Pildot laikmeta prasību

Recenzija par Jāņa Ūdra grāmatu „Meierovics. Trīs Annas”

„Pildot laikmeta prasību,” – tā rakstnieks Jānis Ūdris nosaucis autora priekšvārdu jaunajai grāmatai „Meierovics. Trīs Annas”, pamatojot sava 2007.gadā iznākušā romāna „Zigfrīda Meierovica trīs Annas” paplašinātas versijas izdošanu jaunā redakcijā (tagad – apgādā „Zvaigzne ABC”).

Septiņos gados Latvija piedzīvojusi virkni dramatisku notikumu – „treknos gadus” un globālo krīzi, mūsu suverenitātes ienaidnieku uzspiesto valodu referendumu, skandālus politiskās varas gaiteņos, lielveikala „Maxima” sagrūšanu kā sekas mantrausībai, bezatbildīgumam un cilvēciskai aprobežotībai. Šie notikumi mudina ikvienu pārskatīt savu vērtību sistēmu un attieksmi pret savu valsti. Bet sabiedrība jau ilgāku laiku tiek pieradināta pie skandāliem, jo uz tiem var pelnīt. Diemžēl gūstot lētu popularitāti un vairojot personīgo kapitālu, apturēt pretrunīgu vērtību konfrontāciju sabiedrībā vairs tikai retajam ir svarīgi, jo tas esot tikai tāds procesa blakus efekts!

Galvenā motivācija – atkārtoti izdot romānu par Z.A.Meierovicu, kā norāda autors, bijusi lasītāju lielā interese. Septiņos gados Ūdris ar lasītājiem ticies dažādās auditorijās, allaž saņemdams jautājumus arī par Latvijas pirmā ārlietu ministra likteni un citiem mūsu sabiedrībā maz zināmiem Latvijas vēstures faktiem.

Romāna par Meierovicu atkārtots izdevums ir savā ziņā unikāls precedents latviešu grāmatniecībā, kad iespējams salīdzināt viena romāna divus, kvalitatīvi atšķirīgus, dažādu apgādu izdevumus, ar septiņu gadu laika intervālu.

Jaunajā izdevumā nav būtisku saturisku vai faktoloģisku izmaiņu, bet tas nav arī mehānisks pārpublicējums. Autors papildinājis romānu ar jaunu ievadnodaļu „Priekšnojauta”, kurā iedziļinājies sava varoņa psiholoģiskajā noskaņojumā tieši pusgadu pirms savas traģiskās bojāejas.

Formālais motīvs šādai analīzei ir vēsturisks – nesen mūžībā aizgājušā jurista Andra Grūtupa publiskotais fakts: precīzi pusgadu pirms savas nāves Meierovics Ārlietu ministrijas automašīnā pie I Meža kapu vārtiem, saviem politiskajiem domubiedriem par pārsteigumu, vēroja sociāldemokrāta Aleksandra Masaka grandiozo bēru gājienu, kas vairāk atgādināja kreiso spēku politisku demonstrāciju. Grāmatas jaunā nodaļa netieši norāda arī uz šīsdienas saspringto politisko situāciju, kad, Krievijai eskalējot agresīvās darbības Ukrainā, aktivizējies psiholoģiskais karš pret Latviju.

Vienlaikus Ūdris gājis tālāk savā iemīļotajā skaitļu maģijā, pastiprinot jau grāmatas pirmajā izdevumā ietverto intrigu par gaišreģa Finka vārdiem: „Tu aiziesi divreiz septiņus gadus par ātru” (izcilais diplomāts gāja bojā tieši četrpadsmit gadus pirms Baltijas valstu neatkarībai liktenīgā Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas). Sagadīšanās? Bet šādu sagadīšanos Latvijas vēsturē ir pārsteidzoši daudz; skaitļu maģijā balstītas vairākas epizodes arī Ūdra vēsturiskajā romānā „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” (2010).

Attiecīgā laika preses publikācijās un romāna varoņu dzīvē rastas, uz hronoloģijas faktiem un autora profesionālajā pieredzē balstītas detaļas Ūdrim ļāvušas iespējami precīzi atklāt vēsturisko patiesību. Vienai no romāna nodaļām – ārlietu ministra Meierovica sarunai ar Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Valiju Veščūnu – par pamatu ņemtas Veščūnas kundzes atmiņas, ko autors Atmodas laikā ieguvis savās žurnālista gaitās. Romānā attēlota arī leģendārā aktiera Ēvalda Valtera jaunības dienu epizode strēlnieka mundierī.

Jauno izdevumu būtiski atšķir arī vizuālais noformējums – tas ir apjomīgāks un atstāj fundamentāli paliekošu iespaidu. „Meierovics. Trīs Annas” izdots romānu par ievērojamiem cilvēkiem sērijā, kurā jau iznācis romāns “Ulmanis. Lielā Kārļa testaments”. Apgāda „Zvaigzne ABC” izdevums (māksliniece Vita Lēnerte) veidots klasiski monumentālā stilā, akcentējot izcilā valstsvīra portretu – manuprāt, viscilvēciskāko, varētu teikt, intīmāko – ar vienkāršu, vieglu skumju caurstrāvotu cilvēka skatienu.

Salīdzinot abu grāmatu tekstus, redzams pamatīgs redakcionāls darbs. Vispirms jau modificēts romāna nosaukums. Manuprāt, „Meierovics. Trīs Annas” skan intriģējoši un vizuāli labāk iekomponējas uz grāmatas vāka. Redaktore Anda Brazauska veikusi arī literārās redaktores misiju, un jaunās grāmatas valoda kļuvusi literāri gludāka. Pirmajā izdevumā epizodiski pavīdēja žurnālistikas ietekme – Ūdris līdz 2007. gadam bija mūsu valsts oficiālā laikraksta „Latvijas Vēstnesis” ārpolitikas reaktors. Jaunajā izdevumā autors atteicies arī no dažiem grāmatas varoņa rupjiem domu uzplaiksnījumiem, kas gan, pieļauju, ir raksturīga vīriešu slēpto emociju izpausme.

Kvalitatīvi atšķirīgs ir abu izdevumu sūtības pieteikums. 2007.gada izdevums toreizējā ārlietu ministra Arta Pabrika rakstītajā priekšvārdā akcentēja Meierovica izcilo lomu Latvijas valstiskās neatkarības starptautiskajā nostiprināšanā un mūsu diplomātijas iedibināšanā. Jaunajā izdevumā sperts solis tālāk, autoram uzsverot vēsturiskās atmiņas nozīmīgumu mūsdienu Latvijā. Ar apelāciju pie mūsdienu Latvijas sabiedriskās domas un vēsturiskās apziņas sasaucas arī grāmatā iekļautās preses publikācijas.

Vispirms jāmin no „Latvijas Vēstneša” pārņemtā 2001. gada 16. novembra eseja „Ar ticību, cerību un mīlestību” par Meierovica jaunāko dēlu Gunāru Meierovicu, kas varētu piesaistīt vēsturnieku uzmanību, jo balstās uz G.Meierovica liecībām par Kārļa Ulmaņa (G.Meierovica krusttēva) psiholoģisko noskaņojumu padomju okupācijas priekšvakarā un ir unikāla atklāsme, kā arī vēstures liecība par iespējamo vēstures gaitu, ja citādi būtu ievirzījušies notikumi. (..Lai labāk nāk krievi nekā vācieši. Viņam apziņā bija iesēdušies tie septiņi vācu apspiestības gadsimti. – „Meierovics. Trīs Annas”, 261. lpp.)

Diskutabla varētu būt romāna jaunajā izdevumā ievietotā Ūdra polemika ar publicistiku Voldemāru Hermani pēc viņa recenzijas „Cildinot valstsvīru, spodrinot leģendu” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 15.09.2007.). Tomēr domāju, ka līdzās šāda paņēmiena noliedzējiem ne viens vien atradīs te intrigu lasītājiem un literatūrzinātniekiem. Tā Ūdris sev raksturīgā aizrautībā vēršas pret recenzenta izlīdzinošo attieksmi „Zigfrīda Meierovica trīs Annu” un Anša Gulbja pirms 75 gadiem sarakstītā romāna „Zigfrīds” (1-2, 1929) salīdzinājumā un norāda uz vairākām vēsturiskām kļūdām izcilā grāmatu izdevēja romānā. Vienlaikus Ūdris ir ieklausījies recenzenta ieteikumā un romāna jaunajā izdevumā iekļāvis izmantoto literatūras avotu sarakstu.

Vien garāmejot vēlos pieskarties sabiedrības rezervētajai attieksmei pret vēl dažiem pēdējo gadu radošajiem darbiem par Meierovicu. Pārsteidzoši, ka dzejnieces Māras Zālītes un komponista Jāņa Lūsēna mūzikla „Meierovics” iestudējums Latvijas Nacionālajā operā, neskatoties uz autoru augsto radošo potenciālu, piedzīvoja tikai dažas izrādes. Plašāka rezonanse – pēc interesantā prezentācijas uzveduma Mazajā Ģildē – nav bijusi arī kinoscenārista Tālivalža Margēviča lugas „Zigfrīda Annas Meierovica sadalītā mīlestība” izdevumam atsevišķā grāmatiņā (Jumava, 2012).

Vai šis sabiedrības inertums būtu okupācijas gados latvieša zemapziņā iekodēta mazvērtības sajūta? Dīvaina šķiet arī mūsu radošās inteliģences rezervētā attieksme pret savas valsts vēsturi. Vienlaikus tā ir arī ignorance pret sabiedrības, tautas vēlmi iepazīt savas valsts vēsturi. 

Kritiķi ļoti bieži nepieļauj domu, ka viņi varētu arī ko nesaprast un ka ir teksti, kuriem varētu trūkt instrumentu šo tekstu striktai analīzei. Par to liek domāt arī „Lielās lasīšanas” rezultāti, kad „TOP100″ tika iebalsotas trīs aptaujā nominētās grāmatas par Latvijas valsts vēsturi. (“Zigfrīda Meierovica trīs Annas”, „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” un „Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē” jeb „Latvijas dzīvā vēsture tīņiem”).

Acīmredzot šādas aptaujas vispirms izgaismo grāmatu aktualitāti atbilstoši sabiedrības pieprasījumam. Tauta vēlas zināt savas valsts vēsturi, un Ūdra romāni ir centieni atjaunot „komunistu laikos” deldēto un atjaunotās Latvijas Republikas „juku laikos” piemirsto Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu, bez kura nācija nespēj pastāvēt.

Mums nav daudz autoru, kuri raksta daiļliteratūru par XX gadsimta Latvijas vēstures notikumiem. Jājautā, kāpēc tā vairāmies no mūsu valsts vēstures cildenajām lappusēm? Vai ar šādu attieksmi atskatīsimies, pēc četriem gadiem, arī uz mūsu valsts pirmo gadsimtu? Un vai tieši šī, iespējams, jau zemapziņā mītošā vairīšanās no politiska spilgtuma nav viens no mūsdienu zemas politiskās morāles cēloņiem un reizē aizsargmehānismiem? Īpaši aktuāls šis jautājums ir drīzo Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, kad būtībā visi kandidātu saraksti cieš no spilgtu personību trūkuma.

Arī par to liek domāt jaunais izdevums par Zigfrīdu Annu Meierovicu – vienu no visu laiku izcilākajiem Latvijas valstsvīriem.

Autore ir žurnāliste