajiem apstākļiem un spēju salāgot dažādu sabiedrības grupu vajadzības.

Mazās un lielās lietas

2012.gada februrāra tautas nobalsošanu par divām valsts valodām patiesībā būtu jādēvē nevis par vienkāršu “ceļa stabiņu”, bet gan ceļrādi krustcelēs ar diviem iespējamiem ceļiem mūsu valsts attīstībai. Tas bija gadījums, kad partijām un politiķiem bija iespēja un arī vajadzība skaidri un noteikti paust savu attieksmi par mūsu valsts jēgu un pastāvēšanu. No tā izšķirošā brīža arī izšķīlās un tālāk virzījās doma par Satversmes ievadu, kas noslēdzās pēc diviem gadiem ar Saeimas vairākuma atbalstu mūsu pamatlikuma ievadam.

Dižķibeles seku valsts tautsaimniecībā pārvarēšana bija sākusies jau pirms 11.Saeimas pilnvaru sākuma, taču turpinājās visu tās darbības laiku. Pēc partiju darbos īstenotās politikas smagajos tautsaimniecības sarukuma apstākļos var izdarīt secinājumus par spēju uzņemties atbildību, spēju pieņemt sāpīgus un tautai nepatīkamus, bet vajadzīgus lēmumus. Runāt taisnu un godīgu valodu vai pūst miglu acīs. Tāpat te varam nolasīt arī partiju un politiķu uzskatus par dažādām pieejām valsts naudas maka apsaimniekošanā. Vai labāk ir naudu pašiem nopelnīt un ieņēmumus salāgot ar izdevumiem, vai arī nesamērīgi aizņemties un dzīvot ar ieņēmumiem neatbilstošu vērienu.

Arī pāreja uz eiro un to pavadošās diezgan kaismīgās partiju un politiķu diskusijas parādīja ko vairāk nekā tikai tehnisku pāreju no viena naudas nosaukuma uz citu. Tur nu bija redzama arī partiju attieksme pret solījumu turēšanu un noslēgto līgumu ievērošanu kopumā jeb sava vārda turēšana vai neturēšana, kā arī prognozējamības un stabilitātes parādīšana vai neparādīšana starptautiskā mērogā.

Vērtību vērtība

Zolitūdes traģēdija nāca tam visam pa vidu, un pēc būtības būtu nošķirama no ikdienas politikas, ja vien tās cēloņi un arī sekas nebūtu tik cieši saistīti ar mūsu sabiedrības vērtībām un veidu, kā pārvaldām savu sabiedrību un kā attiecamies pret saviem līdzcilvēkiem. Skumjā un paradoksālā kārtā tieši šī cilvēciskā nelaime, kas liekas tik attālināta no fiskālajām problēmām, tautsaimniecības un citām lielajai politikai piederīgām lietām, ļoti skaidri iezīmēja, kādas vērtības kādiem politiskiem spēkiem un to pārstāvjiem ir svarīgas, spējot vai nespējot sajust vainu un līdzatbildību par notikušo.

Pie vērtību “ceļa stabiņiem” mūsu valsts ceļā pieder arī notikumi Ukrainā, jo aiz lielās politikas, valstu saimnieciskajām interesēm un ģeopolitiskajiem risinājumiem slēpjas ļoti vienkāršas un cilvēciskas lietas. Tie ir jautājumi, uz kuriem politiķiem ir jāspēj atbildēt, neraugoties uz viņu uzskatiem par Latvijas ģeopolitisko piederību un attiecībām ar Krieviju. Vai atbalstāt savu interešu īstenošanu ar vardarbības palīdzību? Vai karot, nogalināt, spīdzināt un ņirgāties par cilvēkiem ir labi? Vai drīkst citām tautām un valstīm ar varu un spēku uzspiest savu īpašo pasaules redzējumu?

Turklāt notikumi Ukrainā un Krievijā līdzās tīri cilvēciskajiem jautājumiem par karu un mieru ietver arī sabiedrības uzbūvei būtiskos jautājumus par pilsoniskajām brīvībām, tiesiskumu, korupcijas izskaušanu, plašsaziņas līdzekļiem.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste